Dārzs un Drava / 2025.gads (RUDENS)

Foto: Dace Drošprāte, publicitātes foto

Pavasarī bija iespēja pabūt Spānijas lauksaimniecības saimniecībās.

TERRAS DA MARIÑA co-op – lauka pupiņu ražotāju kooperatīvs, kurā apvienojušās pupiņu audzētāju saimniecības no visa Lorenzana reģiona.

Kooperatīva mērķis ir nodrošināt augstus kvalitātes standartus un kvalitātes kontroli, pārtikas nekaitīgumu un izsekojamību no lauka līdz galdam.

Pupiņu audzētāju kooperatīvā ir 15 saimniecības. Kooperatīvs sadarbojas ar vietējo tūrisma centru, pašvaldību un universitātēm, veic dažādus pētījumus, lai uzlabotu pupiņu kvalitāti. Pupiņas audzē tikai šajā Spānijas reģionā, kur ir ļoti auglīgas zemes un atbilstošs mikroklimats. Iegūtā produkcija ir aizsargāta ar vietējo kvalitātes zīmolu.

Parasti pupiņas tiek stādītas maija vidū, bet šogad laikapstākļu dēļ tas iekavējās. Pupiņu veģetācijas laiks ir 5 līdz 6 mēneši, un tās vāc no septembra līdz novembrim. Raža ir vienreiz gadā.

Viena no pupiņu šķirnēm aug ļoti augsta, pat līdz 2 m, tad vajadzīga balstu sistēma. Uz vienu hektāru ir nepieciešams vairāk nekā tūkstoš balstu rāmju. Kad pupas novāktas, balstu sistēmu noņem, zemi sastrādā un rāmjus liek atpakaļ. Attālums starp pupu rindām ir 2,2 m, lai varētu izbraukt speciālais transports un nebūtu ēnas. Garajām pupām ir ļoti sena vēsture. Agrāk pupas stādīja blakus kukurūzai, lai tās kāptu augšā pa kukurūzas stumbru un nebūtu jātaisa balstu sistēma. Taču tad raža bija zemāka, jo kukurūza met ēnu un arī patērē barības vielas. Pupu dīgsti garšo putniem, bet gatavās pupas putni neēd, kukurūzas graudus gan. Šajā reģionā liela problēma ir mežacūkas, tāpēc pupu laukiem apkārt tiek likti elektriskie žogi.

Ir dažādu veidu pupas, kas domātas gan zivju ēdieniem, gan dažādām jūras veltēm, tās ir augumā zemākas. Sviesta pupas tiek patērētas tikai svaigā veidā, no viena hektāra novāc 1,5‒2 t.

Pupiņas stāda:

• uzreiz zemē

vai

• ar stādu.

Audzētājs pats izvēlas, kā viņam ir ērtāk strādāt.Tiesa, tieši zemē stādot, ne vienmēr visas pupas sadīgst, tad tukšajā vietā stāda vēlreiz. Tas rada problēmas, jo ir dažādas pupu attīstības pakāpes. Ja pupas stāda ar stādiem, tad šādu problēmu nav. Katru gadu tiek stādītas vienas un tās pašas pupas, sēklai izvēlas pēc rādītājiem labākās un kvalitatīvākās pupas.

Pupu vākšana

Pupu pākstis vāc ar rokām. Ir izdomātas arī vākšanas iekārtas, līdzīgi kā vīnogām, bet šobrīd tās vēl ir izmēģināšanas stadijā.

Novākšanas veidi:

• Sausās pupas novāc mehanizēti.

• Kamēr pupas ir zaļas un vēl nav izžuvušas, uzreiz pēc novākšanas tās tiek iesaldētas bez pākstīm. Šajā gadījumā pupas pirms gatavošanas nav jāmērcē un tās ir gatavas 30 minūšu laikā. Šim pupu veidam ir arvien lielāks pircēju pieprasījums.

Pupu laukos ir sastopami dažādi kaitēkļi, bet saimnieki mēģina ar tiem sadzīvot. Ir mēģināts arī apkarot, bet visu laiku tiek samazināts atļauto izmantojamo augu aizsardzības līdzekļu klāsts. Saimniecības mēģina izlīdzēties ar profi laktiskiem pasākumiem. Viens no paņēmieniem, lai samazinātu slimību un kaitēkļu izplatību, ir mainīt augsekas.

Kooperatīvā ir 15 biedri, kas kopā saražo 150‒200 t pupu. Tas ir ekskluzīvs produkts: pupas maksā 14‒18 EUR/kg ‒ atkarībā no tā, cik labs ir bijis ražas gads. Pupas tiek tirgotas veikalos, ēdināšanas uzņēmumos, gardēžu veikalos. Kooperatīvs meklē vēl citas pupiņu šķirnes, ko varētu audzēt un piedāvāt klientiem, un papildu kultūras, lai līdzsvarotu ražošanu gados, kad ir pieticīgāka pupu raža (kā 2024. gadā), kā arī lai tiktu mainīta augseka un pēc pupu audzēšanas tajā pašā laukā varētu izmantot slāpekli racionālāk. Šobrīd kooperatīva biedri audzē arī puravus, kartupeļus un sīpolus. Tirgu kropļo mazie audzētāji, kas audzē pupiņas un tirgo tās neofi ciāli par zemāku cenu.

