Saimnieks LV / 2023.gads (Septembris)

Gleznainais Talsu novada Abavas pagasts un Sabiles pilsēta plaši pazīstami ar vīndaru mākslu un vīna darīšanas tradīcijām. Vēl novads var lepoties ar izturīgiem, tālredzīgiem un strādīgiem saimniekiem, iekoptiem laukiem un ražīgām piensaimniecībām. 

ZS Rīgmaļi Abavas pagastā ir viena no tādām. 1995. gadā dibinātajā saimniecībā dzīvo un strādā Māris un Juta Bērziņi ar dēliem Ģirtu un Tomu. Ģimene apkopj 1300 ha zemes, no kuriem 75 % ir īpašumā; ganāmpulku no 120 slaucamām govīm domāts palielināt līdz 150. Pamatnozare ir graudkopība, bet Māris Bērziņš uzskata, ka stāvēt uz divām kājām tomēr ir drošāk, jo abas nozares viena otru papildina. Rīgmaļu kopējā apgrozījumā pienkopība ienes ceturto daļu. 

Saimnieka atbildībā ir lopbarības sagāde, tehnikas parks un sējumi, bet saimnieces aprūpē ganāmpulks. Taču abi atzīst, ka lauku sētā pienākumu sadale ir nosacīta un abiem saskaņoti jāpārredz visas pozīcijas. 

Robots – barības piestūmējs. 

Pamats – vectēva zeme 

Māra Bērziņa dzimtā vieta ir Sabile, ciematā Priedes. Tēvs bija kolhoza inženieris, māte mācību pārzine Sabiles vidusskolā. Māris ar smaidu teic, ka mācību laikā enerģijas pieticis gan nedarbiem skolā, gan vasaras darbiem kopsaimniecībā. Sākumā dzīvojuši centrā daudzstāvu mājā, bet vēlāk vecāki ciematā uzcēluši savu. Cik vien Māris sevi atceras, vienmēr bijis jāstrādā atbilstoši saviem spēkiem un vecumam. Pie darba rasts no bērnības. Vidusskolu beidzot, studijas nav vilinājušas, bet gribējies strādāt ar tehniku. Tēvs izvēli atbalstījis un iekārtojis Māri mehāniskajās darbnīcās par atslēdznieku-automehāniķi. Kopsaimniecība 90. gados sāka irt, bet kādu laiku vēl bija izdevība tajā pastrādāt, drīz vien saimniecībā ticis arī pie šoferēšanas. 

Māra Bērziņa vecvecākiem Abavas pagastā piederējusi Rīgmaļu saimniecība ar 80 ha zemes un meža nogabalu. Kā daudziem, arī viņiem nācies izciest izsūtījuma murgu, atgriezušies, bet drīz vien no šīs pasaules šķīrušies. 90. gadu sākumā bērni varēja atjaunot īpašumtiesības. Daļu – 20 ha zemes un apmēram tikpat meža – mantojis arī Māra tēvs Austris. Tas kļuva par pamatu mūsdienu Rīgmaļu saimniecībai. Pašreizējā Bērziņu ģimenes dzīvesvieta ir bijusī kolhoza darbinieku māja, kur dzīvojusi arī Juta ar savu mammu. Māris ir humora cienītājs un smej, ka viņš te tikai iegātnis. Ēkas, protams, pārbūvētas, puķu dobes izcili sakoptas, un pagalms ērti labiekārtots, bet savulaik, oficiāli dibinot zemnieku saimniecību, paturēts vectēva mājas vārds. Netālu arī pašas mājas vēl labi turas, kā Māris saka, nenoskārstai vajadzībai. 

Neatkarīgi no sociālekonomiskajiem apstākļiem jaunībai piemīt drosme un izvēles iespējas. Māris Bērziņš sapratis, ka bez zināšanām un kvalitatīvas praktiskas pieredzes laukos saimniekot būs grūti. Radās iespēja no Jauno zemnieku kluba aizbraukt uz Dāniju un trīs mēnešus pastrādāt pie dāņu cūkkopja, kam fermā bijis pusotrs tūkstotis cūku. 

