Dārzs un Drava / 2022.gads (PAVASARIS)

Foto: personīgais arhīvs, publicitātes foto

Veiksmīga dārzkopība ir gadiem krāta ilgstoša darba rezultāts. Taču laikmeta dinamika un ekstrēmās pārmaiņas dabā lauksaimniecībai kopumā un augļkopības nozarei jo īpaši izvirza arvien vairāk jautājumu, uz kuriem ātru un vienkāršu atbilžu nav.

Dobeles Dārzkopības institūts (DI) veiksmīgi realizē integrētu nozares, zinātnes un izglītības attīstību. Galvenie darbības virzieni ir uzturēt ciešu saikni ar komercdārzkopību un pārtikas ražošanu un regulāri sadarboties ar zinātniskajām institūcijām un augstskolām, lai veicinātu topošo speciālistu izglītību. Svarīga loma šo mērķu sasniegšanā un ieviešanā dzīvē ir profesionālajiem kontaktiem nacionālā un starptautiskā līmenī.

Dr.agr., Dārzkopības institūta Zinātniskās padomes locekle, Agrotehnisko pētījumu un šķirņu izvērtēšanas nodaļas vadošā pētniece, Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) docente Ilze Grāvīte dārzkopības nozarei veltījusi 30 gadus.

Ilze Grāvīte kopā ar kolēģiem un augļu dārzu saimniekiem nodarbojas ar kauleņkoku – plūmju selekcijas materiāla izvērtēšanu, ziemcietīgu un slimībizturīgu šķirņu izdalīšanu; veic šķirņu salīdzināšanu plūmēm, aprikozēm un persikiem; pēta potcelmu un šķirņu mijiedarbību plūmēm un aprikozēm; veic tehnoloģiju izpēti un konsultē gan pieredzējušus augļkopjus, gan iesācējus. DI speciālisti regulāri piedalās LLU rīkotajās ikgadējās zinātniski praktiskajās konferencēs Līdzsvarota lauksaimniecība un iepazīstina ar jaunākajiem pētījumiem.

Viņa atzīst, ka daudzo pienākumu gūzmā ar visu sirdi vistuvāk jūtas dārziem. Ar gadiem šī sajūta tikai pieaug un nostiprinās vēlme palīdzēt dārzkopjiem ar padomu un zināšanām, lai viņiem viss izdotos, ieguldītais darbs sniegtu gandarījumu un dotu iecerētos rezultātus.

Žurnāls Dārzs un Drava aicināja uz sarunu Ilzi Grāvīti, lai uzzinātu par jaunākajiem novērojumiem nozarē, tās veiksmēm un izaicinājumiem Latvijā un arī tuvākajās kaimiņzemēs.

Šķirne 'Adelyn'.

– Kādi aspekti šobrīd ir aktuālākie jūsu darbā?
– Ņemot vērā mūsu institūta darba specifiku un izvirzītos mērķus, pētījumu rezultāti un to analīze nav iespējama bez ciešas saiknes ar dārzu saimniekiem ne tikai Dobelē. Taču zinātniskajām iestādēm finasējuma piešķiršanas fāzē arvien vairāk tiek pieprasīti ļoti fundamentāli pētījumi, zinātniski raksti un publikācijas augstas rau dzes profesionālos žurnālos, kam, protams, ir sava vieta un nozīme, bet tā tomēr nav mūsu vienīgā misija. Mūsu praktiķi tajos reti atradīs tiešas atbildes uz saviem jautājumiem, un maz būs tādu, kuriem ir laiks šķirstīt izdevumus angļu valodā. Mūsu profesionālajam audzētājam ikdienā vajadzīgi ļoti racionāli ieteikumi.

– Kā ir augusi vai mainījusies mūsu komercdārzu īpašnieku (un ne tikai viņu) interese par dārzu ierīkošanu, kopšanu, šķirnēm utt.?
– Gadu no gada interese jūtami aug. 2007. gadā DI sāku strādāt ar jaunām plūmju šķirnēm – pētījām, izdalījām un reģistrējām perspektīvākās. Plašākā sabiedrībā toreiz valdīja uzskats, ka plūmes svaigam patēriņam nav domātas, un jaunu dārzu Latvijā bija ļoti maz. Šodien varu būt gandarīta, ka audzētāji, kas tās ieviesuši, nav vīlušies šķirņu īpašībās un atzīst to acīmredzamās priekšrocības salīdzinājumā ar agrāk audzētajām šķirnēm. Piemēram, kādreiz daudz audzētās, bet lielus kokus veidojošās renklodes aizstāj jaunās Latvijā selekcionētās un arī introducētās šķirnes.

