Dārzs un Drava / 2025.gads (PAVASARIS)

Foto: Ilonas Stangas personīgais arhīvs

Saruna ar Ilonu Stangu ‒ pieredzējušu dārznieci, fantastisku trīs bērnu mammu, labu sievu, kulināri, kaislīgu ceļotāju, kurai ir sava dārzniecība. Šis stāsts lai ir iedvesma ikvienam, ka pat vissarežģītākajās situācijās iespējams saglabāt pārliecību un dzīvesprieku, ja darbs tiek veikts ar mīlestību.

„Un tādas lielas laimes nemaz nav.
Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki.
Ir tikai tādas mazas laimītes.
Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.”
/ Imants Ziedonis

Kur atrodas saimniecība?
Dobeles novada Penkules pagasta Jaunzemgaļos.

Kāda ir saimniecības vēsture?
Šī bija kolhoza Penkule dārzniecība, ko cēla un pārvaldīja vīratēvs Arvīds Stanga. Es pie vīratēva sāku strādāt kā sagādniece, vadāju produkciju uz veikaliem. Tolaik rajonā bija kādi 15 veikali, uz kuriem vedām tomātus, lokus un visu citu, ko dārzniecībā ražoja. Kad vīratēvam ar gadiem kļuva grūti vadīt saimniecību, es 2005. gada nogalē to privatizēju un izveidoju savu ‒ Ilonas Stangas zemnieku saimniecību Dārzniecība.

Vai pašai bija doma to turpināt?
Kādam to vajadzēja darīt. Tā kā es jau visā biju ļoti iesaistīta un turklāt arī pabeidzu Bulduru tehnikumu neklātienē, bija pašsaprotami, ka man šis darbs ir jāpārņem.

Kāda ir saimniecības specifika?
Specializējamies uz dārzeņiem un puķēm, 50 : 50.

Kā pie tā nonācāt?
Vispār dārzniecība kā tāda vadās pēc tirgus pieprasījuma. Puķu un dārzeņu sortiments ir mainījies. Tomāti un gurķi audzēti jau vīratēva laikā, bet pamainījušās šķirnes. Galvenais – pusi uz pusi skaistums un lietderība, pārējais ‒ nianses.

Ko audzējat?
Audzējam viengadīgās puķes, arī stādus un iekarināmos podos. Siltumnīcās ienākas tomāti, gurķi un paprika. Uz lauka plašākam sortimentam audzējam burkānus, sīpolus, kartupeļus, galda bietes un ķiplokus.

Par ķiplokiem ir īpašs stāsts, jo mums ir vecu vecās šķirnes, tām ir vismaz 30 gadu. Sēklas materiāls tiek visu laiku taupīts. Laukā ir gan baltie ķiploki, gan ar zilganu nokrāsu, šķirņu nosaukumus pat nezinu. Mani ķiploki ļoti labi pārziemo, pat togad, kad visiem ķiploki nosala, manējie palika.

Esam audzējuši ziemā arī lokus. 2023. gada augusta krusa gan visas siltumnīcas, gan to, kas tur auga, sasita. Tad tika nolemts, ka ziemā siltumnīcas vairs nekurināsim. Tādēļ lokus vairs neaudzējam. Turklāt tirgū importa piedāvājums ir lētāks.

Februāra beigās sāksim kurināt, jo tomāti jāstāda agrai ražai, man mājās kastēs apmēram 250 stādi ir iesēti.

Kur esat dzimuši?
Abi ar vīru Uldi esam vietējie. Penkulē visu laiku dzīvojuši. Esam bijuši klasesbiedri no pirmās klases, tikko nosvinējām 40 gadu kāzu jubileju. Visu mūžu kopā. Pazīstam un sajūtam viens otru ļoti labi.

Kā darbi tiek sadalīti starp ģimenes locekļiem?
Es nolemju, ko audzēsim, kā visu organizēsim. Vīrs ir atbildīgais par augsnes sagatavošanu un remontdarbiem. Bez vīra saimniecības ZS Jaunzemgaļi atbalsta ‒ tehnikas un darbaspēka es nevarētu saimniekot.

Māsa Indra ir grāmatvede gan manā, gan vīra saimniecībā, ļoti palīdz lielajā 500 m² tomātu siltumnīcā un arī pie puķēm.

