Dārzs un Drava / 2023.gads (RUDENS)

Agneses Kārklas dārzniecība atrodas Dobelē, Liepājas šosejā 1, bet viņas dzīvesstāsts savā ziņā atgādina pasaku par Pelnrušķīti. 

No kuras puses esi? 
Esmu dzimusi Dobelē, tur līdz 14 gadiem arī dzīvoju un mācījos mūzikas skolā ‒ man ļoti labi padevās čella spēle. Kādā konkursā Jelgavā mani pamanīja pasniedzējs no Emīla Dārziņa mūzikas skolas un aicināja pārnākt mācīties uz Rīgu. 

Kā provinces pusaudzei bija iejusties lielajā galvaspilsētas dzīvē?
Mūzikas skolai bija ļoti labs internāts. Mūs pieskatīja burvīga audzinātāja, skolā par brīvu ēdināja trīsreiz dienā. Es nāku no trīs bērnu ģimenes, rocība bija pieticīga. Lai mani palaistu mācīties,  mamma strādāja vairākos darbos. Kad aizbraucu uz Rīgu un ieraudzīju,  kā ir ģērbti citi bērni (skolā mācījās daudzas talantīgas populāru aktieru, mūziķu un lielu zvaigžņu ģimeņu atvases), sajutos kā neglītais pīlēns. Biju gara auguma, staigāju vīriešu drēbēs, jo tolaik nevarēja dabūt ne attiecīgā izmēra apģērbu, ne apavus. 

Ko tu darīji, kad pabeidzi Dārziņa mūzikas vidusskolu?
Dārziņos paralēli speciālajiem mūzikas priekšmetiem mācīja arī vispārizglītojošos, tādēļ dabiski tālākais ceļš veda uz Mūzikas akadēmiju. Tur pabeidzu čella klasi, esmu diplomēta čelliste.

Vai pēc Mūzikas akadēmijas tava muzikālā karjera tupinājās? 
Diemžēl sava instrumenta man nebija. Mācību laikā spēlēju īrētu čellu, kas pēc beigšanas bija jāatdod. Iegādāties instrumentu nevarēju – tas bija ļoti dārgs. Tā nu diploms bija, bet čella nebija.

Pēc augstskolas saņēmu piedāvājumu strādāt blakus pilsētā par čella pasniedzēju. Man toreiz bija 21 gads, aizbraucu. Viņi gribēja čella pasniedzēju, bet nebija ne telpu, ne instrumentu, ne nošu. Piedāvāja mācīt divus trīs bērnus. Nenodrošināja pat istabiņu, kur dzīvot. Būtu pašai jāīrē dzīvoklis, jāpārvācas... Biju jauna, ambicioza sieviete, bet ne gatava tādam izaicinājumam. Izmisumā darba meklējumos devos uz Vāciju. Muzikālā dzīve man Latvijā tā arī neizveidojās. 

Ko darīji Vācijā?
Orānienburgā, kas ir 30 kilometrus no Berlīnes, aprūpēju jauku kundzīti. Zinot, ka esmu pabeigusi mūzikas skolu, viņa man sameklēja vietējo pašdarbības orķestri un pēc tam visiem stāstīja par mani un lepojās ar mani. Es pie šīs kundzes nodzīvoju divus gadus. Tad iepazinos ar Akselu, aprecējāmies un paliku Vācijā. 

Vai Vācijā tev izdevās profesionāli iesaistīties mūzikas dzīvē?  
Līdz profesionālajam orķestrim gan netiku, jo trūka vajadzīgo kontaktu un tik labi nepratu vācu valodu. Tur arī viss nav tik vienkārši. 

Kas tad notika?
Pāris gadus vēlāk iepazinos ar savu nākamo vīru vācieti un pārcēlos uz dzīvi Diseldorfā. Aksels bija lielisks, un Vācijā man bija ārkārtīgi laba dzīve. Tur nodzīvoju 20 gadus, no tiem 17 gadus kopā ar viņu. Tad vīru zaudēju, tas bija un ir ļoti skumji. 

