Dārzs un Drava / 2025.gads (VASARA)

Foto: personīgais arhīvs, publikācijā izmantoti Bulduru tehnikuma Floristikas kursu audzēkņu darbi

Visos laikmetos – gan senās Ēģiptes laika simbolos, gan sengrieķu mitoloģijā, gan viduslaiku reliģiskajā izpratnē un renesanses botāniskajā attēlojumā ziedu skaistums bijis mākslinieku iedvesmas avots. Ļoti īpaša pieeja vērojama baroka laikā.

„No niecības līdz gleznieciskas virtuozitātes apliecinājumam” – tā grāmatā Glezniecības enciklopēdija pāris vārdos kluso dabu, tajā skaitā ziedu gleznojumus raksturo Nadežda Lanerī Dažāna. „Uzskatīta par zemāko no žanriem, jo neattēlo cilvēku un gandrīz nekad – dzīvas būtnes, klusā daba jeb mierīgā dzīve, kā to dēvēja 17. gs. Francijā, ir kļuvusi par žanru, kas atklāj lietu metafi zisko būtību. Kā pastāvīgs žanrs klusā daba atzīta tikai 17. gs. sākumā, kad citi žanri jau bija izcīnījuši tiesības uz patstāvīgu eksistenci. Ilgu laiku tā it kā nevarēja izšķirties, uz kuru pusi doties – kļūt par vienkāršu stila vingrinājumu vai sniegt fi lozofi skas pamācības.” Man šie ziedu gleznojumi ir izpētes objekts, kas sniedz nedaudzas, bet vērtīgas mācības.

Baroka laikā Eiropā strauji attīstās augu introdukcija, šķirņu un to varietāšu ieviešana, katrs jaunums tiek audzēts lielos apjomos. Pēc viduslaiku simboliskā sastinguma ziedu kārtošanas māksla rod jaunu elpu ar milzīgiem, bagātīgiem un ziedu dažādības pārpilniem kārtojumiem. Tiesa, māslinieki ir gleznojuši katru ziedu atsevišķi dažādos laika posmos un kopā pušķos un ziedu kompozīcijās tos likuši tieši uz audekla pēc saviem ieskatiem. Ir uzskats, ka mūsdienu barokālie ziedu kārtojumi radušies, kopējot gleznas, velkot paralēles ar angļu ainavisko parku rašanos.

Mani vienmēr ir interesējis, kā baroka laika mākslinieki panāca gan augu, gan kopējo kompozīciju apjomu, telpiskumu un galvenais – ekspresiju. Vai un kā tas man var palīdzēt, gatavojot mūsdienu augu izstrādājumus?

Viena no būtiskām baroka ziedu gleznojumu iezīmēm ir lietot masīvus daudzveidīgu formu izplaukušus, pārziedējušus un pat novītušus ziedus – rozes, peonijas, magones, savienojot tos smagnējos, apjomīgos dekoros. Protams, arī šeit mēs varam saskatīt simbolus, alegorijas ar cilvēka mūžu un pārmaiņām dzīves gaitā.

Lieliskas, maigas krāsu nianses augu izvēlē un to attēlojumā, pašēnu un krītošo ēnu gleznojums masīvajos ziedos rada vēl lielāka apjoma un kustības iespaidu. Krāsu bagātība ir viens no veidiem, kā atspoguļot lielas ziedu masas. Drosmīgi izmantoti komplimentārie krāsu salikumi veido fantastisku dziļuma ilūziju gan visā kompozīcijā, gan katrā augā. Lielisks piemērs tam ir jau renesansē atklātā krāsu mācības gudrība – siltas ēnas pretstatā aukstām gaismām. Līdz ar to tiek panākta realitātes, materiāla īstuma, garšas baudas sajūta. Izmantoto augļu un dārzeņu klāsts ir visai bagātīgs, dažkārt tie gleznoti ar lielāku mīlestību un rūpību nekā ziedi.

Lai augu kompozīcijā iegūtu vēl lielāku telpiskumu, tiek izmantoti tumšā un gaišā kontrasti. Papildus vēl darbojas hromatiski ahromatiskais kontrasts, kur pretstatā pelēki melnajam fonam īpaši izceļas krāsaini ziedi. Telpiskuma efektam arī augu materiāls kalpo kā fons cits citam.

Liela uzmanība ziedu gleznojumos pievērsta lapu liekumiem, kātu izlocījumiem un ziedu pavērsienam. Augu kātu izliekumi, aizlūzušas vārpas, lapu interesantie vijumi un tulpju it kā vējā plīvojošās ziedlapas rada fantastisku kustības iespaidu – pretstatā mūsdienu standarta fl oristikas izstrādājumu statikai. Diagonālais elementu izvietojums, līdzīgi kā baroka skulptūrās, kustību pastiprina. Modernajos fl oristikas darbos šis paņēmiens ir ļoti populārs, jo spēle ar materiālu un tā novietojuma pozīciju smagnējos darbos ienes viegluma un atraktivitātes iespaidu. Lai pastiprinātu nejaušības efektu, traukam ar ziediem parasti tiek pievienoti it kā netīši līdzās gadījušies nolūzuši ziedi, ziedlapas, kukaiņu izēstas, caurumainas lapiņas, uzskatāmības dēļ turpat rāpo kāds kukainis, tauriņš vai pat redzama putna ligzda. „Trausli materiāli, ēdienu pārpalikumi, pārgatavojušies augļi un vīst sākušas puķes atgādina par pasaulīgo prieku pārejošo dabu.”²

Mūsdienu ziedu kārtošanā lietojam gandrīz visus minētos arī glezniecībā izmantotos paņēmienus, lai realizētu telpiskuma ideju augu kompozīcijās, arī tad, ja tām ir visai attāls sakars ar baroka laiku. Pētot baroka laika mākslinieku darbus, esmu guvusi pārliecību, ka uzzinātais man palīdz veidot jebkuru fl oristikas izstrādājumu.

² N. Lanerī-Dažāna, Glezniecības Enciklopēdija, 57. lpp.