Maijā sākumā kādā no nedēļas nogalēm organizēju tomātu stādīšanas talku (apmēram divi tūkstoši stādu). Tad sabrauc mani un māsas bērni ar ģimenēm un vienā dienā visu sastādām. Ir sagatavots melnais tekstils, samarķēts ar speciāliem caurumiņiem. Darbs rit veikli, vīrs ar traktora kausu pieved stādus. Jaunieši stāda, un Indra nokomandē.

Vēl viens liels palīgs man ir meita Līga. Viņa strādā un dzīvo Rīgā, bet sestdienās un svētdienās siltumnīcās starp puķēm atvelk elpu. Viņas ar mazmeitu Nikolu siltumnīcās podo, stāda, tirgojas. Tas notiek līdz Jāņiem, kamēr ir puķes, kad sākas dārzeņi, tad viņai vairs tā nepatīk.

Vai saimniecībā ir algoti darbinieki?
No aprīļa vidus visu laiku kādam jābūt uz vietas dārzniecībā, lai apkalpotu klientus. Es nedēļas nogalēs esmu Dobelē tirgū. Šajā laikā man pāris mēnešus nāk palīgā tirgoties ilggadējā darbiniece Ināra, kura ir jau pensijā. Viņas ziņā ir arī sīkās puķītes, viņa tās ar prieku podo. Ināra ir tāds labais gariņš, kas rosās priekšplānā arī tad, kad esmu mājās. Mierīgi varu darboties siltumnīcā, nav netīru muti un rokām, lipīgai jārādās cilvēkiem. Daudzi klienti saka: „Tev gan labi, Ināra strādā. Ko tu vispār dari?” Daru, daru, siltumnīcā darbs nav viegls, bet, kad esi uzņēmies, nav variantu. Man ir sanācis 14 stundas pavadīt siltumnīcā, bija pat uzskaitīti 21 000 soļi.

No puišiem man ir viens strādnieks, kurš palīdz arī vīra saimniecībā. Pat nevaru iedomāties, ka varētu kāds jauns nākt klāt. Pa šiem gadiem ir izstrādājusies sava sistēma un grafi ks, kurā brīdī ko darīt, tas notiek ļoti raiti. Visus darbus plānoju tik daudz, lai pati varētu izdarīt. Esmu noskrējusies, citreiz jūtos kā izspiests citrons, bet tas ir patīkami, jo padarītais darbs sniedz gandarījumu. Tas ir ļoti svarīgi. Galvenais, manuprāt, ka gribas nākt uz darbu, es nenāku ‒ es lidoju. Domāju, ka tā ir visiem, kas nodarbojas ar puķēm un dārzkopību.

Vai vari padalīties ar kādām atziņām dārzeņu vai puķu audzēšanā un kopšanā?
Esmu ievērojusi, ka, lai ķiploki labi pārziemotu, pirms stādīšanas vajag dot dārzeņu komplekso rudens mēslojumu ‒ bez slāpekļa, augsnei jābūt pasmagai. Stādīšanai izmantojam kartupeļu stādāmo mašīnu, kuru vīrs ir noregulējis tā, lai ķiplokus varam iestādīt vadziņās. Vasarā mēslojam ar Calmax, kas ir universālais mēslojums ‒ der gan dārzeņiem, gan puķēm. Preparāts satur nedaudz slāpekļa, bet galvenais ‒ kalciju. Mēslojumu pievienojam klāt laistāmajam ūdenim, ko ņemam no upes. Es ievēroju uz etiķetes rakstītās proporcijas. Ķiplokiem mēslojumu dodam caur lakstiem. Kad vienu gadu bija liela raža, sākām ķiplokus arī kaltēt. Piedāvājām kaltētas sagrieztas ķiploku daiviņas burciņās. Dobeles tirgū cilvēki pērk manus ķiplokus un meklē stādmateriālu. Tiesa, pēdējos divos gados ražība ir samazinājusies ‒ 2023. gada krusas un 2024. gada īpaši lielo nokrišņu dēļ.

No dārzeņiem man ļoti patīk tomāti. Mana favorīte ir šķirne ir ‘Berberana’. Tomāti der gan ēšanai, gan konservēšanai, ļoti lieli, kādus 300 g smagi, ļoti stingri, saldi, bez lielās serdes kā citām šķirnēm. Man patīk, kad vari tomātus sagriezt biezās šķēlēs un likt uz sviestmaizes. Garšas un agrīnuma ziņā ir līdzīgi ‘Rally’. Abi, protams, hibrīdi F1.

