, .
Vārda dienu svin: Konrāds, Sebastians

Rubuļos sivēnus baro ar popkornu

Anda Purviņa - 2020-10-21 11:42:44
Rubuļos sivēnus baro ar popkornu

Vējainā pavasara dienā, kad saule mijas ar lietu un brīžiem viss notiek vienlaikus, mans ceļš ved uz Zaņas pagastu Saldus pusē pie zemnieku saimniecības Rubuļi saimniekiem Benitas un Sergeja Virtiem. Iebraucot pagalmā, nemaz nevar sajust, ka kaut kur tepat dzīvo pāris tūkstoši cūku – teritorija tīra, sakopta, visapkārt puķu podi un dobes, gaisā nevirmo dzīvnieku noviet­nēm r aksturīgās smakas. Saimnieks smai­dot piebilst: „Tāpēc jau cilvēki saka: ko jūs melojat, jums pašiem cūku nemaz nav, gaļu ievedat.” Tad nu arī sarunu sākam par cūkkopību, kas ir viena no saimniecības pamatnodarbēm, otra ir augkopība.

Vairāk nekā divi tūkstoši cūku
Pašlaik Rubuļu novietnēs dzīvo 2500 dažāda vecuma cūku. Saimniecībā ir pilns aprites cikls – tiek iegūti un audzēti sivēni, nobarotas un realizētas pārstrādei cūkas. Ganāmpulka atražošanai saimniecībā ir 230 sivēnmātes, kuras tiek sēklotas mākslīgi. Bioloģisko materiālu divas reizes nedēļā piegādā no Kurzemes CMAS.

„Pamatganāmpulka sivēnmātes ir Landrases šķirnes, tās sēklo ar Jorkšīras šķirni, pēc tam to pēcnācējus – jau 1. pakāpes krustojumu cūciņas – sēklojam ar četru veidu gaļas šķirņu krustojumu kuiļiem, iegūstot augstas kvalitātes un ātraudzīgus krustojumus. Nobarojamās cūkas realizācijas vecumu sasniedz piecu sešu mēnešu vecumā,” skaidro saimniece.

Vidēji sivēnmātei metienā piedzimst 12–12.5 sivēni, savukārt izdzīvošanas procents ir gandrīz 11. „Sivēni mēnesi dzīvo pie mātes, tad tos atšķir. Zobus viņiem nekniebjam, tikai novīlējam pašu maliņu drīz pēc dzimšanas,” pastāsta Benita. Mēnesi vecus sivēnus pārvieto uz citiem aizgaldiem, kur tie sasniedz 35 kg svaru, pēc tam uz nobarojamo kūti, kur tur līdz 110–120 kg sasniegšanai.

Nobarojamās cūkas realizācijas vecumu sasniedz piecu sešu mēnešu vecumā.

Gaļas pārstrāde un realizācija
Trešo daļu saimniecībā izaudzēto cūku realizē pašu pārstrādes cehā, pārējo − gaļas pārstrādes uzņēmumam Nākotne.

„Gaļas pārstrādei savā cehā cūkām pakaļ brauc no sertificētas kautuves Kuldīgā, savukārt gaļas liemeņi no turienes jāatved atpakaļ pašiem. Tad kautķermeņus sadalām – kūpināšanai vai desām. Produkciju ražojam tik, cik varam pārdot – labāk, lai pietrūkst nekā paliek pāri,” stāsta Benita. „Desas ražojam jau vairāk nekā piecus gadus. Sākām to darīt savām vajadzībām, draugiem un radiem, jo veikalos pirktās negaršoja. Nolēmām ražot no tīras gaļas tādas desas un kūpinājumus, kas garšotu pašiem un arī citiem. Tāpēc 2014. gadā īstenojām Leader projektu Desu, kūpinājumu un konservu ražošana no saimniecībā izaudzētām cūkām un uzsākām mājražošanu. Pārstrādājam tikai Rubuļos audzētas cūkas, cehā ir trīs strādnieki. Kūpinātava darbojas ar īstu alkšņu malku bez elektrības, gaļai nepievienojam šķidros dūmus un krāsvielas, tikai sāli, piparus un garšvielas,” stāsta Benita.

