, .
partlycloudy_day 11.4℃
Vārda dienu svin: Armands, Armanda

Zutiņu krāsainais darba prieks

Elīna Šmite , 01-10-2020
Zutiņu krāsainais darba prieks

ZS Zutiņi (Krimuldas novads)

 

Saimnieko: Inese un Agris Meļķi kopā ar bērniem – Santu Meļķi, Rūtu Beiroti un Mārtiņu Meļķi.

LIZ: 100 ha (graudi, griķi, zirņi, pupiņas, dārzeņi, garšaugi, stādi un puķes).

Dalība organizācijās: biedrība Slow Food Straupe.

 

ZS Zutiņu laukos un siltumnīcās atradīsies vairāki simti visdažādāko šķirņu tomāti, gurķi, kartupeļi, stādi, garšaugi un puķes, par kurām nepagurusi rūpējas Meļķu ģimene. Dažādība ir tik liela, ka darba pietiek visu gadu – pavasarī klientiem noteikti vajag jaunos stādus, rudenī – nogaršot, kas no tā visa izaudzis. Ja varētu, darītu vēl vairāk, bet darba roku ir tik, cik ir, saka māsas Santa un Rūta. To visu nevarētu paveikt bez milzu aizrautības un dzīvesprieka, kas te jūtama ik uz soļa.

 

Zutiņi ir klasiska ģimenes saimniecība.
Rūta Beirote: – Jā, var teikt, ka ļoti ilgi esam šeit darbojošies tikai paši – vecāki un mēs, trīs bērni. Cilvēki no malas sāk piepalīdzēt tikai pēdējos gados.
Ja runājam par pašiem pirmsākumiem, tad pie šīs zemes tika mūsu vecvecvec... tēvs, kad brīvības cīņu dalībniekiem dalīja muižas zemi. Viņš atnāca no Rīgas, apņemot par sievu lietuvieti, uzcēla šeit māju un sāka saimniekot. Lejnieku māja, kurā arī mēs dzīvojam, ir jau aptuveni 100 gadus veca. Arī kolhoza laikā ģimene dzīvoja šeit, lai arī zemi, protams, nevarēja apsaimniekot paši. Taču vienmēr te ir kaut kas darīts un audzēts pašu vajadzībām. 90. gados tika atgūti pirmie 20 ha un vecāki nodarbojās ar lauksaimniecību kā ar savu pamatdarbu. Izmēģinājām visu – mums bija dārzeņi, lopi, vienubrīd pat 100 govis. Var teikt, ka galvenais iemesls, kāpēc ar piensaimniecību beidzām nodarboties, bija uzticama darbaspēka trūkums. Tāpat arī bija kārtējā piena krīze, neko īsti nevarēja nopelnīt. Tad mums pašiem bija jāizdomā, kur likt pienu, – sējām sierus, gatavojām biezpienu un krējumu, sēdējām visos tirdziņos. Mēs kā bērni izdzīvojām un redzējām visu – pirmās krīzes, dīvainus uzpircējus; tas mums palīdz labāk saprast un pieņemt lēmumus šobrīd.
Izejot tam cauri, sapratām, ka nevar saimniekot, ja pats neesi visam klāt. Tagad esam nobāzējušies, aptuveni sapratuši, kurā virzienā dodamies. Lai gan redzam, ka mūsu vēlmes un sapņi vēl nesaskan ar iespējām.

