Saimnieks LV / 2021.gads (Augusts.)

Ventspils novada Vārves pagasta ZS Stepnieki-2 īpašnieks un Ventavas gaļas pārstrādes uzņēmuma SIA Miesnieks līdzīpašnieks Aigo Gūtmanis gan lopkopības, gan augkopības nozari savā zemnieku saimniecībā attīstījis pakāpeniski un mērķtiecīgi. Vēl tālajā 1998. gadā viņš apsaimniekoja 385 ha lauksaimniecības zemes un nobaroja aptuveni 2000 cūku. Tolaik ZS Stepnieki-2 nodarbināja 14, tagad jau 38 cilvēkus. Apsaimniekojamās zemes platība palielinājusies līdz 1100 ha ne tikai Vārvē, bet arī Užavas un Ziru pagastā. Cūku ganāmpulkā ir 500 sivēnmātes un vidēji 5000 barokļu. Līdztekus cūkkopībai tiek attīstīta arī augkopība – ienākumi veidojas līdzvērtīgi no abām nozarēm.

– Cik liels ir cūku ganāmpulks?
– Pašlaik saimniecībā dzīvo 5400 skaitliski liela rukšu saime, kurā ir 500 sivēnmātes. Cūkas audzējam gaļas ieguvei. Saimniecībā ir pilns aprites cikls – tiek iegūti un audzēti sivēni, nobarotas un realizētas pārstrādei cūkas.

– Kādas šķirnes rukšus audzējat?
– Mums ir krustojumi, jo tie ir vērtīgākie gaļas ieguvei. Sivēnmātes ir Landrases vai Jorkšīras šķirnes, tās krustojot, iegūstam 1. pakāpes jeb M1 krustojumu cūciņas, kuras tālāk krustojam ar Pjetrenas gaļas šķirnes kuili. Sivēnmātes sēklojam mākslīgi. Tam speciāli iekārtota laboratorija, kurā iegūstam bioloģisko materiālu no pašu saimniecības kuiļiem. To specifiski apstrādājam un sagatavojam bioproduktu, lai varētu apsēklot sivēnmātes. Datorsistēmā tiek ievadīti visi sēklošanas dati – kurā datumā un ar kādu kuili apsēklots. Saimniecībā ir četri kuiļi – trīs Pjetrenas un viens Jorkšīras. Landrases šķirnes bioproduktu piepērkam no citām saimniecībām, pēdējo iegādājāmies no Ulbrokas.

– Kāpēc tieši šāds krustojuma variants?
– Pēc tādas metodes strādā daudzas pilna aprites cikla saimniecības. Vēlamies iegūt pēc iespējas kvalitatīvāku gaļu – ar mazāk biezu speķi un lielāku liesās gaļas īpatsvaru, tāpat ir svarīgi, lai gaļa neatūdeņojas. Pēc šādas shēmas strādājam jau gandrīz desmit gadus. Pirms tam taustījāmies visādi – lecinājām cūkas dabiskā veidā, pielaižot kuili. Taču tad bija vajadzīgs daudz ciltstēvu, tāpēc pārgājām uz ekonomiskāku un izdevīgāku veidu – mākslīgo apsēklošanu. Atradām darbinieku, kurš to uzņēmās darīt. Metienā mums vidēji dzimst 12 sivēni, 28 dienu vecumā dzīvi ir 10.2–10.3, sivēnmātēm ir 2.2 metieni gadā.

– Kāds ir pilnais aprites cikls?
– Saimniecībai ir divas novietnes. Fermā Stepnieki, kas atrodas Ventavā, mitinās sivēnmātes, kuiļi un mazie sivēni līdz divu mēnešu vecumam. Pēc tam šos sivēnus transportējam uz otru novietni Vārvē (apmēram 10 km no Ventavas) – fermu Liezde, kur turam cūkas līdz realizācijai. Varbūt tas ir nedaudz neizdevīgi, bet mums nav citas iespējas, jo vienā fermā nevaram izvietot visus lopus. Ventavā fermā pietiek vietas tikai 1000–1200 cūkām. Sivēnu transportēšanai mums ir speciāla piekabe, arī nobarojamo cūku pārvadāšanai uz kautuvi ir speciāls transports.