Šai pirmajai pasaules pieredzei bijusi milzīga nozīme, – tā jaunietim atklāja, ka ar godīgu darbu arī Latvijas laukos cilvēki varētu nodrošināt pārtikušu dzīvi sev un ģimenei. Dāņu zemnieks Māri uzaicinājis pie sevis atkārtoti, viņam bija iepatikusies gados jaunā latvieša attieksme pret darbu. 

Māris teic: „Otrais brauciens bija garāks, un mana interese mērķtiecīgāka; apzinājos, ka daudzi modernās lauksaimniecības principi mums nav jāizgudro no jauna, bet jāpaņem noderīgākais no Eiropā uzkrātās pieredzes. Mājās, uzņemoties saimniekošanu, man bija pilnīgi skaidrs, ka ar vidusskolas zināšanām ir krietni par maz. Tā 28 gadu vecumā iestājos toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā agronomos ar skaidru motivāciju, kāpēc vajadzīga atbilstoša izglītība. Mani patiesi interesēja, kas un kā notiek uz lauka no sēklas līdz ražai, kādus procesus var ietekmēt un kas jāpieņem kā dotais lielums. 

Protams, mūsu kursā visiem bija kopīgas intereses, un tas ļoti palīdzēja apgūt gan daļēji piemirstos vispārējos, gan arī speciālos priekšmetus. Manus centienus atbalstīja Juta, kas nav mazsvarīgi…” 

Māris un Juta Bērziņi ar dēliem Ģirtu un Tomu pie ražas laika galvenajiem darbarīkiem.

Savs kaktiņš, savs stūrītis…

Arī Juta dzimusi, augusi, skolā gājusi Sabilē, bet Bulduru dārzkopības tehnikumā ieguvusi daiļdārznieka specialitāti. Darba gaitas vedušas atpakaļ uz dzimto pusi un vietējo kolhozu. 90. gadu sākumā bijusi iecirkņa brigadiere, tad cūkkopības kompleksa vadītāja. Viņa atceras, ka netālu atradusies paliela govju ferma, taču abu objektu pastāvēšanu apdraudēja jaunā zemes reforma. – Kopsaimniecības zemes platības aizvien saruka, kļūstot par dažāda lieluma privātīpašumiem. 

Māris Bērziņš: „Pārdomājot un atceroties, kā notika īpašuma formas maiņa, šķiet, daudz ko varējām darīt citādi. Maz tādu kopsaimniecību, kuras pārveidojās, noturējās un uz kuru bāzes izveidojās spēcīgas, mūsdienīgas saimniecības, saglabājot darba vietas. Toreiz līdz ar prieku par taisnīgi atgūto zemi daudzus pārņēma neziņa un apjukums, ko ar to iesākt, jo nebija taču ne prasmes, ne ražošanas līdzekļu. Kooperatīviem, kas bijušajos kolhozos it kā formāli veidojās, uzpērkot pajas, bet līdz galam tā arī nenoformējās, piederēja tikai nolietota tehnika; ilgs mūžs tai nebija paredzams. Ne viss kopsaimniecībās bija ideāli, ne viss – ļoti slikti, bet veids, kā tika likvidēti kolhozi, bija absolūti nepārdomāts. Šodien tas labi redzams Latvijas ainavā izdemolētu ražošanas ēku un pussagruvušu lopu novietņu izskatā.”

Taču dzīves vērtību nosaka nevis sabiedriski nozīmīgi mērķi, bet gan cilvēku savstarpējās attiecības. Īpaša vieta ir tam cilvēkam, ar kuru var būt kopā priekos un bēdās… Lai gan Māris un Juta strādāja vienā saimniecībā, tuvāk sapazinušies 90. gadu sākumā. Nu jau kopdzīvē aizvadīti gandrīz 30 gadi. 

