, .
rain 8.8℃
Vārda dienu svin: Gaidis, Didzis

Ko Ziemassvētku vecītis liek uz kārā zoba?

Dace Ezera , 22-04-2021
Ko Ziemassvētku vecītis liek uz kārā zoba?

„Laipni lūdzu cienāties ar šorīt dārzā salasītajām saldajām vīnogām un dzidrajiem āboliem!” tā mūs uzņem aktieris, daudziem pazīstams kā pieredzes bagāts Ziemassvētku vecītis un divu grāmatu autors, Kaspars Pūce. Kā viņš smejoties saka, Ziemassvētku vecītis vasarā pārtiek no ogām, bet ziemā ēd sniega pikas. Pašā Rīgas viducī, Teikas rajonā, viņam ar kundzi Janīnu ir jauka mājiņa, kurai pieslejas 200 kvadrātmetru liels dārziņš.

Pa rasainu zāli basām kājām
Dārzā gozējas vērtīgas un, galvenais, bez ķimikālijām audzētas vīnogas, zemenes, avenes, ērkšķogas un jāņogas. Pēdējām šogad bijuši vien daži ķekari, un mazmeitiņa Ugda Māra jau notiesājusi sarkanās odziņas. Arī ķirši kuplo. Ir krūmmellenes, bet tās vēsajos mēnešos panīkušas – švaka ziema bijusi, tāpēc saimniekiem tiek vien pa retai ogai. Pagājušajā gadā gan padevusies ļoti laba raža. Vēl Kaspars pērn rudenī iestādījis aronijas, tagad gaida izaugam. Pašiem arī sava piparmētru dobe tējai, ko baudīt
garos ziemas vakaros. „Mums te nav rūpnieciska ražošana, ogu kvalitāti varam garantēt. Tirgū gan nezini, ko nopērc. Mājās viss aug tikai kārajam zobam,” teic mājas saimnieks un atklāj, ka raibuma dārzā netrūkst. Pavasarī vienā stūrītī augot gaiļbiksītes – tās savā laikā atvestas no laukiem un iedēstītas, deviņvīru spēks jau kuro gadu brīvi iemājojis dārzā, tāpat magones, kuru sēkliņas tiek ievāktas, lai visu ziemu būtu pašu ceptas magoņmaizītes.

„Es jau vairāk dārza ražas lietotājs, bet dārza kopēja ir kundze Janīna. Karstajā vasarā vajag ļoti daudz laistīt, un, kā zināms, pie mums nekas nepaliek lētāks, tikai dārgāks. Ūdens jau kudī! cēlies cenā, par kubatūru jāmaksā zvērīga cena,” sašutis aktieris. „Dārzu trīsreiz laistu, katrreiz iziet apmēram 200 litru – tas ir kā minimums. Parasti laistu vakaros, kad saulīte aizgājusi aiz mākoņiem.”

Kaspars Pūce atzīst, ka dzīvot uz savas zemītes ir pavisam cita lieta – pietiekami ilgu laiku smacis betona klucī. Tur izej laukā no tās dzelzsbetona mājas – un ko tālāk? Nav jau, kur palikt. Te, dārziņā, mazbērns var izskraidīties un, kad ir karsts laiks, paplunčāties pa ūdeni. „Vari no rīta iziet pa rasainu zāli basām kājām ar kafijas krūzi rokās. Ziemā pabradāties pa sniegu. Tā ir veselīga būšana. Īve mums aug, no meža kundze atnesa dēstiņu. Ravēšanu gan es ciest nevaru, jo bērnībā tik daudz ravēts, pa cukurbiešu vagām staigāts. Jēgas tu tur neredzi nekādas, tikai kaplē. Taču skolotāji piespieda – netiksi peldēties, ja nebūsi ticis līdz vagas otram galam. Es drīzāk tagad dārzā daru sīkdarbus. Piemēram, kaut ko nožogoju, lai suns netiek klāt,” teic mājastēvs un pastāsta interesantu atgadījumu. Pagājušajā gadā bija palikuši četri kartupeļi, iesprauduši zemē. Rudenī izaudzis vesels spainis un trīs četras ģimenes pusdienas sanākušas – no katra iestādītā bumbuļa sava.