Kāpēc nepaliki Vācijā?
Vairs nebija darba. Iepriekš strādāju pie Aksela. Viņam bija burvīgs mūzikas instrumentu veikals, augstas klases džeza instrumenti, saksofoni, klarnetes. 

Latvijā atgriezos 2020. gada decembrī. Pēc pāris mēnešiem sākās Covid. Sapratu, ka Rīgā ar savu izglītību, darba iemaņām un darba spējām nopelnīt iztiku sev nevaru. Mēģināju strādāt par vācu valodas tulku. Taču šim darbam ir sava specifika, ko neesmu mācījusies, bez tam man arī nepatika tas darbs. Pa divdesmit gadiem biju atradusi strādāt kopā ar cilvēkiem, kas man nosaka, kas, kā un kad jādara. 

Tev šobrīd ir algots darbs? 
Jā, Iecavā, bērnu centrā, aizvietoju bērniem mammu. Tur ir liela dvīņu māja, un mūsu ģimenē ir pieci bērni ‒  divi pieauguši un trīs pusaudži. 

Tu stāstīji par Indiju.
Dzīvojot Vācijā, katru gadu janvārī vai februārī braucu uz Indiju. Man tur ļoti patīk, parasti palieku veselu mēnesi un sildos okeāna krastā. 

Tas nav saistīts ar sevis meklējumiem. Es esmu pietiekami stipra un pašpietiekama sieviete. Apzinos,  kas es esmu,  kur esmu un ko gribu darīt. Iepriekšējā dzīvē droši vien esmu dzīvojusi Indijā, jo tur jūtos kā mājās. Man ļoti patīk indiešu garīgums, Indijas klimats, ļoti garšo indiešu ēdieni. Indijas kultūra ir ļoti dziļa. Man vispār patīk garīgi inteliģenti, nopietni cilvēki. Tādus tur esmu satikusi ļoti daudz. 

Ir dzirdēti dažādi viedokļi, arī aizspriedumi par Indiju ‒ ka tur viss ir netīrs, var saslimt, no katra stūra uzglūn briesmas. Taču tie, kuri pārvar šaubas un bailes un nokļūst Indijā, manuprāt, saņem lielu svētību.  

Kā tu tiki līdz Indijai?
Mana draudzene organizēja 30 cilvēku grupu braucienam uz  Indiju. Devāmies uz indiešu pavasara svētku pasākumu. Veselu nedēļu dzīvojām klosterī, baudījām svētkus, apbraukājām apkārtējās pilsētas. Ceļojumam bija plaša programma, bijām arī Tadžmahalā. Tas bija interesants piedzīvojums, kas iespiedies atmiņā. 
 
Vienu toreiz sapratu ‒ tik lielā barā kopā ceļot man nepatīk. Katram ir savi tarakāni, kas pēc dažām dienām sāk līst ārā, bet citiem nākas pielāgoties. Par to pašu naudu man jādara tas, ko grib visi, kaut gan es gribētu darīt kaut ko pavisam citu.

Pēc kāda laika Aksels apvaicājās: „Kad tu atkal brauksi uz Indiju?” Atbildēju, ka nedaudz baidos, neesmu tam gatava, bet viņš: „Neuztraucies, viss būs labi, Indijā noteikti kādu satiksi, tur vienmēr viss notiek!” Viņš mani ļoti motivēja. Ne jau, ka Aksels gribētu mani dabūt prom, bet viņš redzēja, kāda esmu, atgriežoties no Indijas. 

Un tā es viena aizbraucu. Kā jau Aksels bija teicis, iepazinos ar daudziem interesantiem latviešiem. Tas ir maldīgs priekštats, ka Indijā nav droši. Tepat blakus, mūsu kaimiņvalstīs ir daudz nedrošāk. Indijā, protams, sievietei ir jāievēro visādi kanoni, kā uzvesties, kā ģērbties. Nakts laikā viena nekur pa ielām nevari staigāt, un tas ir normāli. Plkst. 18.00 vakarā jau ir tumšs, piķa melna nakts, tad sievietei bez pavadoņa uz ielas nav, ko meklēt. Tāpat nevar staigāt atkailinātu ķermeni. Nav ieteicams staigāt topiņos un šortos, tādās drēbēs tur tikai primitīvi tūristi staigā.