Juta un Māris atceras saimniekošanas sākumu: „Laikā no deviņdesmitajiem līdz divtūkstošā gada vidum valdīja liela taustīšanās. Ko tik neizmēģinājām! Iekopām cūku fermu, bet cenu politika nepārprotami pateica, ka ar dažiem simtiem par maz nopietnam biznesam. Audzējām kāpostus, daudzu zemnieku klasisko kultūru, bet mums nebija tam atbilstošas infrastruktūras – glabātuves, pagrabi, pārstrādes telpas šķērēšanai, skābēšanai utt. Izmēģinājāmies dažādos virzienos, bet tik lielu birokrātisku formalitāšu kā šodien, toreiz nebija...” 

Attīstības plusi un mīnusi

Māris Bērziņš stāsta, ka zemnieku saimniecība Rīgmaļi straujāk sākusi attīstīties, kad kļuva pieejami Eiropas fondu līdzekļi, tika iegādāta arī jaudīgāka lauksaimniecības tehnika. Patlaban savas vairāk nekā 100 slaucamās govis ir bijušajā kolhoza fermā, kas iespēju robežās tikusi pielāgota. Uz jautājumu, vai nav iecerēts būvēt jaunu, atbilde samērā gara. Māris: „Par to ir atsevišķs stāsts. Izstrādājām projektu, modernu, ietilpīgu, ar iespējami automatizētām iekārtām utt., paredzot veco ēku likvidēt, atstājot tikai piebūvi – 2015. gadā jau bijām veikuši minimālus darbus – uzcēluši piebūvi govīm un mēslu krātuvi. LAD jauno projektu apstiprināja, bet, kad sākām to virzīt tālāk, Valsts vides dienests paziņoja, ka mūsu teritorija ir ciemats un ražošanai paredzēta būvniecība nevar notikt. Izrādījās, pašvaldībā kāds ierēdnis šo teritoriju izņēmis no ražošanas teritorijas un pārsaucis par ciematu. Tātad no fermas lauka vidū un otrpus ceļam esošās bijušās kolhoznieku mājiņas sanācis... ciemats, kaut gan acīm redzams, ka šī vieta neatbilst nevienam ciemata kritērijam. LAD bija pretimnākoši un pagarināja termiņus maksimāli, bet laika bija par maz, lai veiktu visas formalitātes un teritorijas statusu atjaunotu. Valsts iestādes jau savā starpā nekomunicē, katra skaidro savus MK noteikumus, likuma pantus un atrakstās ar vēstulēm uz trim lapām. 

Secinājām, ka aizslēgtās durvīs nav, ko lauzties, un nolēmām soli pa solim ar saviem līdzekļiem uzlabot, ko iespējams. Esam nopirkuši mazlietotu slaukšanas zāli, ko iebūvēja firma SIA Laktro. Iegādājāmies no viņiem arī barības piestūmēju – robotu, jo no mērķa palielināt govju skaitu mēs neatkāpsimies. Nesen nopirkām nelielu ganāmpulku no Vidzemes zemniekiem, jo viņi negribēja, ka lolojums aizceļo uz Poliju. Šobrīd domājam, ka skaits, uz kuru ejam, varētu būt optimāls esošajiem lopbarības ieguves resursiem. Taču, ja vajadzēs, rēķināsim un domāsim.”

Rīgmaļu saimnieki atceras 2014. gadu, kad viņiem nosala gandrīz visi ziemāji, izdzīvoja kādi 20 ha, kuļami bija tikai vasarāji. Bērziņi atzīst, ka tad gūta laba mācība, tāpēc tagad visi sējumi tiek apdrošināti. Redzot, ka arī Latvijas klimats kļūst aizvien neparedzamāks, ieguldītais kādā brīdī var attaisnoties. To dzīvē pierāda arī traģēdija, ko augustā piedzīvoja zemnieki un iedzīvotāji Dobeles pusē un citur. 

Saimnieki lēš, ka šogad no graudiem peļņas nebūs, labi, ja izies pa nullēm, jo lietus ir mēnesi par vēlu. Māris izsakās tēlaini: „Šogad laipa, pa kuru bangojošā jūrā jānoiet, ir ļoti šaura.” Saimniecībai ir arī sava graudu kalte, ko par pajām jau privatizētu 1995. gadā atpirkuši no kooperatīva. Pakāpeniski, apmēram četros vedumos, graudus piegādā LATRAPS filiālei Jaunpagastā. Māris ar sadarbību ir ļoti apmierināts un atzīst, ka graudkopju kooperācija (atšķirībā no piensaimniekiem) ir izdevusies. Viņš uzsver, ka kooperācija ir vajadzīga un neizbēgama.

