Dārzs un Drava / 2022.gads (PAVASARIS)

Foto: personīgais arhīvs

Ar savvaļas bitēm..
Vēl trakāk...

Nu jau vairākus gadus Latvijā notiek sistemātiski medus un savvaļas bišu pētījumi dažādās ekosistēmās. Pastāstīt par šo projektu aicinājām augu aizsardzības zinātniskā institūta Agrihorts vadošo pētnieku, LLU Lauksaimniecības fakultātes docentu Jāni Gaili.

Smilšbite Andrena sp.

– Kā sākās bišu pētniecības projekts?
– Bišu pētniekus no Beļģijas interesēja pasaules mēroga pētījumi par bitēm ābeļdārzos, viņi bija izstrādājuši metodiku un aicināja piedalīties arī Latviju. Tas bija 2019. gadā. Viņi šo pētījumu materiāli atbalstīja, mums atsūtot lamatiņas, inventāru un lietošanas metodiku.

Pēc tam notika sarunas ar Zemkopības ministriju par pārējo finansējumu, argumentējot, ka šis būtu Latvijai izdevīgs brīdis uzsākt regulārus bišu monitoringa pētījumus, ņemot vērā, ka visā pasaulē valda satraukums par to, ka izzūd ne tikai medus bites, bet arī savvaļas apputeksnētāji. Iespējams, cilvēka dažādu saimniecisko aktivitāšu rezultātā. Latvijā mums sistemātiski bišu pētījumi no 21. gadsimta sākuma nebija veikti. Vispasaules tendences bija diezgan satraucošas, bet Latvijā nekas nenotika. Uzsākot 2019. gadā sadarbību ar beļģiem, esam iekustinājuši savvaļas bišu pētniecību.

Mums ir aktīvi biškopji, kas strādā ar medus bitēm, bet savvaļas bišu fauna Latvijā ir pētīta mazāk.

– Cik bišu sugu ir Latvijā?
– Latvijā ir sastopamas apmēram 300 bišu sugas, medus bite ir tikai viena no tām. Visas viņas dod ieguldījumu augu, tajā skaitā kultūraugu, apputeksnēšanā. Precīzu sugu skaitu pateikt nav iespējams vairāku iemeslu dēļ. Bišu sistemātika nemitīgi attīstās, tāpēc ir gadījumi, kad bites, kas agrāk piederēja pie dažādām sugām, tagad ir uzskatāmas par vienas sugas dažādām pasugām. Esam savos pētījumos atraduši arī jaunas sugas, piemēram, taigas kameni (Bombus semenoviellus). Potenciāli Latvijā varētu būt atrodamas vēl vairākas bišu sugas, kas pazīstamas mūsu kaimiņvalstīs.

Bišu fauna Latvijā ir daudzveidīga. Tās ir sastopamas gan dārzos un laukos, gan zālājos un mežos, tāpat citos biotopos. Visas Latvijā sastopamās bites iekļaujas sešās dažādās dzimtās. Mūsu pētījumos esam konstatējuši visu šos dzimtu pārstāves.

Griezējbite Megachile sp.

– Kā beļģi jūs atrada?
– Beļģi vērsās Latvijas augu aizsardzības pētniecības centrā, kur tolaik veica dažādus pasūtījuma darbus augu aizsardzības līdzekļu izmēģinājumiem, kā arī zinātniskus pētījumus. Taču 2018. gada beigās LAAPC daļa, kas nodarbojās ar zinātni, kā mēs paši mēdzam teikt, nopumpurojās, un tā radās Agrihorts – institūts, kurā norit dažādi pētījumi, tajā skaitā bišu pētniecība.

LAAPC jau agrāk bija iesaistījies starptautiskos pētījumos, tāpēc, visticamāk, arī bija šis piedāvājums. Un tā 2019. gadā mēs veicām pētījumu četros ābeļdārzos Zemgales reģionā un četros ābeļdārzos Vidzemes reģionā. Beļģi saņēma datus no Latvijas un daudzām citām valstīm un šos grandiozos datu masīvus joprojām analizē. Kā šādās reizēs mēdza teikt mans skolotājs Voldemārs Spuņģis: „Desmit institūti šos datus 100 gadus var analizēt.”

Beļģu interese līdz ar to beidzās, bet bija skaidrs, ka šādus pētījumus vajag turpināt, jo bija dzimusi zinātniskā interese un arī Zemkopības ministrijai bija viedoklis, ka apputeksnētāju monitorings ir jāveic, jo apputeksnēšana ir svarīgs ekosistēmas serviss arī no praktiskā viedokļa.