– Tomēr piedzīvotās grūtības jūs nenobiedēja turpināt laukos iesākto.
Rūta: – Mazliet jau esam no dzimtajām mājām aizgājuši. Uz vietas Krimuldā dzīvo mūsu vecāki un māsa Santa, es un brālis Mārtiņš dzīvojam Rīgā, bet pieslēdzamies vienmēr, kad ir vajadzība, – gan ar darbiem galvaspilsētā un tirdziņos, gan braucot un strādājot te uz vietas.
Var teikt, ka mūsu ģimeni vieno darbs – ja citi kopā atpūšas, tad mēs strādājam! Šķiet, esam darbaholiķi. Kad satiekamies sestdienas rītā tirdziņā ar brāli un māsu, gan paspējam izrunāt savas lietas, gan tirgoties. Uz Rīgu mēs aizgājām studēt, kas vienkārši deva pārliecību, ka vari būt labs arī citās lietās. Rīgā paveiktais un sastaptie cilvēki ir ļoti vērtīga pieredze, kas palīdz saprast arī to, kā labāk veidot mūsu Zutiņu biznesu – ko grib ēst pilsētnieki, kas garšo vegāniem...
Santa Meļķe: – Tā brālis Mārtiņš strādā autonozarē un var palīdzēt tēvam savest kārtībā tehnikas parku, iegādāties detaļas. Es pati šogad beidzu Bulduru dārzkopības vidusskolu, esmu dārzkope ar specializāciju stādu audzēšanā, lai gan sākumā ieguvu augstāko izglītību uzņēmējdarbībā, pēc tam grāmatvedībā. Bulduros apgūtais ļoti noder stādu audzēšanā saimniecībā.
Runājot par saimniecības attīstību – nevar teikt, ka mums ir ļoti precīzs attīstības plāns – ko šeit darīsim. Mazliet stihiski pakļaujamies tirgus prasībām.
Rūta: – Taču labā ziņā ir tā, ka līdz šim mums viss ir izdevies. Var teikt, ka saimniecība ir sadrumstalota, taču tas ļauj arī sadalīt riskus. Ja vienā jomā kaut ko zaudējam, tad varam ātri pārorientēties.

– Kas tad jūsu zemēs aug?
Santa: – No mūsu 100 ha lielāko daļu jeb 90 ha aizņem graudi. Pārējais paliek dārzeņiem un puķēm, trijās siltumnīcās tiek novāktas vairākas ražas visas sezonas garumā. Audzējam miežus, rudzus, kviešus, arī griķus, kuru proporcijas ik gadu mainās. Mēs audzējam arī specifiskas kultūras, piemēram putraimu miežus, speltas kviešus, kuru ražība ir krietni mazāka kā parastajiem kviešiem – ap 3 t/ha. Īpašumā mums ir ap 80 ha.
Ar graudu novākšanas kombainu gan esam strupceļā. Esam par mazu, lai pirktu jaunu modernu kombainu, kā arī nelielu kalti savām vajadzībām. Attīstīties vēl lielāki šobrīd nevaram. Tāpēc ļoti lolojam savu Donu – veco graudu kombainu, kas gan saplīst vismaz četrreiz sezonā. Ārpakalpojumu ņemšanai savukārt esam par lielu.

Rūta: – Audzējam ļoti daudz ko. Mums ir visdažādākie dārzeņi – tomāti, gurķi, ķirbji, kabači, burkāni, paprika, salāti un garšaugi. Savukārt pavasarī viss sākas ar stādiem, kurus pārdodam interesentiem. Saprotam, ka visticamāk vairāk hektāru mums klāt nenāks, tāpēc jācenšas palikt vērtīgākiem un audzēt to, kas ir interesants un pēc kā ir pieprasījums. Arī darbaspēka mums vairāk nebūs. Tāpēc no viena hektāra ir jādabū ārā pēc iespējas vairāk. Lielākoties viss arī tiek realizēts ar peļņu. Cenšamies audzēt vērtīgākas kultūras un siltumnīcas intensīvi nodarbināt visa gada garumā.
Arī šķirnes mēs neizvēlamies parastas, bet tādas, ko varam piedāvāt zinātājiem tirdziņos un ēdinātājiem, kas ir gan izdevīgi no finansiālā viedokļa, gan patīk mums pašiem. Tās ir krāsas, tā ir dažādība! Esam iesaistījušies Slow Food kustībā, rūpējamies par seno šķirņu saglabāšanu. Pat ja tās būtu mazāk ražīgas, toties garšīgākas. Pēdējos divus gadus visa gada garumā mums pat īsti nav tāda vieglāka atpūtas brīža, vainīgi pie tā esam vien paši.
Pavasarī sākam ar stādaudzēšanu, jo janvārī jau tiek iesētas sēklas stādiem. Stādu sezona nav viegla, jo tirgojam arī pa tiešo no siltumnīcas, kas nozīmē, ka klienti var iebraukt jebkurā brīdī. Kad beidzas stādu sezona, siltumnīcās tiek sastādīti tomāti un gurķi, sākas dārzeņu sezona. Paralēli piešaujam roku arī puķēs – dālijas, lilijas, gladiolas, piedāvājam arī grieztos ziedus. Arī šī ir niša, ko mums pieprasa. Vēl visu vasaru aug graudaugi, par kuriem vairāk rūpējas tēvs. Uz rudens pusi sākas tirdziņi dārzeņiem, bet, kad novācam graudaugus un pupiņas, slēdzam iekšā dzirnavas, lai ražotu savu produkciju.
Inese Meļķe: – Trīs siltumnīcas, kur audzējam stādus, ir apsildāmas, paši tās kurinām. Tomātu siltumnīcas nesildām, pēc tā arī nav īpašas vajadzības. Salātus un spinātus tur var izaudzēt bez apsildes. Pa tomātu apakšām vēl izaudzējam baziliku.

