, .
partlycloudy_day 11.4℃
Vārda dienu svin: Armands, Armanda

Mitrāju apzaļumošana

Marija Blūma - Kauliņa , 11-02-2021
Mitrāju apzaļumošana

Ūdens un mitrums zemē visā pasaulē tiek uzskatīti par lielām vērtībām. Ir pat Starptautiskā mitrāju diena, kas atzīmējama ik gadu 2. februārī, tā uzsverot mitru vietu nozīmi Zemes ekosistēmā. Mums Latvijā šīs bagātības netrūkst, kaut arī piemājas dārzu īpašnieki par purvainu vietu parasti nav sajūsmā. Mitra vai pārplūstoša augsne prasa specifisku apsaimniekošanu un daļai kultūraugu nav piemērota. Tomēr mitrs dārzs nav neveiksme, to salīdzinoši pat vieglāk iekopt nekā sausu, smilšainu pauguru.

Plānojot mitrāju iekopšanu, jāpārdomā šādu darbu veikšana:
• liekā ūdens novadīšana – meliorācija,
• augsnes irdināšana un bagātināšana,
• piemērotu augu (kokaugu un lakstaugu) izvēle,
• dažādi dārza papildelementi un krastu stiprinājumi.

Liekā ūdens novadīšana
Nosusināt iespējams gandrīz jebkuru vietu, vien jāizvēlas efektīvākais un izdevīgākais veids. Tradicionāli vienkāršākās ir grāvju sistēmas, kas savāc virsūdeņus un aizvada tos uz kādu lielāku ūdenstilpi. Grāvjus parasti ierīko gar ceļu malām vai gar dārza robežām, lai atbrīvotu teritorijas vidusdaļu. Ja gar dārza malu grāvi izrakt nav iespējams vai arī ar to nepietiek, var rakt arī cauri teritorijai, pārvēršot šo grāvi par dekoratīvu dārza elementu. Grāvim ne vienmēr jābūt taisnā līnijā raktam, tas var imitēt dabisku strautiņu, kas met lokus cauri dārzam koku paēnā. Straujus līkumus gan nevajadzētu veidot, tie var aizturēt ūdens plūsmu, bet līdz 20o leņķim grāvis var mest lokus.

Grāvīšos uzkrātajam ūdenim kaut kur jāpaliek – tam jāieplūst vai nu jau esošā lielākā grāvī, vai dabiskā dīķī. Ja šādas vietas nav, tā jāierīko zemākajā teritorijas vietā vai ārpus tās – kooperējoties ar kaimiņiem. Grāvju malas var dažādi noformēt, līdzīgi kā dīķu malas. Ūdeņus uz dīķi var novadīt ne tikai pa atklātiem grāvjiem, bet arī ar apakšzemes drenāžas sistēmu.

No grāvīšiem izraktā zeme paceļ apkārtējo grunts līmeni. Tādējādi, dažas vietas padziļinot un citas paceļot, vienmērīgi mitrā vieta tiek sagrupēta pavisam slapjās un sausās zonās. Šis ir piemājas apzaļumošanai optimālākais risinājums – tādā dārzā būs daudz ūdenstilpju, bet pietiks vietas arī auglīgām dobēm.

Augsnes irdināšana
Ilgstoši atrodoties ūdenī, augsne ļoti sablīvējas un noplicinās. Mitrās augsnēs ir minimāla vai pat nekāda gaisa apmaiņa, kas augu augšanā ir svarīgs faktors. Nepiekļūstot gaisam, pienācīgi nenotiek arī organisko vielu trūdēšana. Bieži šādas augsnes ir arī pārlieku skābas, kas nepatīk lielai daļai kultūraugu. Mitrās mālainās augsnes pēc nosusināšanas reizēm tā sablīvējas, ka caur tām no augšas vairs nespēj izsūkties lietusūdens. Kūdrainās augsnes ir irdenākas, bagātīgākas, taču skābākas. Augsnes blīvumu maina, ielabojot to ar granti, kūdru, salmiem, lapām, humusu vai šķeldu. Auglības palielināšanai pievieno kūtsmēslus, kompostu vai uzved jaunu melnzemes kārtu. Skābās augsnes nepieciešams kaļķot, turklāt vairākas reizes. Kaļķošanu vislabāk veikt, pirmoreiz sagatavojot augsni, un pēc tam ziemā vai vēlu rudeņos.