Kā sauc to vietu, uz kurieni tu brauc?
Parasti braucu uz Goa. Manā uztverē tā ir balto cilvēku paradīze. Tur dzīvo ļoti daudz balto cilvēku. Indiešiem tāpēc ir cēlies dzīves līmenis, katru gadu būvē mājīgas kafejnīcas, bungalo un šikas viesnīcas. 

Sankcijas un karš posta Indijas ekonomiku, pirms tam robu iecirta Covid. Potētie varēja braukt, nepotētie nevarēja, pasaule sadalījās divās daļās, un kuram ir taisnība, to Dievs vien zina.

Vai Indijā ir latvieši, kas tur dzīvo pastāvīgi?
Es nevienu tādu nezinu, baltajiem dzīvošana tur ir sezonāla. Sezona sākas novembrī un ilgst līdz aprīlim. Aprīlī jau ir plus 30‒40 °C un ļoti liels mitrums, kas baltajiem cilvēkiem ir neciešams. Savelkas mākoņi, līst, sākas musonu sezona, kas turpinās līdz septembrim/oktobrim. Februāris Indijā ir  tūristu sezona, tad tur ir burvīgs laiks. Vakaros plus 20‒25 °C, pa dienu 30‒33 °C. Tas arī ir daudz, bet, ja pareizi organizē savu dienu, ir normāli, tikai karstumā nevajag sēdēt saulē. Toties var baudīt augļus. Mango, ananāsi un papaijas tur ir ļoti garšīgi.

Par netīrību ‒ vai tā ir taisnība? 
Katram ir sava izpratne par netīrību. Protams, Indijā šī problēma ir diezgan aktuāla. Viņiem nav atkritumu konteineru, kā tas ir organizēts pie mums. Ir diezgan slikta kanalizācijas sistēma. Kaut kas jau ir, bet vēl attīstības stadijā. Viņiem arī ir nedaudz atšķirīga uzvedības kultūra. Piemēram, ja nomet zemē papīru, tad atstāj, jo uzskata, ka citādi kādam, kas to paceltu, nebūs darbs. 

Indijā joprojām pastāv kastu sistēma, lai gan viņi to noliedz modernajā pasaulē, bet tā viņos joprojām ir dziļi iesakņojusies. Satiekoties tiek vispirms noskaidrots, pie kuras kastas kurš pieder, un tikai tad turpina sarunu. 

Vai Indijā ir bagāto un nabadzīgo pilsētas?
Nē, bet vienā pilsētā var būt ļoti bagāti un ļoti nabadzīgi indieši. Ir reģioni, kur pārsvarā dzīvo bagātnieki, bet otrpus žogam ‒ nabagi. 

Indija esot kontrastu zeme.
Jā, un mani tas fascinē. Kontrasti ir visur. Kādā vietā var smirdēt un pēkšņi uzvēdīt arī jasmīna aromāts, vīraks vai patīkama ēdiena smarža. Īpaši labi šo smaržu spektru var izbaudīt, braucot ar skūteri. 

Tas pats arī attiecas uz klimatu. Viens valsts galā var būt -2 ℃ , bet 1000 km tālāk ‒  plus 20 ℃.  

Un nauda... Samainu līdzi paņemto naudu indiešu rūpijās, sanāk milzīga kaudze ‒ 1 EUR ir aptuveni 100 rūpijas. Makā tai visai bagātībai pat nav vietas, bet viens mirklis, un naudas vairs nav!

Indija ir ļoti lielu kontrastu zeme.

Bet cilvēki laimīgāki. Un krāsainās drēbēs. Viņi ir nabadzīgi, bet ļoti smaidīgi. Indijā esmu daudz ko mācījusies, arī pacietību, ko trenēju. Es nekad dzīvē neesmu bijusi tik pacietīga kā tagad. 