Saimniecībā piedāvā ap 60 šķirņu tomātu stādu, no kuriem lielāko daļu paši arī izaudzē.

– Vai pārstrādājat visus graudaugus, ko izaudzējat?
Rūta: – Nē, lielu daļu pārdodam. Pārstrādei aiziet specifiskās kultūras – speltas kvieši, no kuriem top milti, manna, grūbas, tad vēl ir zaļo griķu produkcija, pilngraudu rudzu un kviešu milti, auzu pārslas. Latvijā ar speltu mēs pašlaik vēl iepazīstinām, tieši tā, kā darījām pirms pāris gadiem ar kailgraudu miežiem un to produkciju. Stāstām, rādām, kā šīs kultūras aug un ko no tām var pagatavot. Esam ne tikai zemnieki, bet arī pavāri un miltu malēji, kas zina putraimu izmērus.
Vēl mums ir mūsu pašu miežu šķirne, nav ļoti ražīga, bet ar resniem putraimiem – kā senos laikos, no kuriem var gatavot bukstiņputru. Mums aug sava saglabātā seno zirņu šķirne, kā arī Latvijas lielie pelēkie zirņi ‘Retrija’, ko vienmēr interesanti parādīt ārzemniekiem kā mums raksturīgu, unikālu produktu, kas, protams, neražo tik daudz kā komercšķirnes. Daudz gan sanāk cīnīties ar zosīm, lai zirņus izaudzētu...
Mēs esam cilvēkos – braucam pa saimniecībām gan tepat Latvijā, gan ārzemēs, uzzinām visu ko jaunu, atklājam jaunas šķirnes, kuras tad mēģinām audzēt pie sevis.
Inese: – Speltas kviešu šķirnei braucām pakaļ uz kādu bioloģisko saimniecību Igaunijā pirms vairākiem gadiem. Latvijā tādu neatradām! Pirmajā gadā izauga ļoti labi, bet mums nebija, kur graudus izlobīt. Arī griķu lobītājs nepalīdzēja. Nācās pašiem pirkt lobītāju un saprast, kā tikt pie speltas graudiem. Speltas grūbas ir garšīgas un nu jau tām ir savi fani!

– Kāpēc izlēmāt paši uzsākt graudu pārstrādi?
Rūta: – Gribam iegūt vajadzīgo rupjumu vai smalkumu, kas ir vajadzīgs mūsu tradicionālajiem ēdieniem. Maļam jau divas sezonas. Pirms tam savus graudus pārstrādājām apkārtnes mazajās dzirnavās. Gribam un mums patīk ēst pašu izaudzētu un pārstrādātu produkciju, jo zinām par to visu, arī kā tā tikusi audzēta.
Santa: – Dzirnavas iegādājāmies ar Leader programmas atbalstu. Ilgi meklējām īstās, šīs ir ražotas Austrijā. Arī siltumnīcu celtniecībai saņēmām atbalstu no ES fondu atbalstu programmas saimniecību attīstībai.
Rūta: – Dzirnavu iegādei gan ilgi briedām. Esam dažādas paaudzes, un tikai pēdējā laikā mums mammu ir vieglāk pārliecināt par dažādiem jauninājumiem. Gribējām koka dzirnavas, kas strādā pēc iespējas līdzīgi tam kā senos laikos. Tiek malts uz dabīgajiem akmeņiem, jo, maļot ar metālu, grauds tiek sasists, uzkarsēts, tam zūd garša un vitamīni. Viss tiek malts lēnām un mazos apjomos.

