Mežsaimniecība Ķīnā ir piedzīvojusi krasas pārmaiņas, transformējoties no intensīvas resursu izmantošanas uz globāli nozīmīgu ekoloģisko atjaunošanu. Šobrīd Ķīna ir viena no vadošajām valstīm pasaulē meža platību pieauguma ziņā.

Meža resursu raksturojums un specifika

Ķīnas mežu kopplatība ir aptuveni 195-220 miljoni hektāru, tie klāj ap 23% valsts teritorijas. Mežsaimniecības specifika slēpjas tās divējādajā dabā. Meži tiek iedalīti ekoloģiskajos jeb tā saucamajos sabiedriskā labuma mežos, kuru prioritāte ir dabas aizsardzība, un komerciālajos mežos, kas paredzēti koksnes ieguvei. Noteikti jāuzsver, ka Ķīna ir pasaules līdere mākslīgi atjaunoto mežu – plantāciju jomā, kas palīdz mazināt slodzi uz dabiskajiem mežiem. Ķīnas Ziemeļaustrumos – Mandžūrijā, dominē skujkoku meži, savukārt dienvidos – tropu un subtropu jauktie meži, tostarp plašas bambusa audzes.

Ķīnas mežu pārvaldība

Ķīnā nepastāv pilnīga privātīpašuma tiesības uz zemi, taču ir izveidota sarežģīta lietošanas tiesību sistēma. Valsts īpašumi sastāda ap 40% no visas mežu platības un galvenokārt atrodas ziemeļos un dienvidrietumos. Tos pārvalda valsts meža saimniecības un uzņēmumi. Kolektīvais īpašums ir ap 60%, tas raksturīgs valsts dienvidu daļai. Zeme pieder lauku kolektīvajām organizācijām, kopš 2008. gada reformas mājsaimniecības var iegūt arī lietošanas un apsaimniekošanas tiesības, parasti termiņā no 30 līdz 70 gadiem, kas ietver arī tiesības uz kokiem. Galvenā mežu uzraudzības iestāde Ķīnā ir Nacionālā Meža un zālāju pārvalde (NFGA), kas izstrādā politiku, kvotas un uzrauga dabas aizsardzību.

Noteikumi un dabas aizsardzības prasības Ķīnā. “Ekoloģiskā civilizācija”

Mežsaimniecību regulē Ķīnas Tautas Republikas Meža likums, kas būtiski atjaunots 2019. gadā. Tā galvenie nosacījumi ietver cirtes kvotas. Valsts ik pēc pieciem gadiem nosaka stingras mežizstrādes kvotas, lai nodrošinātu, ka meža pieaugums pārsniedz izstrādes apjomus. Kopš 1990. gadu beigām Ķīnā ir ieviests vispārējs aizliegums vai krasi ierobežojumi koksnes ieguvei dabas rezervātos un ekoloģiski jutīgās zonās. Pēdējās desmitgadēs mežsaimniecība Ķīnā ir piedzīvojusi krasas pārmaiņas, pārejot no intensīvas koksnes ieguves uz masveida apmežošanu un dabas aizsardzību. Meža likuma grozījumi nostiprināja ilgtspējīgu apsaimniekošanu kā prioritāti, tiecoties uz “ekoloģisko civilizāciju”.

Specifiski, ka likums nosaka koku stādīšanu un meža aizsardzību par ikviena Ķīnas pilsoņa pienākumu. Stingri aizliegta seno un reto koku iznīcināšana, ganības jaunajās audzēs, kā arī meža zemes nesankcionēta transformācija cita veida izmantošanai.

Lai gan Latvija atrodas citā reģionā, dabas aizsardzības principi pie mums ir visai līdzīgi Ķīnas komunistiskās partijas vadītajā valstī noteiktajiem. Detalizētākas prasības par bioloģiski nozīmīgu struktūru saglabāšanu ir iekļautas Ķīnas dabas aizsardzības meža apsaimniekošanas noteikumos. Tāpat, plānojot saimniecisko darbību īpaši aizsargājamās teritorijās, gan Ķīnā, gan Latvijā jāievēro Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie noteikumi.

Kolektīvo mežu reforma Ķīnā

Kolektīvo mežu reforma Ķīnā ir viens no vērienīgākajiem zemes reformas posmiem, kas būtiski mainījis dzīvi miljoniem cilvēku, savukārt Latvijas meža apsaimniekošanas sistēma balstās uz pilnīgi citu īpašuma struktūru un Eiropas tiesisko rīcību.

Pirms reformas meži piederēja ciematu kolektīviem, iedzīvotājiem bija mazas intereses tos kopt, jo peļņa netika sadalīta taisnīgi. Ķīnā valsts ļāva sadalīt kolektīvo meža zemi starp mājsaimniecībām. Ķīnieši saņēma lietošanas tiesību sertifikātus, kas līdzinās nomas tiesībām uz 70 gadiem. Šīs tiesības tagad drīkst pārdot, dāvināt vai ieķīlāt bankā kredīta saņemšanai. Tas piesaistīja privāto kapitālu meža stādīšanā. Rezultātā Ķīnas mežu platības un krāja pieauga, jo iedzīvotāji beidzot jutās kā konkrēta nogabala “saimnieki”, nevis pasīvi novērotāji vien.

