Dārzs un Drava / 2025.gads (VASARA)

Foto: Zanes Purnes personīgais arhīvs, publicitātes foto

Amariļļu dzimtas (Amaryllidaceae) sīpolpuķe – hipeastrs (Hippeastrum) ir uzskatāms piemērs tam, cik dzīvelīga var būt reiz pieļauta kļūda. Pirms desmitiem gadu nepareizi publikācijā nodēvēts par amarilli (Amaryllis), šis aplamais hipeastra nosaukums gluži vai iecementējies cilvēku prātos. Būtu jau laiks viest skaidrību, ka hipeastri ir nākuši no Dienvidamerikas kontinenta, bet skaistā amariļļa (A. belladonna) dzimtene ir Dienvidāfrika. Galvenās pazīmes, kas atšķir hipeastru no amariļļa, ir ziedu skaits – hipeastram 2–4, varētu būt arī vairāk, ap 20 cm diametrā lieli ziedu zvani, bet amarillim ir 8–10 uz pusi mazāki ziedi. Hipeastram ir dobs ziednesis, amarillim – ar pilnu vidu. Hipeastrs zied agri pavasarī, februārī, martā, amarillis – augustā, septembrī. Hipeastru ziedu komercaudzētāji pasaulē nereti praktizē šo sīpolpuķu uzziedināšanu divas reizes gadā, jo augam ir īss miera periods.

Izsenis agrs pavasaris telpaugu pasaulē nav iedomājams bez hipeastru lielajiem dažādu krāsu ziedu zvaniem. Šodien hipeastru sugas satopamas botāniskajos dārzos un privātkolekcijās. Visvairāk un visbiežāk audzē hipeastru šķirnes un hibrīdus. Hipeastrus pavairo veģetatīvi, ar atdalītu sānsīpolu no vecākauga, kas 100 % pārmanto visas vecāksīpoliem raksturīgās šķirnes īpašības. Vienā gadā no vecāksīpola var izveidoties viens vai vairāki sānsīpoli, bet var neizveidoties neviens, tas atkarīgs no šķirnes. Pasaulē hipeastru audzētavās, lai īsā laikā iegūtu daudz kvalitatīvu sīpolu un saglabātu šķirņu tīrību, tos pavairo ar meristēmu metodēm. Hipeastru sēklu materiāls ir ļoti dažāds. Pat no vienas konkrētas šķirnes hipeastra iegūtās sēklas visas nekad neatkārtos šīs šķirnes īpašības.

Pēc ziedu apputeksnēšanas (mākslīgās) sēklas nobriest 1,5–2 mēnešu laikā. Gatavās sēklas maijā, jūnijā novāc un tūlīt arī sēj, jo tās ātri zaudē dīgstspēju. Noteikti nav jāgaida nākamā gada pavasaris, ja sēklas uzrodas rudenī. Sētas lapu zemes, kūdras un smilts vai rupjas grants vienādu daļu maisījumā, svaigas hipeastru sēklas sadīgst 2–3 nedēļās. Tām nepieciešama gaisma, gaisa tempeatūra nedrīkst būt zemāka par 18–20 °C. Lai nodrošinātu dīgstiem paaugstinātu gaisa mitrumu, iesētās sēklas vajadzētu apklāt ar polietilēna plēvi. Sadīgušos hipeastriņus piķē, kad tiem ir divas lapas. Pirmos divus gadus audzē bez miera perioda, lai ātrāk iegūtu lielus sīpolus, visu gadu bagātīgi laista un mēslo. Pēc tam audzē kā pieaugušos hipeastrus.

No sēklām izaudzētie hipeastri parasti noder jaunu šķirņu izveidei. Apbruņojoties ar pacietību vairāku gadu garumā, varam savam priekam mājās izaudzēt paši savu unikālu hipeastru.

Ziemas vidū – janvārī, februārī augsnes podiņā vai papīra/plēves iepakojumā iegādātais hipeastra sīpols pašam jāiestāda podā, jānovieto istabas temperatūrā gaišā vietā un jālaista. Pirktajam sīpolam var pamanīt nelielu, zaļu ziedpumpura galotni, kas izaug un uzzied 3–4 nedēļu laikā. Pēc zieda noformēšanās aug lapas, kuru skaits ir atkarīgs no sīpola lieluma, vidēji 4–6.