– Taču bioloģiski sertificēti Zutiņi nav?
Rūta: – Mums ir tik daudzas nozares, ka visas kultūras nekādi nevaram izaudzēt bioloģiski. Piemēram, mazos zirņus varētu izaudzēt bioloģiski, bet ‘Retriju’ – nē, citādi tārpi to noēdīs. Tāpat griķus var pilnīgi droši izaudzēt bioloģiski, tas tiešām nav grūti. Izaudzēt bioloģiskus kviešus vai auzas gan ir māka! Speltai arī nav dabisko kaitēkļu, slimību, tā visu laiku aug savā apvalkā, arī to nebūtu problēmu audzēt kā bioloģisku. Mēs saimniekojam godprātīgi, cenšoties izmantot pēc iespējas mazāk minerālmēslu vai apkarošanas līdzekļu, un, tā kā esam maza saimniecība, varam to atļauties. Piemēram, nenosmidzinot gurķu lauku pret kaitēkļiem, mūsu zaudējumi būs mazi salīdzinājumā ar lielām saimniecībām, kam tas ir galvenais novirziens.
Santa: – Tagad gan tiek plānots likumprojekts par iespēju saimniecību sertificēt kā bioloģisku daļēji. Tas ir pareizi, jo dos iespēju sertificēt tikai dažas no kultūrām, kuras bioloģiski varam izaudzēt.
Rūta: – Visu izšķir produkcijas analīzes. Ja saimnieko godprātīgi un pareizi, pēc principa – mazāk dažreiz ir vairāk, tad viss ir kārtībā.

– Pašlaik jūsu uzmanības centrā ir tomāti.
Inese: – Mēs audzējam kādas 60 šķirnes – stādus, ko piedāvājam pavasarī. Saimniecībā audzējam paši pēc tam nedaudz mazāk. Sēklas stādiem iegūstam dažādos veidos – pasūtām internetveikalos, nopērkam pie Elgas Bražūnes un citiem kolekcionāriem. Ja tās nav hibrīdās šķirnes, paši iegūstam sēklas nākamajai sezonai. Savukārt hibrīdo šķirņu sēklas izvēlamies no lieliem pazīstamiem tirgotājiem. Tomātu audzētājiem jau ir dažādas vajadzības – vienam vajag lielu ražu un stingru mizu, citam vajag spēcīgāku garšu gardam lečo.
Rūta: – Nav tā, ka paši ļoti aizrautos ar sēklu iegūšanu, jo mēs vispirms esam audzētāji. Mums patīk izaudzēt un ēst to garšīgo tomātu! Vairāk pozicionējamies kā stādaudzētāji, tāpēc svarīgākais, lai sēkla ir veselīga, tīra, droša un atbilst šķirnei. Ja visu laiku paši ataudzē kādu sēklu, tā kādā brīdī var izvirst, nav vairs tik kvalitatīva, tāpēc labāk izvēlamies profesionāļu audzētas sēklas. Bieži cilvēki, kas ierodas pie mums, grib kādu lielu, miltainu tomātu šķirni, ko var likt uz sviestmaizes. Vērša sirdi! Un tad mēs stāstām, ka ir arī citas, jaunas un vēl gardākas šķirnes, jo siltumnīcā taču var stādīt dažādas, lai ir gan ražai, gan dvēselei! Daži klienti, kas ir ar mums jau vairākus gadus, tomātu šķirnes pat mēdz izvēlēties tā – šo likšu tam ēdienam, bet šo tomātu citam.
Inese: – Arī tirdziņos mēs daudz runājam ar cilvēkiem, stāstām un rādām. Mums ir iespēja piedāvāt nogaršot to tomātu, kura stādu varēs pavasarī iegādāties. Tāpēc mums pie savas šķirņu daudzveidības jāturas. Un vēl jau ir tādi cilvēki, kuri saka, ka viņiem ir pilna siltumnīca, bet vienalga atnāk pie mums nopirkt to īpašo tomātu, jo ļoti gribas.

