Dārzs un Drava / 2022.gads (PAVASARIS)

Foto: personīgais arhīvs

Zelta jāņogas pieder pie Grossulariaceae (ērkšķogu) dzimtas Ribes (jāņogu) ģints. Savvaļā sastopamas Ziemeļamerikas kalnos. Ogu ieguvei sāktas kultivēt 19. gs. beigās, bet joprojām ir maz audzētas un maz pētītas. Vairāk pazīstamas kā dekoratīvs augs. Zelta jāņogas izmanto arī kā jāņogu un ērkšķogu potcelmus vainagkociņu izaudzēšanai un spēcīgāka auguma ieguvei.

Kamene izgrauž caurumiņu zieda pamatnē.

Zelta jāņogām veidojas 1–3 m augsti krūmi. Tie atjaunojas, veidojot kakleņa dzinumus, taču vairojas arī ar sakņu atvasēm (atšķirībā no upenēm un jāņogām). Tāpat pavairo ar noliekšņiem, spraudeņiem, kā arī in vitro. Zelta jāņogām ir garš dziļā miera periods un augsta salcietība, kas nodrošina augstu izturību pret zemām temperatūrām, temperatūras svārstībām un sala atgriešanos pēc atkušņiem.

Pavasarī zelta jāņogas bagātīgi zied ar dzeltenu, līdz 2,5 cm garu ziedu ķekariem un izdala patīkamu smaržu. Plaši izplatītas kā dekoratīvs augs, jo rudenī to lapas intensīvi krāsojas dažādos toņos. Tomēr, lai arī zelta jāņogu ziedos izdalās salīdzinoši daudz nektāra un veidojas daudz putekšņu, ziedu īpatnējās, garās un šaurās cilindriskās formas dēļ bitēm ir grūti piekļūt nektāram un tās ziedus maz apmeklē, līdz ar to var būt apputeksnēšanās problēmas. Uzskata, ka efektīvāk ziedus apputeksnē kamenes (kas vāc galvenokārt ziedputekšņus). Tomēr arī mūsu stādījumā novērots, ka pat kamenes tā vietā, lai censtos iegūt nektāru parastā veidā, izgrauž caurumiņus zieda pamatnē, tā nolaupot nektāru pašas un nodrošinot tādu iespēju arī citiem (piemēram, bitēm), un neveicot zieda apputeksnēšanu. Tomēr pētījumi ir atšķirīgi, domājams, ka dažos reģionos un noteiktos laika apstākļos zelta jāņogas spēj ražot tik daudz nektāra, ka ziedi piepildās ar to un arī bites to var iegūt, tātad veikt arī apputeksnēšanas darbu.

Sakņu sistēma 3 gadus vecam augam, kur var redzēt, kā veidojas kakleņa dzinumi un sakņu atvases.

Šķirnes ‘Laila’ krūms otrajā gadā pēc stādīšanas (pirmie ziedi).

Vairums zelta jāņogu šķirņu ir pašneauglīgas, tāpēc, lai nodrošinātu ziedu apaugļošanos un ogu ražas veidošanos, jāaudzē vismaz divas šķirnes. Mana pieredze liecina, ka arī tas negarantē bagātīgas ražas. Esmu redzējis ik gadu bagātīgi ražojošus šķirnes ‘Laila’ krūmus, tomēr mūsu LLU stādījumā pagaidām ogu aizmešanās un līdz ar to ražas ir zemas, lai gan stādījumā ir divas vienlaicīgi ziedošas šķirnes, teritorijā daudz bišu un kameņu un laika apstākļi vismaz daļā pavasaru bija šķietami labvēlīgi. Šo problēmu plānojam pētīt tuvākajā laikā.