Visa pamatā ‒ kvalitāte

Kooperatīva vissvarīgākais uzdevums ir saglabāt kvalitāti, jo tā biedru pupiņām ir piešķirta kvalitātes zīme. Tas nozīmē, ka ar šo zīmi pupas var tirgot iesaiņotas 1 kg vai 500 g pakās. Kvalitāti garantē katra saimniecība un kooperatīvs kopumā. Audzētāji, kas nav kooperatīva biedri, arī drīkst pupas tirgot šādās pakās, bet bez kvalitātes zīmes uz tām.

Katram pupiņu maisiņam jābūt klāt etiķetei ar apliecinājumu, ka izietas visas kontroles, ir notikusi sertifi kācija un audzēšana notikusi tieši šajā reģionā. Pēc etiķetēm un to marķējuma var noteikt, no kuras saimniecības un kura lauka pupas atvestas. Katrai saimniecībai ir savs kods, arī saldētajām pupām ir savs kods. Ja pupas ir no vienas saimniecības, bet dažādiem laukiem, arī tās tiek marķētas un fasētas atsevišķi, jo tad pupām var atšķirties pagatavošanas laiki.

Arī pašas saimniecības pupas var tirgot tieši galapatērētājam, bet tādā gadījumā nevar izmantot kooperatīva kvalitātes zīmes simbolus. Pēc kooperatīva noteikumiem, ir noteikts daudzums, ko paši drīkst realizēt tieši galapatērētājam. Ir arī mazie ražotāji, kuri atved un kooperatīvam atdod pilnīgi visas savas izaudzētās pupas. Citi savukārt nodod pusi ražas un pārējo tirgo paši. Tiešajā tirdzniecībā cena nav atrunāta, bet tai nevajadzētu būt zemākai kā kooperatīva cenai. Ja biedrs pupas tirgos lētāk, tad kooperatīvam ir tiesības viņam piemērot sankcijas.

Kad pupas tiek atvestas uz kooperatīvu, notiek to šķirošana un uzglabāšana. Tām ir kodi, un šķirošanā pēc kvalitātes piedalās arī paši saimnieki, taču neviens nezina, kurš ir īpašnieks šķirojamām pupām. Šķirotājs tās sadala pēc izmēriem. Taču arī pirms tam zemnieki savās mājās sadala tās pēc izmēriem manuāli vai ar saviem šķirotājiem (lielākās saimniecības). Mazākā izmēra pupas tiek atdotas pārtikas uzņēmumiem. Pupu šķirošana notiek uz speciāliem galdiem, kuriem stūros ir caurumi ar maisiņiem, līdzīgi kā biljarda galdam. Tas sevi ir pierādījis kā ātrākais šķirošanas veids.

Kooperatīva biedri kopīgi izmanto tehniku un darbaspēku, kopīgi iegādājas mēslojumu, jo tas samazina izmaksas. Vēl kooperatīvs palīdz pārdot saražoto, jo tam ir vieglāk atrast realizācijas vietas. Ja saimniecība tirgo noteiktus procentus saražotās produkcijas bez kooperatīva starpniecības, arī viņi var izmantot šos kontaktus.

Kāpēc tomēr ne visi vēlas būt kooperatīvā? ‒ Cilvēkiem nepatīk pārbaudes, kontroles, dokumentāciju kārtošana un pārāk liela birokrātija. Problēma ir tā, ka lauksaimnieki ir gados vecāki cilvēki.

Pupu saldēšana

Pupas tiek saldētas 8 stundas -20 °C temperatūrā. Pēc saldēšanas tiek uzturēta mīnus 24–28 °C temperatūra, lai būtu drošība, ka pupas vidū ir -20 °C. Ja temperatūra ir mazāka par mīnus 20°C, šo procesu pilnībā atkārto.

Svaigās pupas pirms saldēšanas tiek saliktas maisos. Problēma ir tā, ka ārpusē tās sasalst ātrāk, bet maisa iekšpusē lēnāk, tāpēc tagad pupas ar maisiem liek kastēs. Tas nodrošina labāku ventilāciju un temperatūras izlīdzināšanos. Pēc saldēšanas posma beigām pupas tiek atkal noliktas telpās ar visiem maisiem, atsaldēšana notiek 2‒3 dienas. Pupas ir sausas, nepelē, jo -20 °C pelējumi un sēnes iet bojā. Atlaidinātas saldētās pupas ir sausas un tiek fasētas. Zaļās pupas, kas ir domātas patēriņam kopā ar jūras veltēm, arī tiek saldētas.

BIOLOĢISKĀ SAIMNIECĪBA LABRECOS

LABRECOS ir bioloģiskā ģimenes saimniecība Oza-Cesuras pašvaldībā, reģistrēta Galīsijas Bioloģiskās lauksaimniecības regulatīvajā padomē. Saimniecības pamatnodarbošanās ir dārzeņu, pākšaugu, graudaugu un lopbarības augu audzēšana un realizācija. Saimniecība atrodas biosfēras rezervātā, tāpēc uz to attiecas īpaši apsaimniekošanas nosacījumi, tajā skaitā kādus kultūraugus drīkst audzēt. Saimniecība lielu lomu piešķir augsnei, tās uzlabošanai un nesablīvēšanai. Veido paši savu mēslojumu, ievācot trūdošo lapu slāni mežā un to miksējot ar melasi un raugu.

https://www.facebook.com/labrecoss

Saimniecība pastāv jau 13 gadus (kopš 2014. gada), apsaimnieko 30 ha zemes, to skaitā 2 ha atvēlēti dārzeņiem, pārējā patība ir ganības. Brāļi ir 33 un 31 gadus veci, viens no viņiem ir elektriķis, otrs pēc izglītības oficiants.

