Dārzs un Drava / 2023.gads (ZIEMA)

Foto: Līgas Lepses personīgais arhīvs.

Deviņdesmito gadu otrajā pusē ābolu kālis vēl nebija pilnībā izzudis, bet sāka skaldīties ārā ne visai tipiski šķirnes īpatņi. Sēklaudzēšana notika ļoti vāji un nelielos apjomos. Bija pienācis brīdis piestrādāt, lai uzturētu ābolu kāļa šķirnes tīrību. To paveicām kopā ar toreizējo SIA Kurzemes sēklas agronomu Māri Grīnvaldu.

Kā viss sākās?

Sēklas ieguvām SIA Kurzemes sēklas un uzsākām veidot izlasi. Veicām negatīvo izlasi, proti, lasījām ārā netipiskākos kāļus, līdz sapratām, ka ir jādara otrādi un jānošķir tipiskākie kāļi.

Kālis ir divgadīgs augs. Tā sēklu ieguves process ir garš un dārgs. Ir nepieciešamas speciālas iekārtas gan kulšanai, gan arī sēklu attīrīšanai no gružiem un sēnalām, dažādi sieti un cita tehnika. Sēklas sanāktu dārgas, un cilvēki nelabprāt tādas iegādātos. Pašlaik mēs kāļu sēklas iegūstam pēc savas iniciatīvas, lai šis augs neaizietu nebūtībā. Sēklām lolojam aptuveni 20 mātes augus. Paldies Dievam, mēs neesam vienīgie, kam tas interesē un rūp, piemēram, nelielos apmēros Latvijas ābolu kāli audzē māsas Vidzemes pusē, kā arī saimniecībā Eicēni.

Kā notika labāko kāļu atlase?

Atbrauca eksperts Māris Grīnvalds, cilvēks ar pieredzi un zināšanām, un man – toreiz vēl zaļam gurķim – parādīja, kāds izskatās īstais dzeltenais ābolu kālis. Tālāk viss bija vienkārši. Kad tika novākta mātes augu raža, pie konteinera stāvot, kāļus šķirojām: tipiski, netipiski, tipiski, netipiski... Netipiskie aizgāja ēšanai un pārdošanai. Tipiskos, kā jau mātes augus, ļoti rūpīgi uzglabājām un nākamajā gadā saknes iestādījām. Tad skatījāmies, vai kāds kālītis nav ātrāk izaudzis, ātrāk uzziedējis vai gluži otrādi – vēlāk sācis aktivizēties. Netipiskos izbrāķē, bet otrajā gadā reti kādas ļoti netipiskas pazīmes var atrast. Ja nu vienīgi ātrāk izskrien ziedos. Jāuzmana, lai kāli neapēd kaitēkļi. Vēlāk jāpieskata, lai sēklas nesapūst vai neizbirst. Ja grib iegūt kvalitatīvas kāļu sēklu pākstis, viss jādara īstajā laikā un kā pienākas.

Toreiz bija pieejamas valsts subsīdijas šķirnes sēklu ieguvei.

Tās bija ļoti labas subsīdijas, un deviņdesmitajos gados ļoti aktīvi tika izmantotas, diemžēl jaunā gadu tūkstoša sākumā beidzās. Valsts subsidēja izlases pirmās kategorijas sēklu audzēšanu. Tās ir selekcionāra vai šķirnes uzturētāja izaudzētas kvalitatīvas, šķirnei atbilstošas sēklas – ir veikta aprobācija, izlasīti netipiski augi, sēkla iegūta tikai no konkrētiem mātes augiem un paredzētas nākamo mātes augu audzēšanai, no kuriem iegūst sēklas komercsēklu ieguvei un tirgošanai masveidā. Tādā veidā varējām saglabāt raksturīgās Latvijas šķirnes.

Vai šķirnes saglabāšanai bez kāļiem audzējāt arī citus augus?

Mēs toreiz audzējam arī rutkus, Bordo bieti, kas tagad Latvijā, šķiet, ir aizgājusi uz neatgriešanos. Laiku pa laikam ataudzējām arī vietējo šķirņu tomātus – uzlaboto ‘Kondine’, ‘Jūrmala’, ‘Pūres Konservu’, ‘Tīraine’, kā arī gurķus – ‘Dindoņa Zaļo Ķekaru’, ‘Grīva’, Sprīdītis’, kuru izveidoja Larisa Bite 80. gados. Tas bija jauks gurķītis ar maziem mucveidīgiem auglīšiem.

