, .
Vārda dienu svin: Konrāds, Sebastians

Kooperācija viena neglābs piensaimniecības nozari

Ruta Keiša - 2020-10-21 12:44:50
Kooperācija viena neglābs piensaimniecības nozari

Krīzes situācijās nepadarītie mājasdarbi atspēlējas. Varbūt daudziem šķiet, ka spēcīgi  kooperatīvi piensaimniecības nozarē palīdzētu pārvarēt šībrīža grūtības – straujo piena  iepirkuma cenu samazinājumu. Bet vai tā patiesi būtu?

Ražošanas izmaksas un tirgus prognozes
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) aprēķini par piena ražošanas pašizmaksu liecina, ka 1 kg piena saražo-šana mazās saimniecībās izmaksā vismaz 35 centus, vidējās un lielās aptuveni 30 centus. Elektrības un degvielas izmaksas piena pašizmaksā lielās saimniecībās (200 un vairāk govis) veido vidēji 7 %, bet mazās saimniecībās (līdz 50 govīm) – 15 %. LLKC ekonomistu veiktie aprēķini liecina, ka resursu cenu samazinājums par 20 % atstāj ļoti nebūtisku ietekmi uz piena ražošanas pašizmaksas samazinājumu gada griezumā. Piena iepirkuma cenas samazinājums par 20 % nozīmē par 0.06 EUR/kg zemāku piena cenu zemniekam, savukārt energoresursu (degviela, elektrība) samazinājums par 20 % piena kilograma pašizmaksā ietaupa vien 0.005−0.01 EUR. Vislielāko īpatsvaru pašizmaksā veido pirktā lopbarība, atalgojums un ēku, tehnikas uzturēšana. Šīs izmaksas lielās saimniecībās pašizmaksā veido 60 %, bet mazās –  45 % (jo lielāka saimniecība, jo lielāks īpatsvars).

LLKC norāda, ka pat ļoti straujš energoresursu cenu pazeminājums būtiski nekompensē piena iepirkuma cenas kritumu. Jāņem vērā, ka daudzi zemnieki degvielu iepērk gada sākumā ar rezervi priekšdienām, tādējādi pašreizējais cenu kritums viņu saimniecisko darbību neietekmē. Arī elektroenerģijas tirgotāji saimniecībām nepiedāvā pārslēgt līgumus par izdevīgākām cenām.

Starptautiskais Piena pētniecības tīkls IFCN, kurā darbojas arī LLKC eksperti, pētot Covid–19 ietekmi uz piena nozari, prognozē tajā straujas cenu svārstības ar iespējamu īslaicīgu globālas vidējās cenas samazinājumu līdz pat 50 % salīdzinājumā ar piena cenu februārī. Gada otrajā pusē IFCN prognozē pakāpenisku cenas pieaugumu, tai nostabilizējoties vidēji par 20 % zemākā līmenī nekā bija gada sākumā. Lai arī tirgus attīstības scenārijus šajos apstākļos ir ļoti sarežģīti prognozēt, IFCN tomēr paredz piena cenas pieaugumu 2021. un 2022. gadā. Piena tirgus pētnieki krīzes pārvaldīšanai valstu valdībām iesaka izmantot dažādus atbalsta instrumentus, sākot no ienākumu atbalsta zem-niekiem līdz pat dažādām programmām patēriņa veicināšanai.

Tirgus vara – tikai apvienojot spēkus
   Mārtiņš Cimermanis, LLKC valdes priekšsēdētājs: „Valdības lēmums par zaudējumu kompensāciju lopkopības nozarēm, tajā skaitā piena ražotājiem gadījumā, ja Covid–19 dēļ iepirkuma cenas samazinās vairāk nekā par 20 %, ir bijis savlaicīgs un vietā. Atbalsts –  86 EUR par govi – tiek piešķirts kā vienreizējs maksājums, ja piena iepirkuma cena nokrīt no pašreizējiem vidēji 0.28 EUR līdz 0.228 EUR un zemāk par 1 kg. Ar šādu piena cenu un atbalstu zemnieki var iztikt neilgu laiku. M. Cimermanis atzīst, ka neatkarīgi no tā, kādi ir kārtējās krīzes cēloņi, saasinās jautājumi, kas ir aktuāli ikdienā. Par kooperācijas efektivitāti piensaimniecības nozarē tiek runāts dažādos līmeņos. Taču skaidrs, ka bez savas pārstrādes rūpnīcas kooperatīvu darbība nevar dot gaidītos rezultātus...

