Foto: Esmeralda Kalderauska-Svikule

Kas īsti ir mežsaimniecības konsultants un kāpēc viņa loma kļūst arvien svarīgāka? Meža īpašniekiem jāpieņem daudz lēmumu, un profesionāls padoms bieži palīdz izvēlēties pareizo virzienu. Par to, kā mainās konsultanta darbs un kādi ir lielākie izaicinājumi nozarē, stāsta Meža konsultāciju pakalpojumu centra direktors Raimonds Bērmanis.

Tu esi Meža konsultāciju pakalpojumu centra (MKPC) direktors. Pieļauju, ne visi Latvijā un meža nozarē par šo centru ir dzirdējuši: ar ko tas nodarbojas, kādi ir tā uzdevumi.

Meža konsultāciju pakalpojumu centrs ir Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) filiāle, darām lietas, kas nepieciešamas meža īpašniekam līdz brīdim, kad tiek pārdota koksne.

Meža konsultāciju pakalpojumu centra pirmsākumi lūkojami 2006. gadā. Latvija jau bija pievienojusies Eiropas Savienībai, parādījās pirmie platību maksājumi un subsīdijas, kurus bija iespējams izmantot arī mežsaimniecībā. Daļēji šādas iespējas, piemēram, saistībā ar apmežošanu, jau bija pieejamas pirmspievienošanās periodā; bija sagaidāms, ka turpmāk atbalsts mežsaimniecībai būs pieejams regulāri, plašam aktivitāšu lokam, ne tikai atsevišķu projektu norises laikā.

Tādēļ meža īpašniekiem bija nepieciešams konsultants, padomdevējs vai informatīvais atbalsts, kas par šīm iespējām un to izmantošanu varētu stāstīt un skaidrot – kas tās ir, kas var pieteikties, kādi dokumenti nepieciešami, kādi nosacījumi jāievēro utt. Tobrīd organizējāmies pie Valsts meža dienesta (VMD) kā atsevišķa struktūrvienība, vēlāk, 2010. gadā ar visu komandu pārnācām uz LLKC Ozolniekos, turpināt iesākto. Klāt nāca lieliska iespēja arī mums kā organizācijai pieteikties atbalsta pasākumiem no Eiropas Savienības Lauku attīstības programmas, lai nodrošinātu meža īpašniekiem apmācību iespējas, pieredzes apmaiņas braucienus un konsultācijas, kas valsts iestādes statusā nebija iespējams.

Ja pareizi rēķinu, šogad MKPC apritēs 20 gadi.

Ja skaitām no brīža, kad tika lemts par konsultāciju centra izveidi pie VMD, būs pareizi.

Uz brīdi aizmirstot ikdienas aktualitātes un ģeopolitiku, kas patlaban nodarbina MKPC vadītāja prātu?

Lai varētu efektīvāk strādāt un piedāvāt meža īpašniekiem nepieciešamās lietas, kā arī informēt viņus par to, kur zināšanu ir maz vai trūkst, esam iesaistījušies Eiropas Mežu konsultantu asociācijā, kas apvieno organizācijas, kas sniedz konsultācijas meža īpašniekiem. Plašāk asociācijā pārstāvētas Ziemeļvalstis, bet kopumā tur darbojas organizācijas no visas Eiropas, t.sk. Lielbritānijas. Ja valstī ir privātie meži, “parādās” konsultantu uzņēmumi un organizācijas. Piemēram, pretstatam – Polijā privāto mežu ir ļoti maz un konsultāciju sistēma nav attīstīta, savukārt, lūkojoties uz Somiju, tur darbojas vairākas organizācijas, kas meža īpašniekiem piedāvā apmācības un konsultāciju pakalpojumus.

Asociācijai nav formālas organizācijas statuss, tā ir kā neformāla informācijas vai saziņas iespēja, ko koordinē Eiropas meža institūts. Pagājušajā gadā iesaistījāmies kopīgā ES finansētā Horizon projektā, kura mērķis ir stiprināt meža konsultāciju sistēmu ES dalībvalstīs. Projekts ietver analīzi – kādas Eiropā ir konsultāciju sistēmas, kādas ir labās, kādas – sliktās lietas, veicināt savstarpējo pieredzes apmaiņu, kādas metodes konsultanti izmanto, kādi ir “rīki” (ne tikai digitālie, bet arī, piemēram, mūsu informatīvais izdevums “Čiekurs”) meža īpašnieku informēšanai utt.