Starp bio un ne bio saimniecībām jābūt 10 m attālumam. Pirms 2000 gadiem te bijušas ķeltu komūnas, par ko liecina palikušie mūri. Daļa zemju viņi nomā, tas ir sarežģīti, jo gribētu iestādīt augļu kokus, bet tā nav viņu zeme. Ir sapnis arī iestādīt lazdas. Viņiem ir 400 augļu koki, dažādas ābeles un bumbieri, ražu var saglabāt līdz aprīlim. Augļu koki ir raksturīgi Galīsijas reģionam. Blakus saimniecībai aug eikaliptu mežs, kas rada ugunsbīstamību karstajā periodā.

Brāļi uzsāka saimniekošanu gandrīz no nulles, viņi ir kooperatīva darbinieki, bet lauksaimniecībā strādā no bērnības. Agrāk saimniecība nenodarbojās ar bioloģisko lauksaimniecību, turēja slaucamas govis. Pēc tam uzsāka audzēt dārzeņus.

Saimniecības darbībai ir trīs virzieni:

1. Bioloģiskā saimniekošana. Ražo olas dārzeņus un dzīvnieku gaļu vietējam tirgum. Galvenais klients ir vietējās ģimenes, kas novērtē dabu un darbu. Saimniecība ir neatkarīga, nav kredītu. Pēc 12 darbības gadiem nav sasniegts maksimālais līmenis, bet darboties var.

2. Skolu apgāde ar saviem produktiem.

3. Izglītojošais darbs. Saimniecībā skolēni var iepazīties, kā tiek audzēti dārzeņi un dzīvnieki.

Brāļi lēš, ka gadā viņu saimniecības apmeklē 1500 skolēni, jo šeit ir vienīgā vieta, kur tuvākā apkārtnē aug augļu koki. Par apmeklējumu ir jāmaksā 5 EUR no personas. To finansē skola un vecāki. Bērniem, kam nav priekšstata par dzīvi un darbu laukos, kas nezina, kā rodas olas un piens, saimniecībā piedzīvotais ir liela vērtība.

Šāds bioloģiskais darbības stils ir izvēlēts tāpēc, ka ļoti daudz produktu tiek iepirkti no ārvalstīm, bet brāļi tā negrib saimniekot, tāpēc ražo un pārdod paši. Viņuprāt, lai varētu eksistēt, nav nepieciešams pārdot produkciju lielos apmēros. Viņu dzīves filozofi ja un mērķis ir būt brīviem un saglabāt savu neatkarību. Brāļiem patīk dzīve un darbs laukos, viņi nedzenas pēc peļņas, tāpēc var strādāt rimti un to izbaudīt. ‒ Ne kā saimniecībās, kur ir daudz strādnieku. Piemēram, Spānijas dienvidos lauku darbos izmanto Āfrikas bēgļus.

Zemes noma ir līdz 300 EUR gadā. Zeme šeit maksā apmēram 30 000 EUR/ha.

Kaimiņu saimniecībā bija 6000 m² zemes, to pārdeva par 6000 EUR. Zemes trūkst, jo īpašumi tiek mantoti un neviens negrib pārdot.

Liellopiem audzē tikai zāli un sienu, ja izaug laba siena raža, atlikumu pārdod. Zāle ganībās ir visu gadu, jo lielākais aukstums šeit ziemā ir 0 ℃. Vidējā temperatūra ir 10‒18 °C. Saimniecībā ir 20 govju mammas, kas sadalītas divās grupās, viena uzturas saimniecībā, otra ‒ ganībās. Diemžēl ganību nepietiek, turklāt tās atrodas 5 km no saimniecības ēkām. Vispirms ganībās laiž govis, pēc tam aitas, līdz ar to ganības tiek dabiski mēslotas. Govis baro tikai ar zāli, nekas netiek iepirkts no ārpuses. Ik pēc 3 dienām tiek mainīti ganību posmi. Ja sausuma dēļ ganībās zāles nepietiek, dod sienu. Teļi paliek pie govīm un zīž pienu 10‒12 mēnešus. Govis tiek turētas tikai gaļai, katru trešo dienu tām pieved barību vai ūdeni. Govis dzīvo 10 gadus. Tās govis, kas atrodas saimniecībā, pa dienu ir ganībās, pa nakti kūtī.

Saražoto produkciju brāļi piedāvā paši un pieved klientiem uz mājām. Tāpēc svarīga ir lopkopība, jo dārzeņi ir sezonāli, nevis visu gadu. Viņa tirgo tikai gaļu, aitas kauj uz vietas, bet liellopus ved uz kautuvi, kur gaļa tiek sadalīta gabalos, tāpēc klients var izvēlēties noteiktu gabalu. Ar aitām vienmēr kopā ir suns, kas pasargā jērus no lapsām. Aitām krotālijas liek no 6 mēnešu vecuma. Aitas gaļa maksā līdz 16.50 EUR/kg, liellopu gaļa ‒ 12‒14.50 EUR/kg.

