Saimnieks LV / 2020.gads (Jūlijs.)

Mežā vietas pietiek – tāds šopavasar Covid pandēmijas ietekmē bija radies sauklis ar aicinājumu doties dabā. Un tas ir tiesa, jo Latvija ir viena no mežainākajām valstīm Eiropā, kur puse mežu pieder privātīpašniekiem, kuru skaitliski ir daudz un kuru lielākai daļa nav profesionālu zināšanu, kā apsaimniekot savu zaļo banku. Šeit var nākt palīgā mežsaimniecības kooperatīvs Mežsaimnieks, kuru kopš dibināšanas vada valdes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls. Kāpēc meža īpašniekiem jāapvienojas un ko tas dod kooperatīva biedriem, uzzinājām sarunā ar sabiedrības dibinātāju.

– Kāds bija kooperatīva dibināšanas mērķis?
Grigorijs Rozentāls: – Mežsaimnieks veidots kā meža īpašniekiem piederoša organizācija, lai apsaimniekotu viņiem piederošos mežus – sākot no augsnes gatavošanas līdz stādu pirkšanai, stādīšanai, jaunaudžu kopšanai, Eiropas projektu rakstīšanai, zāģēšanai, pievešanai un pārdošanai. Respektīvi, sniedzam mežsaimnieciskos pakalpojumus saviem biedriem. Mācām meža īpašniekiem, ka meža apsaimniekošana ir jāplāno ilgtermiņā. Iestādot mazo eglīti vai bērzu, jādomā, kā to izaudzēt par skaistu un lietderīgu koku un kāds mežs izskatīsies pēc daudziem gadiem. Arī mēs neesam dažu gadu projekts – mūs interesē sadarboties ilgtermiņā.

– Kā radās ideja, ka Latvijā vajadzīga un var izdoties meža kooperatīva ideja?
– 2000. gadu sākumā strādāju uzņēmumā, kura īpašnieki bija Zviedrijas lielākais meža īpašnieku kooperatīvs Sodra ar 50 000 biedriem un Somijas mežinieku kooperatīvs Metsaliitto, kurš ar 100 000 biedriem varētu būt lielākā šāda organizācija pasaulē. Bieži darba jautājumos braucu uz Skandināviju, tikos ar mežu īpašniekiem un sapratu, ka viņu saimniekošanas modelis vidēja lieluma mežos būtu piemērots arī Latvijā. Tolaik, piebraucot pie jebkura sludinājumu dēļa laukos, varēja lasīt, ka uzpircēji labprāt nopirks mūsu mežus un samaksās tūlīt uz vietas. Tas mani neapmierināja, jo tas nebija pareizi. Kāpēc mums jāpārdod savi meži, vai nevaram tos apsaimniekot paši un saglabāt nākamajām paaudzēm? Man pieder mežu īpašums, kur esmu saimnieks piektajā paaudzē. Es tur arī dzīvoju un ceru sagaidīt vēl septīto paaudzi, kas varētu no manis to pārņemt un turpināt kopt un audzēt. Ir svarīgi, ka ģimenei ir tas meža gabaliņš Latvijas zemes, kur viņi saimnieko pēc savām vēlmēm.

Tad ap 2009. gadu Meža īpašnieku biedrība grupai cilvēku bija noorganizējusi braucienu uz Zviedrijas, Somijas un Norvēģijas mežu kooperatīviem, kur varējām detalizētāk iepazīties ar viņu darbības principiem. Tomēr pagāja vēl pāris gadu, līdz šī kooperācijas
ideja manī bija nobriedusi tik tālu, ka 2011. gada beigās daži aktīvisti sanācām kopā uz dibināšanas sapulci. Un ar 2012. gada sākumu jau bijām juridiskajā reģistrā.