Projekta ietvaros valstīs ir izveidoti nacionālie kontaktpunkti mežsaimniecības konsultantiem, kas ir jauna kvalitāte arī mums, jo MKPC ir kā mežsaimniecības konsultantu kontaktpunkts Latvijā. Kāpēc? Mūsu konsultantu komanda nav vienīgā, ir citas komandas, kas dara lielisku darbu, piemēram, meža īpašnieku kooperatīvi, biedrības, arī individuāli konsultanti. Pērnā gada nogalē sapulcējām Latvijas meža konsultantus, lai runātu par konsultantu sistēmu, problēmām un situācijas iespējamu uzlabošanu. Kopumā sanāca ap 20 pārstāvju, iesaistījām arī VMD. Kādēļ? Tā nav dienesta pamatdarbība, bet zināmā mērā arī viņi nodrošina konsultācijas konkrētos jautājumos. Brīdī, kad meža īpašnieks vēršas VMD, noteiktu skaidrojumu viņš saņem.

Sanāksmes laikā novērtējām Latvijas konsultāciju sistēmas stiprās un vājās puses utt. Svarīgs fakts, ko kolēģi uzsver un kam mēs piekrītam – Latvijā ir ievērojams un plašs privāto mežu īpatsvars, daudz meža īpašnieku, kālab konsultanti faktiski savstarpēji nekonkurē, jo iespējas konsultēt ap 116 000 meža īpašnieku ir ļoti plašs darba lauks un darba pietiek visiem.

Mežsaimniecība ir ļoti konkurētspēja nozare, tas Latvijā ir ļoti labs bizness, ekonomiskā vide ir ļoti laba. Sanāksmes gaitā samērā vienprātīgi par to vienojāmies.

Cita svarīga lieta, ko sauktu par problēmu – šobrīd meža īpašnieki saņem gana daudz piedāvājumu no dažādām personām, uzņēmumu pārstāvjiem, kas vēlas iegādāties viņu īpašumā augošos kokus, sakot: “Visu, kas nepieciešams, paveikšu par baltu velti, pārdod man tos kokus…” Strādājot nozarē, labi saprotam, ka nekas par velti nav – brauciens līdz īpašumam, patērētais laiks, degviela utt. kaut ko maksā un, ja kāds to sola par velti, tas tiks iecenots topošajā vai nākamajā darījumā.

Var teikt, jo vairāk piedāvājumu ir meža īpašniekam, jo lielāka iespēja izvēlēties, kas nebūt nav slikti, taču saņemt uzstājīgus telefonzvanus vai pat vizītes dzīvesvietā… te meža īpašniekam rodas daudz jautājumu – kā tu zini, kur uzzināji, kā noskaidroji, ka esmu īpašnieks utt. Parasti skaidru atbilžu te nav, tikai dažādas filozofiskas atrunas.

Ko ar šo vēlos sacīt? Latvijā nav skaidra definējuma, kas ir meža konsultants. Patlaban teju ikviens var sacīt, ka ir vislabākais un visgudrākais meža jautājumos. Mums nav oficiālas sertifikācijas vai atzīšanas, meža īpašniekam nav iespējas skaidri saprast, kuri patiesi ir meža konsultanti, pie kuriem viņš var vērsties bez bažām. Tirgus faktiski “ir pilns” ar dažādu un “vislabāko” speciālistu piedāvājumiem – lūkoju sociālajos tīklos, redzu 17 un vairāk sludinājumus utt. Kur problēma? Joprojām šai jomā darbojas krāpnieki, joprojām īpašumi un cirsmas tiek nopirktas krietni lētāk, nekā to patiesā vērtība. Brīdī, kad mēs, īpašnieka aicināti, novērtējam cirsmu, mēs viņam pasakām optimālo cenu. Gadās, īpašnieks stāsta par līdzšinējo pieredzi un iegūto informāciju un… dzirdam, piemēram, “cirsmu esmu pārdevis par 35 000 eiro, bet pirmais piedāvājums bija 12 000.” Atkārtošos, šādas lietas joprojām notiek, grūti teikt, vai tas ir mazinājies gadu laikā; tā nav uzņēmējdarbība, bet krāpšana. Vienmēr var būt augstāka vai zemāka cena, kas ir saprotami, bet, ja tā atšķiras trīs reizes… Tā nevar būt!