Kazas tiek turētas kā apskates objekts tūristiem un viesiem, vistas ‒ pašu vajadzībām un skolēnu apskatēm. Barību vistām pērk.

Kartupeļu ražu novāc divreiz gadā. Pirmo reizi kartupeļus iestāda decembrī un maijā novāc vai arī iestāda martā un rudenī novāc. Tomātus brāļi audzē katru otro gadu. Šogad liela problēma ir kaitēklis Tuta absoluta, tāpēc tomāti netiek stādīti. Tuta absoluta ir ienākusi no Valensijas apvidus, tai var veidoties sezonā 10 paaudzes. Spānijā silta klimata dēļ jebkurš kaitēklis, kas parādās, divu, trīs gadu laikā jau ir iekarojis visu valsti.

Lielākā dārzeņu ienākuma daļa ir no kartupeļiem, ķirbjiem un sīpoliem. Brāļi nestāda daudz, bet paplašina sortimentu, lai nebūtu tik daudz darba. Sīpoli tiek stādīti tajā vietā, kur bija paprika, vai arī tiek stādīti pa vidu starp citiem dārzeņiem. Saimniecībā pēc iespējas mazāk cenšas izmantot traktorus, lai samazinātu izdevumus un traktortehnika nenoblietētu zemi. Agrāk, kad zemi apstrādāja ar traktoru, regulāri bija jāveic tās irdināšana. Viņi mēģina cenšas tā visu izdarīt, lai uzreiz pēc novākšanas varētu iestādīt jaunu kultūru. Mēslojums tiek lietots vienreiz gadā. Mainot augseku un nekustinot zemi, tiek mēģināts izvairīties no nezālēm. Augu atliekas saglabā augsnē mitrumu, saknes to uzirdina, līdz ar to pašiem ir mazāk darba.

Lai uzlabotu zemes auglību, tiek izmantoti bioloģiskie mikroorganismi. Tos atgādā no tuvējā meža. Tieši mežā, nevis koptajās platībās kritušās lapas ir vislabākās kvalitātes, ar vislielāko mikroorganismu daudzveidību. Vislabākās ir trūdēt sākušās lapas. Lapas liek vairākos slāņos, visaktīvākais ir vidējais slānis. To liek mucā, augšā ir sausas lapas, vidū mitras, otrai kārtai nevar noteikt lapu formu. Šos mikroorganismus gatavo savas saimniecības vajadzībām un arī pārdod. Mikroskopiski var izpētīt, kādas sēnes tur ir.

Recepte: 240 l mucā sajauc 40 kg lapu no meža, 80 kg kviešu sēnalu un 4 l melases, sablīvē, tad tur 30 dienas siltumā, līdzīgi kā skābējot kāpostus. (Valsts dienvidos tiek izmantotas arī rīsu sēnalas.) Visa masa tiek samaisīta, tā jādabū mitra, bet ne slapja, saspiesta ir bez šķidruma, bet saglabā blīvumu. Tam visam tiek uzlikts slogs, un tad notiek fermentācijas process.

Ir trīs veidu mikroorganismi: kuriem vajadzīgs skābeklis, kuriem nevajag skābekli un kuriem ir vienalga, vai skābeklis ir vai nav.

Šo mikroorganismu maisījumu izmanto:

• Dzīvnieku barībai kā probiotiku. Nesen saimnieki no kādas piena fermas nopirkuši 6 gadus vecas govis, kas vairs nedeva pienu, bija klibas, novājējušas, ar caureju, nevarēja kļūt grūsnas, jo nebija labi turētas. Līdz ar to gremošanas sistēmas darbība bija traucēta. Katrai govij katru dienu deva 0,5 kg šī maisījumu, un tās acīmredzami atdzīvojās. Tikai trīs nedēļu laikā! Tāpēc ir doma, ka govis izdosies savest kārtībā ar prebiotikām un ganībām.

• Augiem un zemes aktivizēšanai. Te ir fermentācijas mucas ar ūdeni. 5 kg šī mikroorganisma maisījuma iemērc ūdenī kā tējas maisiņu un uz vienu mēnesi atstāj fermentēties. Raudzēšana notiek kā vīnam, lai gāzes iziet ārā, bet skābeklis nevar ieiet. Šo šķīdumu izmanto, lai uzlabotu zemes auglību un labāk veidotos komposts. Minerāli ūdenī nešķīst, bet šajā maisījumā gan, tas ir kā mineralizēt ūdeni, līdz ar to celt augsnes auglību. Brāļi pētījuši šo metodi internetā, informācija iegūta arī no Dienvidamerikas, kur runā spāniski un portugāliski, līdz ar to valoda viņiem nebija šķērslis.

NEPIECIEŠAMĪBA rada ģēniju ‒ tā saka brāļi par savu darbu.

VIETĒJO RAŽOTĀJU UN ZEMNIEKU TIRDZIŅŠ SANTIAGO DE KOMPOSTELA

Santjago ir 100 000 pastāvīgo iedzīvotāju. Santjago de Kompostela tirgu un katedrāli gadā apmeklē viens miljons tūristu gadā.