Tā mēs šo pētījumu turpinām. Esam nedaudz modifi cējuši beļģu metodiku, 2020. gadā pētījumu paplašinājām, un nu tas tiek veikts ne tikai ābeļdārzos, bet arī laukaugu platībās, līdz ar to pētījums pastiepts garāks veģetācijas sezonas laikā.

Mēs sākam ar maiju, kad ābeļdārzos zied ābeles. Šajos pašos Zemgales un Vidzemes reģionos pētījumu turpinām jūnijā un jūlijā, kad zied kādi laukaugi, piemēram, pupas, āboliņi, amoliņš un griķi.

2021. gadā šajā pētījumā iekļāvām arī zālājus, kas ir krietni stabilāka ekosistēma salīdzinājumā ar laukaugu platībām. Tāpēc to, kas ilgtermiņā notiek ar bitēm, vislabāk varētu demonstrēt zālāji. Tie spēj nodrošināt bites gan ar paslēptuvēm, gan barības resursiem. Zālājos ir mazāk traucēta augsne, bet ziedoši augi ir sastopami visu veģetācijas periodu. Savukārt laukaugu platībās paslēptuvju jeb bišu gadījumā – ligzdu veidošanas vietu ir krietni mazāk, bet barības resursi – ziedoši augi – ir pieejami relatīvi īsu laiku. Zālāji varētu būt vieni no galvenajiem bišu donoriem, kas laukaugu ziedēšanas laikā apgādā laukus ar apputeksnētājiem.

Laukaugu platības var arī sniegt priekšstatu, cik liela bišu sugu sabiedrība tajos, tāpat ābeļdārzos nāk iekšā. Tāpat šie rādītāji var noderēt, kad ir runa par apputeksnēšanu un saudzīgām saimiekošanas metodēm. Līdz ar to ir dati, ar ko var operēt dažādās agrocenozēs un lauksaimniecības biotopos.

– Kādus radītājus bitēm nosaka?
– Pirmkārt, sugas, sugu sabiedrību. Piemēram, kādas sugas ir sastopamas konkrēti Zemgales reģiona ābeļdārzos, Vidzemes reģiona ābeļdārzos un attiecīgi arī šo reģionu laukaugu platībās.

Mēs nesalīdzinām ābeļdārzus ar laukaugu platībām, bet gan savstarpēji abus pētītos reģionus, jo bišu sugu sabiedrība veģetācijas sezonas gaitā daļēji mainās. Tāpēc ābeļdārzā, kad tas zied, bišu sugu sabiedrībā dominē vienas sugas, bet turpat blakus esošā pupu vai griķu laukā, kas zied attiecīgi jūnijā un jūlijā, būs cita bišu sugu sabiedrība.

Kamene Bombus terrestris.

Visas Latvijā sastopamās bites var iedalīt trīs grupās.
1. Pavasara sugas. Tās ir bites, kuras pārziemo kā pieauguši kukaiņi jeb imago un jau agri pavasarī ir sastopamas dabā, vācot ziedputekšņus un veidojot savas ligzdas. Sākot aptuveni ar jūniju, šīs bites pamazām izmirst (dabā paliek to kāpuri, kas dzīvo ligzdā, barojas ar savākto proviantu, bet vēlāk iekūņojas).

2. Vasaras sugas. Bites, kuras pārziemo kā kāpuri, pavasarī iekūņojas, bet pieaugušie kukaiņi sāk izkūņoties aptuveni jūnija vidū. Līdz ar to tās ir sastopamas vasaras otrajā pusē.

3. Bites, kuras vairāk vai mazāk ir sastopamas visu veģetācijas sezonu. Pie tādām pieder kamenes – sabiedriskas bites. Agri pavasaros dabā ir sastopamas pārziemojušās kameņu karalienes, kas veido ligzdas un vāc putekšņus, ar ko barot savus kāpurus. Vēlāk sāk lidot strādnieki, bet jūlijā jau ir novērojamas jaunās karalienes un tēviņi. Vēl pie vissezonas bitēm pieder vairums slaidbišu sugu, kuru pārziemojušajām mātītēm veģetācijas periodā ir divi pēcnācēju metieni, kā arī dažādu dzimtu bivoltīnās sugas, t.i., sugas, kurām gada siltajā laikā pagūst attīstīties divas paaudzes.

Otra lieta, kas mūs interesē, ir bišu sugu daudzveidība. To nosaka, aprēķinot sugu daudzveidības indeksu, kas rāda balansu starp sugu daudzumu un katras sugas indivīdu skaitu.

