Dārzs un Drava / 2025.gads (VASARA)

Foto: no Sanitas Silniece

Šoreiz viesojos Blankenfeldes muižā, kuras saimnieki ir Sanita Silniece un Raimonds Ruķeris ar meitām Annu un Nelliju. Uz Blankenfeldi mani aizveda tās muižas plūškoku dārzs un plūškoku vīns. Jau 2015. gada 25. septembra laikrakstā Diena šī vieta nodēvēta kā muiža ar plūškoka odziņu. Paši saimnieki atzīst, ka Blankenfeldes muiža ir vieta ar vēsturi, tagadni un nākotni.

Melnais plūškoks (Sambucus nigra) ir viena no plūškoku sugām. Melnais plūškoks ir līdz 6 m augsts koks vai krūms. Tiem ir krēmbalti ziedi vairogveidīgās ziedkopās un melnvioleti kauleņi ar trim kauliņiem. Zied jūnijā un jūlijā. Lapas pretējas, nepāra plūksnaini saliktas no 3, 5 vai 7 lapiņām. Dabiskais izplatības areāls ir Dienvideiropa, Ziemeļāfrika un Tuvie Austrumi. Plūškokus kā ārstniecības un krāšņumaugus Latvijā sāka audzēt 17. gadsimtā. Tie palīdzēja cīnīties pret grauzējiem. Melno plūškoku audzēja pie klētīm un noliktavām, lai tos atbaidītu. Kādreiz plūškoku uzskatīja par svētu koku, kas aizsargājot no daudzām briesmām un nelaimēm – ugunsgrēkiem, ļauniem cilvēkiem, pat no laupītājiem un, protams, daudzām slimībām un kaitēm. Kultivētas melno plūškoku audzes atrodas uz Blankenfeldes muižas zemes, kur izveidota plūškoka ogu sulas un sīrupa ražotne. Avots: https://lv.wikipedia.org

Šķiet, 2019. gadā Blankenfeldes muižā  tika organizēts plašs publiskais pasākums Lieldienās. Muižas saimnieks tad vēl bija Valdis Jākobsons. Paralēli Lieldienu atrakcijām varēja iepazīties ar pašu muižu, V. Jākobsona zvanu ekspozīciju, ieklausīties muižas pārvaldnieka stāstījumā par Blankenfeldes kā lauksaimniecības muižas perspektīvām un plūškoku stādījumu paplašināšanu, notika muižas dārzā audzēto un pārstrādāto augļu sulu, sīrupa un vīna, to skaitā arī plūškoka vīna, degustācija.

Šajā pasākumā, ja tā varētu teikt, bija mana pirmā iepazīšanās ar plūškoku. Plūškoka ogas ne bez pamata tika slavētas. Jau vēlāk, atgriežoties mājās, daudz par tām lasīju, biežāk ievēroju plūškoku arī citos dārzos, kā arī esmu iestādījusi vairākus plūškoka krūmus savā dārzā. Nu jau tie ir paaugušies, rudenī iegūto ogu ražu pārstrādāju sulā vai pievienoju ievārījumam.

