, .
heavyrain 8.3℃
Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Lapsas produktīvāko ganāmpulku topā

Anda Purviņa , 17-12-2020
Lapsas produktīvāko ganāmpulku topā

Saimnieks LV / 2020.gads (Decembris.)

Braucot pa senatnīgu koku aleju, nonākam pie mājām ar nosaukumu Lapsas, kur saimnieko Arita un Guntis Krūmiņi kopā ar dēliem Oskaru un Artūru, kā arī vedeklu Diānu. Stāsts šoreiz būs ne par aleju un senajiem laikiem, bet par piensaimniecību, kura nu jau vairāk nekā divdesmit gadus šeit darbojas, sasniedzot ievērojamus rezultātus. Piemēram, 2019. gadā zemnieku saimniecība Lapsas produktīvāko Latvijas ganāmpulku TOP 50 ieņēma godpilno 14. vietu ar 12 321 kg vidējo izslaukumu no govs gadā. TOP 50 saimniecība ir katru gadu jau no 2008. gada, izņemot 2012. gadu, kad tā bija 53. vietā. Kā viss sākās un turpinājās, labprāt stāsta pieredzējušie saimnieki – Arita un Guntis.

− Vai šīs ir dzimtas mājas?
Guntis: – Noskatīju šo māju un satiku Aritu. Māju nopirkām no īpašnieka par pirmo kredītu mūžā. Kolhozā bijām ienācēji − iesācēji, paju mums nebija. Pirmie izgājām no kolhoza ar 250 krievu rubļiem kabatā un lielu dūšu. Uzrakstīju iesniegumu, lai piešķir 30 ha zemes. Šeit nav nekas ne mantots, ne privatizēts, ne prihvatizēts, viss ir radīts ar pašu rokām un kredītu palīdzību. Saimniecību nodibinājām 1989. gadā. Sākumā mums bija divas gotiņas un tāpat kā daudziem zemniekiem tolaik – visādas lauksaimniecības blakus nodarbes. Pamēģinājām visu iespējamo – aitas, vistas, cūkas, zemenes, tomēr palikām pie piena lopiem. Tā nopietnāk ar piensaimniecību sākām nodarboties pēc 2000. gada, kad pienu sākām pārdot Rīgas Piensaimniekam.
Arita: – Kopš tā laika jau daudz ko esam izdarījuši un sakārtojuši, jo sakoptā vidē arī darbi vedās labāk.

− Cik lielu ganāmpulku apsaimniekojat?
Guntis: – Jau 2004. gadā mums bija 47 govis un kūts pilna. Projekta pieteikumu, ko iesniedzām LAD, neapstiprināja, tāpēc paši uzbūvējām nojumi ar nepiesieto turēšanu, un dzīve uzreiz kļuva vieglāka, jo nekas vairs nebija jānes kūtī iekšā vai ārā. Savukārt slaukt turpinājām vecajā kūtī piena vadā. Ganāmpulkam pieaugot, katru gadu tika uzbūvēts pa ēkai.
Arita: – Soli pa solim pamazām attīstījāmies. Kad piešķīra subsīdijas par šķirnes govju iegādi, mēs ielecām vilciena pēdējā vagonā, aizbraucām uz Igauniju un nopirkām 20 Holšteinas melnraibās teles, pēc pāris gadiem vēl 20.
Guntis: – Izrādās, tas bija pareizs lēmums – strauji nomainīt ģenētiku no LB uz HM.
Arita: – Kaut gan tolaik no savām LB slaucām 6000 kg piena gadā un tie bija labi rezultāti. Pēc šķirnes melnraibo govju iegādes Igaunijā izslaukums pirmajā gadā pieauga par 1650 kg piena. Tad vēl iegādājāmies barības mikseri, kas arī palielināja izslaukumu. Bija gandarījums, ka ar katru nākamo soli piena kļūst arvien vairāk.
Arita: – Ganāmpulku veido 108 slaucamas govis, no tām pašlaik pienu dod 90. Kopā ar jaunlopiem (dažāda vecuma teles) saimniecībā ir vairāk nekā 200 dzīvnieku.

