Saimnieks LV / 2025.gads (Oktobris)

Lēdurgas pagasta Pakalnu māju iemītniekus rītos modina gaiļa dziesma, un tas nav nekas neierasts, jo šeit Laura Logina-Lucava kopā ar ģimeni izveidojusi vairāku simtu vistu saimniecību un attīstījusi olu ražošanu un tirdzniecību, radot zīmolu Pakalnu olas. Vienlaikus Laura arī darbojas biedrības Latvijas Putnkopības asociācija (LPA) valdē, rūpējoties ne tikai par citiem savas nozares pārstāvjiem, bet arī izglītojot jauno paaudzi projekta Vai zini, kā rodas cālītis? ietvaros.

– Pastāstiet vairāk par savu dalību šajā iniciatīvā.
– LPA pirms pāris gadiem sāka vērtīgu projektu Vai zini, kā rodas cālītis? ar mērķi iepazīstināt bērnudārzu audzēkņus un skolēnus ar cāļa rašanās procesu, par ko mūsdienās daudziem nav priekšstata. Tika iegādāts nepieciešamais inventārs, tostarp neliels inkubators, ovoskops, sildpanelis, barotava un citas lietas, ar kuru devāmies uz mācību iestādi, lai bērniem parādītu, kā no olas izšķiļas cālītis. Saliekam apaugļotas olas inkubatorā un tad ik pa laikam sazināmies ar iestādi par situāciju. Kad cālīši ir izšķīlušies, tie vēl kādu laiciņu uzturas bērnudārzā, bet pēc tam meklējam tiem mājas tālākaudzēšanai. Tā nu sanāca, ka pāris inkubētos melno Austrolorpu cālīšu paņēmām sev, lai izaudzinātu vaislas vistas un iegūtu olas, kas atbilst inkubācijas prasībām. Nopirku arī gailīti, un tagad mums ir vesela ģimenīte, kura apdzīvo mazākās meitas rotaļu namiņu, kuram saimniece jau ir par lielu.

– Kas rosināja izvēlēties putnkopību?
– Kādreiz man patika cept tortes, bet tad vajag īstas lauku olas. Tās, kad dzīvojām vēl Limbažos, man piegādāja no Alojas. Pirms deviņiem gadiem pārceļoties uz vīra mantoto māju un saimniecību Lēdurgā, viss man šeit bija svešs un nezināju, vai no kāda var dabūt olas. Tad nu sāku pati audzēt vistas. Toršu cepšana beigusies, bet vistas palikušas.

Vistas dzīvo bijušajā zirgu stallī, kam pēc pāris gadiem būs 100 gadi. Piebūvējām tikai priekštelpu, lai būtu, kur gatavot un glabāt barību.

2018. gadā reģistrēju saimniecību, lēnām palielināju ganāmpulku ar domu, lai vēlāk darbotos jau nopietnāk. Pašlaik esmu pašnodarbinātā ar jaukta tipa lauksaimniecisko darbību. Zīmols Pakalnu olas ir izveidots saistībā ar mājas nosaukumu.

Saimniecībā pamatā darbojos es, vīrs pievienojas pēc darba, bērni pēc skolas. Olu ieguve un realizācija man ir kā papildu ienākumu avots izdienas pensijai pēc ilggadēja darba Valsts policijas struktūrā. Ja vēlas ar olu ražošanu darboties kā ar nopietnu uzņēmējdarbību, no kuras var izdzīvot un attīstīties, vajag vismaz 2000 vistu.

– Cik liela vistu saime dzīvo saimniecībā?
– Saimniecībā dzīvo 615 Lohman Brown šķirnes dējējvistas jeb krosi, kuras gandrīz ik dienu dēj vienu olu līdz 18–20 mēnešu vecumam. Dienā mums ir aptuveni 580 olas, reti gadās, ka kaut kas patraucējis. Krosi jau ir tā veidoti, ka labi dējības rādītāji ir līdz divu gadu vecumam. Pēc 20 mēnešu vecuma sasniegšanas pirms spalvu maiņas putnus pārdodam par simbolisku naudu vai atdodam par brīvu. Pieprasījums ir liels, pircēji pēc sludinājuma publicēšanas ierodas no visas Latvijas, un vienā vakarā kūts ir tukša.

Pašlaik vistu kūtī dzīvo divu vecumu vistu grupas – katra dzīvo savā daļā. Savulaik sākām ar 20 Dominantes šķirnes dējējvistām. Tad jau bija 40 un paši inkubējām olas un audzējām cālēnus, bet šo lietu ātri izbeidzām, jo puse no cālīšiem bija gailīši, kuri man nebija vajadzīgi. Turklāt katra inkubācijas grupa bija jādala atsevišķi, kas sarežģīja vistu izvietošanu novietnē.

Tāpēc pieņēmām lēmumu – iztīrījām tukšu kūti, sataisījām jaunas laktas un šķērssienas, un nopirkām uzreiz 350 trīs mēnešus vecas jaunvistas. Pēc laika nopirkām vēl tikpat daudz, lai būtu maiņas ganāmpulks un nebūtu tukšais laiks, kad nav olu. Jaunvistas pērku no lielākā olu ražotāja Latvijā. Tā ir labākā vieta, kur iegādāties Latvijā audzētas vistas. Tās būs vakcinētas, veselīgas un ar tām nebūs problēmu.

– Ar ko barojat savu spārnaino ganāmpulku?
– Barības sastāvdaļas – kviešu graudus, saulespuķu raušus vai spraukumus, soju un lucernu – pērkam atsevišķi. Graudus samaļam, pievienojam pārējās īpašās receptes, ko ieguvu no viena kooperatīva biedra, sastāvdaļas, samaisām lielajā tvertnē, un pēc sensora signāla to padod uz barotavām. Piedevās...

Pilnu rakstu lasiet oktobra SAIMNIEKS LV numurā!