Latvijā aug divas plūškoku sugas – sarkanais plūškoks un melnais plūškoks. Sarkanais plūškoks ir dekoratīvs un indīgs augs, to nav nepieciešams kultivēt, jo ir gana bezkaunīgs un ieaugas vai ataug pēc izgriešanas ne lūgts, ne aicināts. Savukārt melnais plūškoks (Sambucus nigra) tiek kultivēts gan kā ārstniecības, gan kā augļu koks, no tā ievāc ziedus tējai, ogas pārstrādei, tautas medicīnā izmanto arī pārējās auga daļas. Ziedus var vākt un žāvēt gardai un veselīgai tējai. Lai lietotu melnā plūškoka ogas uzturā, jāsagaida, kamēr tās ir pilnībā gatavas un iegūst violeti melno toni. Melnā plūškoka ogas stiprina imunitāti. Tās satur bagātīgu C vitamīna devu, antocianīdus – visspēcīgākos dabā sastopamos antioksidantus,  ar savu pretiekaisuma un pretsāpju iedarbību plūškoka ogas ir pirmā palīdzība saaukstēšanās un iekaisumu gadījumā. Melnā plūškoka lapas un ogas var izmantot dažādiem karstā ūdens uzlējumiem, kas noderēs elpceļu veselībai un citu saaukstēšanās simptomu mazināšanai. Šādam uzlējumam var pievienot arī kumelītes, liepziedus un avenes, ar to var skalot rīkli aizsmakuma un iekaisušu smaganu gadījumā. Plūškoka ogas var sagatavot ziemai – vārīt ievārījumu, želeju vai sīrupu, kā arī sasaldēt vai kaltēt, lai ziemā pievienotu tējai vai izmantotu kā veselīgu našķi. Plūškoka ogās ir daudz šķiedrvielu, kas var uzlabot gremošanas trakta un zarnu darbību. Līdzekļi, kuru sastāvā ir plūškoku ekstrakts, noderēs cilvēkiem ar jutīgu un uz akni tendētu ādu, jo tam ir antibakteriālas īpašības, kas nomierina un attīra ādu, kā arī uzlabo tās vispārējo stāvokli. Melnā plūškoka ogas satur eļļas, kas veicina organisma attīrīšanos. Tomēr plūškoka ogas jālieto uzturā uzmanīgi, jāvēro, kā organisms uz tām reaģēs, jo tās var izraisīt alerģiskas reakcijas.

Vairāki gadi ir pagājuši kopš manas viesošanās Blankenfeldes muižā, interesēja aplūkot, kā auguši tur plūškoki.

Blankenfeldes muiža ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Šīs muižas komplekss atrodas Jelgavas novada Vilces pagastā, vien nepilnu kilometru no Lietuvas robežas, 50 km no Jelgavas, ~75 km no Rīgas.

Muižas aizsākums datēts ar 1426. gada 6. martu, kad vieta starp Svētes upi un Platones upi tika izlēņota grāfiem Medemiem. Pēc tam muižā mitušas vairākas muižnieku dzimtas. Sākotnēji muižas teritorija esot aizņēmusi 3000 ha, kur bijusi gan pati muiža, gan trīs krogi, dzirnavas, 50 lauku saimniecības. Baroka stilā būvētais muižas komplekss celts vien 18. gadsimta vidū. 1924. gadā zemes reformas laikā muiža tika nacionalizēta. Līdz 1970. gadam tajā atradās veco ļaužu pansionāts. Visvairāk muiža cieta pēc pansionāta slēgšanas, kad šeit nereti uzradās vandāļi.

Pašlaik Blankenfeldes muiža sastāv no baroka stila muižas kompleksa, angļu ainavu parka aptuveni 12 ha platībā un augļu dārziem.

Muižas saimniece stāsta, ka lauksaimniecības muižas statusu cenšoties saglabāt. Senajā nelielajā ražotnē joprojām tiekot pārstrādāti muižas dārzā lasītie augļi. Nedaudz ražo arī augļu/ogu vīnus. Augļu dārza teritorija aizņem apmēram 5 ha. Tajā aug ķirši, aprikozes, upenes, jāņogas un plūškoki. Pagaidām palielināt dārza teritoriju nav plānots, pārstrādāto produkciju izmanto pašu un tūristu vajadzībām, degustācijās un ēdināšanā.

Uz jautājumu, kā saimniece izlēma kļūt  par muižnieci, viņa smejoties atsaka, ka tas bijis ģimenes lēmums. Sākotnēji esot meklēta vien lauku viensēta ar lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Muižas saimnieka Raimonda sirdslieta ir zirgi un zirgkopība. Jaunībā viņš piedalījies sporta zirgu sacensībās, tagad pats audzē sporta zirgus. Esot meklējuši vietu, kur varētu paplašināt zirgaudzētavu. Kad izlasījuši informāciju, ka tiek pārdota Blankenfeldes muiža, saulainā janvāra dienā esot devušies īpašumu apskatīt. Kā jau parasti sākumā, viss rādījies tik skaisti un rožaini, ka lēmums bijis ātrs un emocionāls. Tiesa, esot izsvēruši visus aspektus un nolēmuši, ka muižas statuss varētu būt ar pievienoto vērtību. Jau iepriekšējā saimnieka laikā muižai bijušas pamata iestrādes: tūrisms (arī viesu nams), augļu dārzs un ražotne, ko nolēmuši turpināt, varbūt nedaudz transformējot atbilstoši savām vajadzībām.