Pirmajā reizē, kad bijām Indijā, mums bija pasūtīti divi džipi ekskursijām. Atbrauca tikai viens, bet mēs visi tajā nevaram sasēsties. Vakarā būšot otrs džips. Baltais cilvēks, eiropietis, uzreiz prasa ‒  cikos? Indietis atbild ‒ vakarā. Tas ir ļoti stiepts jēdziens. ‒ Piecos pēcpusdienā? Pusnaktī? Un tad tu sēdi, gaidi un saproti, ka nu nekur netiec. Džipa nav. Jo vēl nav vakars.

Pilsētās Indijā ielas ir šaurākas, daudzas mašīnas signalizē. Šķiet, 

ka mašīna brauks virsū, bet nē. Tikai vajag pašiem droši pārvietoties, nebaidīties, uzmanīgi skatīties, kas brauc un uz kurieni. Visi palaiž, bet visi arī signalizē.

Uz kurieni vēl ir sapnis aizbraukt? 
Eiropa mani nevilina. Izņēmums ir Itālija, gribētu tur redzēt kādu jaunu vietu.

Toties uz Indiju varētu braukt katru gadu. Man šī zeme ir kā terapija, kā vitamīnu kūre. Kad tur uzlādējos, enerģijas pietiek pusgadam. Pēdējo reizi Indijā biju 2020. gadā. Kad atbraucu atpakaļ, visas robežas Covid dēļ  aizvērās. Indijā, pat neīrējot dārgus apartamentus un neapmeklējot restorānus, tik un tā vajag gana daudz naudas. Dzīvojot un strādājot Latvijā, ir grūtāk atlikt naudu saviem sapņiem. 

Kā sākās tavs puķu bizness?
Savu puķu biznesu sāku ar krizantēmām 2021. gada pavasarī, uzcēlu divas siltumnīcas un paspēju pasūtīt krizantēmu stādu atlikumus. Aizbraucu uz Botānisko dārzu, iepazinos ar  krizantēmu selekcionāri Maiju Krisbergu. Botāniskā dārza meitenes mani uzreiz pieņēma, saprata, ka man krizantēmas patīk. Nav jau daudz tādu cilvēku, kuri daudz grib zināt un tad iet,  prasa un dara. Botāniskajā  dārzā nemaz nebija iespējams iegādāties stādiņu, jo viņi audzē tikai pašu siltumnīcas ekspozīcijām. Es izvēlējos 40 šķirnes, pasūtīju, un tās man arī tika izaudzētas. Tas gan bija dārgāk nekā pasūtīt no ārzemēm. Pirmajā gadā vēl ne, bet otrajā gadā man jau bija 80 dažādas krizantēmu šķirnes. 

Kāda veida krizantēmas tās bija?
Grieztajiem ziediem. Izvēlējos tāpēc, ka man tie ļoti patika. Kad krizantēmas ieraudzīju Botāniskajā dārzā, elpa aizrāvās ‒ tā smarža fascinēja!

Diemžēl man krizantēmu audzēšana izvērtās par ļoti dārgu hobiju. Puķu veikali konkurē ar savām bāzes cenām. Reizi nedēļā vedot ziedus uz tirdziņu, ieguldīto nevaru atpelnīt.

Pērn vispār iebraucu mīnusos. Krizantēmas aug ilgi. Iestādi, pusgadu kop, un oktobrī, novembrī tās sāk ziedēt. Visu vasaru nav nekādu ienākumu, bet ir regulāri jāsmidzina pret slimībām, tad klāt aukstums un krizantēmām tik un tā piemetas kāda slimība. Bez tam visu laiku ir  jācīnās ar laputīm, pat oktobrī.

Krizantēmas ir ļoti sarežģīta kultūra, gara auguma, nepieciešami balsti. Tiklīdz ir līka, vairs nevari pārdot. Ja baltajai krizantēmai ir laputis, arī neder pārdošanai.  