M. Cimermanis: „Ne jau visas organizācijas, kam it kā ir kooperatīva statuss, tam tiešām atbilst. Latvijā patlaban tādu ir ap 30, taču liela daļa ir tikai starpnieki un piena savācēji, kas uz ražotāja – lopkopja rēķina grib nopelnīt. Zemnieks bieži vien ir pateicīgs par to vien, ka svaigpienu kāds regulāri nopērk un aizved. Veiksmes stāsts atklājas tādā tālredzīgā saimniekošanā, kādu īsteno, pie-mēram, piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība Straupes piens, kam ir sava ražošana, produkcijas pārstrāde un tirdzniecība.

Ievērojama daļa Latvijas svaigpiena tiek eksportēts uz Lietuvu. Kooperatīva Piena ceļš apvienošanās ar Igaunijas piensaimnieku kooperatīvu E–piim, izveidojot Baltijas reģionā pirmo starpvalstu koope-ratīvu SCE E–Piim, ļauj domāt, ka puse Latvijas svaigpiena nu aizceļos pie ziemeļu kaimiņiem, kur Latvijas un Igaunijas zemnieku kooperatīvam piederošā jaunā piena pārstrādes rūpnīcā tiek plānots pārstrādāt 1000 t piena dienā. Un tas jau ir ceļš uz pasaules tirgu.

Kāpēc Latvijā PKS nespēj apvienoties un spēkus  veltīt pārstrādes organizēšanai? Iemesli ir dažādi. Viens –  negatīvā pieredze ar Jelgavas rūpnīcu. Nelaimīgas ap  stākļu sakritības dēļ tās nākotni ietekmēja iepriekšējā krīze. Otrs –  mūsdienīgai, modernai rūpnīcai nepieciešamas milzu investīcijas, kas Latvijas piensaimniekiem vieniem pašiem īsti nav pa spēkam. Ir arī psiholoģiski faktori. Kritiskās ekonomiskās situācijās jāprot pārvaldīt ražošanu, lai noturētos, taču mūsu zemnieki ļoti ātri mainīja domas un pārmetās uz citiem kooperatīviem. Zemniekiem svarīgi kontrolēt visu sava saražotā svaigpiena ceļu līdz patērētājam. Tikai tad zemniekam būs spēks un viņa darbs būs atbilstoši atalgots. Pašlaik joprojām lielāko peļņas daļu paņem pārstrādātāji un tirgotāji.”

Kas ir kooperācija? – Akadēmiskā terminu datu bāze norāda: apvie-nošanās organizācijās, kas veic saimniecisku darbību, lai sekmētu savu biedru materiālo un garīgo labklājību.
Termins kooperācija ir cēlies no latīņu valodas vārda cooperation, un tas apzīmē kopdarbību, sadarbību, līdzdarbību, līdzdalību. Latvijas Republikā spēkā ir Kooperatīvo sabiedrību likums (1998), kas definē, ka kooperatīvā sabiedrība ir brīvprātīga fizisko un juridisko personu apvienība, kuras mērķis ir sniegt pakalpojumus tās biedru saimnieciskās darbības efektivitātes paaugstināšanai.

Kooperatīvi – balsts Latvijas laukiem
PKS Pienupīte savas darbības laikā kopš 2009. gada ir sekmīgi attīstījies, kāpinot gan savu apgrozījumu, gan palielinot biedru skaitu, šobrīd apvienojot turpat 130 saimniecības no Bauskas, Jelgavas, Iecavas, Rundāles, Tērvetes un Dobeles novadiem Zemgalē un no Kocēnu, Raunas, Garkalnes, Smiltenes, Valkas, Lielvārdes un Salaspils novadiem Vidzemē.