Savam vīratēvam varu teikt paldies par vērtīgajiem padomiem tomātu audzēšanā un kopšanā. Pamatmācība bija ‒ tomātus laistīt tikai vakarā. Tā arī daru. Pa lapām laistīt nevajag, tikai pa apakšu. Augsne nedrīkst būt pārāk slapja.

Kad klienti man prasa ieteikt kādu tomātu šķirni, atbildu, ka cilvēkam katram savas garšas kārpiņas. Citam tas pats tomāts garšo, citam šķiet salds, citam ‒ skābens.

Kādu specializēto tehniku saimniecībā izmantojat?
2023. gadā iegādājāmies traktoru Schäffer, kam var pievienot frēzi vai kausu atkarībā no tā, kāds darbs ir jāpaveic. Sevišķi labi tas noder ražas vākšanas laikā, kad viens no strādniekiem var aizbraukt uz lauku un salasīt maisos burkānus, pats sakraut tos kausā un atvest no lauka. Traktoram var arī uzlikt slaucīšanas rulli, ar kuru mēs varam uzturēt tīru laukumu dārzniecības priekšā. Siltumnīcās, kur audzējam tomātus, izmantojam ar rokām stumjamo elektrisko rokas frēzi. Siltumnīcās pamatā strādājam ar lāpstu un dakšu. Laukus apstrādājam ar vīra saimniecības lielo tehniku. Dārzeņu novākšanai no lauka izmantojam kartupeļu divrindu kratītāju.

Vai saimnieciskās darbības paplašināšanai ņemti kredīti, izmantotas atbalsta programmas?
2005. gadā, kad saimniecību dibināju, ņēmu kredītu. Tas bija laiks, kad Latvijā vēl bija lati. Līdz ar pāreju uz eiro kredītprocenti no 5‒6 % pieauga līdz 21 %. To laiku nevēlos pat atcerēties. Tāpēc es vairs neņemu nevienu banku kredītu.

Projektus neesmu rakstījusi. Mana atbalsta programma ir vīrs. Bez viņa lielās saimniecības te neiztikt. Man ir mašīna līzingā, bet tur ir cits samaksas process. Man saimniecībā ir vieglā mašīna, vīram mikroautobuss. Vasarā mēs samaināmies ar mašīnām. Viņš brauc ar manējo, es ar viņu busu uz tirgu.

Cik liela bija saimniecība, kad sākāt savu darbību?
Visas šīs siltumnīcas tad jau bija. Man ir divas plēvju siltumnīcas (800 m²), ko februāra beigās sāksim apkurināt, un vēl tikpat lielas divas siltumnīcas, kurās vēlāk maija sākumā stādīsim gurķus un tomātus. Ir arī 1,8 ha nomas zemes. To mainu ar vīra saimniecībā esošajām platībām, lai būtu augu maiņa pa gadiem.

Kā tu vērtē dārzeņkopības situāciju Latvijā?
Konkurence ir ļoti liela. Man ir oficiāli reģistrēta saimniecība, bet ir daudz mazu saimniecību, kas nekur neuzrādās. Tas rada maldīgu priekšstatu, ka dārzeņkopība Latvijā ir pavisam pieticīga joma. Taču, kad pabraukā pa tirgiem, paveras pavisam cita aina ‒ izrādās, audzē gurķus, tomātus, puķes un tirgojas uz nebēdu, bet neskaitās. Līdz ar to plēves seguma siltumnīcas apdrošināt neviens nav ieinteresēts. 2023. gada augusta krusa sasita visu pilnībā. Bija vajadzīgi tūkstoši, kamēr visu atjaunojām.

Tāpat no Lietuvas un Polijas ievestie dārzeņi nosit mūsu produkcijas cenas. Lielveikalos nopērkamie kartupeļi bieži ir nekvalitatīvi, bet Latvijā saražotiem dārzeņiem tiek uzstādītas augstas prasības.