Krizantēmām patīk maigs, sauss, silts klimats, bet mums oktobrī un novembrī sākas lieti un salnas, krizantēmām tas nepatīk. Vēlās šķirnes pat neizplaukst. Es ar 10 000 stādu tobrīd biju top pieciniekā starp tiem,  kas Latvijā audzē krizantēmas tādos apjomos. Tas bija neprāts. Reāli atpelnīju tikai to, ko biju iztērējusi. Sapratu, ka tas ir galīgi garām. Citi vairāk audzē multiflorās krizantēmas. Taču tās mani neuzrunā. Man tomēr grieztie ziedi patīk vairāk nekā podu puķes.

Kā vispār izdomāji nodarboties ar puķēm?
Es nezinu, kas man uznāca. Varbūt tāpēc, ka mana vecmamma ir bijusi ļoti kaislīga puķu audzētāja. Viņai tepat Dobelē bija divas lielas siltumnīcas, kur puķes ziedēja pat ziemā. Viņai vienmēr bija narcises,  tulpes,  kallas,  neļķes, rozes un citas puķes. Abas stikla siltumnīcas bija piebūvētas klāt  pie mājas, tiklīdz kurināja māju, tā sildīja arī siltumnīcas. Tā bija diezgan efektīva apkure, vecmamma to varēja atļauties.

Kad atgriezos Latvijā, sāku domāt, ar ko nodarboties. Pēc dzīves Vācijā man ir nedaudz augstākas prasības ‒ gribas kaut ko vairāk atļauties, kaut kur aizbraukt. Šobrīd bizness vēl nav pietiekami attīstīts, lai īstenotu savus sapņus. 

Ziediem tomēr neatmeti ar roku? 
Āgenskalna tirgū tirgoju skaistus lizanšu  pušķus. Reiz pienāk viens kungs un uzsāk sarunu ‒ vai es pati tās audzējot, no kurienes esmu? Tā iepazinos ar Pēteri Pikšu, kuram ir puķu lauki Mārupē. Viņš ir arī liels dāliju un peoniju audzētājs. Sadraudzējāmies. 

Aizbraucu apskatīt viņa puķu plantācijas ‒  pushektārs ar dālijām, pushektārs ar peonijām, arī milzīga siltumnīca, kas tobrīd bija tukša. Prasu – Pēter, kāpēc tā siltumnīcas stāv tukša? Viņš atbild, ka nezinot, ko stādīt. Gribējis izaudzēt agrās peonijas, bet tām siltumnīcā īsti nepaticis ziedēt. Pumpuri veidojušies ļoti smalki. Tad es viņam ierosināju ‒ audzēsim lizantes! Viņš to ņēma nopietni, un nu abi audzējam lizantes. 

Pērn eksperimentālā kārtā iestādīju 2000 lizanšu, lai paskatītos, kā augs blakus krizantēmām. Sanāca četras dobes. 

Vai nebija bail riskēt ar tādu kvantumu?
Nē, man ir Vācijas rūdījums. Aksels man daudz iemācīja un parādīja. Arī viņš gāja uz maksimumu. Kas neriskē, tas nedzīvo Jūrmalā un nedzer šampanieti pirmdienas rītā.

Šogad sastādīju 7000 lizantes.

Pret lizantēm cilvēkiem ir bijība, ņemot vērā to, cik tās maksā veikalā. Es par tādu naudu pārdodu veselu pušķi. Lizantes Latvijā ir pasvešas puķes. 

To audzēšana ir drosmīgs solis. Šī kultūra mums ir vēl diezgan jauna, izmaksas ir lielas, jo ļoti daudzas lizantes nezin kādēļ novīst. Vējā vai caurvējā lizantēm sarullējas kāti, tad izskatās, ka galviņa ir noliekusies. Tādu ziedu ir ļoti daudz, un tos nav iespējams pārdot. 

Kā atradi lizantes?
Meklējot krizantēmas, ieraudzīju katalogā lizantes. Skatos ‒  ak, Dievs, cik skaista puķe! Vai vispār tādu var izaudzēt?! Kā nezinītis impulsīvi pasūtīju. Puķes ir vērts stādīt, ja saproti, kā tās aug. Ja  daļa aiziet postā, piemetas slimības vai lizantes savijas, tad uz rentablu biznesu necerēt.  