Augļkopji ir novērtējuši un atzinuši mūsu sadarbības plusus. Ar kopīgā darbā gūto pieredzi viņi jūtas daudz stiprāki, jo visā vajadzīgas zināšanas. Gan Lauku atbalsta dienesta (LAD), gan demo projektos mums ir iespēja regulāri tikties ar audzētājiem, uzzināt viņu vērojumus, atbildēt uz jautājumiem un kopīgi meklēt problēmu risinājumus. Pateicoties šiem projektiem, ar audzētājiem esam uz tu.

– Cik daudz ir šādu partnersaimniecību, kas ieinteresētas sadarbībā ar institūtu?
– Projektos aktīvi iesaistījušās kādas desmit saimniecības, kas regulāri konsultējas un fiksē novērojumus (tie svarīgi kā viņiem, tā mums). Stādījumu platības ir, sākot no 0,5 ha. Iesācējiem allaž cenšos uzsvērt, ka svarīgākais ir spēja nodrošināt pareizu un savlaicīgu kopšanu. Ko līdz liela platība, ja ar to nevar tikt galā... Mūsu sadarbības lielākā vērtība ir ražīgu un kvalitatīvu augļu dārzu izveide un attīstība Latvijā.

Dobelē varam lepoties ar ļoti kvalitatīviem stādījumiem, kas ieinteresē ne tikai zemniekus vai piemājas saimniecību īpašniekus, bet arī mazdārziņu kopējus. Plūmes savas specifikas dēļ nav tāla ceļa mērotājas, varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc dažādās Latvijas vietās aug interese veidot jaunus dārzus. Cilvēki novērtē iespēju divus mēnešus gadā baudīt visdažādākās vietējo šķirņu plūmes un atrast savai garšas gaumei vispiemērotākās. Aizkustinošas ir bērnudārzu grupiņu vizītes. Ar neviltotu prieku viņi metas baudīt šos augļus un vienlaikus iegūst spilgtus iespaidus par Latvijas dārzu pārsteidzošajām bagātībām, kas iedvesmo un priecē gan lielus, gan mazus.

– Kāda loma tajā ir Latvijas dabas apstākļiem?
– Dārzu veidotājiem vienmēr lieku pie sirds, ka vispirms jāizpēta vieta – reljefs, valdošo vēju virziens, augsnes īpatnības u.tml. Pat mazajā Latvijā šie apstākļi var būt ļoti atšķirīgi. Jo rūpīgāk jau sākumā pārdomāsim visus sīkumus, jo labāki pamati tiks ielikti nākotnei.

Dārzā kļūdas grūti labot. Centrāleiropā un Skandināvijā gūtās kolēģu atziņas Latvijas apstākļos ne vienmēr der. Savukārt no Centrāleiropas vai kontinentālā klimata zonas ievestās šķirnes mūsu dārzos ilgi nedzīvo, tāpēc jāizvēlas vietējās.

– Rudenī augļu novākšanas laikā pie jums var iegādāties svaigu produkciju... Noprotams, ka piekrišana ir Daudziem garda pamielošanās rosina vēlmi pamēģināt kaut ko līdzīgu izaudzēt pašam. Kuras šķirnes pircēji iekāro visvairāk?
– Latvieši, kā jau ziemeļnieki, ir uzticīgi saulainajiem toņiem – dzeltenajām. Ļoti pieprasītas un iecienītas ir dzintaraini dzeltenā agrā šķirne ‘Ance’ un tai līdzīgā ‘Adele’. Pagūstam nolasīt, bet saulīte nepaspēj nogatavināt tik, cik pircēji vēlas. Daudziem no vecākās paaudzes vēl atmiņā mūsu klasiskā dzeltenā olplūme, kurai tāds sarežģīts liktenis iegadījies – ražīgākie kloni dažādu peripetiju rezultātā zaudēti. Kopā ar Māru Skrīveli uzsākām to mek - lēšanu dažādās Latvijas vietās, un ir cerība, ka varētu izdoties šo šķirni atjaunot.