Specifiskas paralēles Ķīnas un Latvijas noteikumos

Neskatoties uz atšķirībām, abās valstīs ir stingri noteikumi, kas sargā meža fondu. Gan Latvijā, gan Ķīnā pārvērst meža zemi apbūves zemē ir ļoti sarežģīti un dārgi. Abās valstīs par nelikumīgu ciršanu draud kriminālatbildība, ir pienākums atjaunot audzi. Ķīna virzās uz “kapitālistiskāku” modeli kolektīvajos mežos, lai veicinātu efektivitāti, savukārt Latvija cenšas līdzsvarot tradicionālo privātīpašnieku brīvību (kas, diemžēl, nesekmējas) ar aizvien stingrākām Eiropas vides prasībām.

Mežu pārvaldība un dabas aizsardzības prasības

Ķīna izmanto klasifikācijā balstītu sistēmu, lai nodalītu saimnieciskos mērķus no vides aizsardzības. Ir ekoloģiskie jeb “publiskā labuma” meži. Tie ir paredzēti augsnes un ūdens aizsardzībai, bioloģiskajai daudzveidībai. Šeit ciršana ir stingri ierobežota vai aizliegta. Komerciālos mežus izmanto koksnes un citu produktu, piemēram, augļu un bambusa ražošanai. Tos apsaimnieko pēc tirgus principiem. Jaunais likums aizliedz jebkādu nelikumīgi iegūtas koksnes transportēšanu vai apstrādi, pieprasot uzņēmumiem vest datu reģistrus.

Kopš 1998. gada ieviests visaptverošs komerciālās mežizstrādes aizliegums dabiskajos mežos, īpaši Jandzi un Huanhe upju baseinos. Ķīna ir izvirzījusi mērķi līdz 2030. gadam palielināt meža segumu līdz 25% no valsts teritorijas.

Ķīnieši šobrīd veido jaunu nacionālo parku sistēmu, lai aizsargātu vērtīgākās ekosistēmas un apdraudētās sugas.

Atbalsts un kompensācijas Ķīnas mežsaimniecībai

Ķīnas mežsaimniecības atbalsta un kompensāciju sistēma ir viena no vērienīgākajām pasaulē, kas kopš 2024. gada ir būtiski nostiprināta ar jauniem tiesību aktiem, lai veicinātu “zaļo” ekonomiku un mazinātu nabadzību lauku reģionos.

Saskaņā ar Ķīnas Valsts padomes noteikumiem, kas stājās spēkā 2024. gada 1. jūlijā, Ķīna ir kļuvusi par pirmo valsti pasaulē ar visaptverošu likumdošanu ekoloģisko kompensāciju jomā. Valsts nodrošina tiešus finanšu pārskaitījumus jeb subsīdijas personām un kopienām, kas nodarbojas ar mežu aizsardzību svarīgās ekoloģiskās zonās. Līdz 2024. gada novembrim gandrīz puse no Ķīnas mežiem un zālājiem jau bija iekļauti šajās kompensāciju shēmās. Izveidots īpašs Publiskā labuma mežu kompensācijas fonds, kas zemniekiem un kopienām kompensē ražošanas zaudējumus, kas rodas, aizliedzot komerciālo mežizstrādi aizsargājamos mežos. Pēdējos gados kompensāciju standarti ir palielināti par aptuveni 50%, lai sniegtu reālu stimulu miljoniem lauku iedzīvotāju saglabāt esošās mežaudzes, nevis tās izcirst lauksaimniecības vajadzībām.

Ķīnā ir radīta unikāla programma “Graudi zaļumam”. Tā ir viena no lielākajām maksājumu par ekosistēmu pakalpojumiem programmām pasaulē, kur kopējās investīcijas jau pārsniegušas 69 miljardus ASV dolāru. Zemnieki saņem skaidras naudas maksājumus par lauksaimniecībā mazražīgas zemes, piemēram, nogāžu, pārvēršanu mežos vai zālājos. Maksājumus veic tikai pēc tam, kad ir saņemts oficiāls apstiprinājums, ka iestādīto koku izdzīvošanas rādītājs pārsniedz 85%.

