Dārzs un Drava / 2022.gads (PAVASARIS)

Foto: personīgais arhīvs

Ar devizi: NEKAD, NEKAD NEPADOTIES!

Dacīte... Dačuks... Deisy... Tā Daci Rutkovsku sauc kursabiedri, kuriem paveicies LLU agronomos studēt ar viņu kopā un kuri jau vairāk nekā 10 gadus reizi, dažreiz pat divreiz gadā rīko kursa vakarus. Vienā no tādiem dzima ideja – nākošo kursa vakaru taisām pie Dačuka Īrijā. Kā mēdz teikt, trakiem pieder pasaule. Otrā rītā tika iegādātas biļetes. Un tā grupa Latvijas agronomu un ne tik ļoti agronomu ieradās Īrijā, noīrēja busiņu un mēģināja braukt pa ceļa kreiso pusi. Īsti neatceros, vai aplī jābrauc uz labo vai kreiso pusi, bet mājās atgriezāmies visi veseli.

Ir tā, ka daudz par savējiem nemaz nezinām. Šo robu lūkoju aizpildīt tagad.

– Kura ir tava dzimtā puse?
– Cēsu rajona Rozula.

– Kur esi mācījusies?
– Līdz 8. klasei mācījos Rozulas pamatskolā, pēc tam trīs gadus Jaungulbenes 51. PTV augļkopības un dārzkopības skolā. Galīgi nevēlējos to mācīties, bet tajos laikos nebiju iepatikusies dažām skolotājām astoņgadīgajā skolā... Pēc tam 25 gadu vecumā iestājos LLU Agronomijas fakultātes neklātienē.

– Kā radās doma doties ārpus Latvijas?
– Pēc 1. kursa bija iespēja Zemkopības ministrijas apmaiņas programmā doties uz Somiju. Tur pusgadu nostrādāju lauksaimniecībā, slaucu govis, braucu ar traktoru, kombainu utt.

– Kurās valstīs un reģionā vēl biji un kādi tur bija apstākļi augiem, dārzeņiem?
– Pēc otrā kursa aizbraucu uz Gērnesijas (Guernsey) salu Apvienotajā Karalistē. Bija plānots darbs siltumnīcās septiņus mēnešus, bet tie izvērtās pa gariem 15 gadiem. Gadu pēc gada vēlējos doties prom no salas. Laika apstākļi tur pasakaini, jo garām tek siltā Golfa straume. Sala ļoti maziņa, skaista, bet ne man īstā vieta. Pavasaris iesākas strauji, jau februārī zied pilnas pļavas ar narcisēm. Tur aug viss.

Kad galu galā biju saņēmusies doties prom no salas, sarunāju darbu ar dzīvesvietu jaunā mītnes zemē, nopirku prāmja biļetes, sakravāju mašīnā savu iedzīvi... bet pat Dieviņš nelaida mani projām no salas. Tajā rītā, kad man bija biļete uz kuģa, uzsniga ļoti dziļš sniegs un mani ieputināja vēl uz trim dienām. Salā tādi laika apstākļi nebija bijuši 74 gadus.

Tā es 2013. gada 13. martā sāku savu ceļojumu uz Īriju. Tur ierados 15. martā, lai uzsāktu savu jauno darbu sēņu fermā, kur nostrādāju sešus mēnešus. Nekad nebiju mainījusi darbus un dzīvesvietas, bet šeit sešu mēnešu laikā nomainīju četrus darbus, līdz nokļuvu Īrijas vidienē Dundalkas (Dundalk) pilsētā, kur dzīvoju joprojām. Četrus gadus nostrādāju par home care.

Kad sāku dzīvot šajā mājā, kuru īrēju jau astoņus gadus, dārzs bija kopts un tīrs, bet viss zaļš – zaļa zāle, krūmi, kociņi bez akcenta, izņemot sarkano kļavu. Tā kā teritorijā ir divas mājas, tad īpašniece deva man brīvu vaļu. Dārzs ir ap 0,5 ha, pirmajā gadā ļoti daudz krūmu un kociņu ar džipu izrāvu no dobēm. Vietā sāku stādīt hortenzijas, rododendrus, acālijas. Kad pirms astoņiem gadiem biju aizlidojusi uz Latviju, atgriežoties Īrijā, manā 20 kg koferī bija tikai puķu stādiņi no mana Latvijas dārza, par ko īru kaimiņi mani šad tad labvēlīgi izsmēja. Šeit ļoti skāba zeme un augsnes kārta tikai lāpstas dziļumā. No Latvijas atvestie ceriņi aug lēni, bet aug, jau divus gadus ziedēja. Vienas šķirnes ābelei āboli turas kokā līdz maijam, kad ziedi un āboli ir vienlaicīgi.