Ne tikai Sabilē, bet arī Teikā ienākas vīnogas.

Ved labumus, ko gotiņas atstāj
„Dārzā, kā jau pilsētas teritorijā, bija slikta zeme, bet regulāri tika vesti no laukiem labumi, ko gotiņas atstāj pēc sevis. Te kādas trīs tonnas kūtsmēslu savests. Sākumā mums pat bija siltumnīca, bet raža bija divas sezonas, trešajā – bezceris. Tagad tomātus audzējam podos, un raža šogad laba. Beigu beigās atvadījāmies no tām siltumnīcām un sastādījām avenes un krūmmellenes, kaņepes arī aug,” turpina stāstīt Kaspars un palielās, ka kaņepju sviestu arī pats gatavojot. Esot pāris reizes nopircis tirgū – ak, kungs, kā mūs krāpj tirgotāji! Sviests regulāri vecs, piešautas klāt sagrūstas, samaltas kaņepes. Vecs sviests ar kaņepēm. „Es gatavoju tikai ar sviesta piešprici, lai tas tik kaņepi kaut mazliet tur kopā. Kādreiz, senos laikos vecāmāte taisīja ar grūstām kaņepēm, tās bija īstās kaņepes. Tagad sēkliņas var vai nu malt kafijas dzirnaviņās, vai arī caur gaļas mašīnu izlaist vairākas reizes, kamēr tās izveido viendabīgu masu. To visu samaisa ar sviestu un ziež uz maizītes. Gards gan!” Saimnieks iepazīstina arī ar saviem četrkājainajiem draugiem. Kaķene Kisa esot ļoti uzbāzīga, visus ciemiņus mīļo, bet Murcis, melns runcis, kad kāds atnāk, pazūd. Viņam nepatīk sabiedrība. Suns Čārlijs ir labdabīgs, bet, līdzko parādās sveši cilvēki, dod signālu, balss ir spēcīga. Pret savējiem ļoti mīļš.

„Lai koptu zemi, vajadzīgs spēks. Tas man vēl drusku ir,” saka Kaspars Pūce.

Zeme netīra – fui!
Ekskursijā pa dārzu nonākam līdz vīnogām. Pamatšķirne esot ‘Zilga’. Kad ir vīnogu gads, saimnieki jaucot kopā vīnogu un ābolu sulu. Pašiem ir liels un labs pagrabs, kur to glabāt. Šogad bijusi lieliska vīnogu raža. Karstais laiks dienvidu skaistulēm patīk – tās ienākušās ļoti garšīgas. Dārzā aug arī divas ābeles – ‘Baltais Dzidrais’ un kāds pusmeženis. No pēdējiem spiež sulu, bet dzidrie ir kārajam zobam. Šogad ābeles ir pilnas, bet sausuma dēļ ābolīši maziņi. Pērn bijusi maza dzidro ābolu raža, bet meženī vispār nav bijis augļu – tāda tā dabas noliktā mainība.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji iepērkas tikai tirgos, sava dārziņa nav, kur rušināties. „Vai visiem ir tie tūkstoši, ja 500 eiro par kvadrātmetru jāmaksā? Lucavsalā agrāk bija dārziņu kolonija, tagad nezinu, vai ir iznīcināta. Arī tur, kur ir olimpiskais centrs Rīga, bija dārzs pie dārza. Es tur savulaik dzīvoju, un mēs ar puikām braukājām pa teritoriju ar riteņiem. Pamazām to visu likvidēja – nāk pilsētvide virsū, dārziņi pamazām pazūd. Ja kādam vēl kaut kur ir mantojumā no vecvecākiem kāds zemes stūrītis, tad to apkopj. Daudziem nav nekā. Ir jau arī tādas kundzītes, kuras nemaz negrib – ko tad ies rušināties pa zemi, fui! Zeme netīra, tur tārpi iekšā. Jāteic, man arī pašam īpaši rušināties netīk. Es dārzā iemetu kādu ogu mutē, paskatos, kā viss aug, ja vajag aplaistu,” noteic Kaspars Pūce.

Kaspars Pūce ar mazmeitiņu Ugdu Māru un mājas sargu Čārliju.