Ķīna aktīvi attīsta meža oglekļa tirdzniecības sistēmas, kas ļauj meža īpašniekiem gūt ienākumus, pārdodot oglekļa piesaistes kvotas uzņēmumiem, kuriem jāsamazina emisijas. Tiek veicināta arī “horizontālā kompensācija”, kur bagātāki reģioni, piemēram, lejteces teritorijas, kas gūst labumu no tīra ūdens, maksā nabagākiem augšteces reģioniem par mežu saglabāšanu

Finansējums strauji pieaug

Centrālie ekoloģiskās kompensācijas fondi šobrīd sasniedz gandrīz 200 miljardus juaņu (aptuveni 27,6 miljardus USD) gadā, vietējo pašvaldību fondi pievieno vēl aptuveni 100 miljardus juaņu. Vairāk nekā 200 miljoni zemnieku un lopkopju no šīm programmām gūst tiešu finansiālu labumu. Pateicoties šiem mehānismiem, Ķīna jau 2024. gada beigās sasniedza 25,09% mežu segumu, kas ir viens no straujākajiem pieauguma rādītājiem pasaulē. Ārvalstu investoriem iesaiste Ķīnas mežsaimniecībā prasa pielāgošanos starp vispārējo Ārvalstu investīciju likumu un specifiskiem nozares ierobežojumiem, ko nosaka ikgadējais “Negatīvais saraksts”.

Saskaņā ar jaunākajām 2024. gadā noteiktajām prasībām, ārvalstu kapitāls pilnībā nevar tikt iesaistīts dabisko mežu un reto koku sugu, piemēram, vērtīgo tropisko kokmateriālu, mežizstrādē un pirmapstrādē.

Projektos, kas saistīti ar jaunu koku šķirņu selekciju vai sēklkopību, parasti nepieciešams vietējais partneris un Ķīnas pusei jāsaglabā kontrole vai vismaz 34% daļu.

Komerciālo mežu stādīšana – plantācijas, un koksnes tālākā apstrāde lielākoties ir pieejama arī pilnībā ārvalstīm piederošiem uzņēmumiem. ja vien tie neatrodas stratēģiski jutīgās zonās. Piemēram, lai uzsāktu mežsaimniecības projektu, ārvalstu investoram jāizvēlas WFOE vai JV. Visbiežāk tiek veidots WFOE (Wholly Foreign-Owned Enterprise), tad jādefinē “darbības joma” – Business Scope, jo ārpus tās darboties ir nelikumīgi. Pēc tam uzņēmējs reģistrējas Tirgus regulēšanas pārvaldē biznesa licences saņemšanai un saņem speciālās atļaujas no Valsts mežsaimniecības un zālāju pārvaldes.

Tā kā zeme pieder valstij vai kolektīviem, investoram ir jānoslēdz ilgtermiņa nomas līgums par meža zemes lietošanas tiesībām. Tiek izsniegts Meža iestādes sertifikāts, kas apliecina tiesības apsaimniekot konkrētu platību.

Pat komerciālos mežos katrai mežizstrādes aktivitātei ir nepieciešama atsevišķa vietējās mežniecības atļauja. Savukārt, sugu sertifikāti un karantīnas dokumenti ir nepieciešami, ja tiek importēti stādi vai eksportēta koksne.

Iespējas Ķīnas “zaļajos” projektos

Pašlaik Ķīna īpaši mudina ārvalstu investorus iesaistīties oglekļa piesaistes projektos reģistrējot mežu platības Ķīnas brīvprātīgajā emisiju samazināšanas sistēmā – CCER. Kopš 2024. gada Ķīna ir pastiprinājusi starpnieku – auditoru un juridisko biroju atbildību, ārvalstu investoram obligāti jāpiesaista vietējais sertificēts konsultants, kas verificē projekta atbilstību vides un investīciju normām.

Mežizstrāde un kokrūpniecība Ķīnā 

Vietējā koksnes ieguve ir stabilizējusies ap 100-120 miljoniem kubikmetriem gadā. Pieaugums ir ierobežots dabisko mežu ciršanas aizlieguma dēļ un lielākā daļa koksnes nāk no mākslīgi stādītām plantācijām. Katru gadu vidēji tiek apmežoti 6-7 miljoni hektāru. Ķīna īsteno pasaulē lielāko mākslīgās apmežošanas projektu, lai apkarotu pārtuksnešošanos ziemeļos – projekts “Lielais zaļais mūris”.

Ķīna ir pasaules lielākā koksnes izstrādājumu ražotāja un šajā sektorā valsts aizņem ap 30-40% pasaules tirgus. Ķīna nodrošina milzīgu apjomu saplākšņa un MDF plātņu ražošanā, izmantojot gan vietējo papeļu koksni, gan importu. Arī Ķīnas papīrrūpniecība ir strauji augoša nozare, kas balstās uz eikalipta un bambusa celulozi

Ķīnas atkarība no ārējiem resursiem

Tā kā vietējā izstrāde nespēj segt patēriņu, Ķīna importē vairāk nekā 50% no nepieciešamās koksnes un šajā jomā ir milzīgs tirgus. Galvenie koksnes ieguves avoti ir Krievija, Jaunzēlande, Vācija un Dienvidaustrumāzija, kas piegādā ķīniešiem tropisko koksni.

Ķīna vēlas īstenot pāreju no apaļkoku importa uz zāģmateriālu importu. To veicina Ķīnas vēlme samazināt pārstrādes atlieku apjomu un citu valstu, piemēram, Krievijas, ieviestie apaļkoku eksporta ierobežojumi.