, .
partlycloudy_night -2.5℃
Vārda dienu svin: Dagmāra, Marga, Margita

Jācep ar mīlestību

Dace Ezera , 05-11-2020
Jācep ar mīlestību

Aivars Ozols Grobiņā ir maizes cepējs ar solīdu stāžu – teju 30 gadi. Pa šo laiku apguvis visus lielākos un mazākos knifiņus, lai sanāktu garda maize. Tagad viņš cep savās dzimtas mājās Grobiņas pagasta Baltiņos, kas celta 1931. gadā. Cep maizi un pie reizes atjauno mājas, kur viņam palīdz no Anglijas atbraukusī meita Anna ar ģimeni. Viņa ir arī čakla palīdze maizes cepšanā un noteikti būs tēva aroda turpinātāja, jo šo darbu veic ar mīlestību. Baltiņu maizei ir sensenas receptes – Aivars tās aizguvis no savas mammas, bet viņa savukārt no vēl senākiem senčiem. Var teikt, ka Ozoli ir maizes cepēji vairākās paaudzēs.

Ozolmaizi atpazīst
„Ar maizes cepšanu sāku nodarboties jau Atmodas laiku sākumā, kolhozu gadu beigās. Tas bija Rolavā, tepat manā dzimtajā Grobiņas pagastā. Rolavas maizes cehā es biju mīklas mīcītājs. Sākums bija tāds, ka vietējā kolhoza bijusī partijas sekretāre Olga Bērziņa saaģitēja sievas un vīrus – sākām cept maizi. Pieredzi gūt braucām uz Zirņiem Saldus pusē, kur cepa ļoti garšīgu maizi – rudzu un rudzu saldskābo. Rolavā mūsu komanda bija liela – kukulīšu veidotāji, mīklas mīcītāji, krāsnī licēji un vēl citu darbu veicēji. Nostrādāju tur 4–5 gadus, un pēc maizes bija liels pieprasījums, jo šaipusē bijām vienīgie cepēji. Sākās privatizācijas laiks, un cehs izjuka. Es nospriedu, ka jāmēģina pašam, un tā, ar pārtraukumiem, arī cepu vēl līdz šim brīdim,” stāstīt sāk Aivars Ozols.

Pirms 15 gadiem Aivars atnācis dzīvot uz Grobiņas pagasta Baltiņiem, dzimtas mājām, kur mitusi mamma Maiga, bet pēc tam astoņus gadus pavadījis, strādājot Ziemeļīrijā. Strādājis par autovadītāju, fabrikās, restorānos, pa vakariem – visādus darbus. Nopelnīt jau ārzemēs var, bet tur visa dzīvošana dārgāka, sākot jau ar dzīvokļa īrēšanu. Aivars nolēmis atgriezties dzimtenē, jo arī mamma viena pati palikusi lauku mājās. Tagad jau apmēram 6–7 gadus Baltiņos top Ozola maize – rudzu, rudzu saldskābā, kviešu saldskābā, burkānu, kurkuma, maize ar sēklām, baltmaize, sklandrauši, rabarberrauši, speķarauši, banānmaize. Tirgojot Grobiņas pilsētā Martas kioskā, Liepājā Krūmu ielas veikalā Dūms, nedaudz Liepājas Pētertirgū.

Pirms koronavīrusa parādīšanās visai bieži maiznieks devās uz tirdziņiem, gadatirgiem ar savu cepumu. Daudz cilvēku no tuvējās Grobiņas un Liepājas pasūta Ozola maizi, un saimnieks pats aizved vai pircējs brauc pie maizniekmeistara pēc preces. Maizei ir pastāvīgās kundes, pamatā šo maizīti ēdot vecāka gadagājuma cilvēki, jaunie grib rudzu maizi. Aivars gan nevarot pateikt, kura maizīte vispieprasītākā – dažam garšo gaišā, citam tumšā maizīte.

Meitas Linda un Anna palīdz tētim Aivaram Ozolam pie maizes cepšanas.

Maize caur paaudžu paaudzēm
Nepilni divi gadi, kā no Anglijas ir atgriezusies Aivara meitas Annas Ozolas – Kreices ģimene, un meita palīdz tētim maizes cepšanā – veido kukulīšus un atbild par sklandraušiem. Anna atzīst, ka maizes cepšana ir smags darbs. Kad maize jācep, jāceļas agri, visu laiku jāstrādā pie karstām krāsnīm. Pamatā maizīte Baltiņos tiek cepta divreiz nedēļā, bet, ja ir kādi svētki, tad sanākot arī trīs reizes. Anna teic, ka viņai patīkot cept, ja tā nebūtu, tak to nedarītu. Kas nākotnē būs, to rādīs laiks, jo jaunā sieviete neplāno priekšu. Dzīvi nevarot izplānot, tā reizēm sagādā dažādus pārsteigumus. Anna vēlas pati iemācīties cept maizi. Tagad pieredze esot tikai nedaudz ilgāk par gadu un daudz kas vēl jāiemācās.

Meita atzīst, ka viņa maizi izvēlas pēc noskaņojuma. Vienu dienu rudzu maize, citu – rudzu saldskābā, dažreiz kviešu saldskābā – ēdot visas. Aivars saka, ka tagad viss daudzmaz ejot no rokas,bet iesācējam pagrūti visu ielāgot. Sešgadīgais mazdēls Ernests sakot: „Opi, tu man iemācīsi cept?” Viņš visbiežāk nobaudot mīklu un pārbaudot, vai ir laba. Četrgadīgā mazmeita Kate arī atnākot uzēst mīklu.

