Saimnieks LV / 2024.gads (Janvāris)

Devāmies uz Dienvidkurzemes novada Nīcas pagasta zemnieku saimniecību Birzmaļi-2, kur saimnieko Dainis Skrodis kopā ar sievu Ingu un dēlu Kristapu. Šoreiz gan runājām ar Daiņa un Ingas labo roku – dēlu Kristapu Skrodi, lai noskaidrotu, kā veicies saimniecībā, kāds ir viņa viedoklis par nozares attīstību un kāpēc jaunietis nolēmis savu nākotni saistīt ar lauksaimniecību un darbu Birzmaļi-2.

– Pastāsti, ar ko nodarbojas saimniecība.
– Saimniecībā ir trīs galvenās nozares – piena lopkopība, lopu audzēšana gaļai un graudkopība. Tētis ar lauksaimniecību sāka nodarboties 1989. gadā, bet vietā, kur Birzmaļi-2 ferma atrodas tagad, mana ģimene nonāca 1995. gadā – es tad vēl nebiju dzimis. Tētis sākotnēji pārņēma pusi kādreizējā kolhoza fermas, vēlāk visu. No 1995. gada saimniecība lēniem soļiem attīstījusies un ir izaugusi, bet viennozīmīgi plānojam turpināt attīstību.

Galvenā ir piena nozare, kuru papildina gaļas buļļu ganāmpulks. Audzējam arī graudus – gan saviem lopiem, gan pārdošanai. Vēlējāmies izveidot produktu no pašu saražotā piena. Kā īsteni Nīcas patrioti, ar krusttēvu izveidojām siera ražotni ar zīmolu Nīcas siers. Siera ražošana ir kā patīkams bonuss, jo varam būt lepni, ka paši spējam saražot gala produktu, Nīcas vārdam liekot izskanēt plašāk.

Piena izslaukums, lopu skaits un apsaimniekotie hektāri ik gadu ir auguši, bet 2023. gads deva spēcīgu grūdienu atpakaļ. Piedzīvojām dažādus sarežģījumus – apgrūtinātu barības sagādi, veselības problēmas govīm, līdz ar to govju skaits būtiski samazinājās. Nu jau atkal redzam gaismas staru tuneļa galā, šķiet, ka nozare sāk atdzīvoties. Kritums vienmēr notiek pēkšņi un strauji, bet atgūšanās ir grūts un lēns process.

Fermā kopā ir ap 500 lopu, tajā skaitā arī jaunlopi un buļļi, 2022. gadā bija 200 slaucamo govju, tagad ir 160.

– Kāds saimniecībā bijis pagājušais gads?
– Visgrūtāk pieņemt bija cenu izmaiņas. Paredzējām, ka pēc piena iepirkumu cenas kāpuma tā mazināsies, bet tik asu kritienu divos paņēmienos nebijām gaidījuši. Uz augšu cena kāpa pa puscentam, tad saņēmām vēstuli no uzpircēja, ka cena mēneša laikā samazināta par 0.10 EUR/l, otrajā vēstulē, ka vēl par 0.11 EUR/l. Kombinācijā ar visu izmaksu pieaugumu šo kritienu izjutām divtik smagi.

Mūsu saimniecībā barības krīze sākās jau 2022. gadā. Tikai dažos laukos izdevās iegūt trīs pļāvumus, bet lielās platībās, kur parasti rēķināmies ar trīs pļāvumiem, togad rudens beigās nopļāvām tikai otro, turklāt, sagrābjot 18 m vālu, zāles praktiski nebija, un mazais atlikums bija sliktas kvalitātes. Par laimi, tajā gadā bija laba kukurūzas raža, līdz ar to ziemu un pavasari varējām pārdzīvot. Cerējām, ka 2023. gadā izdosies sagādāt pietiekami daudz zāles, bet pirmais pļāvums atkal neizdevās. Par laimi, pēc tam uzlija lietus, un otrais, trešais bija labāks pļāvums nekā iepriekšējais. Pagājušā gada īpatnība – mūs skāra ne tikai sausums, kas, protams, visvairāk ietekmēja ražu, bet arī sals, kas būtiski ietekmēja augu turpmāko augšanu. Ko tādu es vēl nebiju pieredzējis – pavasarī pēc sala zālāji nodzeltēja un nokrita.