Vai šīs subsīdijas nebūtu vērts Latvijā atjaunot?

Es ierosinātu par to padomāt. Piemērs varētu būt šie paši kāļi. Kā mēs varētu uzturēt un saglabāt mūsu šķirnes, un audzēt nelielos apjomos.

Kāpēc vajadzētu saglabāt vietējās šķirnes?

Tāpēc, ka sēklas ir iegūtas Latvijas mainīgā klimata apstākļos un ir tiem piemērotas. Mēs atlasām labākos mātes augus, t.i., izturīgākos, nākošajā un aiznākošajā gadā atkal tāpat, un rezultātā paliek rūdītākie īpatņi, kas ir spējuši pielāgoties. Pasaulē un tajā skaitā Latvijā klimats mainās, ir lielāks karstums, ilgāki sausuma periodi, svārstīgi laikapstākļi, dažādas galējības. Augs evolucionē līdzi, un mēs šo šķirni uzturam, adaptētu un dzīvotspējīgu šajā strauji mainīgajā klimatā.

Arī tāpēc, ka nekur citur pasaulē šādu šķirņu nav. To izskatu un īpašo garšu Latvijā daudzi atceras no bērnības. Piemēram, Latvijas ābolu dzeltenais kālis ievērojami atšķiras no Centrāleiropā pieejamām šķirnēm. Mūsējais ir izteikti dzeltens, ar koncentrētu kāļa garšu un blīvu struktūru, nav ūdeņains.

Latvijas kultūraugu ģenētisko resursu centrā sēklas ir gēnu bankā, kur tiek glabātas nosacīti statiskā stāvoklī. Pēc 10–15 gadiem (kā nu kurai sugai) izņemtas ārā no saldētavas, lai atjaunotu un saglabātu dīgtspēju, nokļuvušas šajos apstākļos, sēklas protestē: „Paga, paga, te nav tā, kā tur, kur es agrāk biju!” Tāds augs nespēj izdzīvot šajā mainīgajā klimatā. Tāpēc ir svarīgi vietējo šķirņu augus audzēt šeit un tagad. Tas ir vērtīgi ne tikai genofonda saglabāšanai, bet arī patērētājiem. Tā ir mūsu bagātība, ko būtu gudri un jēgpilni uzturēt arī dzīvā apritē un dzīvē sēklu audzēšanas procesā.

Kādam jāizskatās īstenam Latvijas kālim, kad to sēt?

Dzeltenam no iekšpuses un ārpuses. Saknes augšdaļa ir ar zaļganu krāsojumu, reizēm (vairāk nelabvēlīgos apstākļos) var parādīties arī viegli violets tonītis. Normālam kālim ir dzeltenīga apakšpuse un zaļgana pieres daļa, ķermenis saplacināts līdz apaļš, biežāk saplacināts.

Latvijas dzeltenā ābolu kāļa veģetācijas periods ir 90–100 dienas. Ja grib uzglabāt, jānovāc septembra beigās. Kāļus var mierīgi sēt arī ap Jāņiem.

Kā pasargāt kāļus no kaitēkļiem?

Viens no risinājumiem ir sēt diezgan vēlu, uzreiz pēc Jāņiem, bet ne vēlāk. Tad lidinās mazāk to mošķīšu. Ja negrib lietot augu aizsardzības līdzekļus, var mēģināt pabārstīt skuju preparātus, kas intensīvi smaržo. Vai arī audzēt blakus smaržu augus, kas dezorientētu kaitēkļus.

Vēl viena iespēja likt pāri kukaiņu tīklus. Pašā sākumā var uzlikt agrotīklu, lai pasargātu no spradžiem, kas visbiežāk bojā kāļus. Vēlāk, lai pasargātu no rāceņu un kāpostu balteņiem, var likt insektu jeb kukaiņu tīklus. Tie ir dažāda blīvuma un struktūras (segšanai tieši uz augiem vai virs augiem novietotiem lokiem) un iegādājami plēve.lv, Agrimatco un citos dārzkopības veikalos. Ir pieejami dažādi risinājumi, bet tas ir atsevišķs stāsts.