Koka dzirnavas, kurās uz vietas saimniecībā var samalt pašu audzētus graudus.

– Sanāk, ka paši audzējat visu, kam pavasarī pārdodat stādus.
Rūta: – Var teikt, ka to, ko neizpērk pavasarī, stādām paši, jo zinām, ka rudenī varēsim pārdot. Kalnciema tirdziņā un Straupes Slow Food tirdziņā, kurp regulāri braucam, mūsu produkcija apmeklētājiem ir gana interesanta. Mums arī jāaudzē tāpēc, lai redzam, kas notiek ar stādiem un, ja cilvēks prasa padomu, varam atbildēt. Tāpēc ka nereti stādu pircēji mums prasa – kas tas par kukaini, kas tas par brūnumiņu uzmeties, un tad zinām, ko atbildēt.
Inese: – Mums pat bija kuriozs, ka meitene nopirka puķu podu un sūdzējās, ka augs mirst, bet izrādās, ka bija aizmirsusi aplaistīt! Šogad saistībā ar kovidu ir daudzi, kas pirmo reizi sāk mēģināt kaut ko izaudzēt paši. Daudzi brauca pēc tomātu stādiem, garšaugiem, interesējās par audzēšanas īpatnībām.
Rūta: – Un jautājumu ir daudz! Mēs dzīvojam šiem cilvēkiem līdzi, atbildam un skaidrojam. Šķiet, ka cilvēkiem ir vairāk laika, viņi nereti salasās visādas gudrības un bīstas par katru plankumiņu.
Šogad citu dārzeņu mums izaudzis maz, jo pavasarī tiešām pamatīgi izpirka. Mammas aizraušanās, piemēram, ir ķirbji, to mums ir daudz! Ja citas meitenes šķirsta modes žurnālus, tad mēs – puķu un dārzeņu sēklu katalogus. Un gribas visu!

– Kā izjutāt vīrusa ietekmi savā nozarē?
Inese: – Es pat teiktu, ka stādaudzēšanā tas palīdzēja. Lika mums strādāt citādāk. Sākumā, protams, bija šoks – siltumnīcas bija sastādītas pilnas, kad atklājās, ka tirdziņu nebūs, Stādu parāde nenotiks.
Santa: – Ja mums nebūtu iestrādes sociālajos tīklos un interneta vidē, no nulles visu radīt būtu ļoti grūti.
Rūta: – Aicinājām cilvēkus pie sevis, un viņi atsaucās. Darbs bija pamatīgs, bet paldies visiem par interesi. Te ir dabīgā vide, kur redzēt, kā viss aug! Tieši tāpat arī rādījām, kā nevajag darīt, mums ir labi piemēri tam.
Graudaugu produkciju savukārt sākām sūtīt pa pastu, ko iepriekš nebijām aktīvi darījuši. Skatīsimies, kā darīt turpmāk. Sūtīt pa pastu noteikti nav vieglāk, jo, pirmkārt, sirds lūst par nepieciešamā iepakojuma daudzumu, otrkārt, tas prasa daudz vairāk laika – visu detaļu precizēšana, iesaiņošana, nosūtīšana, tad vēl kaut kas pa ceļam ir noklīdis... Un jūti, ka iekavējas citi darbi – sagatavot preci veikalam vai piķēt tomātus siltumnīcā.
Inese: – Tad nu saiņošanai veltījām agras rīta un vēlas vakara stundas. Lielā saimniecībā tā varbūt nebūtu problēma. Mums arī nākušas klāt vienas mazas rokas – Santas dēliņš, toties pati Santa ir vairāk aizņemta ar viņu, tāpēc šogad viegli nav.
Rūta: – Mums visi ir cilvēki – orķestri.

