Saimnieks LV / 2026.gads (Maijs)

99 % Latvijas iedzīvotāju uzturā lieto kartupeļus, 31 % iegūst pārtiku bez maksas no pašu vai radinieku dārziem/saimniecībām, no tiem, kuriem ir šāda pieeja, 76 % piemin tieši kartupeļus (SKDS aptauja pēc AREI pasūtījuma). Tomēr kartupeļu audzēšanas platības Latvijā dramatiski sarūk. 

Šodien lielākās kartupeļu audzētājas pasaulē ir Ķīna un Indija. Tradicionāli lielie kartupeļu audzētāji – eiropieši uzsver, ka viens no attīstības valsts rādītājiem ir tas, ka vismaz puse no saražotajiem kartupeļiem tiek pārstrādāta augstākas pievienotās vērtības produktos (kā saldēti kartupeļu produkti, čipsi un arī ciete). Šāda ir bijusi kartupeļu industrijas virzība Rietumu pasaulē. Tomēr pēc vairākiem globālajiem satricinājumiem mūsu gadsimtā pamazām pārskata kartupeļu vietu un lomu. Vairākās valstīs ir radušās nozīmīgas iniciatīvas (potatogoodness.com ASV; thegoodcarb.com.au Austrālijā; potatoesforever.eu Francijā un Itālijā; interreg-baltic.eu/project/mainpotre/ Latvijā, Igaunijā un Somijā) kartupeļu kā daudzpusīga, vērtīga un stabila ikdienas pārtikas produkta popularizēšanai. Tāpat vairāk uzmanības sākam pievērst tam, ka tieši audzēšana pašpatēriņam sniedz nozīmīgu ieguldījumu mūsu pārtikas drošībā. 

Kartupeļa daudzpusība ļauj tam ieņemt unikālu vietu starp pasaules kultūraugiem. Kartupelis ir vienlaikus tradicionāls un moderns, lokāls un globāls, pieticīgs un ārkārtīgi vērtīgs. 

Pārtikas drošības jēdziena attīstība un kartupeļi kā lokālās noturības resurss 

Pārtikas drošība (food security) mūsdienās ir kļuvusi par vienu no centrālajiem jēdzieniem globālajā politikā, taču šis jēdziens ir salīdzinoši jauns, un tā nozīme laika gaitā būtiski mainījusies. Vispirms ir svarīgi to nošķirt no pārtikas nekaitīguma (food safety). Pārtikas drošība attiecas uz to, vai cilvēkiem ir pieejama un sasniedzama pārtika pietiekamā daudzumā, par pieejamu cenu un atbilstošā kvalitātē. Savukārt pārtikas nekaitīgums ir par veselībai drošu pārtiku – svaigu, bez patogēniem, toksīniem un citām kaitīgām vielām. Abas šīs dimensijas kopā nosaka, vai sabiedrība var būt vienlaikus paēdusi un vesela.

Pēdējās desmitgadēs pievienojies arī jēdziens uztura drošība (nutrition security), kas akcentē ne tikai kaloriju daudzumu, bet arī uzturvielu kvalitāti, lai cilvēki necieš no slēptā bada jeb vitamīnu un minerālvielu trūkuma. Tas ir svarīgs solis prom no vienkāršas vēdera piepildīšanas uz pilnvērtīgu uzturu un veselīgu dzīvi.

Lai gan mūsdienās pārtikas drošība šķiet pašsaprotams politikas mērķis, pēc Otrā pasaules kara tā tika saprasta daudz šaurāk. Dominēja ideja par nacionālo pašpietiekamību pārtikas nodrošinājumā, lai valstīm būtu pietiekami savi resursi un mazāka atkarība no importa. Piemēram, Lielbritānijā kara laikā īstenotā kampaņa Roc uzvarai (Dig for Victory) mobilizēja iedzīvotājus audzēt dārzeņus pašpatēriņam; Rietumeiropā kopumā pārtikas drošība tobrīd nozīmēja vietējo ražošanu un rezervju veidošanu...

Pilnu rakstu lasiet maija SAIMNIEKS LV numurā!