Saimnieks LV / 2025.gads (Novembris)

Šīs vasaras ievērojamais nokrišņu daudzums ietekmējis daudzu lauksaimnieku darbus un ikdienu. Lūk, kā šo vasaru vērtē jaunais zemnieks Jurģis Ļaudaks, kurš ar ģimeni saimnieko SIA Lubejas Madonas novada Vestienas pagastā un aprūpē gandrīz simts Būru kazu lielu ganāmpulku.

– Kā šī gada vasara patika kazām?
– Kazām iebildumu nebija, bet man gan, jo šis apvidus īpaši tika piesātināts ar nokrišņiem. Sienu tikai rudenī varēju sākt gatavot, jo vasarā lietus dēļ to nebija iespējams izdarīt, pat skābsiena sagatavošanai bija jāzog laiks. Vienīgais pluss mūsu pakalniem bagātajam apvidum – kalnu augšas varēja nedaudz ātrāk nopļaut, kamēr ielejās vēl bija slapjš.

– Kā nonācāt laukos?
– Šis ir mūsu dzimtas īpašums, kur esmu pavadījis bērnību. Pēc skolas beigšanas iestājos LLU un ieguvu būvniecības inženiera diplomu, ar kuru kādu brīdi strādāju profesijā. Tolaik Lubejās neviens nedzīvoja un viensēta praktiski bija iznīkusi. Lai kaut ko izdotos saglabāt, te bija jāsāk saimniekot, jo kaut kāds pamats – 31 ha zemes, no kuriem 20 ha ir lauksaimniecībā izmantojama un 10 ha mežs, šeit tomēr bija. Tā bija mana izvēle – nomainīju dzīvesveidu, atnākot uz laukiem no Rīgas, kā arī nomainot karjeru būvniecībā uz lauksaimniecību. Pirmajos gados vēl nedaudz strādāju savā profesijā, bet tagad esmu 100 % pilna laika lauksaimnieks. Uzņēmumu nodibināju 2021. gadā un sākotnēji nodarbojos ar truškopību, bet 2022. gadā pilnībā pārgāju uz kazkopību.

– Kāpēc tieši Būru kazas, Latvijā nav gluži populārākā šķirne?
– Vērtējot savas zemes platības, prātoju, kādus dzīvniekus audzēt, cik liellopu savos 20 ha uzturēt un vai ar to varēšu izdzīvot? Sāku ar trušiem, bet sapratu, ka nebūs. Tad izvēlējos ganību dzīvniekus un nonācu līdz šaurai nišai – Būru šķirnes kazu audzēšanai vaislai. Latvijā ir tikai dažas saimniecības, kas ar to nodarbojas.

Gaļas šķirni izvēlējos apzināti, jo sapratu, ka slaukšanai nebūs viegli organizēt darbaspēku. Ražošanas intensificēšanai un gaļas ieguvei būtu izdevīgāk audzēt krustojuma dzīvniekus, bet sākumā attīstīšu tīršķirnes ganāmpulku, tad virzīšos uz krustojumu un hibrīdu audzēšanu.

Būru kazu dzimtene ir Āfrikā, bet mūsu ragaino izcelsme meklējama Vācijā, kur šī šķirne tiek izkopta Eiropā. Tām gan bija jāpielāgojas Latvijas apstākļiem, jo šeit ir aukstāks nekā Vācijā, tāpēc sākumā nebija viegli – kazām īpaši nepatika klimats.

Pašlaik ganāmpulkā ir 74 ragainas galvas. Šoruden tiks lecinātas 47 kazu mātes.

– Pastāstiet par ganāmpulka aprites ciklu.
– Rudenī kazas ir novietnē un pie tām pielaižu āžus, kas tur dzīvo aptuveni mēnesi. Pavasarī sākas kazlēnu dzimšanas laiks. Kazu meitenes pie mammām dzīvo līdz sešu mēnešu vecumam, tad nošķiru, lai kazu mātes atgūtu spēkus pirms nākamās lecināšanas. Āzīšus jau nošķiru četru mēnešu vecumā, jo tiek sāk draiskoties un uzmācas kaziņām. Tad tos sāku piebarot un nelaižu ganībās, lai varētu plānot realizāciju.

Jaunkaziņas parasti lecina pusotra gada vecumā, es kā gaļas ražotājs varētu to darīt arī ātrāk, tomēr,, esot pārraudzībā, ir jāgaida līdz šim noteiktajam laikam...

Pilnu rakstu lasiet novembra SAIMNIEKS LV numurā!