Kādas ir iespējas attīstīties dārzkopībai Latvijā?
Ir tagad ļoti daudz jaunu cilvēku, kuri nodarbojas ar dārzeņu un puķu audzēšanu. Projektus raksta un aktīvi darbojas. Sociālajos tīklos liek reklāmas par savām saimniecībām. Domāju, ka viņiem ir cita pieeja. Dārzkopību bez fi nansiāla atbalsta nevar uzsākt. Nevar vienā dienā izdomāt ‒ audzēšu hektāru ķiploku, un viss notiks. Dzīvē tā nenotiek. Ir jābūt līdzfi nansējumam. Jaunieši cenšas modernizēt savas saimniecības.

Kur realizējat izaudzēto?
Sezonas laikā tepat Penkulē, dārzniecībā. Vasarā reizēm pilna sēta ar mašīnām. Man ir klienti, kas ved savas puķu kastes, lai iestādu un ieaudzēju puķes. Brauc tāpat, vienkārši iepirkties. Viņi zina, ka te var iegādāties daudz dažādu stādu, puķes podos. Visskaistākais laiks ir ap Māmiņdienu. Reiz atbrauca divi jaunieši un savām mammām nopirka vislielākos fuksiju podus. Tik smagus, ka knapi panest varēja, visi palīdzējām tos ielikt mašīnā. Fuksiju podi bija kā tādas balerīnas! Viņi teica: „Mēs vedam savām mammām!” Tas bija burvīgi! Jau gadiem braucu Jaunpili. Kā man patīk Jaunpils tirgus tieši uz Māmiņdienu! Tas tiek organizēts pie pils. Tur ir apmēram kādi 100 tirgotāji. Peļņa ir viens, bet tā aura tur tajā laikā ir neatkārtojama. Nemāku to izskaidrot, bet tā ir svēta lieta katru gadu tur būt.

Pavasarī Dobeles tirgū esmu ar stādiem, ziemā Dobeles tirgū, gaļas veikaliņā pārdod manu preci. Janvāra beigās beidza tirgot pēdējos žāvētos ābolus. Pašu gatavotā ābolu sula tiek tirgota visu gadu. Vīra brālim Ivaram pieder liels ābeļdārzs, kur viņš man atļauj lasīt ābolus.

Kas palīdz attīstīties?
Tā kā ziemā nekādi dižie ienākumi dārzniecībā nav, liels atspaids ir sadarbība ar Agrimatco sēklu un sīksīpoliņu iegādē. Man tiek iedots ilgs termiņš rēķinu nomaksai – varu pat samaksāt jūlijā. Līdz ar to nav jāņem kredīts. Jaunstādus iegādājos no SilJa un Onava. Pie šīm trim fi rmām turos, viņi man uzticas, jo zina, ka parādā nepalikšu.

Kā izlem, ko audzēt saimniecībā?
Tas notiek pēc principa, lai būtu ļoti agri, ko tirgot, lai būtu ienākumi un maksimāli ilgi, ko tirgot. Tad vēl, lai būtu pietiekami plašs sortiments. Pircējs negribēs tērēt laiku un braukt uz dārzniecību, lai iegādātos tikai vienas šķirnes tomātus. Tāpēc labi, ja ir izvēle – rozā, sarkani, dzelteni tomāti, īsie un garie gurķi, salātiem var piepirkt klāt lociņus, ir āboli, bumbieri, ķiploki, sīpoli, burkāni. Kad sākas dilles, te visa telpa smaržo. Klients ienāk iekšā un paņem no tā un tā. Sortimentam ir milzīga nozīme. Protams, arī kvalitātei. Es ļoti minimāli vai vispār nemaz nelietoju minerālmēslus, tāpēc kartupeļi izskatās un garšo savādāk nekā lielveikalā. Man ir tikai ‘Solist’ no agrajiem un ‘Laura’ no sarkanajiem. Ar to pietiek, klienti, kuri ir iepazinuši manus kartupeļus, zvana un pasūta jau vasarā uz rudeni. Kartupeļus šogad notirgojām agri. ‘Solist’ ir agra šķirne un miltaina. Tagad klienti arī pieprasa agros kartupelīšus, mazus, lai var cept ar visu mizu. ‘Laura’ tiek pieprasīta vairāk glabāšanai. Tā ir arī mana favorīte.

