Jūnijs Latvijā ir zemeņu laiks. – Kad beidzot, veselu gadu nogaidījušies, varam atkal pilnām mutēm noēsties sulīgo, saldo, pēc bērnības un vecmāmiņas dārza smaržojošo ogu. Taču, lai šis sārtais gardums nonāktu uz jūsu galda, kāds par to ir rūpējies – audzējis, lolojis un ieguldījis milzu darbu. Šis būs neliels stāsts par to milzīgo darbu un arī par sapņiem, kas vienmēr piepildās. 

Zemeņu audzētāja Gunta Undzēna saimniecība atrodas Zemgalē, Jelgavas novada Platones pagastā. Gunta vecāki, dzimuši un auguši Rīgā, 1986. gadā nolēma radikāli mainīt savu dzīvi un pārcēlās dzīvot uz laukiem. Guntim toreiz bija tikai pusgads, tāpēc var teikt – lai gan laukos nav dzimis, bet audzis gan. 1989. gadā vecāki vieni no pirmajiem savā pagastā iegādājās 10 ha zemes savas zemnieku saimniecības izveidei. Kā jau rīdziniekiem, pieredzes tikpat kā nekādas, padomu arī īsti nav, kam pajautāt, jo visi radi, draugi, paziņas palika tur – pilsētā. Gāja visādi, taču soli pa solim, ar neatlaidīgu darbu un dzīvesprieku, visai ģimenei liekot savus spēkus kopā, saimniecība pamazām attīstījās.

Taču, kad Guntis pabeidza pamatskolu, viņš, kā jau vairums lauku bērnu, tomēr vēlējās doties uz pilsētu, mācīties un strādāt tur. Pabeidza Ogres arodģimnāziju, ieguva lietišķo datorprogrammu tehniķa diplomu, taču, pastrādājis kādu laiku savā specialitātē, saprata, ka katru dienu 8 stundas sēdēt pie datora ekrāna nav tas, ko gribētos darīt visu mūžu. Un tad jau arī pasaule pamazām sāka vērties vaļā, radās iespēja braukt strādāt uz Īriju. Vairākus gadus pavadīja dažādās zemēs un dažādos darbos, līdz kādu brīdi saprata, ka maize bez garozas nav arī ārzemēs. Dzīvot var, pelnīt arī var, viss it kā jauki un labi, bet... Ļoti vilka atpakaļ uz Latviju. Un tad kādā sarunā mamma ieminējās: „Cik ilgi var strādāt citiem? Zemes mums ir gana, brauc mājās un strādā sev. ”

Pilnu rakstu lasiet vasaras Dārzs un Drava numurā!