Dārzs un Drava / 2020.gads (Rudens.)

Par rudens bagātību tautas gudrība tiešām patiesa, – ir ražas laiks un vācama ne tikai izaudzēto augu bagātība, bet arī vairākas ārstniecības augu drogas. Beidzoties veģetācijas periodam, daudzi augi šūnās uzkrāj rezerves barības vielas − cukurus, olbaltumvielas, taukus, lai nākamajā pavasarī būtu, kur ņemt enerģiju jauna veģetācijas perioda sākšanai. Barības vielu uzkrāšana notiek noteiktos augu orgānos – augļos, sēklās, saknēs, sakneņos, sīpolos, bumbuļos un gumos. Šajās noliktavās līdzās enerģētiski bagātajiem savienojumiem atrodas arī citi – vitamīni, flavonoīdi, minerālvielas, kas darbojas galvenokārt kā antioksidanti, palīdzot šūnām saglabāt dzīvības funkcijas uzglabāšanas vai ziemošanas laikā. Pateicoties šim ķīmisko savienojumu kompleksam, minētos augu orgānus var ievākt un izmantot savas veselības labā.

Rudenī paļauties uz žāvēšanas iespējām bez papildu siltuma ir riskanti – augļi var sākt pelēt. Sulīgie augļi ir bagāti ar cukuriem, pigmentiem, vitamīniem un citiem bioloģiski aktīviem savienojumiem, tos var izmantot vitamīnu tējās organisma aizsargspēju stiprināšanai. Šajā laikā var ievākt arī vairākus sausos augļus, ko ikdienā parasti sauc par sēklām, – pētersīļu, seleriju, diļļu, burkānu, saulgriezes augļus. No sēklu klāsta var vākt zirgkastaņas sēklas (kastaņus) un lielās ceļtekas sēklas. Pagatavojumi no kastaņiem palīdz mazināt vēnu problēmas, ceļteku sēklas novērš aizcietējumu.

Septembrī turpina vākt tos augļus, kas sāka gatavoties jau augustā, – brūklenes, aronijas, melnā plūškoka, pīlādžu, rožu, bet nu jau gatavību sasniedz arī irbenes, smiltsērkšķa, citronliānas, vilkābeļu augļi. Tie visi ir sulīgie augļi, kas jāžāvē 60–70 °C temperatūrā.

Oktobrī un novembrī nogatavojas kadiķa čiekurogas, kas arī ir vērtīgas gan kā garšviela, gan kuņģa, aknu un nieru problēmu gadījumos.

Visu rudens periodu, novembri ieskaitot, ja vien atļauj laikapstākļi, var vākt augu pazemes orgānus, ko parasti ērtības labad apzīmē par saknēm. No zinātniskā viedokļa tas gan nav pareizi, taču ikdienas lietojumam to var pieļaut. Saknes rokot, svarīgi atcerēties par augu aizsardzību – nedrīkst izrakt visus augus, rakumu vietas jānolīdzina, ja virszemes daļa vēl ir ar sēklām, tās jāizsēj, lai nodrošinātu augu atjaunošanos. Izrakto materiālu parasti ātri mazgā, tad vītina un žāvē siltumā, lai novērstu pelēšanu. Sakņu drogas var uzglabāt ilgi, 3–5, pat 6 gadus.

No sakņu drogām populārākās ir pienenes, diždadža, baldriāna, tauksaknes saknes, bet noderīgas ir arī vīgriezes, vībotnes, gaiļbiksītes, kalmes, lielās nātres, tūsklapes saknes.

Pagatavojumus no saknēm izmanto galvenokārt ārstnieciskiem mērķiem – baldriāna un vībotnes saknēm ir nomierinoša, gaiļbiksītes – atkrēpošanu veicinoša, kalmes – gremošanu uzlabojoša, vīgriezes un tūsklapes – pretsāpju un pretiekaisuma, pienenes un diždadža – vielmaiņu regulējoša darbība, lielās nātres palīdz risināt prostatas palielināšanās problēmas, tauksakne veicina kaulu lūzumu saaugšanu. Un labvēlīga ietekme uz veselību ir arī tām saknēm, ko uzskatām par ēdamlietām, proti, burkāniem, bietēm, selerijām, pētersīļiem, pastinakiem, jo katrā ir gan sava enerģētiskā bagātība, gan plašs veselībai derīgo vielu klāsts.