Tirgus pieder Santiago de Kompostela pašvaldībai. Tirgotāji dalībnieki īrē savas tirgu vietas kā komercuzņēmēji. 1873. gadā šeit tirgus izskatījās tāpat kā lielākajās Eiropas pilsētās. Tas tika veidots no koka un stikla, bet lielā mitruma dēļ koka konstrukcijas ātri sapuva, un 1941. gadā tika uzbūvēts jauns tirgus. Visu vadību līdz 2000. gadam uzņēmās pašvaldība. No 2000. gada tirgu vada komersantu grupa. Pašvaldības pakalpojumi, to skaitā ūdensapgāde, nodoti uzņēmumiem.

Tirgus ir sadalīts astoņās teritorijās. Ir āra placis un iekštelpas, virtuves un ēdināšanas zona. Ēka ir celta 2014. gadā. Gaļas vai zivju paviljonā iegādātos produktus iespējams pagatavot ēdināšanas zonā. Tirgus strādā otrdienās, ceturtdienās un sestdienās. Tā kā sestdienās ir daudz cilvēku, tirgus strādā no 8.00 līdz 14.00. Ēdināšanas zonas darbojas līdz 19.00, tā ir iecienīta tūristu vieta. Tirgus cenas ir zemākas kā veikalos.

Sestdienās tirgū piedalās arī mazie ražotāji, mājražotāji. Viņi nav pastāvīgie tirgotāji, bet noīrē vietu, kad atnāk tirgoties. Dienas maksa mājražotājiem ir 4 EUR. Paviljonā tirgus iekšpusē vieta maksā 100 EUR. Ārā 200 m2 liela tirgošanās vieta maksā 3000 EUR mēnesī. Ja kāda tirdzniecības vieta paliek tukša, tā tiek izsolīta. Izsolē vietas cena var sasniegt 10 000 EUR. Pēc tam tiek noslēgts līgums uz 50 gadiem, bet vieta tiek īrēta par 100 EUR mēnesī.

Interesants fakts: vistas kautķermeņus apsmidzina ar safrānu, padarītu pievilcīgākus pircējiem.

KOOPERATĪVA CAMPO CAPELA VEIKALIŅŠ

Kooperatīvs Campo Capela Akoruņa provincē apvieno 33 mazos piena ražotājus ar vidēji 15 govīm, ko kooperatīvu ieskaujošajās pļavās audzē daļēji ekstensīvā režīmā. Ir izveidoti un veiksmīgi darbojas vairāki kooperatīva biedru produkcijas veikali gan Pontedeume pilsētā, gan visā Galīsijā. Turklāt kooperatīvs sadarbojas arī ar kafejnīcām, nodrošinot to sortimentā svaigpiena saldējumu.

Kooperatīva mazais veikaliņš izveidots 2016. gadā, lai varētu tirgoties vairāk nekā 100 mazie ražotāji, katram tirgotājam jābūt PVD atļaujai. Ja esi kooperatīva biedrs, tad ir arī dažādas citas atļaujas. Sortimentā ir vīns, medus, cepumi un 16 siera ražotāju produkti. Visi produkti ir roku darbs. Kooperatīvs ir mazs, veikala peļņa ir kooperatīva attīstībai. Kooperatīvs maksā algas pārdevējiem un īrē telpas. Uzcenojums ir 10‒15 %, šī summa tiek novirzīta kooperatīva attīstībai. PVN ir 21 % alkoholam, 10 % pārtikai, 4 % sieram, 4 % augļiem.

Citi nodokļi mazajam veikalam ir tādi paši kā lielajiem veikaliem.

COOP PTRES DEL CAMPO DE CAPELA

COOP PTRES DEL CAMPO DE CAPELA – mazo piena ražotāju kooperatīvs, kas nodarbojas ar paaugstinātas kvalitātes piena produktu ražošana, izveidots sertificēts vietējās izcelsmes produkta zīmols – Queixo Tetilla.

www.campocapela.com

Pārstrāde pieder kooperatīvam, šeit pārstrādā 12 t mēnesī no 11 saimniecībām, kas ir kooperatīva biedri, agrāk biedru bija vairāk. Mazajās biedru saimniecībās vidēji ir 15 govis. Ražo krējumu, biezpienu, sieru, sviestu (1 kg, 250 g un vēl mazākos iepakojumos). Vienā dienā var saražot dažādus siera veidus, no 3 t piena var saražot 400 kg siera. Tirgojas Kampo tīklos.

Kooperatīvam ir trīs darbības jomas:

• piena pārstrādes cehs,

• lauksaimniecības preču veikals,

• miltu ražotne.

Piena pārstrādes cehs ik pa brīdim ievieš jaunu produktu, šobrīd jaunākais veids ir kafijā un kanēlī mērcēt siers. Tehnoloģija šāda: uzvāra kafiju, ieber kanēli, 3 stundas sieru peldina aukstā šķīdumā.