Maizes receptes nāk no Aivara mammas Maigas, kurai jau 91 gads, bet vēl ravējot dārzu un palīdzot ģimenei. Maigai receptes pūrā savukārt nākušas no viņas mammas – no Nīcas puses.„Savulaik jau visās lauku mājās paši cepa sev maizīti. Mūsu maizīte arī garšo pēc īstas lauku maizes – cepta maizes krāsnīs. Divas krāsnis man uzmeistaroja Grobiņas amatnieks Ilgvars Bezmers, un es viņam biju palīgs,” tā Aivars.

Pamatā maizes krāsnis kurina ar egļu malku, piejaucot bērzu.

Maize ar īsto garšu līdz Rīgai netiek
„Grūtākais cepšanā ir dabūt maizītes garšu, lai pircējam iet pie sirds. Maizi izcept nav rudzu lauku pāriet. Nav tā – viens moments un gatavs. Ja būs garšīga maize, būs arī pircēji, tas ir pamatu pamats. Ar miltiem gan tagad pagrūti. Mēs izmantojam Latvijā ražotās izejvielas, bet daļai kviešu miltu braucam pakaļ uz Lietuvu – no tiem cepam kviešu saldskābmaizi. Burkānus burkānmaizei iepērkam savā novadā no Kundziņu māju saimniekiem,” pastāsta grobiņnieks.

Pircēji aptuveni vienādi pieprasa visas Ozola maizes, un pietiekoši daudz ir pastāvīgo pircēju. Maizes pirkšana nav atkarīga no gadalaika – pircēji gan ziemā, gan vasarā maizīti pērk vienādi. Ja ir svētki, tad gan ir lielāks pieprasījums un maizniekmeistariem jācep maize arī svētkos, kad citi atpūšas.

„Uz Rīgu mūsu maizīti nav vērts vest, jo tur sabrauc ļoti daudz cepēju un vīrusa dēļ jau arī ļoti daudz kas bremzējas. Maizes cepšanas cepšanas ziņā to gan nejūtam – pieprasījums ir pat lielāks. Par mūsu maizi iet reklāma no mutes mutē, sociālajos tīklos neliekam reklāmu,” paskaidro cepējs.

Saimnieks atzinīgus vārdus teic par sava novada ražotāju biedrību Spēkavots, kas apvieno gandrīz visus novada meistarus. Viens taču nav karotājs! Kopīgi dodoties uz tirdziņiem, un, ja nu kāds no savējiem nevar atbraukt, tad kolēģi patirgo arī viņa preci. Un biedrība meklē iespējas tirgoties. Katru gadu biedrības biedriem tiek organizētas arī ekskursijas. Pēdējā bijusi janvārī, kad devušies pie kolēģiem, Grobiņas novada ražotājiem.

Maizniekmeistars Ozols teic, ka paplašināties nedomājot, jānotur šis līmenis. Maizes konkurence ir ļoti liela – daudz cepēju. Maizi cep daudzi, tomēr katram saimniekam savi klienti, katrs pieradis pie sava meistara.

Daudz kas atkarīgs no malkas Aivars saka, ka galvenais maizes cepšanā ir – lai maizes mīkla labi rūgtu, citādi nekas neiznāks. Maize var arī sadegt, veidoties bieza garoza cepšanas procesā. Cepot rudzu maizi, vajag stiprāku temperatūru, bet saldskābmaizei mazāku. Pamatā maizes krāsnis kurinot ar egļu malku, piejaucot bērzu, malkai jābūt sausai. Egļu malka dod mīkstāku garozu. Ir mēģināts arī ar citu koku malku cept, bet, piemēram, ar ošu malku nevar, jo krāsni bojā, ir liels karstums un maize piedeg. Maizītei vajag kaut ko maigāku, arī alksni piejauc. „Mums ir labs mežsargs Ainars Ozols. Viņš no mums pērk maizi, mēs no viņa malku. Pamatā no cirsmām, kur koki nocirsti un malka paliek,” skaidro grobiņnieks.

„Pircēji mūsu maizīti slavē, teic garšīgu, prasa receptes. Es dodu – nav tur, ko slēpt. Ir viens knifiņš, ko nepasaka, un ar to pietiek – nesanāk. Maize jācep ar mīlestību, bet Liepājas pusē tagad ir ļoti daudz labu cepēju. Jāturas!” sarunu uz optimistiskas nots noslēdz cepējs ar stāžu Aivars Ozols.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Zs Radziņi būs robota govis
Zs Radziņi būs robota govis

Zemnieku saimniecība Radziņi atrodas vienā no Dobeles novada nomaļākajām vi...

Mazliet elegances ekskluzīvie saldumi
Mazliet elegances ekskluzīvie saldumi

Aizputē ar labiem panākumiem darbojas ģimenes uzņēmums Mazliet elegances, k...

ZS Bāči vadības grožus pārņem jaunā paaudze
ZS Bāči vadības grožus pārņem jaunā paaudze

Šoreiz devāmies uz Kuldīgas novadu, kur aktīvs jaunais lauksaimnieks Tomass...

Laiks atjaunot meža inventarizāciju!
Laiks atjaunot meža inventarizāciju!

Droši vien daudzi lasītāji ir saņēmuši Valsts meža dienesta (VMD) mežziņa a...