Daudzgadīgās, mūžzaļās gastērijas (Gasteria) tāpat kā citi sukulenti mēnešiem ilgi var iztikt bez ūdens. To laistīšanā jāievēro princips – labāk mazāk, nevis par daudz. Gastērijas vēlams pat iekaltēt – tas ļaus izvairīties no dažādām sakņu un lapu puvēm. Melnbrūni plankumi uz lapām liecina, ka gastērijām ticis par daudz ūdens.

Savvaļā gastērijas sastopamas savannās, pustuksnešos Dienvidāfrikā no Namībijas līdz Svazilendai. Agrāk bija uzskaitīts ap 100 sugu, taču līdz ar modernās gēnu noteikšanas metodes ieviešanu to skaits ir sarucis līdz 29. Gastērijas savā dzimtenē aug uz klintīm, to nogāzēs, akmeņainās, smilšainās vietās ar caurtekošu, ātri aiztekošu ūdeni. Tādējādi gastērijas izveidojušās par ātrās reaģēšanas augiem, kas iemanījušies nekavējoties uzņemt ūdeni ar saknēm un to uzkrāt biezajās lapās iztikai, iestājoties sausuma periodam.

Gastēriju vārds ir nācis no latīņu valodas vārda gaster – kuņģis. To oranžsarkanīgie ziedi patiešām izskatās pēc kuņģa. Daudzie ziedi, kas pakāpeniski atveras no apakšas līdz galotnei, ir sakārtoti garās, zarainās ziedkopās. Ziedi – stobrveida, pie pamata uzpūsti, nokareni, ar zaļām galotnēm. Parasti zied agri pavasarī, vasarā, bet mēdz būt arī nobīdes. Lai gastērijas uzziedētu, tām ziemas mēnešos vajadzētu nodrošināt 10–12 °C temperatūru un superminimālu laistīšanu...

Pilnu rakstu lasiet pavasara Dārzs un Drava numurā!