Šodien zemnieka pirmais darbarīks ir kalkulators, bet lāpsta pēc tam.

Mērenība un zelta vidusceļš

Ganāmpulka vajadzībām atvēlēts ap 180 ha kultivēto zālāju. Māris to pamato šādi: „No saimnieka viedokļa raugoties, ilggadīgās pļavas ir ļoti riskants pasākums. To skaidri parāda šā gada sausums. Mums piedāvā tuvāki, tālāki kaimiņi nopļaut šos zālājus, ievākums tajos ir niecīgs, normālu ganāmpulku ar to nevarētu pabarot. 

Mūsu mērķis ir veselīga, iekopta augsne; liekam kūtsmēslus, kaļķojam, apstrādājam. 

Zaļo masu gatavojam rituļos, tranšejas mums pagaidām neder, jo zālāji atrodas dažādās vietās, patālu un visu savākt vienā reizē uz tranšeju nav izdevīgi, pārāk liela braukāšana. Rituļus atvedam, kad vajag, barības kalkulācijai vieglāk diferencēt pa kultūrām un pievienot atbilstošas piedevas. Zālājus pārsējam apmēram reizi trijos gados. Daudzi jautā, vai ar govkopību jēga darīties, ja ir graudi. Ir jēga! Mums zemes daudzviet ir mežu nostūros, kur nekas cits lāga neaug, bet, sarēķinot un izlaižot caur govi labi koptu zālāju, dabūjam to pašu, ko par graudiem, un zeme ir produktīvi izmantota. Viss jārēķina. Mūsdienās zemnieka pirmais darbarīks ir kalkulators, bet lāpsta pēc tam. Skaitļi ir spēcīgs arguments. Kukurūzu pagaidām nesējam, jo uz to platību, ko vajadzētu, savu tehniku nav ekonomiski turēt, bet uz apkalpojošu firmu nevar paļauties – var atbraukt tad, kad citur nebūs, ko darīt.” 

Diemžēl daudzām lauksaimniecības nostādnēm un lēmumiem trūkst nopietnu pamatojumu. Piemēram, man šaubas rada 10 m aizsardzības joslas... kas notiek 11.metrā? Vai tie metri garantē, piemēram, Abavasupes tīrību? Mēs te dzīvojam vairākās paaudzēs, līdz arto atbildība par vidi ir ļoti liela. Ne morāli, ne materiāli nevaram atļauties kaut ko bērt vai liet uz lauka tāpat vien. Precīzās tehnoloģijas ar absolūtu precizitāti nosaka vai, ko un cik vajag. Komiski izklausās arī tas, ka visās pasaules nelaimēs tiek vainota cilvēces barotāja, gotiņa.” 

Juta par lopbarības sagādi saka: „Šogad ir vairāk raižu. Laicīgi nopļāvām auzu platību zaļbarībai, tagad ceram uz attālu, kārtīgs lietus to varētu pacelt. Jūlija vidū sagādātas 2/3 daļas no vajadzīgā. Spriežam, ka cietstāvošās gotiņas varētu piebarot ar salmiem un melasi. Citus gadus tā nebija.

Labi palīgi ir mūsu speciālisti. Barības sastāvu un devas maisītājam mums kalkulē Ieva Krakopa no Saldus. Patīkami sastrādāties, jo viņas zināšanas un redzējums ir ļoti svarīgs. Neskaidrību vai problēmu situācijās visu apsveram īpaši rūpīgi. Pašlaik ir jaukts ganāmpulks, gribam pāriet tikai uz holšteinietēm.Vetārsts Māris Lācis mums tuvu, tepat Sabilē. Piena kvalitātes rādītāji stabilizējās, kad iebūvējām slaukšanas zāli. Pirms tam šūnu skaits mēdza pēkšņi uzlekt kaut kādu tehnisku iemeslu dēļ. 

