Saimnieks LV / 2018.gads (Oktobris.)

Pēdējos gados apstādījumi un puķu dārzi Latvijā kļūst aizvien krāšņāki un dažādāki. Tas izskaidrojams ne tikai ar cilvēku vēlmi padarīt vidi ap sevi skaistāku, bet arī iespējām to īstenot. Mūsdienās krāšņumaugus var nopirkt ne tikai vietējā tirdziņā, pie kārotā eksotiskā auga var tikt, arī to pasūtot internetā. Cilvēki daudz vairāk ceļo, un puķu mīļi ļoti bieži kā piemiņu no kādas valsts ved tieši augus. Nozīmīgu lomu spēlē arī klimata pārmaiņas, kas Latvijā izpaužas ar īsākām un maigākām ziemām. Tādēļ daudzi augi, kas agrāk ziemā izsala, tagad veiksmīgi pārziemo.

No vienas puses – ir prieks, ka Latvijas dārzi top skaistāki, no otras – jābūt uzmanīgiem ar augiem, kuru dabu nepazīstam. Var gadīties, ka, pašiem nezinot, savā dārziņā esam iestādījuši kādu bīstamu skaistuli, kuram tik ļoti patīk pie mums, ka tas ātri vairojas un sāk nomākt savus kaimiņus ne tikai dārza dobē, bet arī savvaļā. Turklāt nereti šādus augus nav nemaz tik vienkārši iznīdēt. Tāpēc, pirms stādīt savā dārziņā ko jaunu un nepazīstamu, ir vērts painteresēties, kāda ir šī auga daba tā dzimtenē. Te gan jāsaka, ka Latvijā ir arī godprātīgi un zinoši dekoratīvo augu audzētāji, kuri pircējus brīdina, ja izvēlētajam augam ir ne visai jauka daba.

Šādi bīstamie skaistuļi ir ne tikai Latvijā. Tos var sastapt visā pasaulē, un tiem ir dots īpašs nosaukums – invazīvās sugas. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1143/2014 tās ir svešzemju sugas, par kurām ir konstatēts, ka to introdukcija vai izplatīšanās apdraud vai negatīvi ietekmē vietējo augu un dzīvnieku valsti un to nodrošinātos ekosistēmu pakalpojumus. Minētā regula paredz, ka invazīvās sugas nedrīkst tirgot, audzēt, izplatīt vidē u.tml.

Lai gan Latvijas nacionālajā invazīvo sugu sarakstā ir iekļauts tikai Sosnovska latvānis (Heracleum Sosnowskyi Manden.), Latvijā tiek audzēti daudzi krāšņumaugi, kuri ir izrādījuši invazīvas pazīmes, daļa no tiem iekļauta ar Regulu noteiktajā invazīvo sugu sarakstā. Šajā rakstā aplūkosim piecu apstādījumos izmantotu izteikti invazīvu svešzemju augu sugas. No šo augu audzēšanas ir jāizvairās. Ja tie jau ir jūsu puķu dobē, tie ir jāiznīcina, vislabāk sadedzinot, nevis liekot kompostā, jo atkritumu un kompostu kaudzes nereti ir daudzu augu izplatīšanās avots! Ja jūsu puķu dobē tādu nav, – lieliski! Tikai atcerieties, ka tās nedrīkst pirkt arī turpmāk! Jāpiebilst, ka neviena no rakstā minētajām sugām Latvijā savvaļā vēl nav sastopama, taču tās visas ir pieejamas tirdzniecībā. Tāds ir arī šī raksta mērķis – dārza mīļotājus laikus iepazīstināt un brīdināt.

Sīrijas asklēpija (Asclepias syriaca L.) ir daudzgadīgs 60–120 cm augsts lakstaugs ar rozā/violetiem ziediem. Visas auga daļas satur baltu piensulu. Saulmīlis, taču viegli pielāgojas un aug ļoti dažādos apstākļos. Viegli audzējama, prasa minimālu kopšanu un parasti veido audzes. Tās dzimtene ir Ziemeļamerika, kur daudzviet šī asklēpiju suga tiek klasificēta kā kaitīga nezāle, jo tās audzes rada lielu risku vietējai bioloģiskajai daudzveidībai, ietekmējot daudzus bioloģiski vērtīgus un jutīgus biotopus, piemēram, pļavas, kāpu teritorijas un upju ielejas. Turklāt augs ir toksisks cilvēkiem un zālēdājiem, to lietojot uzturā lielos daudzumos.

Eiropā Sīrijas asklēpiju sāka kultivēt 19. gs. beigās kā šķiedraugu tekstilrūpniecībai. Mūsdienās to audzē kā krāšņumaugu, savukārt biškopji – kā nektāraugu. Šobrīd Sīrijas asklēpija iedzīvojusies jau 13 Eiropas valstīs, mums tuvākās ir Lietuva un Polija.

Sīrijas asklēpija (Asclepias syriaca L).
Foto no: http://nymf.bbg.org/images2/Asclepias.syriaca.flowers.

Foto no: www.marylandbiodiversity.com/viewSpecies.php?species=147
Foto: Bill Hubick.

