Dārzs un Drava / 2025.gads (RUDENS)

Foto: Zanes Purnes personīgais arhīvs

Daudzgadīgais, mūžzaļais stumbra sukulents – Lamēra pahipodija (Pachypodium lamerei), kas pie mums aug tikai telpās, visbiežāk tiek dēvēta par Madagaskaras palmu – tikai tās lieluma un izskata dēļ, jo ar tradicionālajām palmām tai nav nekā kopīga. Lamēra pahipodija pieder kapmiršu (Apocynaceae) dzimtai, kam raksturīga indīga šūnsula. Tas nozīmē, ka lapas nedrīkst košļāt, spiest ar pirkstiem, kur nu vēl norīt, jo izdalījusies šūnsula kairina ādu un var izraisīt kuņģa un zarnu trakta traucējumus. Augs satur kalcija oksalāta kristālus, kas izraisa kairinājumu un pietūkumu. Par spīti iepriekš minētajam, Lamēra pahipodijai var droši pieskarties, vairāk gan tas attiecas uz ziediem un lapām, ārkārtīgi biezie dzeloņainie stumbri diez vai to atļaus.

Lamēra pahipodijai ir šķirne ‘Ramosum’, kas izceļas ar pundurveida formu un noapaļotāku vainagu.

Lamēra pahipodija savvaļā sastopama Madagaskaras salā, Āfrikas kontinenta austrumos, kur tā izaug aptuveni 6 m gara ‒ gan kā koks, gan krūma izskatā. Telpās Lamēra pahipodija ir mazāka auguma – nedaudz pāri par 2 m, platumā sasniedzot pat vairāk nekā 2 m. Sudrabaini pelēkais auga stumbrs un zari, kas veidojas tikai pēc pirmās ziedēšanas, ir blīvi klāti asiem, 6 cm gariem dzeloņiem. Zaru galotnēs izvietotas 30 cm garas, šauras, spīdīgas siksnveida lapas ar izteiktu vidusdzīslu. No Lamēra pahipodijas lapu pušķiem un savdabīgā stumbra arī cēlies nosaukums Madagaskaras palma.

Lai Lamēra pahipodija pirmo reizi uzziedētu, tai jāsasniedz aptuveni 10 gadu vecumu un 150 cm augstumu. Līdz ziedēšanai augs aug ar vienu galotni, kurā pavasarī, vasarā izveidojas ziedi – balti, smaržīgi, aptuveni 5‒7 cm diametrā, ar zeltaini dzeltenām rīklītēm. Ja notiek apputeksnēšanās (telpās augot, tas notiek ārkārtīgi reti), veidojas aptuveni 20 cm garas sēklu pākstis, kas atgādina banānus.

Lamēra pahipodija, kā jau Āfrikas floras pārstāve, vēlas pilnu saules apgaismojumu. Ja to var nodrošināt no agra pavasara līdz rudenim, tad telpās var noteikti sagaidīt šī krāšņā stumbra sukulenta uzziedēšanu. Vislabākais variants Lamēra pahipodijai ir ziemasdārza dobē, kur augam no visām pusēm un arī no augšas piekļūst saules gaisma. Ja sukulents aug uz dienvidu loga palodzes, tad pēc tumšās ziemas, uzspīdot pirmajiem saules stariem, kas ir tik spēcīgi, ka var apdedzināt lapas, augu pakāpeniski pieradina – piemēram, saulainās dienās uz dažām stundām ar agroplēvi aizklājot logu. Pēc 3‒5 dienām augs jau ir saradis ar stiprajiem saules stariem un agroplēve vairs nav vajadzīga.

Temperatūrai telpā ziemas mēnešos nevajadzētu būt zemākai par 12‒14 °C. Lamēra pahipodija zemā temperatūrā nomet lapas. Augs neaiziet bojā, lapas ataug, bet piedzīvotā stresa dēļ tā var neziedēt un iekavēties augšana. Šis sukulents optimālos apstākļos gada laikā spēj izaugt 15–30 cm.

Svarīgs faktors šim sukulentam ir substrāts ‒ tam jābūt labi drenētam. Substrāta sastāvā ietilpst smilts, māls, krīts, velēnu zeme, jo augsnes reakcija pH ir sārmaina. Var pievienot rupju granti, mazus akmentiņus, kokogles gabaliņus. Substrātam jābūt nabadzīgam, bez trūdvielām, kā tas nepieciešams ideālai augšanai gandrīz visiem sukulentiem, arī Lamēra pahipodijai.

Lamēra pahipodija pieder pie sausumizturīgajiem augiem, tas nenozīmē, ka augs patērē mazāk ūdens kā citi augi uz planētas. Sukulenti, to skaitā Lamēra pahipodija, ir pielāgojušies ilgiem bezlietus periodiem, uzkrājot savā stumbrā, lapās ūdeni, ko izmanto kritiskos sausuma mēnešos. Tādējādi augu ziemas mēnešos tikpat kā nelaista, bet no pavasara līdz rudenim ūdeni nežēlo. Lamēra pahipodijas poda paliktnī nekad nedrīkst stāvēt ūdens. Lieks ūdens auga saknēs var ļoti ātri izraisīt sakņu puvi. Augu nekad nelaista, ja augsnes virskārta podā ir mitra. Ja Lamēra pahipodijai sāk krist lapas, iemesls var būt pārmērīga laistīšana, nepietiekams apgaismojums, temperatūras svārstības un caurvējš.

Noteikti reizi mēnesī Lamēra pahipodijai ir nepieciešams mēslojums ar zemu slāpekļa saturu. Slāpeklis izraisa pastiprinātu auga šūnu augšanu, kas negatīvi ietekmē auga vizuālo izskatu un veselību. Sukulents kļūst gaļīgs, resns, nenoturīgs. Mēslošana obligāti ir vajadzīga, ja Lamēra pahipodija ir stādīta tikai kūdras substrātā. Ja sukulentu audzē substrātā, kas sastāv no daudziem komponentiem, tad mēslošana nav tik nozīmīga, var mēslot reizi trīs mēnešos. Ziemā, kad augu nelaista, to, protams, arī nemēslo.

Lamēra pahipodiju pavairo ar sēklām, kuras sēj augsnē, kuras temperatūra ir 19‒24 °C. Sukulentu pavairo arī ar galotnes spraudeņiem vēlu pavasarī, vasaras sākumā. Nogriezto spraudeni vismaz pāris dienas apžāvē, lai sarecē šūnsula, un tad sprauž kūdras un perlīta maisījumā (1:1), smiltīs, rupjā grantī, kā arī Lamēra pahipodijai domātā substrātā. Spraudenis nav jāapklāj, tas jātur istabas temperatūrā un uzmanīgi jālaista – nedrīkst būt par slapju, ātri sapūst. Lamēra pahipodijas spraudenis apsakņojas 1‒2 mēnešu laikā.

Lamēra pahipodijai nav kaitēkļu, taču tas nenozīmē, ka augs nav jāuzmana, ik pa laikam jāapskata stumbri un lapas. Ziedēšanas laikā var uzrasties tripši, kas varbūt siro pa blakus ziedošajiem augiem, tāpat arī baltblusiņas, laputis un pūkainās bruņutis.

Lamēra pahipodiju vasaras mēnešos var novietot dārza terasē zem stikla jumta, lai pasargātu no pārmērīgajiem lietiem. Tā ir mazprasīgs sukulents un ārkārtīgi izteiksmīgs arhitektonisks elements interjerā.