Dārzs un Drava / 2018.gads (Ziema.)

Dārzeņu audzēšanas bizness netiek uzskatīts par īpaši ienesīgu, īpaši ja audzē daudz dažādu dārzeņu kultūru, katrai atvēlot samērā nelielas platības. Taču, prasmīgi saimniekojot, gādājot arī par pārstrādes iespējām un atrodot savu nišu tirgū, šo biznesu itin labi var attīstīt. Dārzs un Drava par to pārliecinājās, rudenī ciemojoties zemnieku saimniecībā Vārpas, kur saimnieko Rankevicu ģimene.

Zaļi domājoša ģimenes saimniecība Jelgavas novada Elejā, kas kā pilna cikla saimniecība specializējusies svaigu dārzeņu audzēšanā un pārstrādē, izgatavojot dažādus sālījumus, skābējumus, dārzeņu konservus un mērces. Saimniecība ir Straupe Slow food biedrs, LTRK biedrs, Latvijas Dārznieks biedrs, JZK biedrs. Saņemta pārtikas kvalitātes zīme Zaļā Karotīte,” aptuveni tā saimniecība pieteikta ZS Vārpas profilā sociālajā tīklā Facebook.

No zemnieku saimniecības Vārpas 17 ha zemes ar dažādiem dārzeņiem ir apstādīti desmit. Dārzeņus un garšaugus te audzē ne tikai uz lauka, bet arī segtajās platībās – zem plēves seguma ir 2000 m2. Līdztekus dārzeņiem tiek audzētas arī zemenes, lai pircējiem sezonā varētu piedāvāt plašāku svaigās produkcijas sortimentu. „Šis ir jauns zemeņu lauks, pagājušajā vasarā iestādījām,” Zigmārs Rankevics rāda uz glītām zemeņu rindām. Izmantoti frigo stādi, un vienā otrā cerā jau rudenī varējuši atrast pa kādai sārtai zemenei. Zeme klāta ar melno rūtoto agrotekstilu, kas paredzēts tieši zemeņu stādīšanai.

Baibas gatavotos konservus tirdziņos labi pērk.

No kartupeļiem uz dārzeņiem un konserviem
Savas saimniekošanas sākumā Zigmārs un Baiba Rankevici audzējuši pārdošanai kartupeļus un nedaudz sakņaugu, bet sapratuši – ar tiem vien uz tirgu visu gadu nebraukāsi. Ziemā, kad āra gaisa temperatūra mīnusos, kartupeli tirgot nebūtu prāta darbs, ātri apsalst un zaudē kvalitāti. Abi secinājuši, ka tikai to vien dabū atpakaļ, ko ieguldījuši. Lai būtu rentabla saimniekošana, vajag lielas platības un arī atbilstošu tehniku. Tā nolēmuši, ka, platības nepalielinot, audzēs dažādas dārzeņu kultūras, tostarp arī tādas, kas būtu pārdodamas ne tikai svaigas, bet arī pašu gatavotos konservējumos. Baibai tie izdevās ļoti gardi, un izrādījās, ka tirdziņos to pārdošana labi iet no rokas.

Konservēšanas knifus un labu labās receptes Baibai bija iemācījusi vecāmāte. „Sākumā gatavojām sev un tikai joka pēc paņēmām līdzi uz tirdziņu. Domājām, diez vai kādam tos maz vajadzēs, jo cilvēki taču visu ko gatavo paši. Pirmos aizvedām parasto lečo un mājas adžiku, tos ļoti labi izpirka,” stāsta Zigmārs. „Tad turpinājām piedāvāt aizvien jaunus konservējumu veidus. Nu jau mums ir četru veidu pesto, dažādi salāti, marinēti gurķi un vēl daudz kas cits. Protams, visu sezonu svaigi dārzeņi, tomāti, gurķi, pipari, brokoļi, puķkāposti, spināti, rukola, garšaugi, zemenes. Šogad aizvedām uz tirgu arī siltumnīcā audzētas divu veidu melones.” Par pircēju trūkumu Vārpu saimnieki nevarot sūdzēties. Zigmārs piebilst: „Jāsaka paldies Kalnciema tirdziņa un arī Straupes tirdziņa administrācijai par stingro prasību tirgot tikai Latvijā saražoto. Ja kāds negodīgs pārdevējs parādās, to ātri, bez auklēšanās noņem no trases.”

Rankevicu ģimene savā saimniecībā izaudzēto un gatavoto tirgo tikai tirdziņos – Kalnciema kvartāla tirdziņā, pie tirdzniecības kompleksa Spice, Straupes Slow food, dažādos gadatirgos. Daļa izaudzēto dārzeņu tiek realizēti arī skolu virtuvēm.

Lielveikaliem savus ražojumus Rankevici nepiedāvā, jo tad tiem būtu jānodrošina garāks derīguma termiņš, bet, to panākot, dažādās mērces un salāti kaut ko zaudētu no garšas īpašībām. Zigmārs arī atzīst, ka konservējumi viņiem nav lēti, viens no iemesliem – augstas pirkto specifisko izejvielu izmaksas. Piemēram, mērcēs tiek izmantots Parmezāna siers, labas kvalitātes olīveļļa, Indijas rieksti un citi labumi.

Saimniecībā sezonā iegūst trīs puķkāpostu ražas. Beidzamais stādījums aizvadītajā vasarā sausuma dēļ bijis tāds pavēlāks, tāpēc tikai daļa augu šoruden pagūs izveidot galviņas. Kad tik vēlu tirdziņā piedāvā vietējos puķkāpostus, pircēji brīnoties un negribot ticēt, ka tiešām tepat Latvijā rudenī arī kaut kas var izaugt.