Resnkātu ūdenshiacinte (Eichhornia crassipes (C.Mart.) Solms) – tās izcelsmes reģionā Amazones baseinā ir liels (līdz 2 m virs ūdens un 1 m zem ūdens) brīvi peldošs saldūdens augs ar dobiem, gariem lapu kātiem un pavedienveida saknēm (rizoīdiem), kas zem ūdens veido biezu, blīvu paklāju.

Eiropā tā ir ievesta kā krāšņumaugs ar interesantiem dažādu toņu violetiem, ziliem vai retāk baltiem ziediem un ir kļuvusi populāra daiļdārzniecībā, no kurienes arī pārgājusi savvaļā. Eiropā ūdenshiacinte invadējusi Francijas, Itālijas, Portugāles un Spānijas upes. Šis augs aug un vairojas ļoti ātri un veido biezus peldošus paklājus. Ja šo procesu nekontrolē, ūdenshiacinte ātri var pārņemt ūdenstilpi. Šie paklāji neļauj ūdenstilpē nonākt saules gaismai un patērē ūdenī esošo skābekli, tādējādi samazinot skābekļa daudzumu citiem ūdenstilpē mītošiem organismiem. Daudzviet tā tiek klasificēta kā pasaulē bīstamākā ūdens nezāle!

Resnkātu ūdenshiacinte (Eichhornia crassipes (C.Mart.) Solms).
Foto no: http://swbiodiversity.org/seinet/imagelib/imgdetails.php?imgid=1058925

Foto no: https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Eichhornia_crassipes_field_at_Langkawi

Krāsu gunneras (Gunnera tinctoria (Molina) Mirb.) izcelsmes vieta ir Dienvidamerika. Vizuāli gunneras lapas atgādina milzīgus rabarberus. Iespaidīgais lapojums, kas sasniedz 2–2.5 m augstumu, arī ir galvenais gunneras trumpis dārznieku vidū. Tādēļ Eiropā tā tika introducēta kā krāšņumaugs un šobrīd piecās Eiropas valstīs ir pārgājusi savvaļā: Francijā, Īrijā, Portugālei piederošajās Azoru salās, Spānijā un Lielbritānijā. Tā pārziemo teritorijās ar mērenu gaisa temperatūru ziemā, tāpēc Latvijā tai pagaidām ir par aukstu.

Krāsu gunnera ātri izplatās ar sēklām un sakneņiem un strauji invadē upju krastus, ezeru un dīķu malas, kur tās lielās lapas aizkavē citu augu augšanu zem tām, tā izraisot vietējo sugu izzušanu un konkrētās ekosistēmas pārveidošanos. Tā var degradēt lauksaimniecības zemes, tūrisma vietas un izraisīt augsnes eroziju.

Krāsu gunnera (Gunnera tinctoria (Molina) Mirb.).
Foto no: https://pt.wikipedia.org.

Amerikas lizihitons (Lysichiton americanus Hultén un St. John) ir Ziemeļamerikas suga ar lielām ādainām lapām un gaiši dzelteniem ziediem. Tas ir līdz 1.5 m liels augs, kuram patīk purvi, mitras mežu teritorijas, upju, ezeru, dīķu krasti. Amerikas lizihitons veido vienu līdz divas (dažkārt pat četras) līdz 45 cm garas, dekoratīvas ziedkopas.

Šis pievilcīgais augs Eiropā tika introducēts apmēram pirms 100 gadiem kā košumaugs. Lizihitons strauji aug un vairojas, tādējādi jau dažu gadu laikā tā milzīgās lapas izveido tik blīvu slāni, ka tas pilnībā bloķē saules gaismas iekļūšanu zem lizihitonalapām. Mūsdienās deviņās Eiropas valstīs ir pārgājis savvaļā, Latvijai tuvākās ir Dānija, Vācija, Somija.

Amerikas lizihitons (Lysichiton americanus Hultén and St. John).
Foto no: www.plantica.cz/vodni–rostliny/lysichiton–americanus–kapsovec–americky.html

Foto no: https://gd.eppo.int/taxon/LSYAM/photos

Sarainā sarzāle (Pennisetum setaceum (Forsk.) Chiov.) ir līdz 1 m gara dekoratīva graudzāle ar slaidām sarkanīgām ziedu vārpām, kas atceļojusi no Ziemeļāfrikas. Eiropā ievesta kā dekoratīvs augs. Pašlaik Eiropā savvaļā pārgājusi piecās Vidusjūras reģiona valstīs.

Ņemot vērā graudzāļu popularitāti Latvijā un to vienkāršo kopšanu, sarainā sarzāle bieži tiek audzēta ne tikai privātajos dārziņos, bet arī pilsētu apstādījumos. Klimatisko apstākļu dēļ pie mums tā ir viengadīga suga, taču Vidusjūras reģionā tā pārziemo un strauji izplatās ar sēklām un sakņu dzinumiem, veidojot blīvas audzes un nomācot citas augu sugas.

Sarainā sarzāle (Pennisetum setaceum (Forsk.) Chiov.).

Sarainā sarzāle (Pennisetum setaceum (Forsk.) Chiov.)
Daugavpilī Vienības laukuma apstādījumos. Foto: E. Andrušķeviča.