Atmiņa no tēva
Savu dārziņu Pūces vairs ar jauniem stādījumiem nepapildina, jo gribas, lai būtu vieta bērnam un sunim, kur paskraidīties. Ģimenes mājiņā iekšā vietu atradis kāds īpašs augs – vēsturiska palma, kura jau izstiepusies līdz istabas griestiem. „Tā tika uzdāvināta, kad mans tēvs Voldemārs Pūce Rīgas operetes teātrī iestudēja pirmo mūziklu Padomju Savienībā Mana skaistā lēdija. Tas bija 1961. gadā. Profesoru Higinsu tur spēlēja Edgars Zveja, bet Elīzi – Lilija Sniedze. Kad tēvs sāka operetē strādāt, tur bija sava veida renesanse. Skatītāju autobusi stāvēja no operetes līdz Jaunajai Ģertrūde. Palmu viņam uzdāvināja pirmizrādē – maziņu dēstu, un tā viņa tagad aug pie mums,” Kaspars pārcilā atmiņas un piebilst, ka ļoti lēnām topot atmiņu grāmata par tēvu. Tā iemūžinās izcilā kinorežisora un teātra režisora piemiņu un atklās daudz līdz šim nezināma.

Vēsturiska palma. Tai ir apmēram 60 gadu.

Ziemai gatavi
Atgriežamies pie sadzīviskākām lietām, un bērniem tik atpazīstamais Ziemassvētku vecītis pastāsta, ka ziemai ģimene jau ir gatava – esot pilns pagrabs ar visādiem labumiem. Aveņu zapte, upeņu sula un želeja, jāņogas, ķiršu un zemeņu zapte. Zemenes nākot no tirgus, bet upenes un jāņogas no laukiem – tur dzīvojot sievas māsas. Laukos ir kārtīgi upeņu un jāņogu krūmi. Kaspars vienu spaini jāņogu nolasījis. „Puķes gan dārzā neplūcam un istabā vāzēs neliekam – lai laukā aug un zied. Priecājamies par skaistumu. Kad ir laba zāle, ne kā šogad svelmē izdegusi, tad regulāri reizi nedēļā notiek pļaušana. Mums ir elektriskais zāles pļāvējs. Aizvadītajā vasarā saulīte arī lutināja, bet daudz uzlija lietutiņš – tad jau zālīte aug,” stāsta Kaspars Pūce un piebilst, ka galvenā dārza saimniece ir sieva Janīna. Kā jau Latgales meitene, radusi pie darbiem. Viņas ģimenē bijušas septiņas māsiņas un viens brālis. „Janīna no desmit gadu vecuma ir sēdējusi uz pļaujmašīnas. Kad sapazināmies un es uz laukiem braukāju, viņa bieži pati pļāva ar izkapti – žviks, žviks. Mūsu dārziņā ar izkapti nevar, te par maz vietas – knapi puscirtiens iznāk. Taču es priecājos par to, kas man ir,” saka Kaspars. Šovasar iekšā karsti, uz ielas karsti, nav, kur likties. Visi gāžas uz jūrmalu, bet Pūcēm savs dārziņš, kur veldzēties.

„Mēs ēdam savā dārzā izaudzētu bioloģiski tīru pārtiku bez ķimikālijām. Vīnogas, piemēram, aug pilnīgi savā vaļā, tikaimbitītes tās apstrādā. Arī augi grib brīvību! Ja būtu mums plantācija, tad varbūt rīkotos citādi, bet milzīgas platības jau nav mūsu mērķis. Ir labi tieši tā, kā ir,” noslēdzot sarunu, saka Kaspars Pūce.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Gustos san bites un top gleznas
Gustos san bites un top gleznas

Aizputes novada Cīravas pagasta Gustu saimnieks Imants Ozols sevi uzskata p...

Medus antibakteriālās īpašības
Medus antibakteriālās īpašības

Par medu un medus ķīmisko sastāvu rakstīts daudz. Bieži dzirdēts, ka medus ...

Kļava
Kļava

Rudens Latvijā nāk caur kļavām, caur to zeltaini sarkanajām kleitām, lapu č...

Ozols
Ozols

Ozols viennozīmīgi ir ķēnišķs koks un ne tikai Latvijas mērogā. Pasaulē sas...