Saimnieks LV / 2025.gads (Septembris)

Šīs vasaras lielais nokrišņu daudzums radījis nestandarta situāciju lauksamniecībā. Vairākos novados lauki ir tik ļoti applūduši, ka nav iespējams novākt ražu, kas rada zaudējums lauksaimniekiem, taču vienlaikus šī situācija arī izgaismo citus aspektus, kur nākotnē būtu nepieciešami uzlabojumi, piemēram, sējas materiāla kvalitāte, augu aizsardzības līdzekļu izmantojums u.c. Ražu bojā arī vārpu fuzarioze, baltvārpainība, sodrējuma pelējums, septorioze u.c. Tritikāle un rudzi daudzviet ir tikai lopbarības kvalitātē, līdzīga situācija ir arī ar kviešiem. Valdība ir izsludinājusi ārkārtas situāciju līdz rudenim, bet ir jādomā ne tikai, kā rīkoties tagad, bet arī, ko tas izmaksās ilgtermiņā.

Šobrīd Latvijā situācija katrā reģionā ir nedaudz atšķirīga – Ventspils pusē vēl viss ir vairāk vai mazāk kārtībā, bet Madonu un Latgali ir skārušas smagas lietavas. Ja sēklas materiāls jau sākotnēji nav bijis pietiekami kvalitatīvs, tad šī gada laikapstākļu radītie augšanas apstākļi, protams, nākuši tikai par sliktu un rezultātā graudu kvalitāte ir ļoti zema. Turklāt kritiskie laikapstākļi ir izgaismojuši vairākas problēmas un riskus, ko rada lēts sējas materiāls. – Citkārt, iespējams, mēs to nebūtu pamanījuši.

Viena no šīm problēmām ir vārpu fuzarioze, kam var būt dažādi ierosinātāji. Tā ir viena no bīstamākajām graudaugu slimībām un visbiežāk skar kviešus, miežus, auzas un rudzus. Slimība parādās galvenokārt vārpu ziedēšanas laikā un pēc tam, īpaši mitros un siltos laikapstākļos. Tā samazina ražu un graudu kvalitāti, graudos veidojas mikotoksīni. Vārpu fuzariozi ne vienmēr var pamanīt – ja infekcija ir neliela, bojātas var būt tikai atsevišķas vārpas un no attāluma lauks var izskatīties vesels. Turklāt, ja sējas materiālā ir šīs slimības patogēns, izmantojot šādas sēklas, mēs tikai turpinām izplatīt slimību tālāk. Fuzarioze var bojāt arī graudu dīgli, tas pārstāj attīstīties un iet bojā. Gan šis, gan citu slimību patogēns ar nekvalitatīvām sēklām var nonākt arī augsnē. Tur tas spēj pārziemot uz augu atliekām (salmiem, saknēm, nezālēm) un saglabāties pat vairākus gadus. Tad cīnīties ar sekām ir vēl grūtāk, arī apstrāde ar fungicīdiem var nesniegt cerēto rezultātu. Ja infekcija jau ir augsnē, fungicīdu izsmidzinājums pa lapām vai vārpām to neiznīcina.

Vēl viena no problēmām, kam jāpievērš uzmanība, ir baltvārpainība. Šobrīd, apbraukājot Latvijas laukus, tā novērojama. – Vārpas kļūst baltas, kamēr pārējais augs vēl ir zaļš. Graudi šajās vārpās parasti ir slikti attīstīti vai vispār tukši; arī tas ietekmē nākamos sējumus. Vāji augi ir uzņēmīgāki arī pret sodrējuma sēnēm, un var veidoties t.s. sodrējuma pelējums. Visbiežāk tas parādās nogatavošanās beigās un mitros apstākļos kā melns vai tumši zaļš pārklājums uz vārpām vai graudiem. Ar katru nākamo ražas paaudzi, kas satur baltvārpainības ierosinātāju, problēma izplatās, un ražas kvalitāte krītas.

Pilnu rakstu lasiet septembra SAIMNIEKS LV numurā!