Dārzs un Drava / 2022.gads (ZIEMA)

Foto: Regīnas Rancānes un Lauras Ozoliņas-Poles personīgais arhīvs, Rolands Ratfelderis

Viņas parasti darbojas tandēmā, papildinot viena otru. Viena par augu slimībām, otra par kaitēkļiem. Viena – gara, otra – īsa, daži pasmejas, iedod kādu iesauku, bet viņas neapvainojas. Viņām patīk būt ar zemniekiem, īpaši ābolu audzētājiem gan ikdienā, gan kādā kopīgā mācību braucienā. Viņas darbojas augu aizsardzībā, un dārzos parasti problēmu netrūkst. Ierasts, ka viņas parasti raksta par kaitīgo organismu ierobežošanu, bet šoreiz par viņām pašām – Lauru Ozoliņu-Poli un Regīnu Rancāni.

– Kā jums šī sezona?
Regīna: – Man vienmēr, sezonu noslēdzot, ir doma, ka nākamajā gadā gan mācīsimies no pieļautajām kļūdām, darīsim visu labāk. Tad pienāk pavasaris ar savām īpatnībām un atkal ir citādi, jo katrs gads ir unikāls un neatkārtojams. Daba neļaus cilvēkam būt noteicējam pār visu. Šis pavasaris bija auksts un lietains, bija grūti tikt galā ar ābeļu kraupi.

Laura: – Pēc ziemas, kas bija emocionāli grūta pasaulē notiekošā dēļ, pavasaris atnāca kā glābiņš. Iespēja darboties dabā dod enerģiju, un darba augu aizsardzībā šogad bija īpaši daudz, tieši tik, lai nemocītu garlaicība.

– No kurienes jūs esat cēlušās un kā nonācāt augu aizsardzībā?
Laura: – Piedzimu un pirmo gadu nodzīvoju Rīgā, tomēr uzskatu, ka esmu kurzemniece no Remtes. Jau bērnībā biju ciešā saiknē ar dabu, ar vecopapu gāju pie bitēm, ogot, sēņot, bet kopā ar vecomammu lasīju tējas zāles un lobīju pupas. Laikā, kad strādāju Aldermaņa dārzniecībā, kāda kolēģe, kas bija uz darba interviju Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrā (LAAPC), ieteica man arī tur pamēģināt aiziet. Sešu darba dienu nedēļa dārzniecībā bija palikusi nesavienojama ar bērna audzināšanu, tādēļ izlēmu pamēģināt. Gāju ar mērķi būt par herbalogu, bet brīva vieta bija entomoloģijā. Tā sākās manas gaitas kukaiņu pasaulē. Vienmēr būšu pateicīga LAAPC vadītājai Ilzei Priekulei, kas noticēja manām biologa spējām un paņēma strādāt nozarē, kas saistīta ar lauksaimniecību.

Regīna: – Es atceros dienu, kad Ilze ieveda Lauru mūsu kabinetā un iepazīstināja kā ar jauno kukaiņu pētnieku – tādu mazu sabijušos meitēnu. Es jau biju pāris gadus LAAPC nostrādājusi, kā students sāku 2003. gadā, Laura atnāca 2006. gadā. Pati nāku no Skrīveriem, no zemnieku ģimenes.

Bērnība tika pavadīta smagā darbā, palīdzot saimniecībā. Vecāki nodarbojās ar piena lopkopību, kas nav no tiem vieglākajiem lauksaimniecības novirzieniem. Tēvam šķita loģiska izvēle sūtīt mani uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti, uz dārzniekiem, jo bija radusies ideja saimniecībā attīstīt arī augļkopību. Tad vecāki izšķīrās un man pašai radās brīva izvēle, kur doties strādāt. Ņemot vērā, ka savu bakalaura un maģistra darbu izstrādāju par golfa laukuma zāliena slimībām un to ierobežošanu, nonācu darba vietā, kas saistīta ar augu aizsardzību.

– Kāda tev, Laura, ir izglītība?
Laura: – Nākot uz LAAPC, biju LU Bioloģijas bakalaurs, strādāju Botānikas un ekoloģijas katedrā. Vēlāk LAAPC izstrādāju savu maģistra darbu par ābolu tinēju. Pēc tam iestājos doktorantūrā, bet pabeigšana gan ir atstāta pensijas gadiem.

– Kāda bija jūsu attīstība, strādājot zinātniskā iestādē?
Laura: – Sāku kā agronoms, kas zinātniskajā iestādē ir zemākā pozīcija, pēc tam kļuvu par asistentu, pētnieku, grupas vadītāju, bet tie jau ir tikai statusi. Galvenais ir gadu laikā uzkrātā pieredze, zināšanas, plašāks skatījums uz lietām. Visam pamatā mīlestība uz to, ko daru, un vēlme palīdzēt zemniekiem, lai viņi varētu veiksmīgi tikt galā ar kaitēkļiem.