Jautāju, kā pati Sanita jūtas pilna laika muižkundzes statusā, vai atliek laika vēl kādiem vaļaspriekiem. Izrādās, viņa ir mākslas terapeits, specializējusies deju un kustību terapijā, pāris dienas nedēļā braucot pie saviem klientiem. Pārējo laiku paņem muiža. Ziemā esot mierīgāk, vasarā gan ļoti daudz darāmā, jo ir tūrisma sezona, arī dārza darbi nāk klāt. Pagaidām tiekot galā ar ģimenes spēkiem, uz ražas novākšanas laiku gan jāaicina kāds palīgs. Kad muižā notiek lielie pasākumi (kāzas, kolektīvu saliedēšanas pasākumi, kāda konference u.tml.), darbā iesaistās arī abas meitas.

Saimniece uzsver, ka ir svarīgi Blankenfeldes muižu saglabāt kā apskates objektu. Muižai ir unikālais vēstures stāsts. Šeit savulaik sabijis pat Francijas karalis Luijs XVIII, kurš Blankenfeldes muižā uzturējies 1804. gadā no 25. augusta līdz 1. septembrim. Lielus publiskus pasākumus pagaidām Blankenfeldē vieni paši neorganizē, bet iesaistās dažādos projektos ar spēcīgu reklāmu, kas nodrošina labu apmeklētāju plūsmu: novada gardēžu svētkos baudĒŠANA Jelgavas pusē, Latvijas Piļu un muižu asociācijas organizētajā akcijā Apceļosim Latvijas pilis un muižas un Leģendu naktīs. Ja tiek organizēti lieli pasākumi ar ēdināšanu, tiek pieaicināti ēdinātāji kā ārpakalpojums.

Protams, vairāk vēlos dzirdēt par izslavētajiem Blankenfeldes muižas dārziem un plūškokiem. Sanita stāsta – tā kā muižas ieņēmumi vēl nav tik lieli, lai varētu pastāvīgi algot kādu darbinieku, pagaidām nav plānots dārzu paplašināt, jo, izveidojot un piestādot kādu dobi, vienmēr ir jādomā, kā ar to vēlāk tikt galā. Dārzā ir lauka dārzeņu zona, ir augļu koki, garšvielu dobes, siltumnīca un puķu dobes, kurus skaits nemitīgi aug, jo puķes ir Sanitas aizraušanās. Viņas sapnis esot izveidot skaistu muižas garšvielu dārzu vai vispār atjaunināt skaistu muižas vēsturisko dārzu.

Atceros, ka agrākais muižas pārvaldnieks pat paplašināja plūškoku stādījumus. Vai šobrīd tas arī tiek darīts? Sanita atzīst, ka melnā plūškoka stādījumi netiek paplašināti. Iepriekšējā saimnieka laikā stādītie plūškociņi ne visai labi ieaugas. Lielāko ražas daļu dod vecie krūmi. Arī pašas stādītie krūmiņi ne visi vienādi labi ieaugas. Savukārt, kad plūškoks pats kaut kur ir ieaudzies, ja vien ir iespējams, labāk to netraucēt, – tātad te patīk.

Saimniece cienā ar tradicionālo plūškoku vīnu, kura gatavošanas procesā tiekot izmantota gan plūškoka ogu sula, gan ābolu sula vai plūmju sula. Viņasprāt, plūškoks ir  unikāls augs, no tā iegūst ziedu tēju, sīrupu, sulu, ogas saldē.

Muižā tiek gatavots sīrups. Saimniece neliedz arī recepti: sausā laikā gatavās ogas nolasa, saldētavā sasaldē, lai atlaidinot bagātīgāk izdalās sula, atlaidinātās ogas samaļ, ar mehānisko spiedi izspiež sulu, tai pievieno 40 % cukura un pasterizē ~80 °C temperatūrā. Līdzīgi var gatavot plūškoka ogas kopā ar upenēm – pusi uz pusi. Sīrupu pa ēdamkarotei lieto veselības uzlabošanai. Pārāk aizrauties gan nevajadzētu, jo, lietots lielās devās, plūškoka ogu sīrups var izsaukt caureju un vemšanu.