Atsperties palīdz Jauno lauksaimnieku programma
Zigmārs pats studējis uzņēmējdarbību un mārketingu, īstā lauksaimniece Vārpās ir Baiba. „Mums pamatu palīdzēja iegūt Jauno lauksaimnieku programma. Viens no galvenajiem nosacījumiem, lai tajā iekļautos, bija akadēmiska lauksaimnieka izglītība. Interesējāmies, kur es to neklātienē varētu iegūt, bet mācības parasti ir sestdienās, kas ir manas tirgus dienas. Nolēmām, ka sievai ir jāiet mācīties. Trijos gados viņa arī ieguva vajadzīgo izglītību, turklāt ar ļoti labu novērtējumu. Tā, izmantojot jauno lauksaimnieku programmu, tikām pie diviem jauniem Belarus traktoriem, kultivatora un vēl plēves ieklājēja, ar ko veidot dobes.” Arī Zigmārs cenšas apgūt zināšanas, kas nepieciešamas saimniekošanā, – daudz lasa, apmeklē seminārus, seko citu saimniecību pieredzei. „Ja ko nezinu, eju pie kolēģiem un prasu padomu, nekautrējos,” saka Zigmārs. „Cenšamies strādāt pēc iespējas ar bioloģiskām metodēm. Izmantojam augu seku. Kāpostu lapas iearam zemē. Zaļumus vispār nemēslojam, tie uz lauka tāpat labi un ātri aug – trijās nedēļās jau ir tādi, ka var vest uz tirgu. Siltumnīcā pamatmēslojumu iestrādājam pirms stādīšanas – stādu bedrītēs ieberam trihodermīnu, biomiksu. Ķīmiju pret kaitēkļiem un slimībām neizmantojam.”

Vārpu siltumnīcās šogad ražojuši astoņu šķirņu tomāti. Rudeņos augļi pēc iespējas ilgāk tiek atstāti siltumnīcās nenovākti, lai labi nogatavojas, jo tad ir gardāki. Kastēs gatavināt varbūt būtu ērtāk, taču garšas īpašības ir svarīgākas. Saimnieks stāsta, ka šogad puves tomātus nav skārušas, jo laiks bija silts un sauss un siltumnīcā tiek nodrošināta laba vēdināšana.

Top konservējumu ražotne
Līdzās Lielplatones muižas kompleksam Rankevicu ģimenes saimniecībai top dārzeņu konservu ražotne. Tai vieta atrasta ēkā, kur agrāk bijis veikals. Kad Dārzs un Drava pie dārzeņu audzētājiem ciemojās, ēkā vēl noritēja pamatīgs remonts ar cerību, ka uz gadumiju darbus izdosies pabeigt. Sākumā domājuši, ka telpām pietiks ar nelielu kosmētisko remontu, bet izrādījies, ka grīdas ir pelējuma bojātas un jāmaina, sienas jātaisno, citādi nevarēs pie tām kārtīgi plauktus pielikt. Nolēmuši, ka šur tur vajadzēs arī kapitālāk paremontēt. Taču, kad ķērušies klāt, sapratuši, ka nebūs labi šo to mainīt pamatīgi, bet šo to tikai piekrāsot, tāpēc būvdarbiem nācies atvēlēt vairāk laika un līdzekļu. Toties tad telpas būs kā jaunas.

Visgaršīgākie ir tie tomāti, kas pilnībā nogatavojas siltumnīcā.

660 m² ēkā paredzēta ražošanas telpa, gatavās fasētās produkcijas noliktava (dažādo konservējumu burciņas) un vēl viena noliktava, kur izvietot skābētu kāpostu mucas, sālītus tomātus un citu zemākā temperatūrā (2 °C–6 °C) glabājamu produkciju. Pirmās top ražošanas telpa un mazākā noliktava, lielajai vēl būs jāsasparojas, tās izbūvēšana ierindota nedaudz tālākos plānos.

„Pašlaik esam mājražotāji un visus savus salātus un citus konservus gatavojam mājās. Vēl neesam izlēmuši, vai maz savu statusu mainīsim arī tad, kad sāks strādāt jaunā ražotne, saka Zigmārs. Tagad likumdošanas aktos noteiktās prasības kļuvušas pielaidīgākas un mājražotājiem ir atļauts 30 % no saražotā pārdot veikalos, nav vairs obligāti pašiem viss jāiztirgo tieši patērētājam.

Zemeņu stādījumiem izmantoti frigo stādi, lai ātrāk iespējams iegūt labu ražu.

Remontu iekštelpās ģimene veic par saviem līdzekļiem, tikai nedaudz aizņemoties iekārtu pirkšanai un remontam no Citadeles, taču ēkai vajadzēs mainīt arī jumtu. Lai šādai investīcijai līdzekļus sagādātu, tiekot domāts par projekta rakstīšanu. Zigmārs gan teic, ka pie jumta ķersies ne uzreiz. Vajagot pastrādāt gadu vai divus, un tad redzēs, vai apgrozījums būs stabils. Iekārtas tiek gādātas pietiekami jaudīgas – lai nodrošinātu aptuveni 500 konservu burciņu saražošanu dienā. Ja izdosies atbilstoši sakārtot arī produkcijas realizāciju, tad ģimenes biznesa lietas uzņems stabilu gaitu.

Ražošanas telpā remontsdrīz būs pabeigts.