Regīna: – Man ļoti līdzīgi, tikai nejauši paspēju kļūt arī par iestādes vadītāju. Piekritu uz pāris nedēļām, kas ievilkās uz pieciem gadiem. Tas nebija man, joprojām uzskatu, ka, vai nu jābūt iedzimtam talantam būt par vadītāju, vai arī tas ir jāmācās un ļoti jāizkopj. Pēc LAAPC reorganizācijaspametu vadītāja vietu un pievienojos atdalītajam zinātniskajam virzienam, kas tagad darbojas Jelgavā un saucas Augu aizsardzības zinātniskais institūts Agrihorts, tagad esmu pētniece. Iesaistos dažādos pētījumos, bet mans mīļākais pētījumu objekts ir ābeļu kraupis un tā ierobežošanas iespējas.

– Bieži vien mūsu dzīves virzību nosaka apkārtējie cilvēki. Kas jums ir profesionālās autoritātes?
Laura: – Paldies Vijai Rožkalnei, kura jau dārzniecībā bija mani ieinteresējusi par dārzkopību. Lika šķirnes mācīties, dažādu kultūraugu audzēšanas nianses, kombinēt augus apstādījumos. Iepriekš par dārzkopību zināju, tik, cik rožu dobi pie vecvecākiem izravēt. Vēl noteikti pieminams entomologs Roberts Cinītis ar savu harizmu, viegli eiforisku soli pa dzīvi, smilšu krāsas putekļu mētelīti un brūno beretīti. Robertam nebija doktora grāda, jo viņš kā īstens latvietis neuzskatīja par vajadzīgu savu doktora darbu pārrakstīt krievu valodā, bet zināšanās par kukaiņiem Latvijā reti kurš varēja un var viņu pārspēt. Viņš bija kolekcionārs, ziemā sēdēja pie savām kukaiņu kolekcijām, neskaitot darba stundas. Īpaša bija arī viņa mīlestība pret bērniem, viņi liptin lipa viņam apkārt.

Regīna: – Par nonākšanu LAAPC esmu pateicīga profesorei Birutai Bankinai, kura ieteica man uz turieni doties. Es biju patiesi lepna par viņas vadībā universitātē izstrādātajiem zinātniskajiem darbiem, jo golfa laukuma zāliena slimības bija inovatīva tēma Latvijā, un, pateicoties profesorei, pētījumi bija kvalitatīvi. LAAPC mana autoritāte un zināšanu pamatlicēja par ābeļu kraupi un prognozēšanas sistēmu RIMpro bija Maija Eihe. Mēs Maijiņu patiesi mīlējām arī kā cilvēku ar ļoti gaišu dvēseli. Vienmēr apbrīnošu, cik daudz augu aizsardzībā un LAAPC ieguldīja Ilze Priekule, kura principā pacēla iestādi jaunā kvalitātē pēc vairāku gadu pagrimuma.

– Vai jūs jūtaties kā zinātnieces?
Laura: – Es vairāk jūtu sevi kā praktiķi. Man vairāk interesē praktiskā zinātne, kuras rezultāts ir pielietojams zemniekiem, nevis iegulst putekļainos plauktos vai interneta nebeidzamajās dzīlēs.

Regīna: – Es stipri spirinos pretī apzīmējumam zinātnieks, man šķiet, ka vairāk esmu konsultants, bet zemnieki mani reizēm sauc par zinātnieku. Ko lai dara, iespējams, kaut kad būs jāpadodas, doktorantūrā es arī no jauna iestājos, ja pabeigšu, varbūt arī pieņemšu šo statusu, bet laboratorijā visdrīzāk tāpat fundamentālo zinātni neattīstīšu.

– Ko jūs kā augu aizsargi domājat par Zaļo kursu?
Laura: – Zemnieki ir ļoti atšķirīgi, ir tādi, kas augu aizsardzības līdzekļus lieto par daudz, ir tādi, kam pietrūkst zināšanu, ir gudri saimnieki ar plašu skatījumu, kas strādā ne tikai maciņam, bet arī domājot, cik tīra zeme mums ir un kas paliks mūsu bērniem. Zemnieks nestrādā tikai savam mūžam, bet arī nākamajām paaudzēm.

Regīna: – Piekrītu un uzskatu, ka bez augu aizsardzības līdzekļiem bieži vien neiztikt, bet tie jālieto pamatoti un pārdomāti. Nedomāju, ka bioloģiski var audzēt kultūraugus lielās platībās, varbūt atsevišķus kultūraugus – rudzus, auzas, bet plašāk audzētos – kviešus, rapsi – nē, ja gribas iegūt arī daudzmaz pieklājīgas ražas. Bioloģiskā saimniekošana prasa daudz lielākas zināšanas, individuālu pieeju, to vieglāk realizēt mazās platībās, kas savukārt ir par maz, lai nodrošinātu valsts ekonomisko attīstību.