– Ko jūs ieteiktu izvēlēties pirmajiem stādījumiem, ar kādu šķirni sākt?
– Tas būtu tāpat kā ieteikt izvēlēties dzīvesbiedru pēc matu krāsas... Garšas gaumes ir tik dažādas, bieži cilvēks pats nemaz īsti nezina, ko grib. Vienam tīk ļoti sulīgs un salds auglis, citam šķiedraināks, tāds, kurā var kārtīgi iekosties. Krāsai varbūt nav izšķirošas nozīmes, svarīgāka ir garša. Kauleņkoku stādījumus, īpaši labu plūmju dārzu Latvijā iespējams izveidot visos reģionos, tas atkarīgs no cilvēka pacietības, darba mīlestības un drosmes riskēt, jo no laikapstākļiem un kaitēkļiem neviens nav pasargāts. Pēdējos gados pavasari uzvedušies tā, ka kauleņkoki ražojuši maz vai nemaz, jo apsaluši vai to stādījumi bijuši pakļauti stipriem vējiem, kas traucējis apputeksnēšanos.

Ieteikt kādam trīs, četras šķirnes grūti, jo katrai savas īpatnības un vajag laiku, lai tās iedzīvotos konkrētajā vietā, kurai arī netrūkst dažādu knifiņu. Tāpēc vislabāk sākt ar mazu platību un vairākām šķirnēm, tad būs vieglāk atrast savas īstās, kuras gribēsies paturēt. Gudrs dārznieks veidos dažāda vecuma dārzus ar stādījumu pakāpenību, tad veiksies gan kopšana, gan ražas vākšana. Tas par spīti laika apstākļu atšķirībām pa gadiem ļaus regulāri iegūt ražu. Ja cieš jaunāki stādījumi, ražo vecāki un otrādi. Izšķirošs pārbaudījums stādījumiem ir pirmā ziema.

– Savās publikācijās jūs norādāt, ka stādījumiem nav ieteicama blīva, smaga augsne. Kā vērtēt smago Zemgales mālu?
– Tādas viennozīmīgas atbildes nav. Ieplakas patiešām neder. Mitrās vietās ieteicams nolūkot maksimāli augstāku pacēlumu, valni. Taču mūsu izpratne un arī zināšanas mainās. Savulaik valdīja uzskats, ka kauleņkokiem piemērota tikai Kurzeme un Zemgale. Tā nav. Pēdējos laikos postošākie vēji ir tieši šajos reģionos, tāpēc aizsargstādījumiem ir milzīga nozīme, un tā jau ir cita nopietna tēma.

– Kādus vēl apdraudējumus dārziem iespējams prognozēt?
– Maigo ziemu ietekmē masveidā parādās kaitēkļi un slimības. Pagājušajā sezonā, piemēram, vīnogulājus daudzviet piemeklēja viss, kas vien var kaitēt. Uzdrošinos teikt, ka lielāku platību īpašniekiem ar dažādu projektu atbalstu varbūt vieglāk novērst apdraudējumus nekā tiem, kam dārzā trīs līdz desmit lolojumi. Augu aizsardzības līdzekļi kļūst aizvien dārgāki, iepakojumi domāti vairumam, līdz ar to mazdārziņu saimniekiem kļūst nepieejamāki. Tā varam nonākt tiktāl, ka izrādīsies izdevīgāk (vai vienkāršāk) kārotos augļus un ogas iegādāties pie komercaudzētājiem.