Tagad Rubuļi gardos gaļas izstrādājumus jau saražo vairākus tūkstošus kilogramu mēnesī un vairāk nekā 30 sortimenta vienību. „Cilvēki ir konservatīvi – mēs varam piedāvāt, cik jaunu produktu gribam, viņi vienalga pirks savu iecienīto mājas desu,” novērojusi saimniece. „Mums ir sava pārdošanas vieta Saldus tirgū, kur var iegādāties mūsu kūpinājumus un svaigu gaļu. Vēl noteiktās dienās uz tuvākajiem Saldus novada pagastiem dodas mūsu tirdzniecības busiņš, jo ne visi lauku ļaudis var aizbraukt uz pilsētu, tādēļ vedam produkciju klāt.”

Barošana
Barību rukšķošajai saimei Rubuļi gatavo paši no saimniecībā audzētiem kviešiem, miežiem un sojas – gan raušus, gan eļļu, pievienojot minerālbarību. „Mums ir kombinētās lopbarības cehs, kurā viss darbs ir datorizēts – ievadām tikai recepti, maisītājs pats visu paņem un sajauc.

Mazo sivēnu barībai kviešu graudus ekstrudējam un sasmalcinām. Izrādās, dzīvniekiem, īpaši agrā vecumā, lai tie mazāk slimotu un ātrāk augtu, ieteicams graudus barot ekstrudētā veidā, jo karstumā ciete pārvēršas par cukuriem, tāpēc graudu var izmantot pilnvērtīgāk. Ekstrudētie graudi ir kā popkorns – sausi un kraukšķīgi. Pēc garšas nedaudz atgādina cepumus, reizēm paši pie kafijas uzēdam,” smej Benita.

Saimniecība labprāt piedalās dažādos pētījumos. Šī brīža aktualitāte esot sojas raušu izmantošana cūku nobarošanā, vairāk stāsta saimniece: „Pērn pētījuma ietvaros cūkas barojām ar sojas raušiem, šogad ar kailgraudu miežiem – lielu atšķirību nemanām, iespējams, noslēgumā izkristalizēsies kādas nianses. Barība jau tāpat ir sabalansēta – ja miežos vai sojā ir vairāk aminoskābju, tad izlīdzsvaro ar citām piedevām.”

Ekstrudēti kviešu graudi jeb t.s. sivēnu popkorns.

Sojas pionieri
Par sojas audzēšanu saimniecībā ir īpašs stāsts, jo šo kultūru audzē jau sesto gadu un Rubuļi ir ne tikai vieni no pirmajiem, bet arī lielākajiem sojas audzētājiem Latvijā. „Esam augkopības un cūkkopības saimniecība, mums ir svarīgi audzēt to, kas ir vajadzīgs mūsu cūkām. Vajadzēja barībai proteīnu – kāpēc jāpērk par bargu naudu, ja varam izaudzēt paši? Pamēģinājām un aug. Tagad esam jau iemācījušies gan izaudzēt, gan pārstrādāt. Latvijā jau Ulmaņlaikā bija soja, bet nebija ne piemērotu šķirņu, ne pienācīgu apjomu. Tagad selekcijas rezultātā iegūtas agrīnas šķirnes un var iegūt labu ražu. Saimniecībā soju audzējam sešus gadus. Pirmajā gadā iesējām 2.3 ha, pat īsti neprotot kult šo kultūru, no hektāra ieguvām 2.2 t  sojas pupiņu. Domājām izbarot savām cūkām, bet izrādījās, ka soja ir jāpārstrādā. Tā mūsu saimniecībā nonāca ekstrūders.

Nākamajā gadā jau iesējām 40 ha sojas, pēc tam platību palielinājām līdz 70 ha, jau bijām iemācījušies kult – oktobra otrajā pusē. Ar parastiem kombainiem to ir grūti paveikt, jo jākuļ zemu. Par labu esam atzinuši hederu ar hidraulisku peldošu sistēmu un esam tādu iegādājušies, ar to kuļot, zaudējumi ir minimāli,” atklāj saimnieks Sergejs.