– Kāds bija darbības sākums?
– Vēsturiski izveidojāmies Kurzemē, un mūsu pirmais atbalsta punkts bija Alsungā, tas tagad ir galvenais birojs. Uzsākt darbu kooperatīvā ir diezgan sarežģīti, jo nav jau tā investora, kas atnāk ar savu naudu. Ir tikai 15 cilvēki, kas sanākuši uz dibināšanas
sapulci un kam par visiem ir daži simti hektāru meža. Pēc iemaksām par šiem hektāriem arī veidojās mūsu sākuma kapitāls, tāpēc pirmais laiks nebija viegls

.Pakāpeniski augot, izveidojām atbalsta punktu Valmierā, jo nevar Latviju ģeogrāfiski apkalpot no vienas vietas, kas atrodas Kurzemes rietumos. Jau labu laiku esam Latgalē, ar biroju Rēzeknē. Tādi punkti ir jātaisa biežāk, lai mūsu darbinieki tik daudz laika nepavadītu pārbraucienos mašīnā. Šogad bija plānots atvērt arī atbalsta punktu Jēkabpilī, bet Covid nedaudz pakoriģēja mūsu plānus. Toties esam atvēruši konsultāciju centru Rīgā, kur arī meža īpašnieki, kas nav mūsu biedri, var iegriezties un aprunāties
ar zinošu cilvēku. Nesaprotu, kāpēc neviens to nav mēģinājis darīt agrāk, jo daudzi meža īpašnieki taču dzīvo Rīgā.

– Cik pašlaik kooperatīvā ir biedru?
– Mūsu biedru skaits tuvojas 650 – mēs esam viens no lielākajiem lauku kooperatīviem biedru skaita ziņā. Saskaņā ar kooperatīva dibināšana mērķiem jebkurš biedrs ir īpašnieks šai organizācijai. Pēc šīs filozofijas strādājam jau astoto gadu un meža īpašnieku vidū esam noturējuši godīga partnera statusu. Palīdzam apsaimniekot aptuveni 12 000 ha mežu.

– Cik daudz darbinieku strādā kooperatīvā?
– Visā Latvijā mums ir ap 20 darbinieku, pirms pieciem gadiem bijām tikai divi. Katrs atbild par savu sfēru, bet viens vada visu procesu reģionā. Meža īpašnieki kļūst prasīgāki pret mūsu darba kvalitāti, lai aizvests būtu raiti, lai papīri sakārtoti ātri utt. Katram
darbiniekam ir fiksēta alga un motivācijas sistēma, kura, piemēram, mežizstrādē atkarīga no pārdotās koksnes vērtības, lai viņam būtu pamatojums no cirsmas iegūt maksimālo vērtību.

– Kas var iestāties kooperatīvā?
– Ikviens meža īpašnieks, ja viņa mežs atrodas Latvijas teritorijā. Sākotnēji mums bija 7 ha ierobežojums, kopsapulce atcēla šo limitu. Tagad pie mums var nākt jebkurš, ja viņam ir nulle komats viens hektārs meža, – viņš ir mūsu klients. Reizēm tādi arī atnāk, bet, tad viņi uzraksta Eiropas projektu, saņem atbalstu un iestāda vēl mežu. Pret visiem biedriem izturamies vienādi – liela vai maza meža īpašnieks, jo kooperatīvo sabiedrību likumā, ir ierakstīts – viens biedrs, viena balss. Mūsu darbs ir palīdzēt labi apsaimniekot mežu neatkarīgi no tā lieluma.

– Cik liela ir biedru nauda?
– Biedru nauda neeksistē. Ir divi maksājumi, kas saistīti ar kooperatīvo sabiedrību, pirmais ir iestāšanās nauda – 70 EUR, ko var maksāt tūlīt vai no pirmā darījuma. Otrs ir 5.68 EUR/ha, ar kuriem cilvēks izpērk pajas, un tā ir viņa daļa uzņēmumā. Domājot par lielajiem meža īpašniekiem, mēs esam uzlikuši simts hektārus kā griestus paju maksai – 568 EUR ir maksimums, kas būtu jāmaksā, iestājoties mūsu sabiedrībā.

Pāraugušu un mizgraužu iznīcinātu egļu baļķi Slovēnijā – ilustrācija tam, ka, pārāk ilgi audzējot kokus, zāģbaļķu vietā sanāk malka.