Ogas līdz 1 cm diametrā, spīdīgas, apaļas līdz iegarenas, to krāsa var būt dzeltena, oranža, sarkana, brūna un melna. Ēšanai paredzēto šķirņu ogām garša patīkama un savdabīga, bez specifi skās upeņu garšas. 100 g svaigu ogu satur 40–200 mg askorbīnskābes un līdz 55 mg karotinoīdu. Pārbaudīts, ka Latvijā izaudzētajai šķirnei ‘Laila’ 100 g svaigu ogu satur ap 350 mg kopējo fenolu, 200 mg kopējo antociānu un 50 mg askorbīnskābes. Turklāt to kopējā antiradikālā aktivitāte (DPPH) ir viena no augstākajām starp Latvijā audzētām ogām. Ogas var izmantot svaigas un pārstrādātas sulās, kompotos, džemos, dzērienos, žāvētas u.c.

Upeņu reversijas vīrusa bojāti ziedi.

2 gadus vecs krūms ar stiepļu balsta sistēmu.

Zelta jāņogas vislabāk aug saulainās vai daļēji noēnotās vietās auglīgās, normāli mitrās, vāji skābās līdz vāji bāziskās augsnēs, taču ir arī sausumizturīgas, savvaļā sastopamas pat reģionos, kur nokrišņu daudzums gadā ir 40 mm. Labvēlīgos apstākļos dod vidēji 4–5 kg ogu no krūma un krūma mūžs var sasniegt 15 gadus. Kopšana līdzīga kā upenēm un jāņogām, tiesa, jāņem vērā, ka daļa šķirņu (piemēram ‘Laila’) ir lielāka auguma, tāpēc zariem ieteicami balsti, jo bagātīgas ražas pat stāvus un šķietami izturīgus zarus var izlauzt pie krūma pamatnes. Zelta jāņogas var slimot ar upeņu stabiņu rūsu (Cronartium ribicola), bakteriālajām iedegām (Pseudomonas syringae pathovar ribicola) un Amerikas ērkšķogu miltrasu (Sphaerotheca mors-uvae). Bīstamākā slimība, domājams, ir upeņu reversijas vīruss. Vīruss, kas izraisa ziedu kroplības un neauglību. Varētu domāt, ka tās ir divas slimības, bet tā nav. Tiesa, par izraisītāju/izraisītājiem un to pārnešanas mehānismiem pētījumi turpinās. Vīruss atklāts arī Latvijas zelta jāņogu stādījumos. Izārstēt to nav iespējams, tāpēc jārūpējas par stādmateriāla kvalitāti. Toties zelta jāņogas satur rezistences gēnus (Ce un P) pret upeņu pumpuru ērci (Cecidophyopsis ribis), un tās ir arī potenciāls izturības donors pret jāņogulāju stiklspārni (Synanthedon tipuliformis), nav ziņu, ka tās invadētos ar šiem upeņu un jāņogu audzētājiem labi pazīstamajiem kaitēkļiem.

Pirmo šķirni ‘Crandall’ atlasīja R.V. Krandalls (Crandall) no Ņūtonas Kanzasā, un tā tika ieviesta ražošanā Ohaijo 1888. gadā. Eiropā tās introducēja F.V. Kovills (Coville) 19. gs. sākumā. Latvijas klimatā audzējamas šķirnes iegūtas Uzbekistānā – ‘Uzbekistanskaya Krupnoplodnaya’, ‘Plotnomyasnaya’ ‘Uzbekistanskaya Sladkaya’. Selekcijas darbs vēlāk veikts arī I. Mičurina Viskrievijas Dārzkopības zinātnes institūtā, kur audzēšanai ieteiktas šķirnes ‘Znoyniy Mirazh’ un ‘Michurinskiy Souvenir’, Baškīrijas Zinātniski pētnieciskajā lauksaimniecības institūtā, kur reģistrētas trīs šķirnes – ‘Venera’, ‘Shafak’ un ‘Lyaisyan’, kā arī Ukrainā un Maskavā, Galvenajā Botāniskajā dārzā. Latvijā, Nacionālajā Botāniskajā dārzā Māra Eglīte izveidoja šķirni ‘Laila’, kas ir liela auguma, bagātīgi ražojoša, daļēji pašauglīga, viegli pavairojama, ar lielām, melnām, ovālām ogām.

2 gadus vecs krūms, kas veidots špaleras sistēmā, uzsienot no katra krūma 3 zarus un pārējos izgriežot.

'Laila'