– Kuri tad ir jūsu lielākie noieta tirgi?
Rūta: – Tātad ir tirdziņi, ko apmeklējam, iespēja iepirkties uz vietas saimniecībā, mūsu mājas lapa, bet lielākos apjomos mūsu graudaugu produkcija nonāk Rimi Klēts veikalos.
Santa: – Rimi Klēts nodaļa ir mūsu pirmais lielais sadarbības partneris, un paldies, ka viņi mūs uzrunāja un savā ziņā arī iedrošināja. Ne mums sākumā bija svītru kods, ne iepakojums, to visu veidojām!
Rūta: – Tagad esam jau izauguši līdz savam iepakojuma dizainam un etiķetei. Produkcijas ielikšana paciņās gan joprojām ir roku darbs, ko veica mamma.
Santa: – Droši vien kaut kad tam visam vajadzētu pāriet kvalitatīvā internetveikalā.
Rūta: – Graudaugu produktiem tas būtu iespējams, bet pārējā produkcija mainās pārāk strauji.
Inese: – Vēl sadarbojamies ar Top! tīkla veikaliem Vidzemes pusē, bet tagad mūs uzrunā arī citi šī paša zīmola veikali.
Rūta: – Arī tas prasa regulāru apjomu un kvalitāti. Strādāt ar ekoveikaliem tādā ziņā ir vienkāršāk, taču tad jāseko līdzi finanšu apritei, jo pāris tādu veikalu ir pastāvējuši diezgan īslaicīgi.
Santa: – Tāpat graudaugu pārdošanai sadarbojamies ar svaigi.lv,
atsāksim atkal rudenī, kad ievāksim produkcija malšanai. Vasarā arī pēc graudaugiem nav liela pieprasījuma, jo visi grib svaigos dārzeņus! Ja pasūtījums sanāk niecīgs, tad nav jēgas braukt uz Rīgu.
Rūta: – Kaut arī mēs neesam liels uzņēmums, tomēr mazi pasūtījumi mums īsti nav izdevīgi. Ņemot vērā to laiku, ko katrā pasūtījumā ieguldi, beigās rezultāts sanāk ar mīnusa zīmi. Tāpēc primāri ir apkalpot veikalu tīklus, Kalnciema un Straupes tirdziņus, jo tur ir cilvēki, kas runā mūsu valodā jeb saprot mūsu produktu. Citos tirgos parasti apmeklētāji īsti nesaprot, ko mēs piedāvājam, jo bieži meklē vienkārši lētāko tomātu, nevis vēlas izmeklēt sev piemērotāko no daudzām šķirnēm un vēl izrunāties ar mums. Tāpat abos tirdziņos apgrozās restorānu pārstāvji, blogeri... tie, kuriem tas interesē un ar kuriem varam veidot tālākas sadarbības.
Santa: – Katrā ziņā diez vai arī vairāk varētu izbraukāt uz tirdziņiem kā pašlaik, jo tas arī ir darbs! Tas nav domāts visiem. Tas ir emocionāli grūti, jo ļoti daudz jākomunicē ar cilvēkiem.
Inese: – Protams, lielākā daļa pircēju ir ļoti jauki! Īpaši priecājamies par tiem, kas nāk paši ar saviem auduma maisiem, nevis katru gurķi vai tomātu liek savā plastmasas maisiņā. Es pati vasarā regulāri esmu Siguldas tirdziņā, kas mums ir vistuvāk, jo nepieciešams ikdienas noiets.

Zutiņu daudzveidīgā zirņu produkcija.