Vai ir kāda joma saimniecībā, kuru vēlētos pārkārtot vai sakārtot?
Šajos vairāk nekā 30 gados darbojoties dārzniecībā, esmu sakārtojusi un izdarījusi visu tā, ka teorētiski vairs nekādas īpašas pārmaiņas nav vajadzīgas. Vienīgi 2023. gada vētra dažas lietas pamainīja. Es nebiju domājusi, ka tik ātri atteikšos no kallām. Tas bija ļoti sāpīgi. Sapratām, ka nekurināsim siltumnīcas, līdz ar to nācās vismaz 300 lielos podus likvidēt. Tās bija mantotas no vīratēva laikiem un visu laiku pavairotas. Dažām manām klientēm kallas vēl ir saglabājušās.

Pārējais viss jau ir tā, lai es varu maksimāli visu izdarīt pati.

Vai ir nepieciešamais sertifi kāts, lai tirgotos?
Jā, es esmu PVD uzskaitē, nāk arī pārbaudes. Bez tā jau nu nevar.

Kā gūsti informāciju par jaunumiem nozarē?
Facebook ļoti daudzi audzētāji reklamē savu produkciju un stāsta par savām saimniecībām. No viņiem var pamācīties. Tā esmu guvusi iedvesmu šogad audzēt arbūzus un melones.

Kādas ir realizācijas tendences pēdējos gados?
Īpaši nekas nav mainījies. Daudzus gadus es cilvēkus audzinu, ka hibrīdais F1 nav klonēts. Grūti iestāstīt, jo viņiem tas asociējas ar veikala tomātiem, kas ir cieti un negaršīgi. Kad pagaršo manējos, domas mainās, jo es strādāju ar hibrīdajām šķirnēm, kas ir izturīgas pret slimībām, arī raža tām lielāka. Fantsatisks piemērs ir dzelteno plūmīšu tomātu šķirne ‘Organza’ F1, ko audzēju gan agrai, gan vēlai raža. Tie ir arī pēdējie, ko vācu zaļus nost un tumsā nogatavinu. Vēl 10. decembrī vedām uz veikalu Dobelē pēdējos tomātus.

Man nav žēl dalīties ar to, ko esmu iemācījusies. Es stāstu tikai to, ko esmu pieredzējusi pati, ko esmu darījusi, ko nevajag darīt. Reizēm, izejot no mājas, dienā ir iznācis ar tik daudziem cilvēkiem runāties, ka vakarā vīram saku: „Tikai nerunā ar mani, vienkārši paklusēsim. Es esmu izrunājusies, gribas klusumu un mieru.”

Kas no puķēm ir mainījies pēdējos gados? Es, piemēram, atraitnītes audzēju jau no rudens. Oktobra sākumā iegādājos jaunstādus firmā Onava. Siltumnīcu, kur ir atraitnītes, ziemā nekurinām. Stādi tur pārziemo un ir nobrieduši. Tas podiņš ir piedzīts pilns ar sakni. Marta sākumā nesam siltā siltumnīcā, lai jau sāk ataugt. Tie ir norūdījušies, un pavasarī tie mīnus pieci grādi vairs nekaitē.

Vai saimniecībā ir kādi dzīvnieki?
Mums visu laiku ir bijuši suņi un kaķi. Man vienmēr patikuši lieli suņi, bet vīram ‒ taksīši. Kad mūsu iepriekšējais taksis sasniedza 16 gadus un nācās viņu nopotēt, ar vīru stingri nolēmām, ka vairāk neturēsim nevienu suni. Trīs nedēļas pagāja un tad internetā izlasīju, ka Kuldīgā pārdod divus taksīšus. Vīrs izvēlējās to, kuram gaišais pleķītis uz krūtīm. Zorro ir ļoti uzticīgs, visu laiku man seko. Zorro ļoti patīk grauzt visu, kas ir mīksts. Nesen māsa bija pie manis ienākusi uz kafi ju un nolika savu ādas somiņu uz krēsla. Pāris sekundēs somas siksniņa pazuda. Zorro tik nevainīgi skatījās mums acīs. Jautrības mums netrūkst. Jaunākais dēls Artūrs mums uzdāvināja runcīti, kas tomēr izrādījās kaķenīte. Savukārt es pati braucu pēc britu īsspalvainās kaķenītes. Tā tika piereģistrēta kā Pūciņa, bet pēc trīs mēnešiem izrādījās, ka tas ir runcis un kļuva par mūsu Žuļiku.

