Saimnieks LV / 2026.gads (Februāris)

Mazāk kā pieci gadi, tas ir tas laiks, kurā saimniecība SIA Oostra ir sasniegusi jaunas virsotnes piena lopkopībā. Ievērojams ir ne tikai lielais ganāmpulks, bet arī apsaimniekotās zemes platības. To un vēl vairāk paspēj saimniece Agnese Anna Ostra ar ģimeni un vien sešiem algotiem darbiniekiem. Viņas skatījums uz lauksaimniecības nozari Latvijā ir iedvesmojošs, uzskatāms pierādījums tam ir saimniecības veiksmīgā un stabilā attīstība pēdējos gados.

– Iepazīstiniet, lūdzu, lasītājus ar sevi un savu ceļu lauksaimniecībā.

– Runājot par mūsu saimniecību, pareizāk ir teikt, nevis es, bet mēs. Mēs esam SIA Oostra pamats: es, mans vīrs Arie Oostra un dēls Marcels. Bez katra no mums šī saimniecība nebūtu tāda, kāda tā ir šodien. Ne es bez vīra, ne viņš bez manis, ne arī mēs bez dēla – tas ir kopīgs darbs un kopīgs rezultāts. Mans vīrs ir holandietis, dzimis Nīderlandē, kur arī sākotnēji veidoja savu saimniecību. Vēlāk, 2012. gadā, mēs pārcēlāmies uz Vāciju, kur turpinājām saimniekot. Tomēr Vācijā lauksaimniecības attīstība ir ļoti sarežģīta – īpaši būvatļauju un birokrātijas dēļ. Ar laiku kļuva skaidrs, ka šādos apstākļos ir grūti attīstīties, tāpēc nolēmām saimniecību pārdot. 2018. gadā pirmo reizi atvedu vīru uz Latviju, un tieši tad viņš pateica: „Viss, pārceļamies uz Latviju.” Man gan bija zināmas bažas – no bērnības atcerējos aukstās ziemas, bet dzīve ieviesa savas korekcijas. Es pati esmu latviete, savukārt dēls dzimis Vācijā. Ilgus gadus, līdz pat 2019. gadam, biju dzīvojusi un strādājusi ārzemēs. 2020. gada 31. janvārī mēs ieradāmies Latvijā – ar visiem suņiem, tehniku un sadzīvi. Būtībā atvedām visu, kas mums bija. Drīz pēc tam robežas aizvērās, sākās Covid-19 laiks, un var teikt, ka mēs paspējām atgriezties ar pēdējo vilcienu. Sākotnēji pārcēlāmies uz Gulbeni. Jau 2019. gadā tur bijām iegādājušies māju, jo bijām atraduši ļoti perspektīvu īpašumu – vairāk nekā 200 ha platību vienā vietā, ar lielu ceļu blakus un vecām ēkām. Mūsu iecere bija skaidra: būvēt savu fermu no nulles, tieši tādu, kādu paši to redzam, nevis pielāgoties jau esošiem risinājumiem. Diemžēl iegādes darījums neizdevās, un tas mums sagādāja lielu vilšanos. Pēc tam sākās ilgs meklējumu posms – izbraukājām praktiski visu Latviju, redzējām ļoti daudz dažādu īpašumu un situāciju. Galu galā šie meklējumi mūs atveda līdz īpašumam Krapes pagastā, kur šobrīd arī saimniekojam.

SIA Oostra (Ogres novads, Krapes pagasts).

Saimniecības vadītājs: Agnese Anna Ostra.

Apsaimnieko: 633 piena lopus un 700 ha.

Darbinieku skaits: 6.

– Kas atradās šajā saimniecībā, kad to iegādājāties?

– Šeit iepriekš bija vecais kolhozs – tieši tāds, kādus daudzi atceras vēl no bērnības. Bija veca slaucamo govju ferma, nolietota tehnika, nekoptas lauksaimniecībā izmantojamās platības, viss ļoti novecojis. Govis bija, ferma strādāja, bet stāvoklis bija smags.

Kad 2021. gada 13. janvārī mēs ar vīru uzsākām šeit saimniekot, no iepriekšējiem 17 darbiniekiem palika tikai četri. Tajā pašā dienā sākām slaukt govis karuselī. Atceros – nezināju, smieties vai raudāt. Izslaukums skaitītājā nesasniedza pat 10 l no govs. Tobrīd galvā bija tikai viena doma – kredīts bankā ir paņemts, kā mēs ar šo visu tiksim galā?

Tiesa, toreiz Euribor likme bija ap nulli un arī kredītprocenti bija zemi, tāpēc domājām – kaut kā jau samaksāsim. Taču sākums bija ļoti smags. 13. janvārī sākām strādāt, un jau ap 20. janvāri praktiski viss apstājās – uznāca liels sals, mīnus 20, pat mīnus 30 grādi. Viss aizsala. Fermā bija divas lielas malkas krāsnis, un bijušais pārvaldnieks teica: „Met tikai malku iekšā, nekas neaizsals.” Diemžēl aizsala pilnīgi viss.

Nākamajā dienā vairs nevarējām slaukt govis – viss bija aizsalis, caurules ciet, skrēpji nestrādāja. Govis stāvēja mēslos, situācija bija tiešām drausmīga. Pirmā ziema bija ļoti, ļoti smaga, tomēr izdzīvojām. 2021. gada vasarā ierīkojām centrālo gāzes apkuri, kas darbojas nepārtraukti un vairs neatslēdzas. Uzstādījām ūdens attīrīšanas iekārtas – pat aicinājām speciālistus no Holandes, jo ūdens, kas nāca no krāna, bija ar lielu dzelzs saturu. Govju labturībai un veselībai ir ļoti svarīgi, lai ūdens būtu patiešām labs un dzerams. Tās bija pamatīgas pārmaiņas un prasīja nopietnus ieguldījumus. 

Nākamajā ziemā atkal bija auksts, bet vairs nekas neaizsala. Govis vairs nestāvēja mēslos, varējām slaukt divas reizes dienā normālos apstākļos. Pirmajā ziemā gan bija tā, ka piena tikpat kā nebija, bet govīm nekas slikts nenotika, jo Depo izpirkām sildītājus, atlaidinājām karuseli un vismaz reizi dienā varējām govis izslaukt.

Sākums bija grūts, bet savā ziņā arī jautrs – garlaicīgi noteikti nebija. Bija daudz pārdzīvojumu, bet visi kopā tikām tam pāri...

Pilnu rakstu lasiet februāra SAIMNIEKS LV numurā!