– Vai savā nozarē stipri izjūtat konkurenci?
Inese: – Noieta tirgus mums ir mazs un konkurence ir milzīga! Es pat teiktu, ka valda zināms pārsātinājums, taču tieši tāpēc, ka mums ir tik liela šķirņu daudzveidība un krāsainība, savu produkciju ir vieglāk pārdot.
Rūta: – Daudz kas ir atkarīgs no tā, uz kuru tirgu mērķē. Un mēs netiecamies nokļūt visos tirgos, mums ir sava niša! Ja zinām, ka tomātus realizēsim tirdziņos uz vietas, tad daudz nestādām baltos tomātus, kas izskatās unikāli, bet pēc tiem nebūs tik liels pieprasījums.
Inese: – Īpaši stādaudzēšanā ir milzīga konkurence, kas aug ar katru gadu. Te arī vajadzīgs tāds kā sestais prāts, lai uzminētu, kādas krāsas un šķirnes būs tās populārākās. Sanāk, ka septembrī jāzina, ko pircējs pavasarī pirks.
Rūta: – Un vēl liela loma ir runāšanai ar pircēju, ja tā var teikt – audzināšanai labā nozīmē. Ir jāspēj parādīt, kā tavi stādi izskatīsies paaugušies vai izveidot skaistu kompozīciju, piemēram, kopā ar garšaugiem. Ir arī tā, ka klients atved savas kastes un mēs tās piesastādām saimniecībā uz vietas. Pašlaik varbūt saimniecība neizskatās tik skaista, neesam novākuši vēl visas stādu kastes – iespējams, kādam atbraucējam tas rada vilšanos. Taču es priecājos, ka arī citas saimniecības necenšas būt ideāli tīras, jo tāda ir dzīve. Arī nezālēm ir vieta laukā, tas ir tikai normāli. Mēs esam zemnieki, ar tehnikas parku un minerālmēslu maisiem, nav tā, ka mums ir tikai daiļdārzs, kurā varam uzņemt tūristus. Te notiek dzīva rosība un kustība! Mēs ļoti gribētu būt perfekti, bet nekādi nesanāk.
Inese: – Dažkārt uzņemam arī interesentu grupas, bet tas vairāk uz rudens pusi, kad esam nokopuši sezonas darbus. Rādām, kā veicam pupu, graudu pārstrādi.
Rūta: – Tūrisma attīstība noteikti būtu vēl viens virziens, ko attīstīt, bet pagaidām vēl ne.

– Vai var izvērtēt, kura nozare saimniecībā ir ienesīgākā?
Rūta: – Domāju, ka var teikt, ka ienesīga ir stādu audzēšana. Taču tikai ar to dzīvot nevar, tāpēc jau mums ir darbi visa gada garumā. Citādi mums ar stādiem būtu jāsapelna tik, lai varam visu atlikušo gadu dzīvot bez bēdu.
Santa: – Taču, ja skatāmies pēc ienākumiem un ieguldījumiem vienā kvadrātmetrā, salīdzinot graudaugu lauku un siltumnīcu, tad no pēdējā noteikti varam iegūt vairāk.
Rūta: – Ja mēs nerunājam par gluži naturālo saimniecību, kur audzē visu to, ko var paši apēst un ik pa laikam ved uz tirdziņu, pie reizes pasūdzoties par slikto valdību, tad laukos var dzīvot – vajag pieiet radoši un tā kārtīgi ieķerties savā lietā, attīstot biznesu arī dažos hektāros.
Santa: – Mūsu modelis strādā labi arī tāpēc, ka esam tuvu Rīgai, Siguldai. Ne visi varētu darīt tā, kā saimniekojam mēs.
Inese: – Dažreiz kāds brīnās – vai tad pie mums arī tik smuki tomāti var izaugt? Var! Visas ražojošās saimniecības Latvijā ir ļoti čaklas, un mēs savu produkciju varam vest jebkur uz ārzemēm, tā izskatīties labi! Visi par to priecājas!
Rūta: – Ja runājam par nākotni, noteikti varam attīstīt un paplašināt savu šķirņu klāstu, ir taču tik daudz netradicionālu kultūru. Sausserži, aktinīdijas... Sapņu ir daudz, pagaidām tos tikai ierobežo mūsu cilvēkresursi.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Konvencionālo slaukšanas iekārtu starpdezinfekcijas sistēmas
Konvencionālo slaukšanas iekārtu starpdezinfekcijas sistēmas

Pierasts, ka visas automātiskās slaukšanas iekārtas ir aprīkotas ar automāt...

Izaicinājumi slaukšanas zālē: pupu mazgāšanas un tesmeņa atrietināšanas sistēmu izmantošana
Izaicinājumi slaukšanas zālē: pupu mazgāšanas un tesmeņa atrietināšanas sistēmu izmantošana

Šajā rakstā gribu pastāstīt par izaicinājumiem, ar kādiem sastopas piena ra...

100 kilogrami eksotikas
100 kilogrami eksotikas

Strausu fermā Mazzariņi, kas atrodas Glūdas pagastā starp Jelgavu un Dobeli...

Mūsu pēdu veselība
Mūsu pēdu veselība

Ziema un tumšais laiks ir atkāpies. Fiziskās aktivitātes un slodzes pieaug....