Karadarbība Tuvajos Austrumos palielina jau tā nenoteikto ģeopolitisko situāciju. Hamas un Izraēlas karš risinās tuvu naftas ražotājvalstīm, veicinot nestabilitāti. Inflācijas tendences joprojām ir noteicošais faktors ekonomiskajai aktivitātei, procentu likmēm, akciju tirgum un aktīvu cenām. Stingrāki finanšu nosacījumi 3. ceturksnī, tostarp augstākas ilgtermiņa obligāciju ienesīgums, pastiprinās jau tā augsto bāzes likmju ietekmi un palīdzēs centrālajām bankām atdzesēt ekonomiku un mazināt inflācijas spiedienu. Taču tie rada arī lielāku nenoteiktību par to, cik ekonomikas un finanšu sistēma to spēj izturēt. Jaunākā statistika liecina, ka ir iespējams izvairīties no dziļas lejupslīdes. ESAO valstīs ir acīmredzama izaugsmes palēnināšanās, taču starp valstīm un nozarēm ir lielas atšķirības. ASV palēninās, bet Eiropa turpina stagnēt. Augstās procentu likmes un cenas ietekmē patēriņu un mājokļu celtniecību. Pēc dažādiem rādītājiem uzņēmumiem ir piezemēts skatījums uz nākotni un ražošanas izaugsme ir vāja.

Globālais IKP pieaugs par aptuveni 3% gadā 2023.-2025. gadā, kas vēsturiski ir vājš sniegums. Lai gan izaugsme vēl kādu laiku saglabāsies zem normas, straujās likmju paaugstināšanas un inflācijas šoka ietekme līdz šim ir bijusi pārsteidzoši ierobežota. Joprojām nav skaidrs, vai un cik lielā mērā monetārās politikas ietekme var vēl uzrādīties. ASV izaugsme kārtējo reizi ir pārsteigusi, kā dēļ IKP prognoze 2023. gadam par dažām procentpunkta desmitdaļām ir paaugstināta, taču nākamgad būs vērojama izaugsmes tempa palēnināšanās no 2,3% šogad līdz 1,1% nākamgad.

Eirozona, kur izaugsmes tempi četrus ceturkšņus pēc kārtas ir bijuši vidēji ap nulli, 2023.-2024. gadā pieaugs par nedaudz vairāk par 0,5% gadā. Vācija, kura ir sarežģītākā situācijā, IKP ir samazinājies trijos no pēdējiem četriem ceturkšņiem. Nākamie ceturkšņi būs anēmiski, bet eirozona izvairīsies no recesijas. Inflācijas kritums un stabilākas enerģijas cenas vieš zināmu optimismu. Faktori, kas līdz šim ir palēninājuši eiro zonas izaugsmi – patēriņš un mājokļu celtniecība –, vēl dažus ceturkšņus paliks gausi. Reālās algas ir sākušas pieaugt un patēriņš saņems lielāku atbalstu. Taču iespējas būtiskākam paātrinājumam ir ierobežotas, jo uzkrājumu līmenis ir samazinājies. Augstās procentu likmes galvenokārt ir kaitējušas ieguldījumiem mājokļos, savukārt citus kapitāla izdevumus palielina ekonomikas sektori, kuriem klājas labāk, piemēram, enerģētika un aizsardzība. Arī pandēmijas laikā uzsāktās valsts investīciju programmas sniedz atbalstu.

Ķīnas ekonomikas izaugsme ir stabilizējusies un atklāti jauni fiskālie stimulēšanas pasākumi. Taču tās perspektīvu raksturo vairākas nepilnības. Mājsaimniecības pietur tēriņus un ieguldījumi ir vāji, ar izaicinājumiem saskaras arī eksports. Viss norāda uz lēnāku izaugsmi nākotnē un līdz ar to mazāku Ķīnas ieguldījumu pasaules IKP izaugsmē.

Banku kreditēšana uzņēmumiem ir apstājusies gan ASV, gan eirozonā — galvenokārt atspoguļojot zemāku pieprasījumu, nevis nespēju vai nevēlēšanos aizdot. Tas ir dabisks monetārās politikas transmisijas mehānisma elements likmju paaugstināšanas cikla laikā. Gan Fed, gan ECB kredītu apsekojumi liecina, ka pieprasījums pēc kredītiem turpinās samazināties.

Darba tirgus stabilitāte, pandēmijas ietaupījumu buferi un mazāka procentu likmju jutība ASV, ko rada ilgtermiņa hipotēkas ar fiksētu procentu likmi, var izskaidrot mājsaimniecību noturību. Uzņēmumiem spēcīgie pasūtījumi no pandēmijas gadiem ir nodrošinājuši maigāku lejupslīdi. Taču šobrīd darba tirgus vājinās un ASV mājsaimniecību pandēmijas laika uzkrājumi tiek izsmelti. Tādējādi ir bažas, ka ietekme uz reālo ekonomiku un finanšu sistēmu varētu palielināties. Tas kalpos kā iemesls centrālajām bankām atturēties no jauniem likmju paaugstinājumiem un palielināt savu gatavību procentu likmju mazināšanai 2024. gadā. Straujāka inflācijas lejupslīde apvienojumā ar algu pieauguma tempa palēnināšanos, var pārliecināt centrālās bankas samazināt bāzes likmes ātrāk par pašreizējām prognozēm.