Arī kukurūza, izņemot dažus laukus, lielajā sausumā izskatījās pavisam nožēlojami. Cerējām nopelnīt vismaz ar graudu pārdošanu, bet par tiem pašlaik vispār negribas runāt, jo graudu raža bija ļoti maza, kaut gan darīju visu, kas citus gados atmaksājās ar ļoti labām ražām un kvalitāti. Cena, par kuru pārdevām vismaz tik, lai nosegtu daļu uzņemto saistību, nenosedza ieguldīto darbu, materiālus un naudu. Lielāko daļu ražas paturējām sev cerībā, ka piena cena kāps un no graudiem vairāk iegūsim, tos izbarojot spēkbarībā lopiem.

Šī, protams, nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad gads ir bijis neveiksmīgs, lauksaimnieki ir piedzīvojuši daudzko. Mani vecāki ir pieredzējuši vairākas krīzes, šogad arī es dabūju mācību. Domāju, ka 2023. gads mūs neapstādinās un turpināsim kāpt uz augšu. Liekam cerības uz nākamo sezonu.

ZS Birzmaļi-2 (Dienvidkurzemes novada Nīcas pagasts)
Saimnieko: Dainis Skrodis kopā ar sievu Ingu un dēlu Kristapu.
Nodarbojas ar: piena un gaļas lopkopību, graudkopību.
Darbinieku skaits: 20.

– Kāds ir saimniecības platību sadalījums?
– Aptuveni puse no visām saimniecības platībām ir zālāji, vienu brīdi apsvērām šo īpatsvaru samazināt, jo zālāju kvalitāte un no tiem iegūtā skābbarība bija pietiekama, bet sliktās ražas gados sapratām, ka tas ir pārāk riskanti. Zālājus regulāri atjaunojam, jo tie ir vieni no galvenajiem lopbarības bāzē. Otru daļu sadalām – divas trešdaļas aizņem graudaugi un vienu trešdaļu kukurūza. Graudu neražu vēl varam pārdzīvot, bet kukurūzas trūkumu ir grūti kompensēt, jo tā ir viena no galvenajām sastāvdaļām barības devā.

Pirmo reizi, kopš sējam kukurūzu, pērn diezgan lielā platībā pavasarī, sausajā augsnē tā nesadīga. Sausums bija ļoti ilgstošs. Sadīgusī kukurūza ilgi nīkuļoja un tā arī īsti neizauga, kā bijām prognozējuši. Nesadīgušās platības piesējām jūlija sākumā. Beigās piesētajās platībās kukurūza izauga tikpat liela, kā pavasarī sētā.

Šogad bija ļoti daudz pārdzīvojumu, bet mācāmies un nenolaižam rokas.

– Kas palīdz nepadoties?
– Domāju, ka būt un strādāt laukos man un maniem vecākiem ir asinīs. Mana mīļākā manta bērnībā bija tēta albums ar traktoriem. Visu mūžu dzīvoju laukos, un man lielāko prieku sagādā tehnika un darbs saimniecībā. Nekad neesmu varējis iztēloties sevi dzīvojam pilsētā. Lai gan ir daudz grūtību, lauksaimniecībā ir arī daudz skaistu brīžu. Kaut vai kulšana saulrieta laikā, kad pār lauku plūst viegls puteklis. Tad ir jāķer kaifs!

Parasti spēku smeļamies tad, kad saimniecībā iet labi un redzam, ka var nopelnīt un attīstīties. Apziņa, ka ir iespējams veiksmīgi saimniekot, palīdz pārvarēt grūtības.

– Kas tevi mudināja palikt strādāt saimniecībā, nevis izvēlēties kādu citu profesiju?
– Skolas laikā es vasaras pavadīju fermā, vienmēr esmu bijis klāt un redzējis, kā vecāki strādā. Pēc vidusskolas nolēmu iet mācīties uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti (tagad Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte), izvēlējos Lauksaimniecības uzņēmuma vadītāja specialitāti kā vidusceļu starp abām saimniecībā pārstāvētajām nozarēm, jo bez uzņēmējdarbības apguvu arī agronomijas un zootehnikas pamatus. Pirmo pusgadu mācījos klātienē un dzīvoju Jelgavā, bet man bija grūti pieņemt to, ka esmu prom no saimniecības un zaudēju iespēju piedalīties tās darbos. Sapratu, ka mācības gribu turpināt, bet arī strādāt gribu, tāpēc pārgāju uz neklātieni. Universitāte šajā ziņā ir saprotoša un pielāgo mācības lauksaimniecības sezonai, līdz ar to sezonas saspringtajā laikā varēju strādāt, un mācības notika atelpas brīžos.