Pārveidojot mitrāju, jārēķinās, ka izmaiņas būs tikai virsējā augsnes slānī, līdz meliorācijas darbu (dīķa un grāvju dibena, drenu tranšeju) dziļumam. Dziļākā slānī mitrums un blīvums būs iepriekšējais. Tas var apgrūtināt dažu lielāku koku audzēšanu. Citi koki toties palīdz samazināt augsnes mitrumu, jo ar savām saknēm uzsūc lielu daudzumu ūdens.

Ko stādīt
Tā kā ikviena dārza pamats tomēr ir kokaugi, šoreiz pie tiem pakavēšos vairāk. Liela auguma koki, kas labprāt aug mitrā augsnē un palīdz regulēt mitruma līmeni, ir dažādi vītoli un alkšņi. Populārs, viegli audzējams un dekoratīvs ir baltais vītols (Salix alba), kas aug salīdzinoši ātri, veido augstu un plašu zaru vainagu un atsvaidzina ainavu ar smalkajām, sudrabaini pelēkajām lapiņām. Ļoti dekoratīvs visa sava mūža garumā ir trauslais vītols (Salix fragilis), it īpaši tā lodveida forma ‘Bullata’. Šis koks veido gludu un kārtīgu apaļas formas zaru vainagu, kas vienmēr izskatās kā tikko apcirpts. Lieli, veci koki šādas lodes veido ap katru skeletzaru.

Ūdeņu malās neaizstājams ir nokarenais zeltzaru vītols (Salix x sepulcralis), kas ar izteikti garajiem, tievajiem, nokarenajiem zariem rada romantisku noskaņu. Agri pavasarī visus priecē pūpolvītols (Salix caprea), kam izveidotas arī vairākas šķirnes. ‘Curly Locks’ veido nokarenus izlocītus zarus, kas izskatās dekoratīvi arī vasarā, bet šķirne ‘Kilmarnock’ ar lieliem pūpoliem veido vēdekļveida zaru vainagu. Ja vietas izmērs atļauj, mitru dārzu malās vai grāvju krastos var audzēt kādu augsto krūmveida kārklu sugu, kas labi nostiprina ūdenstilpju krastus. Vienkāršs, bet elegants ir ovālās formas 2–3 m augstais gludmalu kārkls (Salix integra). Kā liels krūms aug Matsudānas vītols (Salix matsudana) ar pelēkzaļām, smailām lapām, kā arī smaillapu vītols (Salix acutifolia) ar sarkanbrūniem, lokaniem zariem, kas īpaši dekoratīvi kļūst ziemā. Interesanta ir Matsudānas vītola šķirne ‘Tortuosa’ ar stāviem, spirālveidā izlocītiem zariem. Uz baltā sniega fona izceļas arī augstais Kaspijas kārkls (Salix caspica) ar smalkiem, dzelteniem dzinumiem. Arī zemākiem apstādījumiem atrodamas daudzas dekoratīvas kārklu sugas. Kā vienu no sedzējaugiem var minēt klājenisko, pavisam zemo Finmarkas kārklu (Salix x finnmarchia) ar zilpelēku lapojumu, kas rudenī krāsojas dzeltens. Interesants ir nelielais Lamberta kārkls (Salix purpurea f. Lambertiana) ar tumšsarkaniem zariem un zilganzaļām lapām. Izteikti ložņājošs ir līdz 1 m augstais ložņu kārkls (Salix repens), kam izveidotas dekoratīvas šķirnes.

Viens no piemērotākajiem mitru vietu kokaugiem ir melnalksnis (Alnus glutinosa), kas bieži sastopams arī savvaļas mitrājos. Melnalksnis ir augsts koks ar plašu zaru vainagu, spoži zaļām lapām un raksturīgiem augļkopu čiekuriņiem. Melnalksnis augot patērē lielu ūdens daudzumu, tādēļ uzskatāms par dabisku melioratoru. Līdzīgs, bet zemāks ir baltalksnis (Alnus incana) ar pelēkzaļu lapojumu un retinātāku zaru vainagu. Baltalksnim izveidota šķirne ‘Laciniata’ ar dziļi dalītām lapām un ažūru vainagu. Alkšņiem raksturīgi ne tikai bioloģiski izmantot sastāvējušos ūdeņus, bet arī pārstrādāt tur sakrājušās negatīvās enerģijas, kas mēdz radīt nomācošu noskaņu purvainās vietās. Alkšņi šīs enerģijas savāc un to vietā ap sevi izplata mieru, līdzsvaru un pieticību.

