Saimnieks LV / 2025.gads (Augusts)

Lauksaimniecības tehnoloģijas pēdējo gadu laikā ir piedzīvojušas strauju izrāvienu – no precīzās lauksaimniecības līdz autonomiem traktoriem un alternatīvās degvielas risinājumiem. Taču tehnoloģiskā attīstība nenotiek vakuumā – tai jābūt savienotai ar izglītību, nozares izpratni un gatavību ieviest visu inovatīvo praksē. Par šiem un citiem jautājumiem aprunājāmies ar Aigaru Laurinoviču, Lauksaimniecības tehnikas ražotāju un tirgotāju asociācijas vadītāju, kurš ilgstoši sekojis līdzi nozares attīstībai Latvijā.

– Jūs esat vairākkārt uzsvēris, ka precīzās tehnoloģijas ļauj ievērojami ietaupīt, īpaši mēslojuma un degvielas jomā. Kā šobrīd vērtējat Latvijas saimniecību gatavību ieviest šos risinājumus? Kas, jūsuprāt, ir galvenie šķēršļi to plašākai ieviešanai?
Aigars: – Lielākā daļa Latvijas saimniecību jau ir ieviesušas precīzās tehnoloģijas un sekmīgi ar tām strādā. Problēmas galvenokārt vērojamas mazajās un vidējās saimniecībās, kur trūkst izpratnes vai resursu, lai šīs tehnoloģijas ieviestu pilnvērtīgi. Šīm saimniecībām būtu nepieciešams lielāks atbalsts un stimuls – gan finanšu, gan izglītības ziņā. Domāšanas maiņa ir svarīgs faktors, jo bez skaidras izpratnes par tehnoloģiju priekšrocībām to ieviešana
kavējas.

– Cik lielā mērā šīs tehnoloģijas Latvijā tiek izmantotas ilgtspējas mērķiem, nevis tikai ekonomiskam ietaupījumam? Vai saimnieki šo sasaisti apzinās?
Aigars: – Galvenais motīvs tehnoloģiju ieviešanai joprojām ir ekonomisks ietaupījums. Saimnieki, protams, apzinās ilgtspējas aspektus, taču praksē lēmumi lielākoties tiek pieņemti, balstoties uz izmaksu samazināšanu. Augu aizsardzības līdzekļu un resursu cenu kāpums liek saimniecībām strādāt efektīvāk, kas netieši sekmē arī ilgtspējīgu saimniekošanu.

– Vai ilgtspēja Latvijas tehnikas nozarē jau kļūst par sistēmisku domāšanu vai tomēr aizvien vairāk ir atsevišķu saimnieku iniciatīva?
Aigars: – Ilgtspējīga domāšana vēl nav kļuvusi par sistēmisku normu Latvijas lauksaimniecības tehnikas nozarē. Daudzām saimniecībām vēl jāapgūst efektīvas plānošanas un tehnoloģiju izmantošanas pamati. Diemžēl pagaidām Latvijā nav daudz efektīvu saimniecību, it īpaši mazo un vidējo saimniecību sadaļā.

– Lauksaimniecības tehnika ir viens no CO₂ emisiju avotiem. Kā redzat Latvijas gatavību pārejai uz videi draudzīgākām piedziņām, piemēram, biodīzeli, elektro vai ūdeņradi? Vai pastāv reāli piemēri Latvijā?
Aigars: – Latvijā biodīzeļa izmantošana jau notiek – daļa degvielas tiek sajaukta ar bio piedevām, arī paši dzinēji ir piemērojami šādai pārejai. Šī tehnoloģija ir salīdzinoši pieejama, un tehniskās problēmas nav būtiskākais šķērslis. Savukārt pāreja uz elektro vai ūdeņraža piedziņu ir daudz sarežģītāka gan tehniski, gan ekonomiski. Pašlaik lauksaimniecības tehnikas tirgū vēl nav plaši pieejamu tehnikas vienību, kas efektīvi darbotos uz elektrības vai ūdeņraža bāzes. Arī esošie modeļi (piemēram, pacēlāji) bieži vien ir piemēroti tikai saimniecību iekšējām vajadzībām, bet nav ilgtspējīgi izmantojami lauka darbos.

– Kādi ir šīs stagnācijas galvenie cēloņi – infrastruktūra, cena vai attieksme? Kas, jūsuprāt, būtu nepieciešams, lai notiktu pārmaiņas?
Aigars: – To noteikti nevar uzskatīt tikai par Latvijas problēmu. Šādi risinājumi ir dārgi, un to ieviešanai nepieciešama attīstīta infrastruktūra. Šobrīd pasaulē nav nevienas valsts, kas būtu pārgājusi pat uz 25 % alternatīvo degvielu izmantošanu lauksaimniecībā, nemaz nerunājot par 50 %. Ir atsevišķi izmēģinājumi vai pilotprojekti saimniecībās, bet tas vēl nav sistēmisks vai plaši pielietojams risinājums. Šī stagnācija ir saistīta ar vairākiem faktoriem – gan augstām izmaksām, gan nepietiekamu infrastruktūru, gan arī tehnoloģiju pieejamības ierobežojumiem.

Jāņem vērā arī ģeopolitiskā situācija. Krievijas agresija Ukrainā ir būtiski mainījusi prioritātes gan Latvijā, gan citviet Eiropā. Drošība un aizsardzība izvirzījušās priekšplānā – arī lauksaimniecībā. Elektrifikācija, lai gan ilgtspējīga, ir atkarīga no stabilas elektrības pieejamības, kas ārkārtas apstākļos var nebūt garantēta. Pārtikas ražošana ir stratēģiski svarīga joma, kas saistīta ar valsts drošību, tāpēc izvēle bieži vien tiek balstīta uz uzticamību ekstremālos apstākļos. Ja, piemēram, pazūd elektroenerģijas padeve, tehnika, kuras darbība ir atkarīga no elektrības, kļūst nelietojama, kamēr tradicionālā degviela šādā situācijā joprojām nodrošina darbspēju. Tādēļ pašreizējā attīstības kavēšanās ir globāla tendence.

Šī realitāte liek daudziem domāt pragmatiski – ne tikai par emisijām, bet arī par nodrošinātību un pašpietiekamību. Tādēļ pagaidām plaša pāreja uz videi draudzīgākām piedziņām Latvijā notiek lēni...

Pilnu rakstu lasiet augusta SAIMNIEKS LV numurā!