Jelgavā ieguvu teorētiskos pamatu, bet lielākais ieguvums bija draugi un kontakti, vēl tagad varu pazvanīt jebkuram kursabiedram un noskaidrot, kā viņam iet, kā strādā un ko iesaka. Tas deva daudz lielāku azartu strādāt saimniecībā un palīdzēt tās izaugsmē.

Man daudz vairāk patīk braukt traktorā un strādāt uz lauka nekā sēdēt ofisā pie galda. It īpaši tagad, kad tehnoloģijas ir ievērojami attīstījušās un darbs uz lauka ir baudāms.

– Vai arī savu nākotni saisti ar ZS Birzmaļi-2, iespējams, pārņemot saimniecības vadību no vecākiem?
– Neraujos šobrīd ar domu pilnībā pārņemt uzņēmuma vadību. Priecājos, ka vecākiem ir laba veselība un gribasspēks turpināt saimniekot mums visiem kopā. Pirms trim gadiem man bija iespēja uzsākt uzņēmējdarbību kā individuālam komersantam, nodarbojos ar graudkopību. Mans mērķis bija iegūt praktisku pieredzi un izprast, kā darbojas uzņēmums no A līdz Z. Lielā uzņēmumā, kāda ir ZS Birzmaļi-2, to ir grūti izdarīt, jo šos uzdevumus jau dara kāds no darbiniekiem, piemēram, grāmatvedis.

Viennozīmīgi uzņēmumam ir jādzīvo. Darīsim visu iespējamo, lai uzņēmums turpinātu attīstīties arī turpmāk! Domāju, tas, ka šeit strādāju un esmu, vecākiem dod zināmu sirdsmieru, ka viņu 30 gadu laikā paveikto ir, kas pārņem un turpina. Zinu daudzas saimniecības, kur jaunieši negrib turpināt vecāku iesākto un saimniekam, kurš uzņēmumā ieguldījis savu mūža darbu, to ir ļoti grūti pārdzīvot.

Pērn, kad stājās spēkā jaunie noteikumi par eko-shēmu atbalstu, apmeklēju semināru un redzēju, ka zālē sēž diezgan daudz lauksaimnieku, kuri ar tehnoloģijām ir uz jūs un kuriem nav neviena, kurš var palīdzēt. Lai saņemtu lielāku atbalstu, tagad ir jāstrādā ar traktoriem, kas aprīkoti ar termināļiem, jāveic precīza izkliede un smidzināšana, visi dati jāievada datorā. Domāju, ka daudziem tas sagādā lielas grūtības. Tāpēc laukos ir nepieciešama jaunā paaudze!

– Kā ģimenē sadalāt darba pienākumus?
– Tētis ir uzņēmuma vadītājs, viņš kārto visu, kas saistīts ar uzņēmuma vadību, viņam vienmēr ir gala vārds par visiem pirkumiem un sadarbību ar partneriem. Mamma ir fermas vadītāja, tāpēc viņas pārziņā ir viss, kas notiek fermā. Es esmu viņu abu labā roka – atbildu par agronomiju, protams, ne bez tēva padoma, jo viņam ir daudz lielāka dzīves pieredze, varu strādāt ar jebkuru tehniku, kas mums ir saimniecībā, tā kā vasarā daudz laika pavadu traktorā. Esmu kā viens no darbiniekiem, līdz ar to no iekšpuses redzu, ko varam uzlabot, ko varbūt darām nepareizi.

Fermā iesaistos barības devu sastādīšanā. Parasti izpētu un atrodu, kur un kādu spēkbarību iegādāties. Pērn gan sanāca liels ieberziens, jo meklēju, kā ietaupīt, un izvēlējos cenas ziņā lētāku spēkbarību. Rezultāts bija ļoti slikts. Manuprāt, šobrīd jau vairs nevar zināt, kas tiešām ir ražots Eiropā, kas Krievijā un kas Ukrainā, jo mūsu tirgū ienāk dažādi brīnumi.

– Kādas šķirnes govis ir saimniecības ganāmpulkā?
– Holšteinas melnraibās un sarkanraibās. Ģenētika, manuprāt, saimniecībā ir ļoti laba. Pie tā mamma šo gadu laikā ir mērķtiecīgi strādājusi. Esam tirgojuši arī grūsnās teles, un atsauksmes vienmēr bijušas labas. Pašlaik gan vairs nevienu nepārdosim, jo jāataudzē govis savā ganāmpulkā.