No mitru vietu kokaugiem noteikti jāpiemin krūkļi (Frangula alnus) – palieli krūmi ar ovālām, spoži zaļām lapiņām un melnām odziņām rudeņos. Krūma forma ir neizteiksmīga, taču to var labi veidot, apgriežot apaļīgu vai kā dzīvžogu, vai kā kokveida formu. Parastajam krūklim iršķirne ar robotām lapiņām ‘Asplenifolius’. Krūkļi ir arī noderīgi ārstniecības augi.

Maijā pienāk pasakainais ievziedu laiks – parastās ievas (Padus avium) ir nelieli koki, kas labprāt aug mitrās vietās. Vasarā ievas ir neizteiksmīgas, bet var iestādīt šķirnes ar purpursarkanām lapām visu sezonu ‘Colorata’ vai ‘Novosibirska’. Ievu trūkums – tās ļoti garšo tīklkodēm, jeb tinējiem vasaras otrā pusē, tādēļ miglojamas ar dažādiem bioloģiskiem vai ķīmiskiem preparātiem. Šie kukaiņi mazāk uzbrūk vēlajām ievām (Padus serotīna), kas zied jūnijā. Ziemā ļoti dekoratīvas ir māka ievas (Padus maackii) ar spožo bronzas krāsas mizu, kas mirdz rīta un vakara saules staros. Arī māka ievas zied vēlāk kā parastā un ir mazāk pakļautas tīklkožu uzbrukumiem.

Liels, ātraudzīgs mitrāju krūms ir grimonis. Apzaļumošanai izveidotas vairākas baltā grimoņa (Cornus alba) un atvašu grimoņa (Cornus stolonifera) šķirnes. Baltais grimonis visdekoratīvākais ir ziemā, kad uz baltā sniega izceļas karmīnsarkanie zari. Dabiski tas ir vismaz 2 m augsts krūms ar zaļām, ovālām lapām, taču tam ir daudz šķirņu ar dažādu toņu lapojumu, arī raibām lapām un zemāku augumu. Atvašu grimonis var augt ļoti mitrā vietā, tas veido kuplu, nokarenu vainagu un labi vairojas, apsakņojoties zariem, kas skar zemi. Šim grimonim izveidota šķirne ar zeltainu mizu ‘Flaviramea’ un zema forma ‘Kelsey’ ar koši oranžām lapām rudenī. Interesants kokaugs, kas labi aug mitrājā, bet vēl maz novērtēts, ir dienvidskābardis (Nothofagus antarctica) ar lielām, tumšzaļām lapām un skaistu zaru vainagu.

No zemākiem krūmiņiem dekoratīvi, violetiem ziediņiem un sarkanām odziņām, taču indīgi, ūdeņu malās labprāt aug bebrukārkliņi (Solanum dulcamara) un agri ziedošās zalktenes (Daphne mezerum). Mazāk indīgas, smaržīgiem rozā ziediņiem un mūžzaļām lapiņām ir rozmarīna zalktenes (Daphne cneorum).

Īslaicīgi vai periodiski mitrā augsnē labprāt aug grimoņa radinieks kizils (Cornus mas) – zems koks ar dekoratīvu zaru vainagu un dzelteniem ziedu pušķīšiem, kas atveras pirms lapu plaukšanas. Kizila ogas, kas iecienītas Kaukāza virtuvē, ienākas arī pie mums – tumšsarkanās odziņas ir ļoti garšīgas un veselīgas, vien jāsagaida oktobris, kad tās pilnībā nogatavojas. Šādās vietās var droši audzēt dažādas lazdas – gan parasto lazdu (Corylus avellana), gan augstāko kokveida lazdu (Corylus colurna) ar dekoratīvu, plēkšņainu mizu, gan Lamberta lazdu (Corylus maxima) un tās šķirni ‘Purpurea’ ar ļoti tumši sarkanām lapām visu sezonu. Arī parastajai lazdai izveidotas dažādas šķirnes ar dzelteni un sarkani tonētām lapām.