− Kā ar ganāmpulka atražošanu?
Arita: – Govis sēkloju ar biomateriālu, ko iegādājamies no Kurzemes ciltslietu stacijas. Pārsvarā Amerikas un Kanādas ģenētika. Viņu speciālists atbrauc uz saimniecību novērtēt govis, lai buļļu biomateriāls būtu atbilstošākais mūsu govīm. Gotiņas un bullīši dzimst skaitliski vienādā skaitā, tomēr sava ganāmpulka atražošanai telīšu pietiek. Savukārt bullīšus apmēram divu nedēļu vecumā pārdodam vietējiem zemniekiem, kuri tos audzē tālāk. Apsēklošanas radītājs ir ap 1.8, kas ir diezgan labs, ņemot vērā augstos izslaukumus samniecībā un nelielo lopu skaitu, man ir vērts cīnīties par katras govs apsēklošanu. Ja govs veselības stāvoklis vairs neatļauj to sēklot, tad govi slaucam kaut divus gadus, līdz izslaukums samazinās līdz 20 l dienā. Govīm meklēšanos konstatējam novērojot, mums nav nekādi elektroniski raidītāji. Govis guļ uz salmu pakaišiem, var brīvi kustēties un lekt. Tāpēc, kad govis meklējas, kustību kūtī noteikti var pamanīt.
Guntis: – Pēdējā laikā ir vieglāk novērot ganāmpulku, jo šogad esam kūtī uzstādījuši kameras, lai labāk pārraudzītu fermas dzīvi.

Slaukšanas iekārtas.

− Vai Covid ietekmējis saimniekošanu?
Guntis: – Daudziem piena iepirkuma cena pazeminājusies, arī mums pavasarī noslīdēja nedaudz zem pašizmaksas. Tagad jau atkal atgriezusies iepriekšējā līmenī. Saimniecības darbu Covid īsti neietekmē, jo dzīvniekiem nepieciešama aprūpe katru dienu un iespējas strādāt attālināti nepastāv.

− Cik daudz piena saražojat?
Arita: – Piena mašīna uz saimniecību brauc katru dienu, jo mums piena baseins divām dienām ir par mazu. Katru dienu realizējam vairāk nekā trīs tonnas.

− Kāds ir vidējais izslaukums?
Arita: – Pašlaik nepilnas 12 tonnas piena no govs gadā.
Guntis: – Izslaukumus vairs celt nevaram, jo, govi slaucot divreiz, tai grūti tesmenī noturēt to piena daudzumu, izstaipās saites, un nākas lopus izbrāķēt.

− Kam realizējat pienu?
Guntis: – Savulaik teica, ka Latvijā piena esot par daudz, tāpēc mēs četrus gadus to realizējam SIA Piena partneri, kas aizved pienu pārstrādei uz Lietuvu.
Arita: – Var jau visu mūžu nodot pienu vienam pārstrādātājam un gausties, bet, ja ir iespēja saņemt vairāk, kāpēc to nedarīt? Mums tas tomēr ir bizness un darbs vienlaikus. Tie paši piena uzpircēji brauc arī uz Igauniju pēc piena. Tātad pārstrādei pienu vajag.

− Cik nodarbināto ir saimniecībā?
Arita: – Saimniecībā daudz strādājam paši, tagad pat vienai slaucējai iedevu atvaļinājumu. Ārpus ģimenes mums ir trīs pilna laika darbinieki un divi uz pusslodzi. Tā kā esam prakses saimniecība, tad labprāt pieņemam praktikantus no Kandavas lauksaimniecības tehnikuma, kas mums ir liels atspaids.
Guntis: – Jauniešiem no tehnikuma dodam darbu, lai viņi iemācītos strādāt. Pārsvarā ir labi puikas. Divi no bijušajiem praktikantiem turpina pie mums strādāt arī pēc tehnikuma beigšanas. Saimniecībā nodarbinām pārsvarā jaunus cilvēkus.
Arita: – Parasti nedēļas nogalē ģimenei ir pilna darba slodze, jo darbiniekiem tāpat vajag brīvdienas. Abi dēli arī ikdienā nodarbināti saimniecībā.
Guntis: – Darbaspēks ir viens no attīstību bremzējošiem faktoriem, jo visu laiku jārēķinās ar to, ka vienā brīdī tev ar visu jātiek galā vienam pašam, un nākotnē situācija šajā jomā nesolās uzlaboties. Ar bažām klausāmies ziņas par Kandavas un Kuldīgas tehnikumu reorganizāciju. Tā vien šķiet, ka daži domā, ka nākotnē dāņu un vācu mega saimniecībām Latvijā tik daudz izglītotu strādnieku nevajadzēs.