Ja no šajā gadā ziedējušā hipeastra sīpola vēlas sagaidīt ziedēšanu arī nākamajā gadā, tad jāveic dažādi augšanas un kopšanas pasākumi:

1. Noziedējušo ziedu savlaicīgi nogriež, neļaujot tam veidot sēklas. Sēklu veidošanai augs patērē daudz spēka, mazāk uzmanības veltot sīpola un to lapu augšanai.

2. Hipeastru turpina regulāri un vienmērīgi laistīt. Mēslo katru nedēļu ar sīpolpuķēm paredzētiem mēslojumiem, lai sīpolam un lapām nekā netrūktu, jo no veselīgām lapām ir atkarīga ziedēšana nākamajā gadā.

3. Augustā, septembrī laistīšanu un mēslošanu pakāpeniski samazina, ļaujot dabiskā veidā nokalst lapām. Ja kāda lapa tomēr grib mūžīgi zaļot, to nevajag nogriezt – tas norāda uz individuālu auga fizioloģiju.

4. Hipeastru bez lapām augsnes podā uz 2–3 mēnešiem novieto tumsā, bet var atstāt arī gaismā, apmēram 16–18 °C temperatūrā. Ja gaisa temperatūra būs zemāka, ziedpumpuri izpaliks. Šajā atpūtas laikā sīpolu reizi mēnesī minimāli laista. Hipeastru var pārstādīt pirms miera perioda, bet var arī pēc tā, stādot trūdvielām bagātā augsnē ar labu gaisa un ūdens caurlaidību.

5. Miera perioda beigās sīpolam parādās ziedpumpurs (vai ziedpumpuri), tad hipeastru liek gaismā, pakāpeniski atsākot laistīšanu. Pēc zieda attīstās lapas. Var reizē veidoties gan zieds, gan lapas. Ja sīpolam pirmās izaug lapas, tad ziedu var nesagaidīt, bet nereti mēdz būt, ka zieda formēšanās kāda iemesla dēļ ir aizkavējusies un tas tomēr izaug jau uz lapu fona.

6. Kad hipeastra ziedpumpurs ir 10 cm garš, augu bagātīgi laista un mēslo katru nedēļu.

7. Lai hipeastrs ziedētu ilgāk, augu novieto gaišā un vēsā vietā, aptuveni 14 °C temperatūrā.

8. Vispostošākā hipeastriem ir vīrusslimība, ko dēvē par sarkanajām iedegām, kas parasti parādās audzēšanas laikā gan uz sīpola, gan lapām kā sarkanbrūnas neregulāras svītras, plankumi u.c. formu veidojumi. Ir grūti pateikt, cik lielā mērā iegādātais sīpols ir infi cēts. Ja sarkanās iedegas tikai nedaudz skārušas virsējās zvīņas, tās droši var nolobīt, hipeastru sīpolam tas nekaitēs. Ja sarkanās iedegas ir arī zem noņemtajām zvīņām, tad ar spirta šķīdumā dezinficētu asu nazi tās ne pārāk dziļi (griezuma vietu appūderējot, piemēram, ar kokogli) izgriež. Vīrusslimībai ieļūstot dziļi sīpolā, tiek infi cēti ziedpumpuri, jaunās lapiņas, veidojas nekvalitatīvi ziedi, kroplas lapas utt. Šādu sīpolu vislabāk sadedzināt. No hipeastriem, kas slimo ar sarkano iedegu, neiesaka ņemt sēklas, jo arī tās var būt infi cētas ar šo vīrusslimību. Ārkārtīgi jāuzmanās, lai sarkanās iedegas nepārnestu no slima auga uz veselo, tāpēc nazis, ar kuru griež kādu auga daļu, jādezinficē.

Puķu veikalos nopērkamie uzziedināšanai paredzētie hipeastru sīpoli domāti kā sezonas augi, kurus pēc noziedēšanas nesaglabā. Pirmajā ziedēšanas reizē uzbarotais, milzīgais hipeastra sīpols izveido pat trīs ziedpumpurus, nākošajā gadā sīpols jau ir mazāks (audzētāji neizpauž savus audzēšanas noslēpumus) un ziedu mazāk.