Dīķa malā rudeņos ļoti dekoratīvi izskatās Eiropas segliņš (Euonymus europaeus) ar košajiem rozā un oranžas krāsas kombinācijas augļiem (augļi indīgi), kas vietumis sastopams arī savvaļā. Ziemā dekoratīvs ir spārnotais segliņš (Euonymus alatus), kam uz stumbra un zariem veidojas mizas plēkšņu spārniņi un oranžās odziņas ilgi saglabājas zaros. Kā sedzējaugu var audzēt pundura segliņu (Euonymus nanus) ar smalku, ziemzaļu lapojumu un sarkanām odziņām.

Īslaicīgi pārplūstošās augsnēs labprāt aug lielie, cēlie oši. Pie mums sastopamais parastais osis (Fraxinus excelsior) ar lieliem, izteiksmīgiem zariem un sēklu spārnuļu ķekariem labi izskatās plašākā ainavā. Mazākām teritorijām izveidotas vairākas zemāka auguma šķirnes, piemēram, ‘Allgold’ un ‘Aurea’ ar dzeltenzaļu lapojumu vai ‘Argentovariegata’ ar baltraibām lapām. Interesanta šķirne ir ’Heterophylla Pendula’ ar nokareniem zariem. Mitrākā augsnē labprāt aug arī Pensilvānijas oši (Fraxinus pennsylvanica) ar koši dzeltenām lapām rudenī. Tie ir izturīgāki pret slimībām un kaitēkļiem nekā parastie oši.

Ūdenstilpņu krastu apstādīšanai piemērotas ir nelielās krastu kļavas (Acer ginnala), kuru smalkās lapiņas saulainā vietā rudenī krāsojas spilgti sarkanas. Līdzīga, vidēji lielām, zobainām lapām ir apaļlapu kļava (Acer circinatum), kā arī sīklapainā Tatārijas kļava (Acer tataricum), kas aug kā neliels, graciozs kociņš. No liela auguma kļavām piemērotas un cienīgas ir sudraba kļavas (Acer saccharinum) ar sudrabaini pelēku lapu apakšpusi, kā arī sarkanā kļava (Acer rubrum) ar zaļi sarkanām lapām visu vasaru.

Mitrākā vietā labi jūtas dižskābarži (Fagus sylvatica) – lieli koki ar ļoti cietu koksni, gludu stumbru un spīdīgām, tumšzaļām lapām. Šo koku auglīši ienākas vēlu, toties garšo labi un dod daudz spēka. Interesantas dižskābaržu sugas ir, piemēram, ‘Dawyck Purple’ ar kolonveida zaru vainagu, tumšsarkanām lapām vai ‘Fountain’ ar sarkanām lapām un nokarenu vainagu.

Interesanti nelieli kociņi, kam patīk pārplūstošas vietas, ir ceriņlapu katalpas (Catalpa bignonioides) ar vairogveida vainagu, lielām lapām un garām, ļoti dekoratīvām seklu pākstīm. Līdzīgos augšanas apstākļos var audzēt pīeras (Pieris floribunda) – mūžzaļus krūmiņus, kas pavasarī zied baltām ziedu skarām. Mitrākā, kūdrainākā, iespējams, pat īslaicīgi pārplūstošā augsnē labprāt aug ļoti vērtīgas liānas – citronliānas (Schizandra chinensis) un aktinīdijas (Actinidia kolomikta vai Actinidia arguta). Citronliānas sarkanās ogas satur izcili daudz C vitamīna, karstā laikā Tās zariņi un lapas satur tonizējošas vielas, no tiem pagatavota tēja uzmundrina labāk par rīta kafiju. Citronliāna piemērotos apstākļos izaug 5–6 m gara, kupli sazarota, pati labi vairojas ar sakņu atvasēm. Aktinīdijas zaļās odziņas garšo pēc kivi, tās ir arī ļoti veselīgas. Aktinīdijām ir vīrišķie un sievišķie augi. Dekoratīva ir Mandžūrijas aktinīdija (A. Kolomikta), kurai ziedēšanas laikā jūnijā lapu gali krāsojas balti līdz koši rozā.