Par šo jautājumu dažādā kontekstā runā pietiekami ilgu laiku, bet problēma saglabājas. Viena no zemeunvalsts.lv sākumposma intervijām bija par situāciju, kur ar meža īpašnieci runājuši vairāki pircēji un viņa nezināmu iemeslu dēļ pārdevusi vislētāk… Ja informācijas ir daudz, to atkārto, uzsver, mudina nesteigties, padomāt, utt., kāpēc joprojām kāds iekrīt blēžu nagos?

Brīdinājumus atkārto un tie izskan regulāri arī no mūsu puses “Čiekurā”, bet īpašnieku skaits, kā minēju iepriekš, joprojām ir ļoti liels un, svarīgi, īpašnieki mainās un par meža īpašniekiem kļūst arī personas, kurām līdz šim nav bijusi nekāda saistība ar mežsaimniecību. Patlaban ir pienācis laiks, kad 90. gados atgūtos īpašumus pārmanto jaunā paaudze (apritējuši vairāk nekā 30 gadi). Nezinātājam nav viegli saprast, cik īpašums (cirsma) ir vērts un 10 000 eiro joprojām ir liela nauda (protams, 30 000 ir nesalīdzināmi labāk). Tu nevari ieiet mežā un bez pieredzes un zināšanām saprast, cik attiecīgais mežs vai cirsma ir vērta. Un, ja pie šāda īpašnieka atbrauc cilvēks, pārliecinoši sola un dievojas, ka novērtēs vislabāk un profesionālāk, galu galā sakot: “Tavs mežs ir 12 000 eiro vērts, bet, ja vēlies, došu tev vēl 3000, tātad 15 000 un lieta darīta.” … gadās, īpašnieks veikli “iekrīt”. Teikšu tā – šis “bizness” ir tik salds un potenciālā peļņa tik liela, ka var veltīt laiku potenciālo kandidātu meklēšanai. To, diemžēl, mēs labi redzam.

Zināms paradokss: informācijas ir daudz, bet joprojām ir iespējams negodīgi izmantot cilvēka nezināšanu.

Man ir sajūta, ka šādu gadījumu skaits palielinās. Pieļauju, ka agrāk tas nebija publiski zināms un redzams, vai arī negodīgi darījumi notika nosacīti šaurā ciema, pagasta vai mazpilsētas lokā. Patlaban ir uzņēmumi, kas ar šo darbojas mērķtiecīgi un publiski, izmantojot arī modernos komunikācijas instrumentus un mākslīgo intelektu, turklāt sola visu izdarīt par velti, piedevām piedāvājot “labāko” cenu par kokiem.

Mēs to ikdienā jūtam, tādēļ reizēm nav viegli pateikt meža īpašniekam: “Mēs visu novērtēsim, sakārtosim, izdarīsim, bet… tas nebūs par velti.”

Klausoties tevī, acu priekšā redzu lielu, skaistu uzrakstu – “par velti ir tikai siers peļu slazdā” (lai tas arī kādam ir jānopērk!)…

Visticamāk…

No tava stāsta saprotams, ka konsultantiem ir vēlme situāciju sakārtot, lai nezinošs meža īpašnieks vismaz būtu informēts, kur ieskatīties un palūkot, vai viņu atradušais nadzīgais pircējs un solītājs ir uzticams un kompetents cilvēks…

Pietiekami precīzi un tuvu mūsu domai. Konsultantam jābūt profesionālām zināšanām par mežu, pamatzināšanām komunikācijā – kā sarunāties ar klientu, būt neatkarīgam lēmumos un spējā patiesi nostāties meža īpašnieka interešu aizstāvības pusē. Par pēdējo runājot, ja konsultantam ir personiska interese cirsmu vai meža īpašumu iegādē, tu neesi konsultants pēc jēgas un būtības, bet konsultē savu komerciālo interešu stiprināšanai.

Neatkarība kā stūrakmens konsultācijās ir noteikta daudzās Eiropas valstīs. Kā konsultantam man jāspēj atbildēt par jebkuru skaitli, ko esmu iekļāvis attiecīgajā dokumentā, aprēķinā utt.

Ja situāciju vērtējam praktiski, meža īpašnieks var savlaicīgi ieguldīt zināmus līdzekļus, uzaicinot profesionālu konsultantu, lai ierodas un novērtē viņa īpašumu vai mežaudzi, un šis vērtējums kalpos kā orientieris. Ja pienāk brīdis, kad īpašums vai cirsma ir pārdodami, un pasaulē nekas fundamentāli nav mainījies, īpašnieks jau zina konkrētu summu un var, ja nepieciešams, kaulēties utt.