Biezpiena gatavošanas tehnoloģija: pienu uzsilda līdz 16 °C, atstāj uz dienu, tad nosmeļ krējumu, pārējo saliek maisos, veidojas biezpiens. Trīs dienās biezpiens ir gatavs realizācijai. To taisa vienreiz nedēļā, vasarā divas reizes nedēļā. Biezpienu derīguma termiņš ir 2‒3 nedēļas. Katru gadu pēdējā augusta sestdienā notiek Biezpiena svētki. Tie ir svētki biezpienam un sieram, pēdējā laikā pievienojušies arī dažādi rokdarbi un citi produkti.

Ar pārstrādi nodarbojas 3 līdz 4 darbinieki divās maiņās ar 8 stundu darba laiku. Kooperatīvam ir savs transports, kas savāc no saimniecībām pienu. Pārstrādes rūpnīcā atstāj tikai tik, cik tajā dienā ir ieplānots pārstrādāt, pārējo aizved. Paši izplāno, cik nepieciešams atstāt pārstrādei atkarībā no pasūtījumiem. Piemēram, šodien atstāja 3 t, tas nav daudz. Kooperatīva valdes vadītājs pats ir arī piensaimnieks. Svaiga piena analīzes tiek taisītas katru dienu. Ļoti bieži ir nepieteiktas Pārtikas un veterinārā dienesta vizītes.

MILHULLOA CO-OP – ĀRSTNIECĪBAS AUGU SAIMNIECĪBA

MILHULLOA Co-op ir neliels Galīsijas kooperatīvs, kas vairāk nekā 20 gadus nodarbojas ar bioloģisko ārstniecības augu audzēšanu, pārstrādi un tirdzniecību. Spānijā viens no kooperācijas veidiem sākas no diviem dalībniekiem, līdz ar to tiek veicināta sadarbība. Laika gaitā interesei pieaugot, kooperatīvi kļūst lielāki. Tāda kooperatīvā forma šeit ir ļoti izplatīta. Saimniecībā ražo ne tikai ārstniecības augu tējas un garšaugu maisījumus, bet arī kosmētiku, tādā veidā nodrošinot augstāku pievienoto vērtību un plašāku piedāvāto produkcijas sortimentu.

MILHULLOA Co-op ir bio saimniecība, kuru izveidoja divas sievietes.

Darbības jomas:

● biokosmētikas ražošana,

● ārstniecības un garšaugu audzēšana,

● bio cepumu ražošana, to tirdzniecība internetā.

Ārstniecības augu audzēšanā tiek izmantota saimniecības zeme; tiesa,ne visi 10 ha, jo divatā tas nebūtu pa spēkam. Ar ārstniecības augiem viņas nodarbojas jau vairāk nekā 25 gadus. Agrāk izaudzētos ārstniecības augus atdeva pārstrādei citiem uzņēmumiem, bet tas neatmaksājās. Tāpēc izlēmušas pārstrādāt pašas.

Viss process notiek secīgi: iestāda augus, audzē un atkarībā no gadalaikiem novāc un žāvē. Nesen iegādāta jaudīga žāvētava. Lai to efektīvi izmantotu, tiek žāvētas arī kāļu, rāceņu lapas. No tām taisa pulverus, ko ir ērti paņemt līdzi braucienos, ceļojumos utt. Top arī tējas un garšvielu maisījumi.

MILHULLOA Co-op piedāvā meistarklases, organizē seminārus un uzņem tūristus. Saimniecība piedalās arī Eiropas Savienības projektā par ekotūrismu, dalās pieredzē ar interesentiem. Blakus saimniecībai atrodas Camino de Santjago ceļš. Līdz ar to ir jāievēro noteikti saimnieciskās darbības iebežojumi.

Ražotne atrodas agrākās govju kūts vietā un sastāv no vairākām telpām. Pirmajā telpā tiek ievesti ārstniecības augi. Šogad sadarbībā ar institūtu ir izveidotas mazgāšanas iekārtas, ar ko apstrādāt augus.

TATARABOAS CEPUMU RAŽOTNE

https://tataraboas.com/

Ražotne atrodas 13. gadsimta cietokšņa vietā, kas ir kultūrvēsturisks piemineklis, līdz ar to bija problēmas ar būvniecību. Kad saimniece pirms 20 gadiem nopirka šo īpašumu, tas bija pilnīgi izpostīts, nebija infrastruktūras, nebija elektrības. Vajadzēja mainīt jumtu, viss bija jāsāk no nulles. Uzsākt uzņēmējdarbību palīdzēja Sieviešu organizācija. Citus fondus viņa izmantot nevarēja, jo visos projektos ir nepieciešams arī paša ieguldījums.

Telpas iekārtot palīdzēja radi un draugi, ģimene. Tagad ražotnē ir ražošanas telpas ar iekārtām, noliktava un ģērbtuves. Iepriekš telpas nomāja, bet jau gadu tās ir īpašumā.

Ar cepumu ražošanu saimniece nodarbojas 25 gadus un tikai no bioloģiskiem produktiem: miltiem bez piedevām, tumšā nerafinētā cukura, lauku olām no brīvās turēšanas vistām. Ražo vairāku veidu cepumus ar apelsīniem, šokolādi, auzu pārslām, kokosriekstiem, ingveru un krustnagliņām, kā arī vegāniem domātos. Lieliskas un unikālas mazas piecu garšu uzkodas ‒ dažāda formāta, izmēru un tekstūras.

