Saimnieks LV / 2020.gads (Janvāris.)

2019. gadā tika prezentēts Latvijas Lauksaimniecības Universitātes zinātniskais pētījums Zemes izmantošanas optimizācijas iespēju novērtējums Latvijas klimata politikas kontekstā, ko vadīja Dr.oec. Aleksejs Nipers. Dažādām politiskām nostādnēm ir atšķirīgi mērķi attiecībā uz zemes izmantošanu, tāpēc pētījuma ietvaros ir izstrādāts modelis zemes izmantošanas snieguma novērtējumam atkarībā no zemes izmantošanas veida. Ar izstrādātā modeļa palīdzību ir iespējams prognozēt zemes izmantošanas veida maiņas sociālekonomisko ietekmi, ietekmi uz vidi, SEG emisijām un oglekļa piesaisti.

Aleksejs Nipers: – Visbiežāk uz zemes izmantošanu mēs skatāmies no ekonomiskā ieguvuma puses – cik daudz saražojam, cik liela ir ražība un par cik varam izaudzēto pārdot un nopelnīt. Taču ir arī dažādas aktuālas politikas, kas regulē un ietekmē zemes izmantošanu, un katrai no tām ir dažādi mērķi. Piemēram, mēs gribam saglabāt bioloģisko daudzveidību, un tā ir atkarīga no veida, kādā izmantosim konkrēto zemes gabalu. Taču reizē mēs vēlamies arī veicināt nodarbinātību laukos, kas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā vistiešāk ir saistīta ar zemes izmantošanu. Taču sanāk, ka konkrētā politika veidojas drīzāk pati par sevi, īsti neejot kopā ar pārējām. Dažādas sabiedrības grupas un politikas veidotāji no zemes vēlas visu – saražot produkciju, veicināt nodarbinātību, saglabāt bioloģisko daudzveidību, cīnīties pret globālo sasilšanu. Vai tas vispār ir iespējams? Katrā stratēģijā mēs vairāk koncentrējamies uz citiem jautājumiem. Atsevišķi jautājumi var gan papildināt cits citu, gan konfliktēt savā starpā. Piemēram, vairāk attīstot ražošanu, var samazināties bioloģiskā daudzveidība, bet palielināties vai samazināties oglekļa piesaiste.

Mūsu uzdevums bija izstrādāt matemātisko modeli jeb pieeju, kur zemes izmantošana vērtēta no dažādiem skatu punktiem, jo saražotā produkcija nav vienīgais labums, ko var iegūt no zemes izmantošanas. Tātad – ir vairākas dimensijas, kā skatīties uz vienu zemes gabalu un tā izmantošanas veidiem. Vai mēs gribam palielināt ražu vai samazināt izmešus? Ja saimniekošanā pieaug viens elements, var samazināties cits. Katrs no šiem motīviem ietver kādu citu izvēli un bieži vien nav iespējams piepildīt pilnīgi visas vēlmes un politikas nostādnes. Mēs savā pētījumā kvantitatīvi vēlējāmies novērtēt šo dažādo ietekmi, kas notiek, piemēram, ražojot graudaugus – kāda ir peļņa no viena hektāra, kā tiek veicināta nodarbinātība, cik lielas ir SEG emisijas no hektāra, kā tiek veicināta bioloģiskā daudzveidība. Pētījumā ir konkrēta metrika, ar ko analizējam, kā katrs no šiem veidiem konkrētā saimniekošanas modelī pie tādiem un tādiem apstākļiem un pieņēmumiem dod konkrētu rezultātu – bet, ja šo pašu hektāru izmantojam savādāk, piemēram, ražojot pienu, ietekme ir atšķirīga un pozīcijas mainās, piemēram, ir vairāk nodarbināto, bet palielinās emisijas. Atkarībā no intensīvas vai ekstensīvas saimniekošanas mainās arī bioloģiskās daudzveidības rezultāts. Rezultātā veidojas desmitiem tūkstošu variantu, lai saprastu, kāda ir atdeve no katra mežsaimniecībā un lauksaimniecībā izmantotā hektāra.

Peļņa no lauksaimniecības uz 1 ha LIZ Latvijā 2016. gadā, EUR

Vai, piemēram, mums ir augsnes, kas kādreiz bija purvainas un tagad meliorētas, – tajās ir daudz organiskās vielas, kas sadalās, − kas notiek, ja mēs izvēlamies šīs organiskās augsnes vairs neizmantot kā aramzemi, bet gan kā zālājus? Tas ir scenārijs, ko var simulēt ar šo modeli – vai samazināsies peļņa, kāda būs ietekme uz nodarbinātību, par cik samazināsies emisijas, pieaugs CO₂ piesaiste, kā uzlabosies bioloģiskā daudzveidība, ja no intensīvas ražošanas pāriesim uz ekstensīvu. Katram scenārijam ir konkrēts, izmērāms un salīdzināms rezultāts, novērtējot tā prognozējamo ietekmi.

Pētījumā izmantotajai pieejai līdzīga tiek izmantota tikai dažās ES valstīs. Tā ir salīdzinoši jauna, esmu to prezentējis jau vairākās valstīs, un par to ir interese. Mūsu mērķis nebija noteikt, kurš ir ekonomiski izdevīgākais saimniekošanas veids lauksaimniecībā. Tādiem mērķiem var ļoti labi izmantot LLKC sagatavotos bruto segumu aprēķinus.

Pētījumā ir arī ieteikumu sadaļa, kur esam secinājuši, ka būtu lietderīgi veicināt racionālāku aramzemes izmantošanu, veicināt nekoptu LIZ platību izmantošanu, produkcijas ieguvi lauksaimniecības produkciju neražojošās, bet koptajās platībās – šajā zemēs nauda neaug, tāpēc ir jādomā, ko tur varētu darīt – lauksaimniecības vai mežsaimniecības jomā, atkarībā no augsnes kvalitātes, nodarbinātības. Tas jāņem vērā nākamajā plānošanas periodā.

Pamatā sabiedrībā tiek uzskatīts, ka nodarbināto skaits lauksaimniecībā ir samazinājies tāpēc, ka palielinās lielo saimniecību skaits, kas izkonkurē mazās saimniecības. Attiecīgi tur vajag mazāk nodarbināto, tiek pirkta liela un jaudīga tehnika, tā objektīvi samazinās nodarbināto skaits lauksaimniecībā. Jā, tā arī ir taisnība. Taču mēs gribējām pievērst uzmanību, ka lauksaimniecībā ir sektori, kur objektīvi ir vajadzīgs mazāk darbinieku. Mūsdienu modernajā graudkopībā liels darbinieku skaits nav un nebūs vajadzīgs, piena lopkopībā tas būs lielāks, dārzeņu ražošanā – vēl lielāks. Lai gan vēsturiski Latvijā lopkopība ir bijusi daudz spēcīgāka, slaucamo govju skaits pašlaik ir krietni mazāks, tieši tāpat zālāju platības samazinājušās, līdz ar to samazinājies nodarbināto skaits. Gluži vienkārši pagaidām nav vēl attīstīti tie lauksaimniecības sektori, kur nodarbināto skaits objektīvi ir vajadzīgs lielāks. Tas arī ir faktors, kas veicinājis šo nodarbinātības sarukumu lauksaimniecībā.