Ar meža īpašumiem ir savādāk nekā ar cirsmām, arī mežizstrādes un kokapstrādes uzņēmumi Latvijā ir visai aktīvi meža īpašumu pircēji, bet pamatā cenu veidotāji līdz šim ir bijuši ārvalstu investori. Protams, ja tavā īpašumā ir pieaugušas audzes, kuras iespējams izstrādāt, īpašuma vērtību ietekmēs arī attiecīgā brīža koksnes cenas. Cirsmu novērtēšana ir vienkāršāka.

No sarunas var secināt pozitīvu lietu – lai kā citādi domājošie censtos runāt, ka meža apsaimniekošana nav nekas labs, nozarē viss notiek, tirgus ir aktīvs utt.

Meža apsaimniekošana ir labs bizness un meža īpašnieki rosās ļoti aktīvi. Mežs nav tas objekts, kurā nepārtraukti jāiegulda finanses, tu vari mežu apsaimniekot tā, lai gūtu papildus ieņēmumus un peļņu, vienlaikus ikdienā nodarbojoties ar citām lietām. Latvijā tie ir >100 000 mazo biznesu, kura īpašnieki ikdienā var strādāt citur. Mežs “strādā” pats. Tava biznesa lielums ir atkarīgs no hektāru skaita, ja to ir daudz, pieļaujami, vari sākt apsvērt, ka cits darbs tev nav vajadzīgs un ikdienā vari kļūt (strādāt) par meža īpašnieku.

Tātad meža konsultanti pamazām virzās uz savas organizācijas dibināšanu…

Pirms neilga laika piedalījos ES Kopējās lauksaimniecības politikas tīkla seminārā par inovatīviem rīkiem konsultantu darbā, kur piedalījās ap 160 dalībnieku. Meža nozares pārstāvju gan tur nebija daudz, lai principi visiem saglabājas līdzīgi. Secināju, ka daudzās valstīs konsultantiem ir izveidota sertifikācija (piemēram, Igaunijā), ir konsultantu asociācijas, kurām pievienojas tie, kas atbilst noteiktajiem kritērijiem, un asociācijas pašas domā, kā, kur un kādā veidā organizēt apmācības vai citus pasākumus konsultantu kvalifikācijas celšanai.

Rezumējot, ir svarīgi, lai lauksaimniekam vai meža īpašniekam ir iespējams pārliecināties un viņš var pārbaudīt, vai konkrētā persona – konsultants – ir ar atbilstošām zināšanām un profesionālu pieredzi un vai viņa sacītajam ir vērts uzticēties. Šim atbilstības vērtējumam jābūt kā ārējam, neatkarīgam. Domāju, mums Latvijā šāda sistēma ir nepieciešama…

Ja atceramies ne tik seno pieredzi – nāca egļu mizgraužu invāzija. Ko darīja atsevišķi uzņēmēji? Devās pie meža īpašniekiem un burtiski skubināja – zāģē nost, tev visu nograuzīs. Bez jebkāda izvērtējuma, tik vien, ja tā ir egļu audze. Norisinājās biotopu kartēšana – dzirdējām ko līdzīgu.

Pāriešu pie nākamā stāsta un rūgtas pieredzes. Jau iepriekšējā Lauku attīstības programmā bija iekļauts ES atbalsta pasākums meža īpašniekiem – konsultāciju pakalpojumu nodrošināšana. Tās bija kā individuālas konsultācijas meža īpašniekiem par noteiktiem tematiem un ar pilnīgu ES finansējumu, t.i. bez maksas konsultāciju saņēmējam. MKPC konsultanti to īstenoja līdz 2025. gada septembrim, laika gaitā arvien plašāk informējot meža īpašniekus par šādas iespējas pieejamību, vienlaikus šādas konsultācijas sniedza arī meža īpašnieku kooperatīvs “Mežsaimnieks”. Vienu no konsultāciju tematiem – informēšanu par cirsmu vērtību – īpašnieki vērtēja ļoti augstu un tām bija plašs pieprasījums. Plānošanas periodā līdz 2027. gadam KLP Stratēģiskajā plānā arī ir iekļauti konsultāciju pakalpojumi meža īpašniekiem, uz to nodrošināšanu aizvadītajā gadā organizēja iepirkumu, kurā piedalījāmies, bet… mums par dziļu nožēlu un neizpratni vienīgais kritērijs, ko pēc būtības šajā iepirkumā vērtēja, bija cena. Nekā cita. Nosacījumos bija arī citas prasības, taču tās tika vērtētas absolūti formāli. Uzvarēja zemākās cenas piedāvātājs, mēs tie nebijām, arī kooperatīvs “Mežsaimnieks” ne.