Vietējiem zili brīnumi bija, kad es ar no Latvijas atvesto kalķi nokaļķoju ābeles. Vienīgais, kas man nepatīk Īrijā, ka te visu laiku ir zaļš, ļoti ilgojos pēc Latvijas pavasara, kad daba mostas, viss sāk smaržot un ziedēt. Klimatiskie apstākļi Īrijā nav ļoti patīkami, ļoti daudz līst, gaiss ir mitrs. Gurķi aug slikti, jo gan dienā, gan naktī ir pārāk mitrs. Kaut kas jau izaug, bet ļoti ātri uzmetas miltrasa... Esmu iekopusi arī astoņas dārzeņu dobes, 4 m garas un 1m platas. Dobēs aug zemenes, avenes, mellenes, dzērvenes. Man ir arī upenes, jāņogas, ērkšķogas, bumbieri, plūmes, āboli, ķirši... No kaitēkļiem ir ļoti daudz gliemežu, rozēm zaļās utis.

Siltumnīca ir ļoti maza (2x3 m), bet izaudzēju tomātus, gurķus, papriku, baklažānus. Audzēju arī dārzeņus – kartupeļus, burkānus, sarkanās bietes, sīpolus ķiplokus, puravus, gurķus, dilles, pētersīļus.

Daces iekoptā dobe Īrijā, aug magnolija, sarkanā kļava, dzeltenā krūmveida margrietiņa, rododendri, peonijas.

Dārza uzraugs, lai vāveres neapēstu zemenes.

Rododendrs.

– Kur var iegādāties vietējos ražojumus?
– Notiek tirdziņi, kur var iegādāties stādiņus. Arī uz ceļa pie mājām, kurās saimnieki ir kaut ko izaudzējuši, var nopirkt. Pieļauju domu, ka arī pati to varētu darīt, jo ir saaudzis daudz stādiņu. No Latvijas atvedu un šeit labi aug peonijas, hostas, dienziedes.

– Kādi nelūgti viesi bez jau minētajiem (augu slimības, kaitēkļi, savvaļas vai piemājas dzīvnieki) mēdz sadarīt blēņas tavā dārzā?
– Savvaļas dzīvnieku ir ļoti maz, toties man dārzā ir ļoti bailīgs ezītis. Šad tad paviesojas fazāni. Vāverēm garšo manas zemenes. No slimībām biežākā ir kartupeļu lakstu puse un miltrasa. Un man ir trīs dārznieki, kas izravē to, ko nedrīkst ravēt, staigā, kur nevajag... tie ir mūsu mājas mīluļi – suņi Čārlijs, Snūpijs un Bārnijs.

Šāds krūms aug kalnos un gar autobāņiem, kad zied, viss ir dzeltens. It kā mājās nevajagot audzēt, ir ļoti lieli ērkšķi, toties skaisti zied.

Ābele, kurā āboli ir kopā ar ziediem.

Riteni gribēju sen, gribēju retro, dabūju šo…

Zilā hortenzija tikai četrus gadus veca, viņai šeit ļoti patīk, jo ir skāba augsne.

Peonija no Latvijas.

– Vai dārzkopībā starp latviešiem Īrijā ir kāda sadarbība?
– No pagājušā gada Facebook ir izveidota grupiņa Mazdārziņš Īrijā, kur latviešu meitenes dalās ar padomiem un bildēm. Jau bija pirmā kopā sanākšana, bet es netiku.

– Un sadarbība ar citiem latviešiem sadzīvē?
– Līdz pandēmijai bija ļoti daudz pasākumu latviešiem. Ballītes, teātri, aktieri lidoja no Latvijas, ir divas luterāņu draudzes. Svinam Jāņus, Vecgada vakaru un citus svētkus. Cerams, ka šogad tomēr būs atkal kopā sanākšana.

– Ar ko nodarbojies pašlaik?
– Jau trešo gadu strādāju farmācijas uzņēmumā, kas ražo un sūta daudzām valstīm zāles vēža slimniekiem.

– Kā atpūties un atjauno spēkus?
– Lielāko daļu brīvā laika pavadu dārzā, bet sanāk arī apmeklēt pasākumus, apceļot un apskatīt Īriju un Ziemeļīriju. Visu nevaru paspēt. Spēkus smeļu pie ūdeņiem – pie jūras un okeāna.

Galvenie dārznieki Čārlijs, Snūpijs un Bārnijs darba procesā.

Dārzeņu dobe.

Siltumnīca 2x3 m ar tomātiem, gurķiem, papriku, baklažāniem.

– Tavs SAPNIS?
– Gribētu aizbraukt uz kādu no Āfrikas valstīm vai Taivānu.

Man ir ļoti liels sapnis, bet tā piepildīšanai vajag lielu kapitālu. Ļoti ceru vinnēt loterijā, tad atgriezties Latvijā, lai īstenotu savu sapni.

– Tavs vēlējums?
– Citiem novēlu nekad nenokārt galvu un dzīvot ar prieku, bet arī nekad nesteigties laikam pa priekšu.