   Mirdzai Feldmanei, kooperatīva vadītājai, ir bagāta piere-dze piensaimniecības nozarē kopš 1980. gada. Viņa atceras, ka tolaik Zemgalē, Elejas pusē, bijušas teju 300 saimniecības, kas piegādājušas pienu. Patlaban Elejā nav neviena. M. Feldmane atzīst: „Tā bija cita, atšķirīga ekonomika, taču piena lopkopība laukos joprojām ir svarīgs iztikas avots daudzām ģimenēm. Pašreizējā cenu politika nav draudzīga ne patērētājam, ne ganāmpulku īpašniekiem. Krīzes situācijā veikalu cenās taču neredz ne mazākās izmaiņas. Arī no esošajiem pārstrādes uzņēmumiem ne visi pieder mums. Dažviet cena piena ražotājam samazinājusies pat par 7 centiem. Tas cilvēkus dzen izmisumā, un viņiem šodien nepalīdz statistikas aprēķini, ka pēc pusgada vai gada būs labāk. Lielajām saimniecībām ar vairākiem simtiem vai pat tūkstošiem slaucamo govju kooperācija patiesībā  nav nepieciešama. Taču visiem zināms, ka cenas, ko maksā lielajiem un mazajiem, ir atšķirīgas, turklāt uz mazo saim-niecību rēķina. Ir minējumi, ka pastāvot arī cenu vienošanās.

Atklāti sakot, kooperatīvi šobrīd ir kā sociālā darba veicēji laukos, kas atbalsta mazās saimniecības un paņem no zemnieka arī nelielu daudzumu svaigpiena. Mums vēl tāls ceļš līdz tādam līmenim, kā piemēram, Norvēģijā, kur gada sākumā satiekas kooperatīvu vadītāji un pārstrādātāji, lai vienotos par kopējām vadlīnijām un strādātu vienoti. Latvijā ir notikusi astoņu kooperatīvu otrās pakāpes apvienošanās kooperatīvā Baltu piens, lai veicinātu loģistikas sakārtošanu un novērstu nevajadzīgu savstarpējo konkurenci.

Tālredzīgas lauksaimniecības politikas trūkums krīzes laikos sevišķi jūtams. Polijas valdības atbalsts lauksaimniekiem ir bijis gluži atšķirīgs, tur zemniecībā nav tādas noslāņošanās kā pie mums. Latvijas laukos lielo zemnieku saimniecību īpatsvara palielināšanās neko labu nākotnē nesola. Arī paaudžu maiņa norit smagi... lauksaimnieku vidējais vecums ir ap 60. Mēs varam izdzīvot krīzēs un savas valsts iedzīvotājus paēdināt ar visu, kas nepieciešams, tikai vairāk jādomā par tiem, kas laukos vēl ir ar mieru strādāt un ražot.”

   Indulis Jansons, Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs: „Uz kooperācijas gaitu piensaimniecības nozarē vajadzētu paraudzīties paškritiski vispirms pašiem šajā nozarē strādājošiem. Labi iesāktas lietas dažkārt netiek paveiktas līdz galam. Piemēram, SIA Latvijas piens cieta neveiksmi gan krīzes dēļ, gan, jāatzīst, līdzīpašnieku, zemnieku pieredzes trūkuma un zināmā mērā arī uzņēmības trūkuma dēļ. Mēs pārāk daudz laika tērējam citu kritizēšanai un bieži vien sarežģītā situācijā nerīkojamies, nogaidot, ka būs kāds cits, kas apņemsies darīt un virzīt lietas kopīgu interešu vārdā. Diemžēl brīdī, kad vaja-dzēja saliedēt spēkus, vienotas rīcības nebija...

Latvijas piena pārstrāde nespēj pārstrādāt visu saražoto svaigpienu, un daļa aiziet uz Lietuvu. Bez savas  rūpnīcas, kur galvenie noteicēji būtu zemnieki, kooperatīvu dalībnieki, nopietna nozares attīstība nenotiks. Tāpat ne mazāk svarīgi ir izzināt produkcijas noieta tirgu Eiropā un darīt visu iespējamo, lai tajos nonāk Latvijas piena produkti.” 

 

 

 

 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Vilks aitās!
Vilks aitās!

Aitkopība mūsu valstī pārsvarā attīstīta Austrumlatvijā, kur reljefa specif...

Lai kāju vannas sniegtu rezultātu
Lai kāju vannas sniegtu rezultātu

Kaut arī kāju vannošana ir tikai daļa no pasākumiem, kas jāveic nagu slimīb...

Lāčplēša piens toreiz un tagad
Lāčplēša piens toreiz un tagad

Lielvārdes pagastā savulaik bija slavens kolhozs Lāčplēsis, kas savus ziedu...

Esi dabas draugs – izmanto digitālās iespējas vides saudzēšanai!
Esi dabas draugs – izmanto digitālās iespējas vides saudzēšanai!

Dabas vērtību saglabāšana vienmēr bija un būs aktuāla, tādēļ, pirms doties ...