Labajiem rādītājiem pamatā noteikti ir mammas ieguldītais darbs kvalitatīvas ģenētikas atlasē. Viņa sadarbojas ar Vizmu Silenieci (Silenieces ciltsdarbu serviss), regulāri apmeklē lauksaimniecības izstādi Hannoverē, kur gūst jaunāko nozares informāciju un krāj pieredzi.

Bijām sasnieguši izslaukumu gandrīz 10 tonnas no govs, bet pagājušā gada neraža iedragāja lēno augšupeju. Noteikti, ka arī piesietās turēšanas sistēmā ir iespējams iegūt vēl augstākus izslaukumus, bet jāsaprot, kad ieguldītais darbs un līdzekļi salīdzinājumā ar izslaukuma pieaugumu vairs neatmaksājas. Mums svarīgākais vienmēr ir bijis, lai izslaukums ir stabils un pakāpeniski aug.

– Audzējat arī buļļus gaļai.
– Jā, mums ir daži tīršķirnes gaļas lopi, bet pamatā ganāmpulkā ir piena šķirņu buļļi. Kad piena cena bija zema, vismaz gaļas cena to kompensēja. Neuzskatu, ka koncentrēties tikai uz vienu, ir prātīgi. Pērn gan sakrita, ka visās jomās bija slikti, toties aizpagājušajā gadā piena un graudu cena bija augšā, kūlām rekordražas un viss notika bez lielām grūtībām.

– Kā vērtē esošās fermas būves?
– Protams, kā jau vecā tipa, piesietās turēšanas slaucamo lopu fermas īpašniekiem, mums ir sapnis par jaunas būvniecību. Bijām ļoti tuvu šī sapņa īstenošanai, bet gala lēmums bija jāpieņem brīdī, kad būvniecības izmaksas bija visdārgākās un ik pa mēnesim, pat nedēļai kopējās tāmes izmaksas auga. Iespējams, kāds mums pateica priekšā, ka labāk tomēr to vēl nedarīt. Ja tad būtu uzņēmušies realizēt projektu, tās būtu milzīgas saistības un šobrīd būtu vēl grūtāk.

Nākotnē atkal domāsim par būvniecību, bet neesam izlēmuši, ko tieši vēlamies – karuseli vai robotu, jo abos variantos ir dzirdētas gan problēmas, gan uzslavas. Vēl gribu redzēt un dzirdēt citu saimniecību pieredzi Latvijā un ārvalstīs. Ja veicam tik lielu investīciju, gribam, lai viss izdodas tā, kā esam iecerējuši, un galu galā ieguldījums atmaksājas.

– Kas ir bijuši lielākie ieguldījumi saimniecības attīstībā?
– Pakāpeniski iegādājamies zemes. Neskrienam pēc lielām platībām, jo vēlamies kvalitatīvi iekopt esošās, bet par zemes iegādi pašlaik mums ir vislielākās saistības.

Tehniku lielākoties iegādājāmies lietotu no Vācijas un citiem Eiropas tirgiem, jo bijām atraduši labus piedāvājumus. Mūsu tehnikas parks ir ļoti raibs, tajā pārstāvēta lielākā daļa no populārajiem zīmoliem. Mums ir pieredze ar dažādu servisu darbinieku attieksmi, pārdevējiem un rezerves daļu pieejamību.

No tehnikas tirgotājiem man ļoti laba sadarbība ir izveidojusies ar Dotnuva Baltic, jo viņiem ir ļoti spēcīgs serviss. Saimniecībā ir daudz Case IH un Kverneland agregātu, JCB tehnikas, jo tās servisam ir izdevīga atrašanās vieta tepat Liepājā. CLAAS rezerves daļas iegādājamies no Baltic Agro Machinery. Tagad ļoti laba sadarbība izveidojusies arī ar Baltem, redzu, ka cilvēki strādā ar pilnīgi citiem apgriezieniem, kas mums kā Deutz-Fahr traktora īpašniekiem ir ļoti svarīgi. Ļoti svarīgs ir serviss, bet vēl svarīgāka ir komunikācija, it īpaši tad, kad saimniecībā kaut tas ir atgadījies. Piemēram, kad manam kombainam izslēdzās terminālis, Dotnuva Baltic servisa darbinieki stundas laikā ieradās ar jaunu termināli, kuru izņēma no sava jaunā traktora. Šādos brīžos novērtējam un saprotam, ar kuriem uzņēmumiem vēlamies strādāt.