Šogad Rubuļu laukos jau iesēti 115 ha sojas. Par ražīgāko šķirni saimniecībā atzinuši ‘Merlin’, kuru savulaik nopirka Polijā jau ar gumiņbaktērijām. „Sojai ir svarīgi labi sastrādāt zemi pirms sējas. Mēs audzējam gan vieglās, gan smagās augsnes, bet sojai nepatīk skāba augsne. Noteicošais ir mitrums pavasarī, lai paspēj sadīgt, un siltums vasarā. Tāpēc šogad iesējām aprīļa beigās, kamēr vēl zemē ir mitrums, jo šogad trūcīgi ar nokrišņiem. 

Pašizmaksa lauka apstrādei un sējai ir 500–600 EUR/ha uz hektāru, ja rudenī novācu 2 t/ha sojas pupiņu, – neesmu mīnusā. Un vēl papildu ieguvums augsnei no augu maiņas, ko izteikti varēju novērot, pēc sojas iesējot ziemāju kviešus, –  nākamajā gadā raža bija 11 t/ha, bet citos laukos vidēji  7–9 t/ha.

Sojas pārstrāde
Pašu izaudzētā soja – aptuveni 200 t – lielākoties nonāk Rubuļu mājlopu ēdienkartē, nedaudz pārdod citiem cūkaudzētājiem. „Soju pārstrādājam ar ekstrūderi, kas darbojas kā liela gaļas mašīna, samaļot sojas pupiņas, veidojas spiediens un temperatūra – 125–140 °C. Ja neizmantojam presi, iegūst pilntauku sojas raušus ar 22 % eļļas saturu, ja masu spiežam, tad iegūstam eļļu un beztauku raušus ar 8 % eļļas. No tonnas sojas iznāk 100–120 l eļļas, kuru pievieno barī-bai vai realizē. Soja ir lielākais proteīna avots, kuru varam iegūt no augiem mūsu klimatiskajā zonā. Kviešos ir 11–14 %  proteīna, bet sojas pupiņās – 35–37 %. Pārstrādājot un atdalot eļļu, proteīna daudzums palielinās līdz 42–43 %,” stāsta Sergejs.

Rubuļos audzētā soja atšķirībā no tās, ko mēdz ievest no Brazīlijas, Argentīnas vai Amerikas, nav ģenētiski modificēta. Tāpēc saimnieki to ne tikai droši izēdina saviem dzīvniekiem, bet izmanto arī savā uzturā – tā kā eļļa ir aukstā spieduma, saimniece to ir iecienījusi salātu pagatavošanai.

Pašu audzētas sojas pupiņu cūku barībai.

No piemājas saimniecības par daudznozaru uzņēmumu
Benita un Sergejs Virti Zaņas pagastā sākuši saimniekot 1992. gadā ar 18 ha, ko tolaik piešķīrusi kolhoza valde, toreiz kūtī bijušas gan cūkas, gan govis. Pamazām izdevies iegādāties zemi savā īpašumā. Nākamais attīstības posms saistīts ar 2000. gadu, kad Rubuļi nopirka cūku fermu. „Tas bija vecs cūku komplekss, kas likvidējās 1986. gadā, jo bija kaut kāda krīze. Mēs gadsimtu mijā jau nodarbojāmies ar sēklkopību, un bija blakusprodukti – sīkgraudi, kurus īsti nebija, kur likt, kā arī graudiem cenas bija salīdzinoši zemas. Tas arī bija viens no dzinuļiem attīstīt cūkkopību,” stāsta Sergejs. Pamazām Rubuļi izauguši par vienu no lielākajām saimniecībām Dienvidkurzemē un apsaimnieko gandrīz 1000 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Saimniecībā audzē rapšus, ziemas un vasaras kviešus, kā arī miežus un soju. Graudus audzē gan sēklu ieguvei, gan pārtikai un lopbarībai saimniecības cūkām.