– Vai mums būtu jāsatraucas par augu aizsardzības līdzekļu lietojumu?
Regīna: – Mums ir, kur tiekties, lai neizjauktu dabisko līdzsvaru. Būtībā, jau iestādot augļu dārzu, izjaucam līdzsvaru un radām apstākļus, kur savairoties noteiktām kukaiņu un slimību ierosinātāju sugām. Piemēram, kamēr ābeles gadsimtiem auga kā atsevišķi koki, ābeļu kraupis nebija problēma, tagad, kad ābeles ir vienlaidus vairāku hektāru stādījumi, slimība neizbēgami izplatās un augļkopim jāveic vairāki fungicīdu smidzinājumi.

Laura: – Ja par kukaiņiem, tad galu galā kaitēklis nav kaitēklis, kukainis grib ēst, un, ja ir barības bāze – viens kultūraugs, viņš savairojas. Cilvēkam šķiet, ka viss pieder viņam, bet daba jau to nezina. Vispār augļkopība ir interesantāka, jo ir lielāks izaicinājums tikt galā ar kaitīgajiem organismiem, tas nav kā ar laukaugiem, kur katru sezonu var sākt no jauna.

– Kā jūs saprotaties ar zemniekiem?
Laura: – Vislielākā vērtība šajā darbā ir attiecības ar zemniekiem, jo mēs mācāmies no viņu praktiskās pieredzes, pretī dodot savas zināšanas, risinājumus. Veidojas simbioze. Pa šiem gadiem ir iepazīts daudz zemnieku, ar kuriem ir izveidojusies profesionālā sadarbība, ar kādu arī draudzība.

Regīna: – Esam iepazinuši zemnieku rakstura īpatnības, zinām, kā ar kuru runāt, zinām, pie kura braucot, kafiju pa ceļam nevajag ņemt, pacienās. Tāpat arī viņi mūs pazīst un droši vien pieņem arī mūsu īpatnības.

– Ko grib zemnieki no konsultanta/zinātnieka?
Laura: – Recepti – smidzini 5. maijā plkst. 5 ar to un to. Tā nenotiek, daba ir daba, katra sezona nāk ar saviem izaicinājumiem, katra saimniecība dārzkopībā ir unikāla. Augu aizsardzība neatrisinās problēmas, kas ir radušās nepareizi ierīkota stādījuma, nepietiekamas kopšanas, neatbilstošas šķirņu izvēles utt. dēļ. Augu aizsardzība var īslaicīgi kaut ko novērst, bet tā nenodrošinās ilgstošu problēmas risinājumu.

Regīna: – Droši vien arī garantiju, ja es nosmidzināšu, kā ieteicis speciālists, visam jābūt labi. Lai ir kāds, kas uzņemas atbildību, ja neizdodas, bet diemžēl ar neizdošanos ir jārēķinās, jo parasti mijiedarbojas vairāki faktori, kurus mēs nevaram paredzēt. Katrā ziņā, strādājot augu aizsardzībā, nav lielāka gandarījuma, ja redzi, ka rudenī zemnieks vāc bagātīgu, kvalitatīvu ražu un atzīst, ka mūsu ieteikumi ir palīdzējuši.

– Kā atpūšaties un gūstat iedvesmu?
Laura: – Pirms pieciem gadiem iestājos Pirts skolā, pabeidzu to, tagad man ir pirtnieka sertifikāts. Pirts ir svētnīca manam ķermenim un garam. Pirts palīdz atslēgties no uztraukuma, stresa, spriedzes, izzināt sevi, atrast ceļu pie sevis. Brīvajā laikā no darbiem augu aizsardzībā piedāvāju arī pirts rituālus.

Regīna: – Vasarā mans iedvesmas avots ir mans dārzs, puķes. Esmu atklājusi, ka mani aizrauj puķu pušķu veidošana. Gribētu attīstīt arī zīmēšanu un gleznošanu, bet doktorantūra nedaudz traucē un novērš uzmanību.

Laura: – Vēl man ziemas vakaros patīk adīt. Sēņošana un ogošana arī jau no bērna kājas man ir tuva, pat ar papu pamanos kopīgi kādu ogu spainīti pielasīt. Ģimenē tā mums ir sacensība, kuram vairāk baraviku grozā, viss tiek skaitīts, pat ja uz mežu brālis atbrauc ar ķerru.

– Kā visu varat paspēt?
Laura: – Darot!

– Sapnis, ko vēl gribētu dzīvē īstenot?
Laura: – Uzcelt savu pirti un būt zāļu tantiņa.

Regīna: – Būt šeit un tagad, pieņemt dzīves ritējumu ar mieru un pateicību.