Kas darbā jauks?
Kad stādu puķes podos, kombinēju krāsas, iztēlojos, kā tas izskatīsies, bet īstenībā nezinu, kas atklāsies, kad uzziedēs. Tas pats ar tomātiem. Kad stādu, domāju, kā tie augs un kāda būs raža. Stādīšanas laikā ir tikai vīzija, gala rezultātu par 100 % vēl nevar zināt. Tas ir interesanti un aizraujoši. Pie manis uz siltumnīcu pavasaros, kad sāk ziedēt puķes, vakaros pēc sava darba atbrauc klientes iegādāties puķes, jo pati uz vietas esmu līdz pat 9‒10 vakarā. Šeit viņām patīk staigāt, fotografēties un atpūsties. Ļoti daudz komplimentu par savām puķēm saņemu arī no vīriešiem. Tas ir brīnišķīgi!

Kāds bija iepriekšējais gads saimniecībā?
Kopumā viss, ko biju saplānojusi un iecerējusi, izdevās. Vienīgi, kad jūlijā bija tās lielās lietavas, apmēram puse kartupeļu ražas noslīka un ķiplokiem bija vidēja raža.

Kādi plāni šim gadam?
Varbūt nedaudz pamainīsies puķu sortiments, lai būtu lielāka dažādība. Esmu iegādājusies daudz vairāk samteņu stādu. Cilvēkiem ļoti patīk samtenes un tieši tumšie toņi. Iekarināmiem puķu podiem būs citādas kombinācijas. Pēdējā laikā cilvēkiem ļoti patīk lauka tomāti, to sortimentu esmu paplašinājusi par septiņām šķirnēm.

Kā redzi savu saimniecību pēc 10 gadiem?
Šajā lietā mums ir skaidrība ‒ dārzniecību pēc 10 gadiem pārņems meita Līga. Varbūt viņa tad jau saimniekos šeit, varbūt vēl nē, taču viņas ģimenei blakus dārzniecībai tiks celta māja. Meita smejoties gan saka, ka es te strādāšot līdz pēdējam. Vīra saimniecība pāries jaunākajam dēlam Artūram. Abi jaunākie bērni tepat vien blakus būs, tas jau nu ir skaidrs. Jaunāki ar vīru nepaliekam, ir jādomā, kas to visu mantos.

Kā izskatīsies Latvijas lauki nākotnē?
Domāju, ka nākotnē Latvijā dominēs lielās saimniecības, jo mazās nevarēs izturēt nodokļu slogu. Lielās saimniecības kļūs arvien modernākas, tehnika modernāka, vajadzēs mazāk strādnieku. Iespējams, varēs jau no lauka malas vadīt traktoru. Daudzās saimniecības, kur audzē krūmmellenes vai zemenes, sezonas laikā organizē ogu pašlasīšanu. Nav nepieciešams algots darbaspēks. Arī pašiem saimniekiem tā nav pamatnodarbošanās. Šāda saimniekošana kļūs arvien populārāka.

Kādas ir vislielākās izmaksas saimniecībā?
Stādu, sēklu iegāde, algas strādniekiem. Ļoti lieli tēriņi ir, ja, piemēram, vētra saplosa siltumnīcu plēves.

Tavs dzīves moto?
Kad bērnībā vēl kā maza meitene dzīvoju mājās kopā ar vecākiem, man bija sapnis, kad būšu liela, man noteikti būs māja un siltumnīca – maziņa, bet pašai sava. Dzīvē izveidojās tā, ka man ir mantota vesela dārzniecība un dārznieka dēls ir mans vīrs. Kā lai te nedarbotos?

Vēl man vajag pašai savu, pašas nopelnītu naudu. Lai es ar vistīrāko sirdsapziņu varu tērēt to pēc saviem ieskatiem. Tas ir liels dzinulis darboties un nestāvēt uz vietas.

Kas esi pēc horoskopa?
Esmu Ugunīgā zirga gadā dzimis Auns. Ļoti man atbilstoši – tikai strādāt, kaut ko veidot un, jo vairāk darba, jo labāk!

Kur smelies iedvesmu?
Ceļojumos. Siltumnīcā, kad viss sāk ziedēt. Tiekoties ar tādām garā stiprām sievietēm kā Ieva Brante un Linda Mūrniece. No viņām ir, ko mācīties.