Sanita vāc arī plūškoku ziedus, ko žāvē tējai. Saimniece stāsta, ka Vilces pusē plūškoku tautā sauc par mīzalkoku. Par to, ka ne jau velti, viņa pārliecinājusies, kad reiz salasījusi diezgan daudz plūškoka ziedu un sanesusi virtuvē žāvēt, visa virtuve smirdējusi pēc kaķu čurām.

Uz beigām mūsu saruna ievirzās par dabas daudzveidību un tās saglabāšanu. Apstākļu sakritības dēļ muiža nav kļuvusi par izklaižu centru, tā saglabājusi lauksaimniecības muižas statusu, kur nodarbojas ar lauksaimniecību, lopkopību un augļkopību. Saimniece uzsver, ka muižas zeme ir kā dabas sala Zemgales līdzenumā, kur visapkārt tiek attīstīta intensīvā lauksaimniecība. Saimnieki Blankenfeldes muižas nākotni redz kā kultūras un saimnieciskās dzīves centru, saistītu ar tūrismu un lauku  uzņēmējdarbību, kā arī ar amatniecību, vēsturisko dārzu atjaunošanu, pļavās ganīsies zirgi. Viņi vēlas, lai Blankenfeldes muižas unikalitāte kļūst par paraugu tam, kā Latvijas vēsturiskās muižas var iegūt jaunu dzīvi, vienlaikus saglabājot pagātnes šarmu un pielāgojoties mūsdienu vajadzībām. Tāpat saimniekiem ir svarīgs līdzsvars starp kultūras mantojuma saglabāšanu un dabas aizsardzību. Dārzs tiek kopts bioloģiskās lauksaimniecības garā. Blankenfeldes muižas parka teritorija ir 12 ha. Tajā ir daudzi interesanti dabas objekti. Samazinoties dabisko mežu biotopu platībām, arvien būtiskāka nozīme daudzu retu un aizsargājamu sugu saglabāšanā ir parkiem, alejām un citiem cilvēka veidotiem dendroloģiskajiem stādījumiem. Parki tiek uzskatīti par nozīmīgām dzīvotnēm daudzām radībām, to skaitā dažādām sīkbūtnēm (epifītiem, saproksilajām un epiksilajām sugām). Viena no bioloģiskās daudzveidības ziņā nozīmīgākajām dzīvotnēm dendroloģiskajos stādījumos ir tur augošie lielu dimensiju vecie dobumainie koki, kas daudzi ir sasnieguši dižkoku izmērus. Šādos kokos patvērumu rod daudzas bezmugurkaulnieku, sikspārņu, sūnu, sēņu, ķērpju, putnu u.c. dzīvo organismu grupu sugas. Muižu parki pilda nozīmīgu lomu arī labvēlīgas vides radīšanā vietējiem iedzīvotājiem kā rekreācijas teritorijas, kurās iespējams relaksēties un mijiedarboties ar dabu. Parki ir nozīmīgas dzīvotnes daudzām Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamām putnu sugām. Pie muižām izveidotajos dīķos samērā bieži mēdz būt sastopas Eiropā aizsargājamās purvspāru sugas, tāpat Eiropā aizsargājamā divjoslu airvabole Graphoderus bilineatus. Parkos, kur zālāji tiek apsaimniekoti ar bioloģiskām metodēm, mēdz būt sastopami Eiropas nozīmes īpaši aizsargājami zālāju biotopi.

Blankenfeldes muižas parkā pārsvarā atrodas veci un vidēji veci, samērā zemi platlapju koki – liepas, zirgkastaņas, oši, ozoli, kļavas. Muižas alejā konstatēta īpaši aizsargājama bezmugurkaulnieku suga – parka vīngliemezis (Helix pomatia). Alejā fiksēti arī 24 dobumaini koki ar dažādu sugu dzīvotnēm. Konstatētas divas īpaši aizsargājamo ķērpju sugu atradnes – baltā sklerofora (Schlerpphora pallida) un kausveida pleurostikta (Pleurosticta acetabulum). Parka veco koku dobumos mājo sikspārņi un pūces.