Augsts sugu daudzveidības indekss liecina, ka konkrētajā vietā ir ne tikai vairāk bišu sugu, bet arī katras sugas populācijas blīvumi ir pēc iespējas līdzīgāki (katra suga ir pārstāvēta ar līdzīgāku bišu skaitu). Tas nozīmē, ka vide ir labi sabalansēta, ir vairāk vai mazāk vienādos daudzumos dažādas ekoloģiskās nišas, ko katra bišu suga var aizņemt, līdz ar to augsta sugu daudzveidība.

Pretējais variants ir tad, ja sugu daudzveidības indekss ir zems. Tā var būt zīme, ka ir vieta, kur sastopamas tikai dažas bišu sugas. Tiesa, tas var būt zems arī gadījumos, ja sugu skaits ir salīdzinoši liels, taču viena suga ir pārstāvēta ar milzīgu bišu skaitu, bet pārējās – ar vienu, diviem indivīdiem. Abos gadījumos tas liecina, ka vide ir nestabila, tajā ir salīdzinoši maz ekoloģisko nišu, tāpēc ir maz sugu, kas tādā vidē jūtas ērti un spēj izveidot lielas populācijas.

Piemēram, ja vienā vietā ir sastopamas 20 sugas ar 20 īpatņiem no katras, tad bišu daudzveidības indekss būs ļoti augsts, jo visām sugām ir pilnīgi vienāds bišu indivīdu skaits. Savukārt, ja būs sastopamas tās pašas 20 sugas, bet no vienas sugas būs 150 bites, no otras sugas tāpat, tad pārējie 100 indivīdi sadalīsies pa 18 atlikušajām sugām un rezultātā sugu daudzveidības indekss būs ļoti zems, jo būs labi redzama divu sugu superdominance, kas liecina par to, ka vidē ir kāds disbalanss un ka pastāv liela mēroga ekoloģiskie traucējumi.

Akmeņu kamene Bombus lapidarius.

– Kāda šajā ziņā ir situācija Latvijā?
– Pētījumi tiek veikti relatīvi īsu laiku, tāpēc vēl nevaram pārliecinoši apgalvot, ka Latvijā ar bitēm notiek kaut kas negatīvs vai pozitīvs. Turklāt pirmajā gadā pētniecība aptvēra tikai ābeļdārzus. Var teikt, ka pirmie divi gadi vairāk ir uzskatāmi par mūsu pašu mācīšanos – esam apguvuši metodiku. Savukārt pērn pētījumā ar uzviju izdevās viss, kas bija plānots. Līdz ar to vēl kādus divus gadus vajadzētu bites papētīt, tad ieturēt nelielu pauzi un pēc tam atkal atkārtot. Tādējādi varētu iegūt ilgtermiņa datus un vilkt kopsakarības, kas notiek ar bišu sugu sastāvu un sugu daudzveidības rādītājiem. Šīs lietas nemainās strauji, bet gan pakāpeniski, līdz ar to izmaiņas var saskatīt tikai ilgākā laika posmā.

Šajā ziņā varu atsaukties uz Vācijā veiktu pētījumu, kas pirms pāris gadiem bija publicēts. Viņi monitorēja dažādus lidojošos kukaiņus (ne tikai bites) kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus un tikai tad varēja uzzīmēt tendenču līknes un kaut ko secināt.

Ja pie mums būtu iespējams vulkāna izvirdums vai kāds cits tikpat grandioza apmēra ekoloģisks traucējums, tad izmaiņas bišu un ne tikai to sugu sabiedrībā būtu pamanāmas uzreiz. Tāpat uzreiz būtu saprotams iemesls, kāpēc sugu sabiedrība ir izmainījusies. Tā kā mums dzīve rit diezgan rimti, tad ilgtermiņa ietekmes uz bitēm nav pamanāmas uzreiz, ir jāpaiet ilgākam laikam.

Koku kamene Bombus hypnorum.