Kā atpūties un atjaunojies?
Pērn ļoti laicīgi izdevās realizēt puķes, sanāca kopā ar firmas Agrimatco pārstāvēm aizbraukt ekskursijā uz Azerbaidžānu. Grupa bija lieliska un draudzīga. Tas bija brīnišķīgs ceļojums, turklāt man vairs nebija jāiespringst par nepadarītajiem darbiem mājās. Varēju lieliski atpūsties. Tā ir krasu atšķirību valsts, kur valda milzīga atpalicība un ir miljonāru pilsēta Baku.

Vecākais dēls Gatis, kurš strādā airBaltic, noorganizēja mums visai ģimenei atpūtas braucienu uz Turciju. Līdz tam es ļoti baidījos lidot ar lidmašīnu, piekritu šim lidojumam tikai ar noteikumu, ja blakus man sēdēs vīrs. Pēc šī ceļojuma es jau vaicāju: „Kur es vēl varētu aizlidot?” Gaidu, ko piedāvās Agrimatco, jo gribas ar šo kolektīvu vēl kaut kur aizceļot.

Kādi vēl ir vaļasprieki?
Pēdējos 7‒8 gadus viena pati braucu ekskursijās ar autobusu. Man ļoti patīk ceļojumu firma Impro. Parasti sanāk pēc Jāņiem līdz pat 9. jūlijam, kad brīvāks no darbiem. Esmu bijusi Itālijā, Čehijā, Slovākijā, Horvātijā. Man patīk sēdēt pašā pēdējā sēdvietā autobusā, klausīties gidu un vērot apkārtni. Necenšos domāt par darbu un vairos no liekām sarunām. Komunicēju ar citiem ekskursantiem tikai saviesīgajā daļā. Tā es, lieliski atpūtusies, varu atgriezties savos darbos.

Man patīk grāmatnīcā atrasties. Ne tik daudz pirkt tās grāmatas, jo man ir daudz grāmatu mājās, bet noskaņa, apstaigāt plauktus, izlasīt anotācijas uz grāmatu vākiem. Es tur varu stundām staigāt.

Ļoti patīk kaut ko garšīgu pagatavot, kad bērni brauc ciemos. Tad vienmēr jābūt desertiem, senās receptes ‒ buberts ar ķīseli, biezpiena sacepums ar svaigām zemenēm. Gatavotas tiek arī kartupeļu pankūkas, kas visiem ļoti garšo. Patīk cept pīrāgus.

Kā visu var paspēt?
Cenšos visu sakārtot tā, lai man nav jātērē laiks ravēšanai, piemēram, pie mājas visas puķes aug kastēs vai lielos traukos. Es neskatos arī sējas darbu kalendāros. Eju, daru, sēju, darbs rit kā pa konveijeru, man nav laika skatīties, kura ir tā speciālā diena sēšanai vai stādīšanai.

Ja vēlreiz būtu jāsāk no sākuma, vai darītu to pašu?
Viss būtu tāpat, neko nemainītu. Mans vīrs ir īsts praktiskais latvietis. No viņa es saņemu uzmundrinājumu un arī kritiku, jūtos aiz viņa kā aiz mūra drošībā. Uldim ir liela atbildības sajūta, un ļoti priecājos, ka šo īpašību pārmantojuši ir arī mūsu trīs bērni ‒ ja kaut ko apņemas un dara, tad dara no sirds. Tas ir ļoti svarīgi.

Sapnis – ko vēl gribētu dzīvē?
Daudz ceļot, redzēt valstis arī citos kontinentos.

Vēlējums sev, citiem lauksaimniekiem un tiem, kuri vēl tikai šī ceļa sākumā?
Sev ‒ lai būtu veselība, lai varu darboties. Pārējiem lauksaimniekiem ‒ stiprus nervus, pacietību un izturību. Jaunajiem ‒ nenobīties, ka nevarēs visu ātri sasniegt. Arī es esmu kļūdījusies, ir bijis, ka nesanāk, esmu sabēdājusies, bet nākamajā gadā sanāk. Varbūt kas cits neizdodas. Tas viss piederas pie darba procesa. Lai sagatavojas, ka tas ir ļoti grūti gan fi ziski, gan garīgi. Es redzu, ka jaunieši sāk ar maziņām siltumnīciņām un darbojas, tas priecē! Tā turpināt!