Ticamākais scenārijs – ziemu pavadīsim bez lieliem satricinājumiem

Naftas cena, kas trešajā ceturksnī pieauga no aptuveni USD 75 līdz vairāk nekā USD 95 par barelu, ir samazinājusies līdz aptuveni USD 82. Tāpat kā 2023. gada sākumā. Cena noturējusies, cita starpā, par spīti Saūda Arābijas ieguves ierobežojumiem, kā arī lielajam pieprasījumam pēc naftas produktiem, kas liek pārstrādes rūpnīcām strādāt ar pilnu jaudu. Naftas tirgus sagaida vājāku ekonomikas izaugsmi un naftas pieprasījumu, kā arī mazāku vajadzību pēc OPEC+ karteļa naftas, jo citi ražotāji palielina ieguvi. Kopumā tas norāda uz zemākām naftas cenām, taču, visticamāk, ka Saūda Arābija un Krievija centīsies līdzsvarot tirgu. Gāzes cena joprojām ir divas reizes augstāka nekā pirms Krievijas uzbrukuma Ukrainai. Samazinoties gāzes patēriņam un pieaugot importam, Eiropas rezerves ir sasniegušas rekordlīmeni. Ziemas laikapstākļi vienmēr ir neprognozējami, taču ticamākais scenārijs ir, ka ziemu pavadīsim bez lieliem satricinājumiem.

Šobrīd inflācijas tuvojas 3% līmenim gan ASV, gan eirozonā. Tomēr pamatinflācija ir par aptuveni 1 procentpunktu augstāka, kas centrālajām bankām ir svarīgākais rādītājs. Starptautiski tirgoto preču cenas ir strauji kritušās un arī ražotāju cenu indeksa statistika uzrāda kritumu. Taču elektroenerģijas cenas Eiropā joprojām ir ievērojami augstākas nekā pirms diviem-trim gadiem. Starp tautsaimniecības nozarēm pastāv atšķirības uzņēmējdarbības cenu gaidās. Ražošanas sektors uzskata, ka cenas samazināsies, savukārt pakalpojumu uzņēmumi sagaida to kāpumu, lai gan mazākā mērā nekā iepriekš. No inflācijas viedokļa lielākais risks ir nepārtraukts pakalpojumu cenu kāpums, ko virzītu spēcīgas darbinieku prasības atjaunot zudušo pirktspēju.

Darbavietu pieaugums joprojām ir pārsteidzošs. Darba tirgi ir parādījuši noturību un bezdarba līmenis ir saglabājies zems. Taču gan ASV, gan Eiropā ir pazīmes, kas liecina, ka darba tirgus atdziest. Cita starpā samazinās brīvo darba vietu skaits, palielinās atlaišanas gadījumu skaits un palēninās darba vietu pieaugums. Tādās Eiropas valstīs kā Vācija un Zviedrija, bezdarba līmenis pieaug, taču pieaugums būs mērens.

Igaunijas ekonomika šogad piedzīvos dziļāku lejupslīdi

No eksporta atkarīgās Baltijas valstu ekonomikas ir smagi skārusi vājā izaugsme Ziemeļvalstīs un Vācijā, lai gan pakalpojumu eksports ir bijis noturīgs. Vājais eksports ietekmējis arī aktivitāti apstrādes rūpniecībā. Inflācija, kas 2022. gadā sasniedza gandrīz 20%, šobrīd tuvojas 2%. 2024. gadā Igaunijā inflāciju veicinās pievienotās vērtības nodokļa (PVN) pieaugums.

Darba samaksas pieauguma temps Baltijā samazināsies, bet ir augsts salīdzinājumā ar citām eirozonas valstīm. Pirktspējas atgūšanās veicinās patēriņa pieauguma atsākšanos. Investīciju aktivitāti atbalsta ES fondu ieplūdes, kamēr privāto iniciatīvu nospiež augstās aizņemšanās izmaksas un nenoteiktība. Situācija stabilizēsies pakāpeniski, līdz ar pirktspējas atgūšanos ārējos tirgos un patērētāju noskaņojuma nostiprināšanos. Bezdarba līmenis, visticamāk, nedaudz pieaugs.

Igaunijas ekonomika šogad piedzīvos dziļāku lejupslīdi -2,5%, salīdzinājumā ar Lietuvu un Latviju, kuru ekonomikas saruks par 0,2%. Samazinātas arī nākamā gada izaugsmes prognozes. Igaunija 2024. gadā piedzīvos neizteiksmīgu atgūšanos 0,4% apmērā. Lietuvā tiek sagaidīta izaugsme 1,5% apmērā, bet Latvijā 2,2% apmērā.