– Kur bites dzīvo savvaļā?
– Lielākā daļa savvaļas bišu mitinās augsnē, kur tās rok alas un iekārto ligzdas. Kamenes var aizņemt jau gatavas alas, ko izrakuši zīdītāji, piemēram, kurmji vai peles. Samērā daudz bišu sugu ligzdas veido virs zemes. Piemēram, koku kamene (Bombus hypnorum) savas ligzdas veido koku dobumos vai putnu būrīšos. Ir bites, kuras veido aliņas smilšakmens atsegumos. Citām bitēm ligzdu veidošanai vajadzīgi dabiski veidojušies nelieli dobumiņi. Tās var būt kāpuru ejas koksnē, veci lakstaugu stublāji ar dobu vidu, plaisas ēku mūros u.tml. Šādās vietās ligzdas veido zīdbites un griezējbites. Viena griezējbite pagājušajā gadā pamanījās manas mājas, kas atrodas Jelgavas centrā, sienā starp ķieģeļiem esošajā javā izrubināt caurumu un uztaisīt ligzdu. Visu pavasari un vēl jūnija sākumā tā cītīgi nesa ziedputekšņus. Droši vien, ka tur šopavasar šķilsies un izlidos jaunās bitītes.

Bitēm, kuras ligzdas veido dobumiņos, cilvēks var palīdzēt, izveidojot bišu mājiņas. Vienkāršākais ir sakraut kaudzē koka klučus un tiem galos ieurbt dažāda izmēra (3–10 mm diametrā) caurumus. Tādas mājas var izvietot, piemēram, ābeļdārza tuvumā. Ābeļdārzs nodrošinās bites ar ziedputekšņu resursiem, tās savukārt apputeksnēs ābeļu ziedus. Ar bišu mājas palīdzību ābeļdārza saimnieks var pats sev izaudzēt labu savvaļas bišu populāciju. Pasaulē ir zināmi piemēri, kur šādās mājās izveidotas griezējbišu populācijas mērķtiecīgi izmanto kultūraugu apputeksnēšnai. Ziemeļamerikā ir viena griezējbišu suga (Megachile rotundata), kuras ar šādu mājiņu palīdzību izmanto lucernas apputeksnēšanai sēklaudzēšanas platībās. Līdzīgi kā Latvijā var iegādāties un dārzos uzstādīt kameņu mājiņas, tā pie viņiem var iegādāties griezējbišu mājiņas. Tās ir paprāva izmēra, uz traktora lafetes uzliekamas. Šādu bišu māju ar visām bitēm, kas iepriekšējā gadā iemājojušas, aizved uz lucernas lauku, kur tās lido pa lucernas platībām un apputeksnē tās. Turpat mājās viņas veido savas jaunās ligzdas, rudenī māju aizved un kaut kur noliek, bet nākošajā pavasarī ved uz jauniem lucernas laukiem, tā nodrošinot efektīvāku lucernas apputeksnēšanu.

Medus bitei lucernu nepatīk apputeksnēt, jo tās lapas vējā sitas un traucē medus bitei strādāt. Tāpēc lucernu apputeksnē kamenes un citas savvaļas bites.

Atbilstoši pētījumu metodikai maija beigās un jūnija sākumā, kad ir vēsie pavasari, ābeļdārzos vai arī citās laukaugu platībās bites katrā vietā pēta sešas dienas, vadoties pēc meteoprognozes, kad būs saulains laiks un bez nokrišņiem un bitēm būtu iemesls aktīvi lidot. Taču ne vienmēr tas tā notiek. Šajos gados katrā pētījumu vietā ir interesanti novērojumi attiecībā uz bišu lidošanu. Reizēm visas sešas dienas bites lido vienlīdz intensīvi un vienlīdz lielā skaitā. Taču bieži gadās tā, ka vienā dienā bišu ābeļdārzā vai griķu laukā ir daudz, bet nākošajā dienā – maz, savukārt aiznākamajā – atkal daudz. Turklāt laiks visas dienas ir bijis vienāds – saule spīdēja, mākoņu nebija, vējš pūta no tās pašas puses un līdzīgā ātrumā. Izskaidrot, kāpēc vienu dienu viņas tur ir, bet nākošajā nav, mēs pagaidām nevaram. Acīmredzot dabā pastāv kaut kas tāds, ko mēs ar saviem maņu orgāniem uztvert neprotam, bet bites to spēj, tāpēc katru jaunu dienu uzvedas savādāk. Un tas ir šobrīd NEZINĀMAIS UN INTERESANTAIS, apstiprinot  veco sakāmvārdu, ka ar bitēm nekad neko nevar zināt.

Zidbite Hylaeus sp.

Akmeņu kamene Bombus lapidarius.

– Varbūt viņām iepriekšējā vakarā bija ballīte, un viņas tagad atpūšas?
– Nē. Bites tikai strādā.

– Ja jau ar bitēm nekad neko nevar zināt, tad, iespējams, ballīte tomēr bijusi... Tik mēs neko nezinām...