Vai lizantes pārziemo?
Nē, lizante ir viengadīgs augs. It kā esot arī divgadīgi stādi, bet es tos vēl neesmu atradusi. Nevar jau arī zināt, vai Latvijas apstākļos pārziemotu un vai tas vispār atmaksājas.

Kā veicas ar lizanšu realizāciju?
Droši vien Latvijā visas lizantes notirgot nevarēs, kaut kādā brīdī būs pārprodukcija, cilvēkiem tā nav pirmās nepieciešamības prece. Lizantes ir skaistas, iepriecina, bet ne visi var atļauties nopirkt.

Kas specifisks lizanšu audzēšanā? 
Lizanšu ziedēšana sākas jūlijā, ja grib uzziedināt agrāk, tad nepieciešama apkurināma siltumnīca. Par audzēšanas knifiņiem neko nepateikšu, jo man vēl nav tik lielas pieredzes. Lizante izskatās ļoti trausla, bet vēsā telpā var nostāvēt pat mēnesi, siltā dzīvoklī ‒ 2‒3 nedēļas. Jutīgāka ir lavandas šķirne, tai arī ziediņš smalkāks kā pārējām. 

Lizanšu otrs stādījums man vēl nav saziedējis. Lizantes ir siltummīļi, patīk tropisks klimats, bet ne karstums. Es joprojām mācos.

Kā ar risku sadali? 
Iedvesmojos no Pētera, ka nevar visu likt uz vienu kultūru, vajag, lai katram gadījumam būtu arī cits ienākumu avots. Man patīk, kā viņš strādā ar dālijām. Nemaz nezināju, ka dālija ir tik fenomenāla. Domāju – tāda tantīšu puķe tirdziņos. Turklāt vazē necik ilgi nestāv. Taču izrādās, ka tā nemaz nav. 

Dālijas var būt arī stingras un apaļas bumbiņas visneiedomājamākās krāsās un stāv vāzē 10 dienas. Pērn nedaudz investēju naudu dāliju gumiņos, un tagad man būs arī dālijas. Tas būs mans plāns B.

Kas tev patīk tirdziņā?
Man patīk komunicēt ar cilvēkiem. Braucot uz tirdziņu, vienmēr labi saģērbjos, tie ir svētki. Man patīk pazīmēties. Bērnībā es biju neglītais pīlēns, bet Aksels man iemācīja ģērbties un izaudzināja par zvaigzni.  Aksels man bija kā dzīves skolotājs. Sākumā pat nespēju noticēt, vai tiešām es, meitene no Latvijas, atbilstu viņa dzīves kvalitātei un pieredzei. Lai dzīvotu kopā, tomēr ir nepieciešamas kopīgas intereses, cilvēks, ar kuru var parunāt, diskutēt, kopā kaut ko darīt un arī ceļot. Mums izdevās. Un skaisti. 

Kā jūs iepazināties?
Es todien biju atbraukusi uz Diseldorfu. Domāju – varbūt aiziešu uz kino vai pastaigāšos pa pilsētu. Iznācu no Diseldorfas galvenās stacijas un gāju, kur acis rāda.

Ziema, janvāra beigas, auksti, smalki līņā lietus, jau krēslo. Apstājos pie mūzikas instrumentu veikala skatloga, kas suģestē un nelaiž vaļā. Gan nemanu tur ne vijoles, ne čellus, tomēr atrodu durvis un eju iekšā. 

Pārdevējs man saka: „Labdien,  jūs spēlējat saksofonu?” „Nē, es spēlēju čellu,” atbildu.

Viņš noliek malā pasūtīto saksofonu, ko tobrīd pakoja, sāk runāties ar mani.

Viņš vaicā: „Cik ilgi paliksiet Diseldorfā?” Es saku, ka nezinu, dažas dienas. Viņš dod man savu vizītkarti un saka: „Ja jums ir laiks un vēlēšanās, piezvaniet man, es jums parādīšu pilsētu.” Pārnakšņoju pie paziņām. Otrā dienā viņi katrs bija aizņemti ar savām lietām, bet man brīvs laiks. Nu ko ‒ piezvanīšu tam vācietim no mūzikas instrumentu veikala.  