Cepumus fasē 200 g maisiņā, realizācijas laiks ir trīs mēneši. Cepumi tiek tirgoti gadatirgos, tirdziņos, piedāvā arī veikaliņiem. Cenšas paplašināties un palielināt ražošanu, strādāt ar sociālajiem tīkliem, bet tas nav viegli, jo visu dara viena pati. Mazajiem uzņēmējiem nodokļi ir tieši tādi paši kā lielajiem, par visu ir jāmaksā, un tas nav viegli. Minimālā summa, kas ir jāsamaksā nodokļos, ir 300 EUR mēnesī.

Saimniece dzīvo blakus ražotnei. Netālu – 3 km – atrodas skola, kurā mācās 60 bērni un ir patīkama, ģimeniska gaisotne.

TRES FUCIÑOS PORCO CELTA CO-OP

TRES FUCIÑOS Porco Celta Co-op ‒ mazo ķeltu cūku audzēšanas un gaļas pārstrādes kooperatīvs, kas apvienojās 2017. gada beigās, lai nepstarpināti piegādātu savu produkciju cilvēkiem, kurus interesē kvalitatīva, veselīga un bioloģiski ilgtspējīga pārtika, tirgo arī interneta veikalā.

Šajā ciemā dzīvo 60 cilvēki, trīs no tiem ir nodarbināti. Saimniekam pieder avots, ko viņš ir mantojis no vecvecākiem, no tā ūdeni ņem viss ciems.

Bio saimniecībā tiek audzēta Ķeltu cūku šķirne, kurām ir Ziemeļu mežacūku izcelsme. Pēc skata cūkas ir ar garu ķermeni, garām kājām un lielām ausīm. Tām ir ļoti izturīgi sivēni, kas viegli pielāgojas dzīvei dabā. Saimniecībai ir arī savs cūku puika un sešas sivēnmātes, katrai ir 2,5 dzemdības gadā. Ja no 12 sivēniem 8‒9 izdzīvo, tas ir labi. Sivēni piedzimst dabīgi, pie mātes dzīvo līdz 2,5 mēnešu vecumam. Sivēni tiek baroti 15 mēnešus. Tie tiek kastrēti, tāpēc var dzīvot kopā lielā barā. Cūkas tiek piebarotas ar kukurūzu, graudaugiem un soju. Šeit ir ābeļdārzi, un cūkas barojas ar āboliem, zīlēm, ēdamiem kastaņiem, tā cūkām ir delikatese. Cūkas dzīvo savā vaļā. Teritorija ierobežota pa perimetru ar elektrisko žogu. Tā kā saimniecībā ir kuilis, mežacūkas tuvumā nerādās, līdz ar to no cūku mēra nav jābaidās. Sivēnmātes ir 3‒7 gadu vecas. Pensionētās cūkas katra dzīvo atsevišķi, jo nesatiek.

O ENREDO DO ABELLEIRO

O ENREDO DO ABELLEIRO – biškopības darbnīca, biškopības muzejs un medus apstrāde, virtuālais strops.

https://www.abelleiro.com

Dzīvo medus muzeju izveidojis saimnieces tētis. Par spīti cienījamam vecumam (90 gadi), viņš joprojām darbojas ar 200 bišu stropiem. Viņiem ir septiņas dravas un darbnīca, kur valda nevainojama kārtība. Tētis ļoti respektē visu, kas ir saistīts ar bitēm. Tām tiek atstāts trīsreiz reizes vairāk medus nekā parasti, jo tētis pirmām kārtām domā par bitēm, to lablājību, nevis par cilvēku vēlmēm.

Bišu muzejā ir atsevišķas zāles katram biškopības un medus ieguves procesam. Kad ierodas apmeklētāji, medus iegūšanas process tiek parādīts no tēta skatupunkta, kas ietver romantismu. Tā ir ekskluzīva iespēja redzēt, kā strādā bites. Taču tas ir slikti saimnieka maciņam, jo nopelnīt nevar daudz, ‒ kā nekā bites ir kaislība un priekam.

Vēl ir ekstrakcijas zāle, medus atpūtas zāle, pildīšanas telpa. Zāles savstarpēji saistītas ar caurulēm, pa kurām medus tek paštecē.

Saimniecībā ir stikla strops, kur var redzēt, kā bites strādā. Ja paveicas, var ieraudzīt arī māti, kura ir ar baltu punktiņu, viņa vienmēr būs augšpusē. Ir redzami arī tradicionālie vecie stropi, korķa strops, stikla strops.

ERICA MEL CO-OP – GALĪSIJAS BIŠKOPĪBAS KOOPERATĪVS

Kooperatīvs nodarbojas ar nišas produktu pieprasījuma apzināšanu, sortimenta veidošanu un realizācijas iespēju meklēšanu.

Kooperatīvā ir 250 biedri, šeit gadā apstrādā 90 t medus. Tas viss nāk no Galīsijas apgabala saimniecībām, dažām saimniecībām ir pat 500 saimes. Pamatā tas ir monoflorais medus, var būt eikaliptu, kastaņu, viršu un meža medus. Monofl orā medus vairumcena ir 5,5 EUR/kg, šobrīd tā ir augstākā cena, kuru piedāvā kooperatīvs. Medus netiek viltots, jo visi ir kooperatīva biedri.