– Kur realizējat izaudzētos rukšus?
– Ventavas gaļas pārstrādes uzņēmumam SIA Miesnieks, kura līdzīpašnieki esam – gan zemnieku saimniecība, gan es kā fiziska persona. Tur realizējam aptuveni 80 % izaudzētās gaļas. Mēnešos, kad ir sadzimuši sivēni un pārstrādātājs nevar visu mūsu izaudzēto produkciju pieņemt, cūkas pārdodam citām kautuvēm Kurzemē.

20 % no izaudzētā pārdodam paši – mums ir divas tirdzniecības vietas Ventspils tirgū un viena lielveikalā. Nevarētu teikt, ka tas būtu ļoti izdevīgi, tomēr tā ir ātra naudas aprite un katru dienu var tikt pie naudas līdzekļiem.

– Cik ilgā laikā var izaudzēt cūku realizācijai?
– Mums nav rekordi – 5.5–6 mēnešos izaudzējam cūku 95–105 kg dzīvsvarā. Tas ir ejošākais lielums, arī kautuves labprāt pieņem tāda svara lopus.

– Kā ar biodrošības jautājumiem?
– Šajā jomā esam daudz investējuši – uzbūvēts žogs, ierīkotas dezinfekcijas bedres, aprīkoti sanitārie vagoniņi, ieklāti vairāki dezinfekcijas paklāji, ikdienā izmanto specapģērbu, uzstādītas augstspiediena mazgājamās mašīnas, novietnēs izbūvēta ventilācijas sistēma. Tagad tās jau ir elementārās lietas, bez kurām cūkkopība nevar pastāvēt. Taču joprojām dzīvojam kā uz pulvera mucas. Var jau būt labākā biodrošība, bet dzīvē viss kas var atgadīties, jo mums apkārt ir meži, kuros dzīvo daudz zvēru, arī mežacūkas.

Pakaišiem izmantojam zāģu skaidas, kuras iepērkam no vietējā kokapstrādes uzņēmuma. Mēslus izvedam ar ķēžu transportieriem un sūknējam mucās, vircu izmantojam saviem laukiem mēslošanai, un ar šķidrajiem mēsliem apstrādātie lauki ir ievērojami ražīgāki

– Pastāstiet par augkopības attīstību saimniecībā.
– Graudkopības nozarē esam daudz investējuši – gan iegādājoties zemi, gan tikko uzbūvējot jaunu graudu kalti ar uzglabāšanas torni un pieņemšanas bedri ar svariem, tās bija investīcijas vairāk nekā pusmiljona vērtībā, protams, daļēji saņēmām finansējumu no ES fondiem. Nemaz nerunājot par visu vajadzīgo tehniku zemes apstrādei un ražas novākšanai. Zemi joprojām pērkam vēl klāt, jo īpašumā ir 450 ha, bet vēlamies sasniegt 500 ha robežu. Vēl nomājam aptuveni 650 ha, kopā apsaimniekojam 1100 ha. Zeme kļūst arvien dārgāka, un vienā brīdī to vairs var neatmaksāties pirkt.

Audzējam miežus – vairāk nekā 300 h, kviešus – 500 ha un rapsi – šogad 270 ha. Jūlija beigās (kad notiek mūsu saruna – A.P.) jau esam nokūluši ziemas miežus – ražība nedaudz zemāka kā pērn, bet 6 t/ha ieguvām. Nedaudz iesējām ziemas kviešus, bet smilšainos un sausos laukos, jo maijā un jūnijā pietrūka mitruma – jūnijā nolija 15 mm, jūlijā 29 mm, augšana apstājās, un augi izkalta, agrāk sasniedzot graudu gatavību. Sauso lauku ir tikai aptuveni 50 ha. Lielākajā daļā platību graudaugi vēl nav gatavi. Jāsāk domāt par rapša kulšanu, arī tam šogad sēklas bumbiņas sīkākas kā citus gadus, tāpēc domāju, ka rekordražas mūsu pusē nav gaidāmas. Pirmajos kūlumos esam ieguvuši 3.5 t/ha graudu.