– Ar kādu mērķi meža īpašnieki biežāk iestājas kooperatīvā?
– Visbiežāk grib izstrādāt mežu jeb pārdot koksni, jo daudz dzirdējuši dažādus stāstus par mežu uzpircēju negodīgu rīcību. Turklāt kooperatīva biedriem ir vieglāk apgūt Eiropas naudas, jo saņem gan mūsu atbalstu, gan papildu punktus. Cilvēks, vēršoties pie mums, saņem vēstuli ar informāciju par kooperatīva kontaktpersonu savā reģionā, ar kuru tālāk risina visus mežsaimnieciskos jautājumus. Kā kooperatīvam mums Eiropas Savienība maksā par meža īpašnieku konsultēšanu, tāpēc šie reģionālie speciālisti aizbrauks uz mežu, pārrunās konkrētos jautājumus un īpašnieka vēlmes, lai pieņemtu lēmumus par tālākām darbībām. Un tas meža īpašniekam nemaksās neko. Gribam būt ilgtermiņa, godīgs sadarbības partneris, uz kuru var paļauties privātais meža īpašnieks to jautājumu risināšanā, kurus viņš nedara vai nesaprot pats.

– Ko meža īpašnieks iegūst, iestājoties kooperatīvā?
– Mēs atšķiramies ar to, ka nevienu nešķirojam, un, pie mums atnākot, tā nav loterija, kā pret tevi izturēsies. Gan no meža īpašnieka, kas aizdomīgi skatās pakaļ katram centam, gan no īpašnieka, kas saka, ka te ir cirsma, neko no tā nesaprotu, man vajag naudu, mēs par savu darbu paņemsim vienādu naudas summu. Ir vadlīnijas, pēc kurām mēs paņemam naudu par kādu pozīciju, bet pārējais paliek īpašniekam. Mēs cenšamies neņemt daudz naudas ārā no īpašnieka kabatas, no darījuma. Mēs izturamies vienādi pret visiem īpašniekiem, jo visi ir mūsu biedri, nešķirojām tajos, kuri saprot, ko dara, un tajos, kuri nianses neizprot. Tas ir tikai normāli, ka meža īpašnieks strādā ar viņam daļēji piederošo uzņēmumu, kurā pret viņu izturas godīgi, racionāli un neizmanto viņa nezināšanu.

– Cik pārskatāms vai caurspīdīgs ir meža apsaimniekošanas process, cik daudz īpašnieks no tā visa var redzēt? Vai tas ir tikai uzticības jautājums?
– Mums ir izveidota uzskaites sistēma, kurā meža īpašnieks var ieiet autorizējoties un apskatīt operatīvo situāciju – kādi ir bijuši darbi, ieņēmumi vai izdevumi viņa objektā. Pēc darbu veikšanas īpašnieks tiek aicināts aizpildīt audita anketu, lai varam saņemt atgriezenisko saikni par sadarbības sekmīgumu. Tādā veidā mēs cenšamies mērīt un uzturēt kontroles sistēmu, lai nodrošinātu darba kvalitāti. Interesanti, ka cilvēki visbiežāk liek kritiskas atzīmes mūsu audita anketās, kad ir nepiemēroti laika apstākļi zāģēšanai – slapjie rudeņi, ziemas bez sala u.tml.

Mūsu darbinieki organizē, uzrauga, konsultē, bet reālos darbus veic līgumpartnetri. Mēs nedzenamies pēc zemākās cenas pakalpojumu tirgū, jo zemākā cena visbiežāk nāk komplektā ar zemāku kvalitāti un tad ir jākontrolē papildus, kas attiecīgi ir izdevumi.

– Kā ar dabas vērtībām privātajos mežos?
– Mums valstī dabas aizsardzības sistēma nav draudzīga meža īpašniekiem, kā tas ir Skandināvijas valstīs. Tāpēc par darbībām, ko īpašnieks ir nolēmis veikt dabas aizsardzībā, viņš nesaņem kompensāciju. Ja Zviedrijā meža īpašnieks ierauga dabas retumu, viņš aiziet pie valsts pārstāvjiem un informē par to. Valsts nevis uzliek dažādus liegumus, bet piedāvā noslēgt terminētu līgumu šo vērtību saudzēšanai un samaksā vairāk, nekā spētu ekonomiski iegūt no mežkopības šajā laika periodā. Līguma termiņam beidzoties, īpašnieks var izvēlēties pārtraukt sadarbību un izmantot mežu saimnieciski vai pagarināt esošo līgumu, jo abas puses ir ieinteresētas to darīt. Latvijā tādas kompensāciju sistēmas nav –
īpašnieks vai nu ir gatavs no savas kabatas subsidēt vides vērtības, vai arī likvidēt to lietu, kas viņam traucē strādāt saimnieciski.