No krūmiem ar ēdamām ogām jāmin vairogu zilene (Vaccinum corymbosum), ko izmanto lielogu melleņu šķirņu veidošanai. Zilenes aug kūdrainās augsnēs, kas vienmēr nedaudz mitras, dabā – purvu malās. Tām ir mazas, apaļas zilpelēkas lapiņas, neuzkrītoši rozā ziediņi un gardas, tumšzilas ogas. No ogu krūmiem mitrajos dārzos ieteicams izvēlēties upenes un kazenes, bet mainīga mitruma augsnē labi augs avenes un jāņogas. Pavisam slapjās vietās, ko grūti nosusināt, var iekopt dzērveņu vai dižbrūkleņu dārziņu – tās, kā jau purva augi, augs pat pārmitrā vietā, ja vien to ielabos ar tīru kūdras substrātu. Arī nedaudz mitrā kūdrainā augsnē lielogu dzērvenes (Oxycoccus macrocarpon) droši var audzēt. Dzērvenēm dekoratīvi ir arī smalki, rožaini ziediņi pavasarī.

Mitrākas vietas piemērotas vairāku ārstniecības augu jeb tējasaugu audzēšanai. Arī dekoratīvu un ziedošu mitrāju augu klāsts ir samērā liels. Skaistas un ārstnieciskas ir purva vārnkājas, baldriāni, piparmētras, krastkaņepes, vējmietiņi, vīgriezes un kosas.
Tieši ūdenī aug lēpes, ūdensrozes, vilkvālītes, cirvenes un kalmes. Pavasarī ūdeņu malas rotā košās pureņu saulītes, bet vasaru ievada debeszilās neaizmirstules. Vēlāk tās nomaina gundegas, spilvas un cūkauši. Interesants ūdensmalu augs ir houtūnija ar sarkanraibām lapām augu gadu. Ūdenstilpņu krastos, kur pārsvarā ir normāli mitra augsne, var audzēt gandrīz jebkurus ziedaugus, izņemot akmensdārza augus.

Krastu nostiprināšana
Dārzā ar ūdenstilpēm neiztikt bez dažādiem papildu aprīkojuma elementiem – gan noformējot ūdenstilpju krastus, gan atvieglojot pārvietošanos un ūdeņu izmantošanu. Vienkāršākais krastu noformēšanas veids ir apstādīt ar piekrastes augiem. Ja vēlas atklātu pieeju un skatu uz ūdens virsmu, var iesēt zālienu, ko regulāri pļauj ar trimmeri. Ja nav vēlēšanās noņemties ar pļaušanu slīpajos krastos, tos var noformēt ar laukakmeņu vai skaldīta dolomīta klājienu, pienācīgi nostiprinot un nodrošinot pret aizaugšanu ar nezālēm. Tāpat grāvīšu un strautiņu gultnes var glīti izklāt ar olīšiem. Stāvākus krastus ērti nostiprināt ar apaļkoka pasāžu vai klūgu pinuma atbalsta sienu.

Lai pārvietotos pār grāvjiem, dārzā noderēs dažādi nelieli tiltiņi un laipas, kas pieskaņojami dārza kopējam stilam. Gan ūdens smelšanai, gan relaksācijai dīķu malā var ierīkot stacionāras vai peldošas laipas. Ja reljefs tam ir piemērots, kādā strautiņā var ierīkot nelielu ūdens kaskādi – dabiski krītošu vai mākslīgi iekustinātu ar tam paredzētu sūknīti. Pastiprināta ūdens cirkulācija daļēji novērš ūdenstilpju aizaugšanu, tādēļ strūklakai vai ūdenskritumam ir gan estētiska, gan praktiska nozīme. Mitrā dārzā pavasaros un rudeņos nav patīkami staigāt pa zāli, tādēļ galvenās takas staigāšanai no vārtiņiem uz māju, šķūni vai pirti var izklāt ar kādu stingrāku segumu, pacelt virs zāliena līmeņa un parūpēties par ūdens noteci no tām.

 

 

 

 

 

 

 

 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Ko Ziemassvētku vecītis liek uz kārā zoba?
Ko Ziemassvētku vecītis liek uz kārā zoba?

„Laipni lūdzu cienāties ar šorīt dārzā salasītajām saldajām vīnogām un dzid...

No 0 līdz 101 – tāds ir plāns
No 0 līdz 101 – tāds ir plāns

Jelgavniekiem Kārlis un Andris Bolmaņi droši vien vairāk asociējas ar teātr...

Bišu produkti mājas aptieciņā
Bišu produkti mājas aptieciņā

Ikvienā ģimenē mēdz būt mājas aptieciņa. Aptieciņas komplektācija – visdažā...

Sirds glābējas – vilkābeles
Sirds glābējas – vilkābeles

Vilkābeles jeb krustābeles ir rožu dzimtas koki vai krūmi, kas Latvijā savv...