Man toreiz bija 25 gadi, vācu valodu zināju diezgan vāji. Bez kādiem tālejošiem nodomiem saņēmos un piezvanīju. Sarunājām sešos vakarā satikties veikalā. 

Un tā aizsākās mūsu draudzība, un es paliku pie viņa.

Kas tu esi pēc zodiaka zīmes?
Esmu Dvīnis ‒ līdere vienpate. Esmu noteicēja par savu dzīvi un varu izkomandēt vēl citus. Agrāk nepjautu sevī tādas rakstura kvalitātes. Ar Akselu jutos pasargāta, kā aizvējā, bet spēcīgie cilvēki pievelkas, citādi nemaz nevarētu viens otru izturēt. To esi tagad tikai saprotu, kad man Aksela jau vairs nav.

Apzinos, ka esmu ļoti stipra sieviete, daru tādas lietas, kas daudziem nav pa spēkam. Puķu audzēšana tādos apjomos, loģistika... Citiem ir daudzu gadu pieredze, palīgi, es to visu daru viena pati.

Kur rod enerģiju? 
Daudz sportoju. Tas palīdz sakārtot ķermeni un galvu. Iespēju robežās eju vingrot uz trenažieru zāli, uz grupu nodarbībām, fitnesa nodarbībām. Kad esmu Iecavā, ar bērniem ejam uz stadionu vai uz sporta zāli. Es saprotu, ka man pašai ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Jāmaksā rēķini, jālabo mašīna, pašai jāpērk riepas. Viss jādara pašai. 

Kā tu atpūties?
Reizi, pat divas reizes nedēļā eju uz pirti. Tas ir viens no obligātajiem rituāliem vai tradīcija, ko regulāri piekopju jau gadiem. 

Kādi tev ir vaļasprieki? 
Ļoti patīk šūt. Šuju kleitas, samta kostīmiņus un visu, kas iepatīkas. Man ir šujmašīna, overloks, mājās ir šūšanas galds. Esmu privāti apguvusi modelēšanu un piegriešanu. Kad vēl bija Aksels, varēju šūšanai veltīt daudz laika. Tagad sanāk mazāk, jo ir daudz citu darbu. 

Kāpēc sāki nodarboties ar šūšanu?
Man ļoti patīk pucēties. Diseldorfā ļoti skaists zīmolu topiņš maksā  vairākus simtus eiro. Man likās,  tas nav normāli,  naudu nedrīkst tērēt tik neracionāli. Tāpēc es sāku interesēties par šūšanu, par audumu veikaliem. Palēnām ņēmu kaut ko no Burdas piegrieztnēm, kaut ko pārtaisīju... 

Dzīves moto. 
BRĪVĪBA! Negribu katru dienu no tikiem līdz tikiem būt piesieta. Man no tādas domas vien jau iestājas panika. Gribu strādāt, zinot, ka pēc tam varēšu kaut kur aizbraukt. Piemēram, mēnesi uz Indiju, bet, dzīvojot Latvijā, ja esi algotā darbā, tas atkrīt. 

Kā algotu darbu apvienot ar ziedu audzēšanu? 
Darbs ar puķēm ļoti disciplinē. Puķu veikali veras astoņos no rīta, citi vēl agrāk, Kalnciema tirdziņš vaļā 8.00. Nav variantu – jāsaņemas un jābūt formā kā emocionāli, tā fiziski. Apzinos, ka visu nevaru izdarīt, un par to neiespringstu – ja nevar, nevar. 

Un kā ar mērķiem? 
Man nav tādu grandiozu mērķu, ko nevaru sasniegt. Zinu, kas man ir jāizdara. Mājās, Dobelē siltumnīcās, ka jāaiziet uz sporta klubu, lai labi justos. Citi saraksta blociņā, kas jādara, man tāda nav. Es vados pēc sajūtām un atkarībā no situācijas.