Saimnieks LV / 2026.gads (Aprīlis)

Aiga Martinova ir jauna veterinārārste, kura no bērnības sapņa par zirgiem ir izaugusi līdz profesionālajai karjerai lopkopības dzīvnieku un lolojumdzīvnieku veterinārijā. Sarunā Aiga atklāti stāsta, kā nepadoties studiju gadu grūtībās, ar kādām situācijām viņa sastopas liellopu ganāmpulku aprūpē un kāpēc viņai sāp sirds par mazajām zemnieku saimniecībām.

– Kas tevi mudināja izvēlēties veterinārmedicīnu un darbu ar lauksaimniecības dzīvniekiem?

– Var teikt, ka mīlestība pret dzīvniekiem man radās jau bērnībā, jo mums mājās vienmēr ir bijuši dzīvnieki – dažas gotiņas, cūciņas, vistiņu bariņš. Tomēr īpaša saikne man izveidojās ar zirgiem, lai gan pašiem mājās to nebija. Kad man bija aptuveni divpadsmit gadi, mammas māsa uzdāvināja man iespēju doties izjādē ar zirgiem, tad šī mīlestība pieauga vēl vairāk. Laika gaitā es sapratu, ka vēlos kļūt par veterinārārsti. Skolas laikā gan intereses mazliet mainījās un prātā nāca arī citas profesijas, bet brīdī, kad bija jāiesniedz dokumenti augstskolā, bērnības sapnis guva virsroku. Es iestājos toreizējā Latvijas Lauksaimniecības universitātē (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) ar mērķi kļūt par zirgu veterinārārsti. Dzīve gan iegrozījās tā, ka šobrīd apkalpoju dažādus dzīvniekus – lielākoties strādāju ar govīm un cūkām, bet iespēju robežās palīdzu arī zirgiem, kaķiem un suņiem. 

– Kā tu vērtē studiju laiku universitātē? 

– Universitātes laiks bija ļoti grūts gan emocionāli, gan laika ziņā. Skolā man palīdzēja laba vizuālā atmiņa un dzirde – es piefiksēju to, ko dzirdēju stundās, bet mājasdarbus īsti nepildīju. Augstskolā sapratu, ka ar to nepietiks un nāksies daudz un dikti mācīties. Sākumā bija grūti, jo nevienu nepazinu, bet vēlāk atradu domubiedrus. Augstskolā bijām draudzeņu bariņš, kurā mēs viena otru ļoti motivējām, stāvējām un kritām viena par otru, visas arī pabeidzām studijas. Tas bija viens no grūtākajiem, bet arī labākajiem laikiem. Atceros brīdi, kad man neizdevās pabeigt gadu tik labi, kā gribētos, un raudot zvanīju mammai, ka iešu prom. Viņa man pat neļāva pabeigt teikumu, pasakot: „Pat nedomā pamest!” Tas deva vajadzīgo grūdienu tikt līdz galam. 

Runājot par priekšmetiem, man ļoti patika ķirurģija un zirgu iekšķīgās slimības. Praktiskās iemaņas sāku gūt jau no otrā kursa, kad aizgāju praksē pie Gitas un Mārtiņa Ozoliem, kuri kļuva par manu otro ģimeni. Tur es paliku kā asistente visus studiju gadus. Prakses laiku es gaidīju visvairāk, jo esmu cilvēks, kuram nepieciešams pielikt savu roku, lai zināšanas nostiprinātos. Esmu strādājusi mazo dzīvnieku klīnikā – tur ieguvu pieredzi, kā sniegt palīdzību kaķiem un suņiem arī mājas apstākļos, veicu vakcinācijas, kastrācijas. Zirgu klīnikā strādāju kā asistents un bija iespēja sastapties arī gadījumiem, kurus ikdienā otrreiz vairs neesmu pieredzējusi, bet tā bija neaprakstāma pieredze. Toreiz gan vēl izpratnes līmenis un zināšanas par ārstēšanu un diagnostiku nebija tik augsts, lai varētu piedalīties visā ar pilnu atdevi, bet noteikti guvu milzīgu pieredzi, ko cenšos savā darbā izmantot arī tagad. Labprāt šādā klīnikā strādātu atkal, jo tajā gūta nenovērtējama pieredze. Ar Gitu Ozolu braucu pie zirgiem visā Latvijas teritorijā (Gitas ikdienā ietilpa klibumu diagnostika, zobu vīlēšana, vakcinācija, nedaudz ķirurģija u.c.), bet ar Mārtiņu Ozolu daudz braukāju pie govīm, kazām, cūkām, kaķiem un suņiem. Uzreiz pēc absolvēšanas 2022. gada nogalē es nodibināju savu privātpraksi. 

– Vai esi guvusi pieredzi arī ārzemēs? Kā tur saimnieko salīdzinājumā ar Latviju, vai mums ir, ko mācīties no viņiem? 

– Gadu pēc universitātes beigšanas es devos uz Vāciju, uz Celli, lai praktizētos ķēvju reprodukcijā. Nebiju to plānojusi, bet draudzene nodarbojas ar zirgaudzēšanu, un, lai viņai varētu palīdzēt un atbalstītu viņu, nodomāju, ka nenāks par...

Pilnu rakstu lasiet aprīļa SAIMNIEKS LV numurā!