– Vai dabas skaitīšana ir ietekmējusi saimniecisko darbību?
– Cilvēki baidās, ka valsts uzliks ierobežojumus, un cenšas zāģēt visu pēc kārtas. Tā ir reālā situācija privātajos mežos. Mēs strādājam meža īpašnieku interesēs, redzot, ka kāds nogabals dabas skaitīšanā varētu tapt pieskaitīts, mēs par to informējam īpašnieku. Jo viņš ir atnācis pie mums, lai mēs palīdzam viņam apsaimniekot mežu, mums ir viņš jāinformē par šādām lietām un riskiem, par jebko. Tālāk jau ir viņa lēmums, ko ar to darīt.

– Šogad privātīpašnieki cērt mazāk – to ietekmējis Covid vai citi iemesli?
– Pārsprādzis koksnes cenu burbulis. Tā ir Latvijas specifika – koksnes cenas mēdz izteikti svārstīties, ne tikai pa sortimentiem, bet arī reģionāli – ir vietas, kur egli var pārdot par labu cenu un kur egli pārdot tagad nevajag. Katru dienu esot tirgū, monitorējam šo situāciju. 2019. gadā pārdevām 140 000 m3 koksnes, veidojot apgrozījumu 7.3 miljoni EUR. Līdz tam ir nonākts piecu gadu laikā, jo tikai ar 2015. gadu reāli sākām strādāt. Pirmie gadi bija lēnas iešūpošanās laiks. Piecu gadu laikā soli pa solim esam attīstījuši sava darba modeli, kura pamatā ir norēķins ar meža īpašnieku pēc reāli pārdotajiem sortimentiem, nevis uzreiz pēc novērtēšanas, kā tas bieži notiek, pārdodot cirsmas. Šāds ceļš ir ilgāks, bet godīgāks. Meža īpašnieks kailcirtes novērtēšanas brīdī nevar zināt, cik kādas koksnes tur ir un cik tas var maksāt. Līdzīgi ir ar kopšanas cirti, kurā nevar objektīvi novērtēt krāju, jo ir daudz faktoru, kas to ietekmē. Mūsu modelī mežizstrādātājs veic krājas kopšanas cirti tā, kā tam jābūt, nedzenoties pēc taisnā koka, līko atstājot, jo viņam nav jāatpelna nauda no koksnes, bet jāizdara savs darbs – pareizi jāizkopj mežaudze. Pēc tam ir sortimenti pie ceļa, kurus pārdodot, īpašnieks dabū naudu un ar viņu notiek norēķins. Manuprāt, šis modelis kopšanas cirtēs ir vienīgais iespējamais, jo īpašnieks zāģēšanas laikā katram kokam nestāvēs blakus un nekontrolēs.

– Kā veidojas koksnes cenas?
– Skandināvijā ir salīdzinoši viegli strādāt, jo tur cenas ir stabilas, savukārt mums tās lēkā augšā, lejā. Pamatā tas ir saistīts ar koksnes eksporta apjomiem, tāpēc cenu politika otrpus jūras nosaka cenu līmeni papīrmalkai pie mums. 2018. gadā skandināvi izdomāja, ka pirks koksni vairāk, un cenas nesamērīgi pieauga. 2019. gada pavasarī viss nāca lejā, un pašlaik mēs pret 2018. gadu esam sliktas cenas situācijā. Savukārt, salīdzinot ar 2017. un 2016. gada cenām, šobrīd ir augstas cenas. Kaut gan cilvēkam, kas neseko līdzi situācijai, var šķist, ka tagad ir zemas cenas. Tomēr lielākajai daļai sortimentu patlaban ir mūsu reģionam normāls cenu līmenis, piemēram, finierkluči joprojām ir tuvu 2018. gada cenai. Taču ir jātur roka uz pulsa. Nezinām, kā būs pēc mēneša.