Lielākā daļa zemes ir saimnieku īpašumā. Tehnika zemes apstrādei un ražas novākšanai ir gan projektos iegādāta, gan par pašu līdzekļiem. Ir kalte un noliktavas, kurās var uzglabāt 5000 t  graudu. Līdz ar to graudus var realizēt, kad ir labākas cenas.

Pirms vairāk nekā pieciem gadiem cūkkopībai un graudkopībai saimnecībā pievienojusies gaļas pārstrāde, kas Rubuļus padarījusi par daudznozaru saimniecību, kas nodarbina vidēji 17 cilvēkus.

Biodrošība un mēris
Pirms pāris gadiem Latvijas cūkaudzētājiem lielas galvassāpes sagādāja straujš Āfrikas cūku mēra uzliesmojums – vai un kā tas ietekmējis cūku audzēšanu Rubuļos, jautājām saimniecei. „No 2017. augusta līdz decembra vidum mūsu saimniecība bija pat karantīnas zonā, jo šī bīstamā slimība tika konstatēta tepat netālu –  2 km attālumā mazā piemājas saimniecībā ar četrām cūkām. Tas bija smags laiks, jo bija liegums realizēt cūkas, tad atļāva, bet bija jāizmanto speciālās kautuves pakalpojumi, kas bija ievērojami dārgāki. Visgrūtākā bija realizācija – no citiem audzētājiem cūkas pirka par 1 EUR/kg, bet no mums tikai par 70 centiem kilogramā. Taču neko darīt – nācās realizēt, lai būtu apgrozījums,” atceras Benita.

Biodrošības pasākumi saimniecībā vienmēr esot ievēroti, vilkti speciāli tērpi, ejot pie lopiem. Tagad vēl papildus izlikts vairāk dezinfekcijas paklāju un fermā netiek ielaistas nepiederošas personas. Vēl viens no biodrošības pasākumiem ir apkārt fermas teritorijai uzbūvētais žogs. Sergejs teic, ka to jau tāpat bija plānots darīt.

Ko gaidām nākotnē?
Rubuļu nākotni Virti redz darba ražīguma celšanā un tehnoloģiju attīstībā, nenoplicinot augsni, nevis zemes platību un cūku skaita palielināšanā. „Laikam jāiet līdzi – kāpēc jāšķipelē graudi ar lāpstu, ja tie var iet pa lentu,” saka Benita. Sergejs nākotni redz rimtā darbā un vides sakopšanā: „Pašlaik doma ķerties pie kā jauna nav nākusi prātā – cik tad var. Jāturpina strādāt un sakopt apkārtējo vidi. Zemi pērkam un pirksim tikai tad, ja to piedāvās. Nemeklēsim, kā tas bija pirmajos saimniekošanas gados. Jānodod darba pieredze nākamajai paaudzei – dēlam Andrejam, kurš arī strādā ar mums kopā saimniecībā. Tā kā Rubuļu stafeti būs, kam nodot.”

Rubuļos mēnesī saražo vairākus tūkstošus kilogramu gaļas produktu.

 

 

 

 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Vilks aitās!
Vilks aitās!

Aitkopība mūsu valstī pārsvarā attīstīta Austrumlatvijā, kur reljefa specif...

Lai kāju vannas sniegtu rezultātu
Lai kāju vannas sniegtu rezultātu

Kaut arī kāju vannošana ir tikai daļa no pasākumiem, kas jāveic nagu slimīb...

Lāčplēša piens toreiz un tagad
Lāčplēša piens toreiz un tagad

Lielvārdes pagastā savulaik bija slavens kolhozs Lāčplēsis, kas savus ziedu...

Esi dabas draugs – izmanto digitālās iespējas vides saudzēšanai!
Esi dabas draugs – izmanto digitālās iespējas vides saudzēšanai!

Dabas vērtību saglabāšana vienmēr bija un būs aktuāla, tādēļ, pirms doties ...