– Kur realizējat labību?
– Miežus pilnībā atstājam saimniecībā lopbarībai, bet ar to nepietiek – vēl aptuveni 1000 t jāpērk klāt, lai cūkām pietiktu barības visam gadam. Miežus pērkam no kaimiņu saimniecībām, lai būtu mazākas transportēšanas izmaksas. Audzējam pārtikas kvalitātes kviešus. Tos visus pārdodam saviem sadarbības partneriem, no viņiem savukārt iegādājamies minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus.

Saimniecībā tikko uzbūvēta jaunu graudu kalte ar uzglabāšanas torni un pieņemšanas bedri ar svariem.

– Ar ko barojat cūku saimi?
– Barību gatavojam paši, mums ir savs barības gatavošanas cehs, kurā arī esam krietni investējuši, uzstādot maisītāju, dzirnavas, barības torņus un iegādājoties piekabi, ar ko pildīt tos barības torņus. Ir izstrādātas barības receptūras, kuru pamatā ir saimniecībā audzētie mieži un aptuveni 15 % kviešu. Vēl piepērkam klāt soju, rapša eļļu un barības piedevas. Mums ir vairāki barības veidi: mazajiem sivēniem, atšķirtajiem ruksīšiem, 2–4 mēnešus veciem sivēniem, nobarojamām cūkām, grūsnām un zīdītājsivēnmātēm. Savulaik pirkām gatavo barību, tomēr, ražojot paši, varam ieekonomēt 20–30 EUR/t. Mēnesī saražojam 250–280 t barības. Turklāt varam būt droši par barības kvalitāti, jo tajā ielikts viss pēc receptes. Eļļu (3 t mēnesī) iegādājamies no vietējā uzņēmuma Bioventa, kuram savukārt realizējam rapša sēklas. Kad sojai bija augsta cena, tad pirkām rapša un saulespuķu spraukumus, kas bija lētāki. To cenai paaugstinoties, atgriezāmies pie sojas izmantošanas, jo cūkas to labāk pārstrādā. Piedalījāmies arī projektā par Latvijā audzētas sojas izmantošanu barībā sivēnmātēm un pēc tam vērtējām sivēnus. Tomēr izteiktu atšķirību ar ievestajiem sojas produktiem nenovērojām.

– Kā izveidojās saimniecība?
– Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā kopsaimniecības Ventava privatizācijas rezultātā tā tika sadalīta objektos, uz kuriem bija iespēja pieteikties. Mani interesēja cūkkopības komplekss, tāpēc pieteicos tā privatizācijai. Tam klāt nāca vēl 110 ha zemes, arī tehnika. Tolaik fermā bija 500 cūkas. Vēlāk pakāpeniski sākām augt un attīstīties gan cūkkopībā, gan augkopībā. Tolaik arī izveidojās gaļas pārstrādes cehs Miesnieks, kura līdzīpašnieki esam. Tam vajadzēja gaļu, tāpēc nācās palielināt cūku skaitu. Cehu būvēja no 1992. līdz 1994. gadam. Savukārt fermai nākamgad būs 30 gadu jubileja.

 Vai tehnikas pietiek?
– Gan augsnes apstrādei, gan lopkopībai nepieciešamā tehnika ir sarūpēta, bet tā, protams, nolietojas un ar laiku jāmaina. Investēšana tehnikā nekad neapstājas. Svarīgākais, lai paši tiekam galā ar saviem graudiem, jo mums sezonā ir jāapstrādā ap 5000 t graudu un rapša. Kamēr nebija jaunais graudu apstrādes komplekss, izmantojām glabāšanas pakalpojumus citur un maksājām bargu naudu, tagad šīs izmaksas vairs nav aktuālas.

Jaunuzbūvētā kalte.

Ar ko saistāt nākotnes attīstību?
– Domāju, ka graudu ražošanā vairāk neizvērsīšos – ar tiem 1000 ha arī paliksim. Arī cūkkopībā lopu skaitu nepalielināsim, jo tā ir riskanta nozare. Jāmodernizējas un jāizmanto jaunākas tehnoloģijas, lai strādātu efektīvāk un ražīgāk, vienlaikus nenoplicinot augsni. Jāturpina strādāt un kopt apkārtējo vidi.