Diena man sākas ar informācijas apskati datorā, kur tā pienāk no gotiņu čipiem, un tad jau skaidrs darāmais. Laktāciju skaits vidēji četras piecas, melnās ir jūtīgākas, bet ražīgākas, kopējais izslaukums vidēji 9 t gadā.

Pienu realizējam AS Talsu piensaimnieks. Sadarbojamies jau 30 gadus, problēmu nav bijis, maksājumi ir laikus. Tā nav pati augstākā cena, bet ne pati zemākā, vidēji ilgtermiņā esam ieguvēji. Ļoti no svara ir savstarpēja cieņa un uzticēšanās, kas izveidojusies gadu gaitā. Ir bijuši dažādi piedāvājumi un centieni pārvilināt, taču esam palikuši uzticīgi Talsiem.” 

Māris par to ir cieši pārliecināts, jo zelta vidusceļa taktiku ir pārbaudījis arī graudkopībā. Viņš saka: „Var laukā iegāzt visu maksimāli, lai visi rādītāji graudam būtu top, bet viena nejauka vētra to visu aizslauka. Mērenība un orientēšanās uz vidējo ilgtermiņā dod daudz labākus rezultātus.”

Māra sapņu auto, šodien dzīves īstenība. 

Stabilitātes garants – ģimene un darbinieki

Neviens vien zemnieks uzsver ģimenes iesaistes un atbalsta milzīgo nozīmi saimniecības pastāvēšanā un attīstībā. Māra tēvs šogad devies viņsaulē, bet bijis liels atbalsts praktiski, vēlāk morāli. Jutas mamma Elita Kleinberga joprojām strādā par mākslīgās apsēklošanas tehniķi, bet Māra mamma Ilze Bērziņa vada darbīgas dienas pašu celtajā mājā ciematā un aktīvi piedalās Sabiles sabiedriskajā dzīvē.

Bērziņi ir jūtami gandarīti, ka dēli, Ģirts un Toms, lai gan vēl mācās, ir uzticami palīgi. Māris teic: „Atbalstām viņu vēlmi mācīties. Negribu pierunāt uz lauksaimniecību kā obligātu nodarbošanos, nākotnē tas tik un tā būs viņu lēmums. Mums svarīgākais ir savstarpēja cieņa un saprašanās, jo cilvēkam ir jādara tas, kas viņam patīk un dod gandarījumu. 

Vecākais dēls Zaļenieku lauksaimniecības tehnikumā ieguvis vidējo speciālo izglītību, ir augkopības tehniķis, vērtīga bija prakse pieredzes bagātajās Zemgales saimniecībās. Pašlaik neklātienē mācās uzņēmējdarbību lauksaimniecībā Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē Jelgavā. Patīk darbs ar tehniku, pie tās pierada jau no mazotnes un ir liels palīgs. Arī Toms brīvlaikā atrod iespēju pielikt savu roku. Viņu ir saistījusi ķīmiķa izglītība, rudenī būs 4. kursā RTU Olaines Tehnoloģiju koledžā, kur apgūst biotehnoloģisko procesu speciālista profesiju.”

Toms: „Pēc pamatskolas beigšanas bija jāizvēlas vai nu vidusskola, vai vidējā speciālā izglītība. Man bija labi rezultāti ķīmijā, un priekšmeta skolotāja ieteica painteresēties par šo koledžu. Man iepatikās tās piedāvājums. Tālāk domāju par farmācijas studijām, bet tiklab tas var būt lauksaimniecības virziens, saistīts ar agronomiju u.tml. Vēl ir laiks domāt un apsvērt iespējas.”

Rīgmaļos ir 10 darbinieki, visi ar pieklājīgu stāžu. Māris uzsver: „Cieņa un izprotoša attieksme pret cilvēkiem rada savstarpēju uzticēšanos, bez kuras saimniecība nevarētu tik labi funkcionēt. Esam kā viena komanda gan saspringtos darba cēlienos, gan ikdienā. Tas dod spēku un drošības sajūtu. Mīlestība uz zemi mantota no tēva un vectēva, mums nekas nav par grūtu, jo tāds ir mūsu dzīvesveids.”