− Ar ko barojat govju ganāmpulku?
Guntis: – Apsaimniekojam gandrīz 300 ha zemes, no kuriem 200 ha ir īpašumā. Lopbarībai visu nepieciešamo audzējam paši, gan kukurūzu, gan lucernu, gan graudus, ko arī nedaudz realizējam.
Arita: – Paši gatavojam gan rupjo, gan spēkbarību, piepērkam tikai rapšu raušus un citas piedevas. Gatavojam kukurūzas un lucernas skābbarību bedrēs. Šogad esam sagatavojuši skābbarību diviem gadiem, jo zaļo masu varējām nopļaut četras reizes.
Guntis: – Barību jaucam mikserī un katru atsevišķo sastāvdaļu nosveram pēc receptes, kuru sastādījis neatkarīgais barošanas konsultants no Vācijas. Viņš atbrauc uz saimniecību reizi mēnesī, analizē visus rādītājus, apskata dzīvniekus un nepieciešamības gadījumā barības devas precizē.

− Tehnika barības gatavošanai ir pašiem vai nākas pirkt pakalpojumu?
Guntis: – Tehnika ir pašiem sava, jo nav jau, kur pirkt barības gatavošanas pakalpojumu – piensaimnieku šajā pusē ir maz. Pakalpojumu sniegšanas nozare nav attīstīta, jo visiem barību jāgatavo vienlaikus, kad ir optimālā zāles gatavības fāze.
Arita: – Būtu labi, ja būtu pieejami šādi pakalpojumi, tad mēs varētu nodarboties tikai ar savu pamatdarbu – piena ražošanu.
Guntis: – Barības sagatavošanai jāsagādā un jāuztur liels tehnikas klāsts. Ar visu jātiek galā, jo galvenais jāpaēdina lopi, tikai pēc tam seko viss pārējais.

− Kā ar govju dzīvildzi?
Arita: – Pēdējos gados govis ir ražīgas un dod daudz piena, tāpēc nomaiņu vajag veikt ātrāk. Reti kuru govi pēc trešās laktācijas sēklojam, bet ir arī govis, kuras sasniedz 6−8 laktācijas.
Guntis: – Jāmaina filozofija, ka govju dzīvildzes kritērijs ir laktāciju skaits. Pareizais jautājums būtu – cik govs ir saražojusi piena savā mūžā. Ja tā gadā ražo 3 t, tad var turēt desmit gadus, lai saražotu 30 t. Mūsu saimniecībā no dažām govīm tādu apjomu izslauc pāris gados. Tā kā govs guļvieta maksā krietnu naudu, tad tai ir sevi jāatpelna, tāpēc esam spiesti ražot vairāk piena.
Arita: – Ražīgās govis arī nevar sēklot uzreiz – mēnesi pēc atnešanās, jāizvērtē tās pašsajūta, izslaukums. Ja no govs izslauc 12 t gadā, tad jāsēklo ne ātrāk kā 120 dienas pēc atnešanās, jo līdz tam govs dos aptuveni 50−60 l piena dienā.
Guntis:  – Govi brāķējot, kritērijs ir vidējais izslaukums mūža dienā.

− Kāda situācija ar piena kvalitāti?
Guntis: – Savulaik Rīgas Piensaimnieks mums iemācīja ražot kvalitatīvu pienu, kura pamatā ir kvalitatīva barība, tīrība, labturība labturība, nodrošinot minimāli pieļaujamo baktēriju un somatisko šūnu skaitu. Piena pārraudzību veicam reizi mēnesī.