– Vai Latvijā izaudzēto spējam nopirkt un patērēt?
– Kvalitatīvu augli pārdot, arī pārstrādāt nav problēmu. To atklāj pieredze ar cidonijām, smiltsērkšķiem... Problēma ir mūsu lielummānija – vēlme iestādīt vairāk nekā vajadzētu. Parasti piedāvāju šādu nosacītu fomulu: ja gribas stādīt 0,5 ha, iestādi 0,3 ha; ja velk uz 1 ha, stādi 0,5 ha... Kāpēc? Tāpat kā cilvēkam, arī stādījumiem ir savs noteikts brieduma laiks. Augļukokam tas mēdz būt 3–5 gadi, turklāt jau ar 0,3 ha iespējams pretendēt uz LAD atbalstu. Kāpēc ar to arī nesākt? Ja aiz nepacietības iestādīts par daudz un ir bagātīgs ražas gads, jāveic augļu retināšana, bet to vairs nevar pagūt izdarīt lielā stādījumā vienlaicīgi, un cieš kvalitāte. Paradoksāli, bet tad, kad saimniekam ziedēšana izskatās vārga, rezultāts ir labāks par gaidīto, augļi veidojas lieli un kvalitatīvi. Jāatceras, ka kvalitāte ir drošākais ceļš pie patērētāja.

– Kāda ir sadarbība ar kaimiņvalstīm, kādu informāciju no viņiem gūstat?
– Lietuvieši nebaidās eksperimentēt, mēģina iepazīt šķirnes no Čehijas, Serbijas, Vācijas, tomēr arī Lietuvas klimats ir pietiekami ziemīgs, un ievestās šķirnes nav tik ražīgas. Pēdējā laikā liela Lietuvas kokaudzētava labprāt iepērk mūsu šķirņu potzarus un strādā ar tiem. Maigās ziemas it kā ļauj ieviest dienvidnieciskās šķirnes, taču periodiski ziemas pie mums var būt ļoti bargas, un zaudējumi tad ir neizbēgami. Mums ievest šķirnes no Vācijas ir sarežģīti, jo Latvijas ziemā kokiem un augiem ir garāks miera periods, vismaz pieci mēneši. Savukārt Krievijas un Baltkrievijas šķirnēm neder mūsu biežie atkušņi. Labs piemērs ir pazīstamā šķirne ‘Skoroplodnaja’. Agrāk, kad nebija atkušņu un ziemas bija stabilas, tā labi ražoja katru gadu, tagad mūsu nepastāvīgo  ziemu dēļ tas ir mainījies. Igaunijā uzvaras gājienu sākusi mūsu dzelteno plūmju šķirne ‘Ance’. Eiropas valstīs ir vērojama jauna tendence. Agrāk, kad konferencēs runājām par augļukoku salizturības, ziemcietības īpašībām, lielu interesi nejutām, bet, kopš sals un aukstums ieplūst arvien dziļāk Centrāleiropā, arī tur kļūs aktuāls jautājums par ziemcietīgākām un vēlāk ziedošām šķirnēm.

– Profesionāļiem ir ļoti apdomīga attieksme pret ievestiem augiem, bet nav noslēpums, ka teju vai katrs balkona dārznieks gatavs ņemt pretī visu, ko vien svešzemju tirgus un internets piedāvā...
– Jā, tā ir nopietna problēma, jo ir risks ievest invazīvas sugas, kā arī slimības un kaitēkļus. Tādu piemēru netrūkst. Lielos audzētājus stingri kontrolē – sertificē Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD), bet pārējos... Jaunākā VAAD informācija liecina, ka atkal jauni kaitīgie organismi ievesti gan ar zemeņu un aveņu stādiem, gan citiem augiem. Arī pašlaik tik ļoti grūti ierobežojamo plūmju tinēju reiz ieveda ar importētajām plūmēm. Nelūgtos ciemiņus dārzos paši vien sagādājam, bet katru zemnieku ar smidzinātāju uz lauka esam gatavi teju vai nomušīt, uzskatot par kaitnieku, bet neņemot vērā, ka augi arī ir jāpabaro un jāstiprina un ka barot augu caur lapām zemniekam ir krietni lētāk. Domāju, ka lielākajai daļai sabiedrības nav ne zināšanu, ne izpratnes par to, kas mūsdienās notiek lauksaimniecībā, dārzkopībā, kā viss ir attīstījies un ar kādu atbildību cilvēki šajās smagajās nozarēs strādā. Šaubos, vai patērētāji šodien ir gatavi mainīt skaistu importa augli pret mūsu krusas sasisto vai kraupj pleķa izķēmoto ābolu vai plūmi.

