Kad sāku interesēties par Latvijas dārzu un parku mākslas vēsturi un vecā kurpju kastē sāka gulties pirmās senās atklātnes, starp tām bija kāda skatu kartīte ar staltu pili, kuru sargāja divas sfinksas. Jau toreiz nolēmu, ka šo gan es vēlētos apskatīt tuvplānā. Mana pirmā tikšanās ar Eleju notika pirms kādiem 20 gadiem, kad, garām braucot, nolēmām uz īsu brīdi uzmest aci. Mana lielā vilšanās bija zudusī pils, no kuras pāri palikušas bija tik vien kā drupu paliekas. Mans lielais pārsteigums bija joprojām skaistais ainavu parks, dižās Veimuta priedes Pinus strobus, mūrētā žoga arkāde un kapu tiltiņš, kas vienlaikus bija arī kapu vārti. Tagad salīdzinoši nesen atjaunotais tējas paviljons toreiz bija manāmi sašķiebies un draudēja sekot pils skumjajam liktenim.

Pa šo laiku Elejas muižas parkā es esmu atgriezies vairākkārt gan darba darīšanās kā eksperts dendroloģijā, gan vienkārši kā apmeklētājs, lai acis pamielotu ar parka ainavām, ko, neraugoties uz karu un agrārās reformas nodarīto postu, Elejas sirds glabā joprojām.

Elejas muižas vēsture sniedzas līdz pat 16. gadsimtam, kad ar Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera labvēlību šī vieta tiek izlēņota Georgam fon Tīzenhauzenam. Vēlāk muiža nonāk fon Bēru un visbeidzot fon Mēdemu dzimtu īpašumā. Kā varam izlasīt Vitolda Mašnovska fundamentālā darba Muižas Latvijā pirmajā sējumā, šīs dzimtas pārstāvis Pauls fon Mēdems ir arī pēdējais muižas īpašnieks līdz pat 1939. gadam.

Tas, ko vairāk vai mazāk saglabātā veidā varam šodien skatīt Elejā, lielākoties ir 19. gs. sākums. Pils metu veido mums daudziem no lidostas nosaukuma zināmajā Bergamo dzimušais Džakomo Antonijs Domeniks Kvarengi (Quarenghi), projekta autors – no
Tīringenes Vācijā nākušais un Žanno fon Mēdema uz Kurzemi ataicinātais Johans Georgs Ādams Berlics (Berlitz). Individuāli vai duetā abu šo arhitektūras dižgaru vārdus sastapsim, ielūkojoties arī Mežotnes, Kazdangas, Durbes, Blīdenes un virknes citu pārsvarā Kurzemes piļu vēsturē, nemaz...

Pilnu rakstu lasiet ŠEIT!