− Kā nodrošināt govīm labturību?
Arita: – Svaigs gaiss, brīvi pieejams ūdens, ērta guļvieta, barība visu diennakti. Vasarā ir pieejami pastaigu laukumi, bet karstajā laikā lopi tāpat pārsvarā uzturas kūtī, jo tur ir vēsāks. Vasarās kūtī darbojas ventilatori, kuriem iespējams pievienot arī dušu. Teļus atragojam, jo ģenētiski dzimst lielākoties ar ragiem.
Guntis: – Teliņi dzīvo ārā, no plastmasas konteineriem gatavotās būdiņās, kas neatšķiras no oriģinālām plastmasas novietnēm, izmaksā krietni lētāk un ir tikai 10 cm šaurākas un zemākas.
Arita: – Teliņus barojam ar pienu un starterbarību. Pienu teliņi zīž no Jaunzēlandē ražotiem spainīšiem ar īpašu pupiņu – Milk Bar.
Guntis: – Apmeklējam seminārus, sadarbojamies ar LLKC. Dodoties pieredzes apmaiņas braucienos uz Eiropu, Ameriku, Jaunzēlandi un Izraēlu, rodas izpratne, ka var dzīvot savādāk. Kaut ko noskatām un, atbraucot mājās, mēģinām ieviest savā saimniecībā. Daudz no tā, kas tagad saimniecībā izveidots, ir radies pēc šiem ceļojumiem. Arī Latvijā kolēģi dalās pieredzē.

− Kā organizēta slaukšana?
Arita: – Govis joprojām iet uz slaukšanu vecajā kūtī, kur vēl ir piena vads.
Guntis: – Jaunas slaukšanas zāles ierīkošana ir pietiekami dārga un bez Eiropas naudām neiztiktu, bet tās visiem nepietiek.
Arita: – Par spīti tam, dzīvojam ērti un lēti, un pie mums brauc citi piensaimnieki no Latvijas, lai redzētu praksē, kā var strādāt ar vecākām un vienkāršākām tehnoloģijām un sasniegt augstus rezultātus, netērējot miljonus sabiedrības naudas.

Teliņi dzīvo ārā, no plastmasas konteineriem gatavotās būdiņās.

− Domājot par attīstību, vai slaukšanas zāle varētu būt solis tajā virzienā?
Guntis: – Jāizvērtē saimniecības naudas plūsma, bet šobrīd neredzam pozitīvas tendences, turklāt nevēlamies kļūt par donoru, lai barotu citus.
Arita: – Daudz ko esam pētījuši, arī robotus, bet tā ierīkošanai būtu vajadzīgas investīcijas un jāceļ jauna kūts. Nākamajiem saimniekiem – mūsu dēliem – ir visas iespējas rakstīt projektus un attīstīties jaunā līmenī.

Tā kā tuvojas gadu mija, Jaunajā gadā novēlam sev un pārējiem lauksaimniekiem atbilstošu priekšstāvi, tādu, kuram ir saprašana un viedoklis šajā nozarē!

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Kombinētā piena – gaļas liellopu šķirne Simentāle
Kombinētā piena – gaļas liellopu šķirne Simentāle

Piena lopkopībā diezgan bieži sastopamies ar apzīmējumu kombinētās šķirnes....

Domāt, mainīties un pastāvēt
Domāt, mainīties un pastāvēt

Lauksaimniecības nozaru un zemnieku saimniecību attīstībā bieži varam pārli...

SIA "Griezes Lejnieki" laiku lokos
SIA "Griezes Lejnieki" laiku lokos

Latvijas piensaimniecību pēdējo divdesmit, trīsdesmit gadu laikā skārušas ...

Enerģijas uzglabāšanas sistēmas lauksaimniecībai
Enerģijas uzglabāšanas sistēmas lauksaimniecībai

Ar katru gadu elektroenerģija kļūst aizvien būtiskāks resurss jebkurā saimn...