– Kā vērtējat nozares profesionāļu vēlmi mācīties un apgūt visu jauno? Kā redzat paaudžu maiņu un jauno speciālistu klātbūtni augļkopībā?
– Bulduru dārzkopības vidusskolā nepilna laika nodaļā ir ļoti daudz mācīties gribētāju jau vidējos gados, vecumā ap 40 (plus, mīnus), kuri skolu beiguši pirms kāda laika. Vēlme saimniekot zemē un dārzā bieži vien nāk ar briedumu, ne pārāk bieži tā ir jaunības dienu izvēle. Taču mūsu izglītības sistēma uzskaita tikai pilna laika jauniešus. Labs piemērs ir Igaunija. Viņi kopējā statistikā ietver arī t.s. neklātniekus, bet jauniešiem apmaksā ceļa izdevumus uz profesionālo skolu.

Mums, visai agronomijas nozarei, jaunie ir ļoti vajadzīgi, taču vidusskolas negrib, ka viņu devītklasniekus aģitētu par profesionālo izglītību, jo baidās zaudēt audzēkņus un varbūt pat vidusskolas statusu.

Nesen Bulduros lēmām par uzņēmēju stipendijām studentiem (kā Bulduru absolvente vadu Bulduru skolas attīstības biedrību). Viņu vidū ir tādi, kam ir dedzīga interese par visu, ko var apgūt, un ir tādi, kas sākotnēji atnākuši nejaušības pēc, taču Bulduros atklāj daudz vērtīgu zināšanu un ir sajūsmā. Domāju, ka vidusskolas izvēlē pēc 9. klases drīzāk izpaužas vecāku ambīcijas, jo gadu desmitiem profesionālās izglītības prestižs ir bijis zems. Gribētos iedrošināt jauniešus vairāk izvēlēties mācīties profesionālajās izglītības iestādēs un tad iet uz augstskolām. Tad zināšanas veidojas pilnīgākas un augstskolām nav jānodarbojas ar elementāru pamatlietu mācīšanu, bet jau ar kopsakarību un augstāku prasmju attīstīšanu.

– Ar ko šogad iepzīstināsiet konferencē Līdzsvarota lauksaimniecība?
– Kopā ar kolēģi Dainu Feldmani gatavojam rakstu un publikāciju par LAD demo projekta ietvaros veiktajiem pētījumiem ķiršu, plūmju un bumbieru stādījumos. Visā Latvijā tika izvēlēti dārzi, kuros vērtējām jaunās šķirnes salīdzinājumā ar tradicionālajām kontrolšķirnēm. Projekta norises laiks – no 2018. gada līdz 2022. gada nogalei. Ilggadīgiem augļukokiem tas ir ļoti īss termiņš, optimāli būtu astoņi līdz desmit gadi, tomēr par novērotajām tendencēm jau varam runāt.

– Vai ir kas tāds, kas jums ir sagādājis pārsteigumu šajos novērojumos?
– Mani patīkami pārsteidz, cik ļoti atvērti kļuvuši zemnieki, viņi neliedz cits citam padomu, stāsta par pašu pieļautajām kļūdām un dalās priekā par to, kas izdevies.

– Ar kuriem zinātniekiem Baltijā, Eiropā, Skandināvijā uzturat ciešākus kontaktus?
– Mūsu ārzemju parteri zinātniskos un praktiskos pētījumos ir Mireks Sitareks un Elizbeta Rozpara Polijas Dārzkopības institūtā, Babtai Jozuas Lanauskas un Darius Kviklys Lietuvas Dārzkopības institūtā, plūmju selekcionārs Stein Haraldu Hjeltnes Norvēģijā u.c.

– Jūs minējāt, ka cilvēka interese par dārza veidošanu un norisēm dabā liecina par viņa brieduma pakāpi. Kā jūs to izskaidrotu?
– Dārzs – vai tā būtu puķe, koks, vai krūms – nemīl garāmgājējus, bet bagātīgi atalgo tos, kas tam velta pacietīgu darbu, mīlestību un laiku. To spēj nobriedis cilvēks, un tādu Latvijā kļūst aizvien vairāk. Daudzi vēlas mainīt nodarbošanos, kur jūtas izsmelti, un nodoties dārzu kopšanai. Dārzā nekad nav garlaicīgi, nekad nav rutīnas, viss nemitīgi mainās, jo dārzs aug līdz ar mums.