Līdz pēdējām brīdim neticēju, ka šādā iepirkumā var vinnēt uzņēmums, kuram piedāvājumā ir viens konsultants ar vidējo speciālo mežsaimniecisko izglītību, … bez neviena konsultanta ar augstāko mežsaimniecisko izglītību. Šis ir viens no brīžiem, kad jūtu, iepriekšminētā konsultantu sertifikācija ir nepieciešama, jo pat šādā iepirkumā teju ikviens var sacīt: “Hei! Esmu mežsaimniecības konsultants!” un saņemt pilnvarojumu sniegt Latvijas meža īpašniekiem ES apmaksātas mežsaimniecības konsultācijas.

Joprojām, joprojām zemākā cena ir lielais burkāns, pēc kura iepirkumu organizētāju roka snaikstās un snaikstās…

Diemžēl! Piebildīšu kādu niansi – iepirkumā piedāvājām cenu par vienu konsultāciju stundu. Meža īpašniekam šīs konsultācijas turpmāk vairs nebūs bezmaksas, būs nepieciešams veikt līdzmaksājumu, kas noteikti jāņem vērā. Ja mēs noteiksim augstu cenu, mums jāapzinās, ka arī meža īpašniekam būs lielāks līdzmaksājums un kopumā mazāk pieejamo konsultāciju stundu, jebkurā gadījumā, konsultācijām noslēdzoties, būs īpašniekam jāsaka: “Klau, mēs to un to paveicām, bet tev ir līdzmaksājums! Maksā ragā!”

Piebilstot par minēto iepirkumu, manuprāt, nekādi netika vērtēti citi kritēriji, piemēram, ne konsultantu pieejamība visas valsts teritorijā, ne konsultantu kapacitāte, ne pastāvošie interešu konflikti.

Meža īpašnieku konsultācijām Latvijas privāto mežu stiprināšanai līdz 2028. gada rudenim ir pieejami 1,4 miljoni eiro. Vai mērķis – stiprināt privāto mežsaimniecību – tiks panākts?

Mainot tematu, nesen plašāka sabiedrība uzzināja par bojā gājušajiem dzīvniekiem Ķemeru Nacionālajā parkā, konkrēta skaidrojuma nebija… un joprojām nav.

Noprotams, ka viss notiekošais bijis saistīts ar attiecīgā biotopa apsaimniekošanu. Ziema bija pietiekami barga, ja dzīvnieku blīvums un uzvedība ir atkarīgi no pieejamās (piegādājamās) barības bāzes, un tie nav pielāgojušies citam dzīvesveidam, barība noteikti bija jānodrošina. Pretējā gadījumā mēs redzam rezultātu. Jāteic gan viens, dabā ir bijušas, ir un būs situācijas, kad īpašu klimatisko apstākļu dēļ, meža dzīvnieki ir gājuši bojā un mēs īsti nevaram to ietekmēt. Daba ir arī skarba.

Skarba gan. Bet… medībām veltītos semināros pieredzējuši mednieki apspriežas, ka būtu laiks doties pie sabiedrības un stāstīt – mūsu mežos arvien biežāk sastopamais un krietni lielākā skaitā (190) dzīvojošais brūnais lācis nav tas pekainītis, par ko mēs dziedam dziesmiņas… Līdzīgs stāsts ir ar vilkiem. Vai laiku pa laikam dabas skarbums netiek aizmirsts, tā vietā uzklausot prātu iežūžojošu pasaku? Skaidrs, ka pilsētnieki no dabas skarbuma un realitātes mēdz būt patālu, bet tomēr.

Bieži vien cilvēks reālo situāciju saprot un apzinās brīdī, kad mežā ierauga lāča pēdas vai sastop pašu lāci. Pietiekami daudz MKPC darbinieku to jau ir piedzīvojuši. Lācim Latvijā dabiskā ienaidnieka nav, šobrīd populācija pieaug, lācis šeit jūtas labi, barības bāze ir pietiekama, visticamāk, ar lāci mežā sastapsies arī tie, kam vēl nav gadījies.