Medu tirgo lielajos tirdzniecības tīklos ‒ Kampo u.c. Tas kooperatīva pieņemšanas telpā tiek piegādātas mucās, katrai ir etiķete ‒ Galīsijas medus. Uz katras etiķetes ir numurs, no kuras saimniecības medus ir iegūts. Kooperatīvam piegādāto medu nosver un paņem paraugus, lai noteiktu pesticīdu, antibiotiku, svina un smago metālu klātbūtni. Nosaka arī mitrumu, kas nedrīkst pārsniegt 18,5 %, citur Spānijā var būt 20 %. Tāpat nosaka HMF skaitli, kas parāda, vai medus ir sildīts vai nē, vai tas nav sildīts pārāk augstā temperatūrā. Tas arī liecina, cik vecs ir medus. Ja medum ir pieci gadi, tad šis skaitlis ir augstāks.

Kamēr nav sagaidīti analīžu rezultāti, medus tiek uzglabāts. Kad analīzes ir saņemtas, tad medus dodas uz sildīšanas tvertnēm ūdens peldē 30 ℃. Tur mucas tiek apgāztas un iztecinātas vienas dienas laikā. Sildīšanas tvertnes ietilpība ir 2 t. Kad medus kļuvis šķidrs, tas, pārvietots uz tvertnēm, nonāk fasēšanas telpā, kur tiek safasēts 250 ml, 400 un 1 l traukos. Spaiņus un tvertnes mazgā mazgāšanas telpā.

Liela problēma ir Āzijas lapsene, kas nokož bites, tāpēc apkarošanai pie stropiem lieto elektriskos sietus.

Kooperatīva vadība mēģina atrast zelta vidusceļu, lai biedri būtu apmierināti un kooperatīvs spētu konkurēt ar kvalitāti, nevis kvantitāti.

SIDRA NATURAL PEROJA

Ģimenes saimniecība, kas ražo nišas produktu ‒ dabisku ābolu sidru.

https://www.facebook.com/Sidra-NaturalPeroja

Sidrs un siers šeit ražots kopš seniem laikiem. Arī ASV veda sidru no Spānijas, Portugāles un Zviedrijas uz savu valsti, lai cīnītos ar skurbuli, jo šajā dzērienā ir daudz vitamīnu.

Saimnieka vectēvs nodarbojās ar sidra ražošanu, tēvs pagājušā gadsimta 60.‒70. gados te ražoja vīnu, tagad saimnieks turpina sidru ražošanu. Saimniecībā gadā tiek sagatavots 1000 l sidra, ir 7 ha bioloģiskais dārzs, no tā 90 % ābolu pārdod, bet 10 % patur sidra ražošanai. Gatavo arī ābolu sidra etiķi.

Saimiecība atrodas 300 m virs jūras līmeņa uz rietumiem no Santjago de Kompostela, netālu ir upe Pontevedra. Arhitektūrā manāma bijušo valdnieku ‒ arābu kultūras ietekme. Klimats mērens.

Sidra ražotne ierīkota vēsturiskā saimniecībā. Kad 1800. gadā pēc Napoleona ierašanās zemnieki varēja iegādāties mājas, viņa senči izmantoja šo iespēju.

Agrāk vienā saimniecības ēkā bija zēnu skola, šobrīd toreizējiem skolēniem ir 80 gadi. Pirmās publiskās skolas bija šāda veida nelielas ēkas, dižciltīgiem bērniem bija privātskolotāji. Kad ieradās komunisti, tika nolauzti krusti,sākās pilsoņu karš. Kad katoļi uzvarēja, uzlika krustus uzlika atpakaļ, tie šobrīd ir saimnieka renovēti. Saimniekam patīk salikt vēsturi pa gabaliņiem.

Sidra ražotnē aplūkojams senais sulas spiešanas mehānisms, kas 1000 kg smago akmeni ceļ uz augšu, bet sviras otrs gals ar plānu dēļu presi spiež sulu no iepriekš ar stampu sasmalcinātiem āboliem. Mehānisms aizvien vēl ir darba kārtībā, bet sanitārās normas neparedz šādu sidra ieguves variantu.

Saimnieks pamatā visu padara paša spēkiem, vienīgi ābolu novākšanas sezonā ņem palīgus. Ābolu lasītāji strādā ar darba līgumiem. Algas viņiem maksā ofi ciāli, jo par nelegāliem darbiniekiem ir lieli sodi. Lai nolasītu visus ābolus, vajag 20 dienas, strādājot astiņas stundas dienā. Darbu uzsāk 8‒9 no rīta, kad nokritusi rasa. Dienas alga ir 60 EUR plus apdrošināšana un ēdināšana. Kopā ar visiem nodokļiem viens strādnieks saimniekam izmaksā 90 EUR dienā. Dienā darbinieks salasa 1‒2 t ābolu. Tie jālasa no zemes, jo ir speciāls traktors, kas tos nopurina. Traktora aizmugurē tiek pielikts lielais big maiss, kur tad visi āboli tiek lasīti, visas šķirnes vāc kopā. Tā kā saldie āboli sidram neder, audzē krebi.

Šis ir ļoti labs apgabals augļkopībai, labi aug vīnogas. Vasarā temperatūra var būt no +15 līdz 35 °C, ziemā tikai -1 °C.