Dārzs un Drava / 2022.gads (PAVASARIS)

Foto: personīgais arhīvs

Daudzgadīgās, mūžzaļās gastērijas (Gasteria) tāpat kā citi sukulenti mēnešiem ilgi var iztikt bez ūdens. To laistīšanā jāievēro princips – labāk mazāk, nevis par daudz. Gastērijas vēlams pat iekaltēt – tas ļaus izvairīties no dažādām sakņu un lapu puvēm. Melnbrūni plankumi uz lapām liecina, ka gastērijām ticis par daudz ūdens.

Savvaļā gastērijas sastopamas savannās, pustuksnešos Dienvidāfrikā no Namībijas līdz Svazilendai. Agrāk bija uzskaitīts ap 100 sugu, taču līdz ar modernās gēnu noteikšanas metodes ieviešanu to skaits ir sarucis līdz 29. Gastērijas savā dzimtenē aug uz klintīm, to nogāzēs, akmeņainās, smilšainās vietās ar caurtekošu, ātri aiztekošu ūdeni. Tādējādi gastērijas izveidojušās par ātrās reaģēšanas augiem, kas iemanījušies nekavējoties uzņemt ūdeni ar saknēm un to uzkrāt biezajās lapās iztikai, iestājoties sausuma periodam.

‘Gasteria glabra’

‘Gasteria multipunctata’

Gastēriju vārds ir nācis no latīņu valodas vārda gaster – kuņģis. To oranžsarkanīgie ziedi patiešām izskatās pēc kuņģa. Daudzie ziedi, kas pakāpeniski atveras no apakšas līdz galotnei, ir sakārtoti garās, zarainās ziedkopās. Ziedi – stobrveida, pie pamata uzpūsti, nokareni, ar zaļām galotnēm. Parasti zied agri pavasarī, vasarā, bet mēdz būt arī nobīdes. Lai gastērijas uzziedētu, tām ziemas mēnešos vajadzētu nodrošināt 10–12 °C temperatūru un superminimālu laistīšanu. Ja gaisa temperatūru nevar samazināt, augu izskats paliek nemainīgs, bet tie nezied. Ziemas mēnešos, kad gastērijas tikpat kā nelaista, tās var zaudēt visas saknes. Sakņu pazaudēšana gastērijām ir ieplānots, dabisks process. Sākot sukulentus laistīt, gastērijām saknes ataug.

Tautā mēlesveida lapu dēļ gastērijas tiek dēvētas par vērša, govs un citām mēlēm.

Gastēriju ģints pieder asfodēlu (Asphodelaceae) dzimtai. Tām tuvas radinieces ir alojes (Aloe) un havortijas (Haworthia).

Šīs ģintis veido savdabīgus krustojumus: Gasteria x Aloe = Gasteraloe un Gasteria x Haworthia = Gasterhaworthia. Pasaulē no dažādām aloju, havortiju un gastēriju sugām tiek veidotas miniatūras un krāsainas formas. Ir radītas šādas gastēriju šķirnes: ‘Blu Ox’, ‘Io Matsu’, ‘Little Worthy’, ‘White Bubbles’, ‘Snowstorm’, ‘Paris Dam’ u.c.

Gastērijām piemīt interesanta īpašība – jauns augs atšķiras no daudzgadīga ar lapu izskatu un to izkārtojumu rozetē. Katrai sugai ir raksturīgs punktojums lapās. Vienas gastērijas sugas robežās atšķiras augi, kuri auguši atšķirīgos substrātos, vietās utt. Tādējādi gastēriju sugu noteikšana ir ļoti sarežģīta, starp sugām viegli veidojas hibrīdi. Gastērijas ir lapu sukulenti, kam stumbri ir ļoti īsi vai to vispār nav. Lapas sulīgas, ar biezu, cietu epidermu, plankumainas vai kārpainas, lielākoties divās rindās.

‘Gasteria scuberima’

‘Gasteria huttoniae’

‘Gasteria disticha’

Klejo mīts, ka gastērijas esot nelieli augi. Patiesībā no nelielas, piemēram, Hutona gastērijas (G. huttoniae) rozetes 6–7 gadu laikā izaug liels augs, kas diametrā sasniedz 40–50 cm un pie stumbra pamatnes jaunos augus neveido. Lielākā daļa gastēriju, piemēram, melnīgsnējā gastērija (G. nigricans), kārpainā gastērija (G. verrucosa) u.c. veido bagātīgas audzes, saaudzējot pie stumbra pamatnes bezgala daudz jaunu augu. Lai daudzgadīgās gastēriju audzes labi justos, augtu bez problēmām un arī skaisti izskatītos, tās jāstāda augšdaļā platos, seklos bļodveida podos – traukos, lai daudzajām lapu rozetēm pietiktu vietas. Izteiksmīgā, lēzenā traukā stādīta gastēriju audze, kuras skaistuma pastiprināšanai apkārt sabērti nelieli oļi, atgādinās nelielu japāņu dārzu, pie kura pameditēt. Sakņu sistēma gastērijām ir bagāta, plaša, lielākoties orientēta augsnes virskārtā. Ja vajadzīgs, plašo gastēriju audzi var sadalīt pa atsevišķām rozetēm. Pie katras no tām būs saknes, kas, iestādītas atsevišķos podos, tos bez problēmām piesakņos. Lielos podos – traukos var stādīt aloju, havortiju, gastēriju augu kompozīcijas, kā arī pievienot citus sukulentus ar līdzīgām prasībām. Tā kā gastēriju laistīšanai vajag pavisam maz ūdens, tās var stādīt traukos bez apakšējā ūdens noteces atvēruma.

Visieteicamākais gastēriju substrāts sastāv no velēnu augsnes, rupjas grants un sīkiem akmentiņiem. Šādā augsnē gastērijas var augt gadiem. Var sukulentus stādīt kūdras substrātā, bet tad jārēķinās, ka pēc gada vai diviem gastērijas būs jāpārstāda, jo kūdra sakrītas, ātri izlietojas.

Gastērijas visērtāk pavairot ar sānvasām jeb jaunajiem dzinumiem, kas izveidojušies pie vecākaugu stumbra pamatnēm. Jaunaugi ir jau ar saknēm, atliek tikai tos iestādīt podos. Gastērijas pavairo arī ar sēklām un lapu spraudeņiem, taču tad, līdz tiek pie jauniem augiem, paiet ilgs laiks. Gastēriju sēklas sadīgst 22–25 °C aug snes temperatūrā. Lapu spraudeņi ļoti uzmanīgi jāatdala no stumbra pamatnes, jāapžāvē, tad ļoti sekli jāsprauž, piemēram, kūdras substrātā, 20–22 °C siltumā, pie lapu pamata, pēc vairākiem mēnešiem bagātīgi attīstās jaunie stādiņi. Gastēriju pavairošanai var izmantot arī 6–8 cm garas sagrieztu lapu daļas.

Atkarībā no substrāta sastāva gastērijām der kaktusiem paredzētais mēslojums ar samazinātu slāpekļa daudzumu. Jāsargās pārcensties ar mēslošanu, pretējā gadījumā varam neatgriezeniski izmainīt to izskatu.

Gastērijas ir pateicīgs telpaugs – tām nav kaitēkļu, tās labi jūtas telpās ar sausu gaisu, netīko pēc saules un teicami aug arī ēnainās vietās, pat uz palodzes ziemeļu pusē.

‘Gasteria schweickerdtiana’

‘Gasteria verrucosa’