Izskan dažādi situācijas vērtējumi – viens – no cilvēkiem, kam ikdiena nepaiet mežā, kas šad tad mežu izmanto atpūtai, skriešanai, sēņošanai, otrs – no tiem, kas ikdienā darbojas vai uzturas mežā vai dzīvo laukos, pēdējiem realitātes izpratne neapšaubāmi ir lielāka.

Par lāci runājot, šobrīd situācijas risinājumu nav un lēmēju līmenī tie netiek piedāvāti; izskatās, ka ne vienam vien šķiet: “Tas nekas, ja vietējie šķendējas par lāča nodarīto postu… Gan jau. ”

Ko vajadzētu darīt? Skaidrs, ka rīcība būs nepieciešama. Piemēram, mednieki uzskata, ka medības plēsēju zināmā mērā distancē no cilvēka. Sadzīvošana jau notiek, jautājums par tās robežu. Zinu, ka mednieki joprojām ar lielu rūgtumu atceras ļaužu aktīvi piebaroto lācēnu Smiltenes pusē, ko nācās iemidzināt.

Pieļauju, ja lāču populācijas pieauguma tendences turpināsies, nonāksim līdz lāču medībām. Runa, kā pareizi minēji, nebūs par trofejām, bet, lai dzīvniekam dotu sajūtu vai nepieciešamību distancēties. Cita risinājuma nebūs. Līdzīgu problēmu mēs šobrīd redzam arī ar lūšiem, kas itin bieži sākuši uzturēties apdzīvoto vietu vai lauku viensētu tuvumā, ko mana arī publiskajā telpā.

Jāatceras: jo sabiedrība kļūst turīgāka, jo lielāki ienākumi, jo augstāks kļūst dzīves līmenis (lai ko kāds teiktu, Latvijā dzīves līmenis ik gadu nenoliedzami paaugstinās), daļai sabiedrības skatījums uz mežsaimniecību, medībām, arī lauksaimniecību visa iepriekšminētā ietekmē mainās. Runājot par mežsaimniecību privātie meža īpašnieki, ģimenes mežsaimniecības ar nelielām mežu teritorijām ir vitāli svarīgas lauku teritoriju uzturēšanā un pastāvēšanā. Ja 90. gados to skaits bija ap 150 000, šobrīd, kā minēju, tie ir ~116 000, konsolidācija notiek, bet (!!!) – jāatceras, ka tas ir mazais bizness, proti, 116 00 mazo biznesu. Meža īpašnieki nav pret dabas aizsardzību, toties lieliski orientējas vietējos apstākļos. Mežsaimniecības spēks ir lielajā īpašnieku lokā, tālab MKPC pārstāvji ikvienu meža īpašnieku 2-3 reizes aicina pārdomāt, pirms pārdot īpašumu, pat, ja viņš tā iecerējis.

MKPC pirms vairākiem gadiem organizēja konferenci Ogres tehnikumā, kurā uzstājās nozares pārstāve no Somijas. Ja atceries, viņai jautāja – vai Somijā ir iespējama situācija – kāds ierodas tavā īpašumā, atrod tur ko aizsargājamu, un meža īpašnieks par to un par atraduma sekām uzzina krietni vēlāk. Jautājumu nācās atkārtot, jo somu kolēģe to nesaprata (precīzāk, viņa nesaprata, kā šāda situācija ir iespējama). 2017. gadā LMSP pārtulkoja somu dabas aizsardzības plānu, ko nosūtīja VARAM. Klusums. Gadu gaitā konflikts starp meža (zemes) īpašniekiem un nosacīto vides sektoru nerimst. Kur palikusi vieta sadarbībai?

Ir trīs ministrijas, meža īpašnieki, konsultanti, mednieki, ierēdņi, nevaldības organizācijas, aktīvisti, plašsaziņas līdzekļi. Nu teju ikvienam, orientējas viņš jautājumā, vai nē, ir ko bilst. Runas rit, rit un rit kā pasakās kamolītis…

Par tevis minēto situāciju un problēmu runāts daudz un meža īpašnieki, saprotams, nav apmierināti, ka un ja kāds dodas viņu īpašumā, bez viņu ziņas, un kaut ko skatās un vērtē, un pēc tam viņi saņem informāciju par jau pieņemtiem lēmumiem.