Vīruss šogad radīja neskaidrību koksnes tirgū, jo aprīlī šķita, ka tūlīt visa dzīve apstāsies. Valsts pieņemtie lēmumi par pašizolāciju un citi ierobežojumi noveda pie ekonomiskās darbības piebremzēšanās, rezultātā pieprasījums pēc koksnes samazinājās. Neziņa un neskaidrība par ierobežojumu atcelšanu, vai būs otrais slimības vilnis, kad būs vakcīna, zāles, uzņēmējus darīja piesardzīgākus. Samazinājās apjomi, un sāka svārstīties cenas, radot stresu koksnes pārstrādes ķēdē, kuras galā ir meža īpašnieks. Viņam šī situācija ir neskaidra, tāpēc viņš nolemj zāģēšanu labāk atlikt. Tāpēc iegūtās koksnes apjomi privātajos mežos samazinās, kaut arī cenas joprojām ir normālā līmenī. Ja kāds gaida, ka pēc diviem, pieciem vai desmit gadiem cenas būs 2018. gada līmenī, lai zina, ka jāsakrīt daudziem faktoriem gan dabas, gan cilvēku pieņemto lēmumu pusē. Ja mēs skatāmies pēdējos 20 gadus, nekas tāds kā 2018. gadā nav bijis. Gaidot nākamo cenu burbuli, jārēķinās, ka tas var būt pēc 10, 15 vai 20 gadiem.

– Kā turpinās sadarbība ar meža īpašnieku pēc mežizstrādes?
– Parasti īpašniekam tiek piedāvāts no ienākumiem par pārdoto koksni rezervēt naudu meža atjaunošanai, un daudzi to izmanto. Tad mēs savukārt zinām – varam droši iet un darboties, un plānot tālākās mežsaimnieciskās darbības, kuras jāsaskaņo ar īpašnieku, – stādīšana, aizsardzība, kopšana, Eiropas finansējumu piesaiste. Mēs īpašniekiem skaidrojam – lai uz viņu zemes augtu vērtīgs mežs, tas ir jāstāda. Ja vienalga, tad mežs atnāks pats, bet tas nebūs vērtīgs mežs. Meža nozarē mēdz teikt, Latvijas klimatiskajos apstākļos labā augsnē pēc 150–200 gadiem visur augs egle. Taču, ja gribat egli jau rīt, tā tur ir jāiestāda.

Var jau arī nelikties ne zinis un pēc tam brīnīties – bija tik lielas koksnes kaudzes, bet naudas ir maz. Tāpēc mežs ir jāatjauno. Arī Somijā, Zviedrijā 90–95 % izcirtumu atkal tiek iestādīti koki, tur cilvēkam neienāk prātā nozāģēt un neatjaunot.

Kopumā mēs katru gadu iestādām gandrīz miljonu meža stādu mūsu biedru platībās. Lielāko daļu nopērkam AS Latvijas valsts meži uzņēmuma kokaudzētavās, jo pēc pieredze tie stādi ir kvalitatīvi, ātri ieaug un ir dzīvotspējīgāki. Tāpēc mums pēc iespējas mazāk ir jāatgriežas šajās platībās ar papildināšanu, kas veidotu vēl papildu izmaksas.

– Kurā virzienā redzat kooperatīva attīstību?
– Šī gada prioritāte būs nepazaudēt sasniegto pandēmijas dēļ. Mēs esam uzbūvējuši organizāciju ar cilvēkiem, tehniku, telpām, programmām un akumulējuši gan profesionālās zināšanas, gan par mūsu klientiem, un svarīgi ir visu šo nepazaudēt. Šis gads nebūs viegls, jo zāģēšanas apjomi ir mazāki. Tādēļ, ka cilvēkiem vēl joprojām šķiet, ka pēc dažiem gadiem atkal nāks lielo cenu burbulis, – viņi dzīvo ilūzijās, kurām nav reāla pamata.

Protams, mums ir arī ambīcijas turpināt meža īpašnieku piesaisti kooperatīvam, jo ir labs piemērs skandināvu mežsaimnieku kooperatīvi ar biedru skaitu desmitiem un simtiem tūkstošos. Arī Latvijā ir apmēram 100 000 meža īpašnieku, bet liela daļa no viņiem ir mazi. Jebkurā gadījumā – mums vēl ir, kur augt, divas trešdaļas meža platību joprojām ir Latvijas ģimeņu īpašumā, un tā ir mūsu mērķauditorija.