– Kas ir jūsu tehnikas parkā?
– Mums ir divi Case IH traktori, pa vienam JCB, Deutz-Fahr un John Deere traktoram, JCB un Merlo teleskopiskie iekrāvēji, JCB ekskavators, Hitachi frontālais iekrāvējs, Case IH kombains, CLAAS lopbarības pašgājējsmalcinātājs un pļaujmašīnas.

Tehnikas parks ir nodrošināts ar visām vajadzīgajām tehnikas vienībām, kas nepieciešamas saimniekošanai mūsu nozarēs. Nupat iegādājāmies jaunu kūtsmēslu kliedētāju, tas bija ļoti spontāns lēmums – atradām līdzekļus un nopirkām, jo pie šīm dārgajām minerālmēslu cenām sapratām, ka jāstrādā ar to, kas mums pašiem saimniecībā pieejams.

Minerālmēslu izkliede šobrīd bez GPS, manuprāt, vairs nav iedomājama. Par to saņemam atbalstu arī eko-shēmu ietvaros. Tehnikai ir jābūt modernai, jo katrs minerālmēslu kilograms šobrīd izmaksā ļoti dārgi. Šajā sakarā ir jādomā, cik daudz mazo saimniecību to var atļauties, dažam tāds izkliedētājs vai miglotājs ar GPS ir tikai tāls sapnis, un šobrīd ar jaunajiem platību maksājumu viņi ir iedzīti strupceļā.

Protams, visas šīs precīzās tehnoloģijas, kartēšana un atskaites ir pareizais virziens, kurā jāiet.

Tālredzīgi visas tehnikas vienības pirkām ar jaudas rezervi. Aizvadītais gads pierādīja, ka tas bija pareizs lēmums. Zāles pļaušana ar lielo taureņtipa pļaujmašīnu, kurai pievienots transportieris, pierādīja savu efektivitāti. Ja mums pēc tam vēl zāle būtu jāgrābj kopā ar vālotāju, raža būtu vēl mazāka un zāle izkalstu. Arī kombains mūsu hektāru daudzumam ir liels un jaudīgs, līdz ar to, ja platības augs vai arī ir jāsteidz novākt ražu, to varam izdarīt bez lieka stresa.

– Ar kādām augsnes apstrādes tehnoloģijām strādājat?
– Mūsu uzņēmumā arkls ir svēta lieta! Esam mēģinājuši strādāt ar dažādām tehnoloģijām, bet mūsu augsnēs nekas nav devis labākus rezultātus kā arkls. Ir daži lauki, kur graudaugus sējam tiešajā sējā, savukārt kūdrainajos laukos arkla vietā augsni nedaudz apstrādājam ar diskiem. Taču tāpat ik pa laikam lauks ir jāuzar, jo tad ir pavisam cita raža un mazāk nezāļu un slimību. Es, protams, esmu gatavs pamēģināt dažādas tehnoloģijas, bet vēl neviena nav mani pārliecinājusi par minimālo augsnes apstrādi un tiešo sēju.

– Minēji, ka ražojat Nīcas sieru. Pastāsti, kā radās šāda ideja un kāda bijusi ražotnes attīstība.
– Ražotne pieder man un manam krusttēvam Mārtiņam Sīlim. Ideja par siera ražošanu dzima pirms pieciem gadiem. Manuprāt, izvēlējāmies ļoti labu zīmolu, kas ir atpazīstams visā Kurzemē. Nīcas sieru pārdod gan veikaliņos un tirgos, gan iegādājas un gatavošanā izmanto kafejnīcas un restorāni.

Ražojam cietos sierus, puscietos, goudas tipa, mocarella, katru ar dažādām garšām. Sortiments ir diezgan plašs un stabils.

– Nākotnes plāni.
– Noteikti plānojam turpināt strādāt piena lopkopības nozarē, jo esam daudz ieguldījuši un sasnieguši, bet piena cenai viennozīmīgi ir jābūt augstākai. Mana vienīgā cerība ir, ka piena sāks trūkt un tad cena būs adekvāta.

Vienas dienas laikā ir iespējams likvidēt piena lopkopību un visus laukus apsēt ar graudiem, bet ražojošs piena lopkopības uzņēmums gan netaps ne dienā, pat ne viena gada laikā, it īpaši šobrīd, kad rast motivāciju sākt no jauna ir ļoti grūti. Tādēļ ir jāsaprot, cik šī piena lopkopības nozare mums ir svarīga un cik ļoti mums par to ir jācīnās arī turpmāk.

Ja būs iespējas, nākotnē, iespējams, kaut ko uzlabosim esošajā fermā vai būvēsim jaunu, bet tas ir atkarīgs no nozares attīstības.