MKPC pārstāvji arī piedalījās biotopu kartēšanā. Manuprāt, doties un novērtēt, kas vērtīgs vai mazvērtīgs konkrētā īpašumā atrodas, ir iespējams arī bez meža īpašnieka klātbūtnes, bet (!!!) brīdī, kad vērtētājs sapratis, ka konkrētajā īpašumā ir kaut kas aizsargājams, kas var rezultēties noteiktās darbībās, obligāti nepieciešams skaidrojošais darbs un saruna ar īpašnieku. Cilvēki ir dažādi – kāds prasīs vissīkāko skaidrojumu, kāds prasīs tikai informāciju, cits rīkosies savādāk. Ja mēs vēlamies panākt, lai meža īpašnieki situāciju respektētu, skaidrojošais darbs ir nepieciešams. Atkārtošos, es nodalītu divas lietas – eksperts mežā un notikušā (atrastā, novērotā) skaidrojums īpašniekam.

Man personiski ir skaidrs, ka esošajā un tuvākās nākotnes valsts budžeta situācijā netiks raksti līdzekļi, lai kompensētu visu, kas būtu kompensējams, bet meža vai zemes īpašniekam situācija ir jāizskaidro un jāiesaka labākā rīcība. Apzinīgam cilvēkam nav nepieciešams ne dokuments, ne valstisks regulējums, ko drīkst vai nedrīkst savā īpašumā darīt.

“Klusā dabas aizsardzība”. Nereti no kolēģiem nozarē esam dzirdējuši – man ir mežs, es tur neko nedaru, nesaimniekoju, jo man nav tādas nepieciešamības. Pie mums, šķiet, tas nav pētīts, bet “klusā dabas aizsardzība” noteikti eksistē arī Latvijā.

Īpašniekiem ir dažādi mērķi, uzskati un filozofija, kā apsaimniekot mežu. Pilnīgi noteikti Latvijā ir meža īpašnieki, kas mežā redz realizējamies savu dzīves filozofiju, piemēram, attiecībā pret klimata mainību, bioloģisko daudzveidību, sadzīvošanu ar meža iemītniekiem utt., kas nesaistās ar koksnes ieguvi. Tas būtu viena skatījums.

Ir meža īpašnieki ar citu skatījumu, kam mežs ir koksnes (resursu) ieguves vieta. Ja valsts var sasniegt mērķus, segmentējot meža īpašniekus, konkrētu lietu risinājumos sadarbojoties ar potenciāli ieinteresēto meža īpašnieku daļu, tas ir labi un pareizi. Nesenās vizītes laikā Somijā uzzinājām – ja somi redz, ka aizsargājamo teritoriju trūkst, tiek rīkots tenderis – aicinot meža īpašniekus pieteikties un iesniegt piedāvājumus. Tālāk tiek vērtēts efektīvākais piedāvājums. Visticamāk uz koksnes resursu ieguvi orientētie meža īpašnieki šeit nepieteiksies, bet pieteiksies citi. Manuprāt, tas ir risinājums.

Jautājums – kāpēc laba prakse, kas burtiski nolikta uz galda, netiek ieviesta?

Tam nepieciešams finansējums, tāpat vien nekas nenotiks. “Klusā dabas aizsardzība” zināmus mērķus sasniegs, bet ilgtermiņā uz to paļauties nevar. Zemkopības ministrijai un VARAM jāizrunājas par nepieciešamo risinājumu, meklējot kompromisu no abām pusēm un, vienojoties, jādarbojas tālāk.

Vēl viens ceļš, ko redzu – VMD un Dabas aizsardzības pārvaldei būtu jāņem vērā konkrētā meža īpašnieka līdzšinējais darbs un sadarbības pieredze. Mums ir daudz meža īpašnieku, ar tieši tādu pašu izglītību, kā valsts struktūru darbiniekiem, tie veic ļoti pārdomātu saimniekošanu mežā un spēj uzņemties atbildību par iesniegtajiem datiem utt. Atkārtošos, bet meža īpašniekiem nākotnē vairāk jāuzticas, visticamāk ne uzreiz visiem, bet sākt ar izciliem piemēriem, viedokļu līderiem, kas būs kā virzītājspēks tālākām pozitīvām pārmaiņām un privātās mežsaimniecības stiprināšanai.