Saimnieks LV / 2026.gads (Marts)

Latvijas laukos aizvien biežāk pārliecināmies, ka izšķirošais ir nevis apsaimniekoto hektāru skaits, bet gan spēja ilgtermiņā saglabāt augsnes auglību, saimniecības finansiālo stabilitāti un ģimenes iesaisti ikdienas darbā. SIA Zariņi G ir viena no tām saimniecībām, kur attīstība notikusi pakāpeniski – balstoties gan uz dzimtas vēsturi un pieredzi, gan mērķtiecīgiem, pārdomātiem lēmumiem. Guntis un Lāsma Lapiņi saimnieko zemē, kas ģimenei pieder paaudzēs. No nelielas piemājas saimniecības ar lopkopību tā izaugusi par augkopībā specializētu saimniecību, kur būtiska nozīme ir augu seku plānošanai, augsnes saudzēšanai un ekonomiskai līdzsvarotībai. Intervijā viņi dalās savā pieredzē, kā veidota saimniecība, izdarītas tehnoloģiskās izvēles, cik svarīgi ir audzēt tauriņziežus, nodrošināt risku vadību, kā arī atklāj savu redzējumu attiecībā uz lauksaimniecības nākotni Latvijā. 

– Kā sākās jūsu ceļš lauksaimniecībā? 

Guntis: – Mans ceļš lauksaimniecībā sākās līdz ar valstiskajām pārmaiņām. No armijas atgriezos 1990. gadā, tolaik Latvijā norisinājās zemes atgūšanas process. Arī manai mammai Venerandai tika atjaunotas īpašumtiesības uz mantoto zemi. Sākotnēji saimniekošana notika paralēli algotam darbam – tāpat kā daudziem tajā laikā. Lauku mājas tika uztvertas vairāk kā vieta atpūtai, nevis nopietna uzņēmējdarbības iespēja lauksaimniecībā. 

Taču situācija valstī mainījās – uzņēmumi tika likvidēti, algoto darba vietu skaits saruka. Mamma pirmā zaudēja darbu, tēvs noturējās ilgāk. Abi visu mūžu bija strādājuši par smago automašīnu šoferiem, nu lauki kļuva par vienīgo stabilo balstu. Saimniecība attīstījās soli pa solim. Vispirms kā piemājas saimniecība ar nelielu lopu skaitu un 5 ha zemes. 

Īpaša nozīme šai vietai ir arī emocionālā ziņā. Senāk šeit bija vecie Zariņi, kurus kolhoza laikā melioratori iznīcināja, taču saglabājušās atmiņas par ābeļdārziem un saldajiem cukurīšiem, laukiem un māju vietām. Kad deviņdesmitajos gados sākām atjaunot saimniecību, zemē joprojām atradām vecos nolīdzinātos pamatus, sijas un ķieģeļus, tie tika izmantoti no jauna un dzīvo otru mūžu. Var teikt, ka šī saimniecība ir burtiski izcēlusies no zemes – ar lielu pacietību un neatlaidību. 

Lāsma: – Manā gadījumā lauksaimniecība nekad nav bijusi pēkšņa izvēle, tā vienkārši vienmēr ir bijusi klātesoša. Sākotnēji ģimenes saimnieciskā darbība bija vairāk saistīta ar lopkopību. 1993. gadā laukos faktiski no nulles tika uzbūvēta jauna saimniecība, kas tagad ir arī vecvecāku mājas. 

Zeme te pieder ģimenei jau vairākās paaudzēs, un saimniekošana ir organiski saplūdusi – vecvecāku izlolotā lopkopība un mūsu ar tēti augkopība. Tas nav bijis straujš lēciens, drīzāk nepārtraukts process – pamazām, gadu no gada. 

– Kad saimniecība ieguva juridisku statusu? 

Lāsma: – Par oficiālu atskaites punktu var uzskatīt 2009. gada 18. augustu, kad tika nodibināti SIA Zariņi G. Tas sakrita ar iespēju pieteikties jauno zemnieku atbalsta programmām. Kā mēdzam teikt, tētim izdevās ielekt pēdējā vilciena pēdējā vagonā. 

Guntis: – Tajā laikā bija vecuma ierobežojums, lai saņemtu jauno zemnieku atbalstu, – līdz 40 gadiem. Pirmajā reizē saņēmu atteikumu, bet pēc atkārtotas izvērtēšanas atbalsts tika piešķirts. Tas deva būtisku grūdienu attīstībai – tika iegādāts pirmais importētais Case traktors, kas saimniecībā darbojas joprojām. Tam sekoja zemes apstrādes tehnikas, piekabes un zemju iegāde. Līdz ar to šeit sāka veidoties pilnvērtīga lauksaimniecības uzņēmējdarbība. Tagad apsaimniekojam aptuveni 100 ha zemes. Mūsu gadījumā tā ir optimāla platība veiksmīgai un stabilai saimniekošanai. 

SIA Zariņi G (Jēkabpils novads, Ābeļu pagasts). 

Saimniecības vadītājs: Guntis Lapiņš un meita Lāsma Lapiņa. 

Apsaimnieko: 100 ha. 

Darbinieku skaits: ģimene. 

Iesaiste organizācijās: Latvijas Jauno zemnieku klubs, Latvijas agronomu biedrība. 

– Ar kādiem lopiem sākāt saimniekot? 

Guntis: – Saimniecībā savulaik turētas teju vai visas tradicionālās lauku sētas radības – liellopi, cūkas, vistas, vēl senākos laikos pat aitas. Vienīgi zirgu nav bijis. Lopkopība vienmēr ir bijusi vecāku nodarbošanās. 

Lāsma: – Sākotnēji bija piena govis, teļi nobarošanai, cūkas...

Pilnu rakstu lasiet marta SAIMNIEKS LV numurā!