Globālā sabiedrība arvien skaidrāk apzinās, ka jau šobrīd mēs patērējam pasaules resursus ātrāk, nekā tā spēj tos atjaunot. Klimata pārmaiņu, ģeopolitisko apstākļu un pieaugošo ražošanas izmaksu dēļ arvien vairāk un skaudrāk pievēršam uzmanību tam, vai izvēlamies ražot gudrāk un efektīvāk. Mūsdienās to dēvē par aprites ekonomiku, kas ietver domāšanas maiņu. Tās pamatā ir princips, ka katram saražotajam resursam ir jāspēj atrast pielietojamību vairāk nekā vienu reizi. Kamēr daudzās nozarēs aprites principu ieviešana ir ierobežota, pārtikas rūpniecībā tā ir sevišķi daudzsološa – bet vai paši pārtikas uzņēmēji vienmēr apzinās, cik daudz papildu produktu viņi patiesībā vēl varētu radīt?

Ražot ne tikai vairāk, bet gudrāk

Aprites ekonomikas būtība ir vienkārša: maksimāli izmantot ražošanai izvēlētās izejvielas, samazināt atkritumus un radīt produktus, kas pēc iespējas ilgāk saglabā savu vērtību. To panāk, atkārtoti izmantojot, pārstrādājot vai pārvēršot izejvielas jaunos produktos. Šāda pieeja pārtikas rūpniecībā ir ne tikai videi draudzīga, bet arī ekonomiski pamatota, jo ražošanas ķēdes ir cieši saistītas ar dabas resursiem un enerģijas patēriņu. Tieši šeit rodas liels organisko atkritumu apjoms, tiek izmantots daudz enerģijas un ūdens, un katrs saimnieciskais uzņēmējdarbības solis var dot jūtamu ieguvumu gan videi, gan pašam uzņēmumam. Bet vai uzņēmēji vienmēr atceras, ka “atkritumus” var izmantot gudri?

Latvijā par pārtikas ražošanu būtu tikai dabiski domāt caur ilgtspējas prizmu. Vēsturiski latvieši savās saimniecībās vienmēr pratuši izmantot visu līdz pēdējam – nekas netika izmests, jo katram blakusproduktam tika atrasts pielietojums. Tikai pēdējo simt gadu laikā, pieaugot industriālās ražošanas apjomiem, radusies nepieciešamība apzināti domāt par to, kā lielražošana ietekmē vidi. Taču, ja šo tradicionālo saimniecisko domāšanu saglabā un pārvērš sistēmiskā pieejā, to iespējams pielietot arī industriālā mērogā. Vairāki mūsu vietējie uzņēmumi pierāda, ka ilgtspējīga domāšana nav tikai skaists lozungs, bet gan dzīvotspējīgs biznesa modelis. Arī Latvijas lielākais olu ražotājs “Balticovo” izvēlas šo biznesa modeli, piemēram, olas, kas noteiktu kvalitātes kritēriju dēļ nenonāk veikalu plauktos, tiek izmantotas šķidro olu produktu ražošanā, čaumalas tiek sasmalcinātas un piedāvātas zemniekiem kā dabīgs augsnes mēslojums, bet kūtsmēsli no “Balticovo” vistu kūtīm tiek pārvērsti gāzē, kas tiek izmantota siltumenerģijā. Uzņēmums izmanto arī saules enerģiju, lai dzesētu vistu kūtis, un ievieš citas mūsdienīgas tehnoloģijas, kas samazina industriālās emisijas.

Viens no pēdējā laika ambiciozākajiem “Balticovo” aprites ekonomikas projektiem ir pašu spēkiem izveidotā biometāna ražotne “Bovo Gas”, kas tika atklāta Iecavā 2024. gadā. Tā ražo biometānu (dabasgāzes analogu) no vistu kūtsmēsliem – tehnoloģija, kuru daudzi sākotnēji vērtēja skeptiski. “Pasaulē tā vēl nav ierasta prakse – ražot biometānu no putnu kūtsmēsliem, taču mēs pierādījām, ka tas ir iespējams, tādā ziņā esam pionieri šajā jomā. Piesaistot dažādus speciālistus un inženierus un veicot rūpīgus aprēķinus, mēs pārliecinājāmies, ka šāda ražotne būs ekonomiski pamatota. Savā ziņā mums izdevās pierādīt, ka saimniecisks aprēķins var būt ne tikai izdevīgs uzņēmumam, bet arī noderīgs visai sabiedrībai,” stāsta AS “Balticovo” komunikācijas un attīstības vadītājs Toms Auškāps.

Mūsu ražotne darbojas jau vairāk nekā gadu. Ražotne gada laikā spēj saražot 100 000 megavatstundu enerģijas – vairāk, nekā patērē viss Bauskas novads kopā, turklāt uzreiz pēc biometāna saražošanas tā tiek ievadīta Latvijas kopējā gāzes tīklā.

Toms Auškāps, AS “Balticovo” komunikācijas un attīstības vadītājs

“3,5 miljoni vistu gadā rada aptuveni 70 000 tonnu kūtsmēslu, kas kļūst par enerģijas avotu, nevis atkritumu slogu. Nākotnē plānojam īstenot vēl šādu ideju – no biogāzes atdalot oglekļa dioksīdu un to sašķidrinot, iegūt pārtikas gāzi, ko varētu izmantot dzērienu ražošanā, siltumnīcu un industriālo iekārtu vajadzībām. Turklāt tirgū iespējams pārdot ne vien biometānu, bet arī tā zaļās izcelsmes sertifikātus jeb CO₂ kredītus, kas citiem uzņēmumiem visā pasaulē ļauj teorētiski kompensēt savu ietekmi uz vidi, savukārt zaļajiem uzņēmumiem – finansiālus līdzekļus savas attīstības veicināšanai. Tādējādi tiek veidoti vairāki ilgtspējīgi biznesa modeļi, kas atbilst Eiropas Savienības klimatneitralitātes mērķiem.”

Kā domāt saimnieciski un līdz ar to – ilgtspējīgi?

Saimnieciska domāšana balstās uz praktiskiem aprēķiniem – katram risinājumam jābūt gan ekonomiski pamatotam, gan ilgtspējīgam. Taču jāņem vērā, ka uzņēmumu iespējas atšķiras. Mazākām saimniecībām nereti jāmeklē savam mērogam piemērotāki risinājumi, kas arī var dot būtisku pienesumu. Tāpēc viena uzņēmuma pieeju nevajadzētu akli pārņemt citam. Piemēram, lai “Bovo Gas” biogāzes ražošana būtu ekonomiski izdevīga, nepieciešama noteikta kritiskā masa – sākot no aptuveni 200–300 tūkstošu putnu apjoma. Tas pats attiecas arī uz blakusproduktu ražošanu. Lai no olām, kas nenonāk “bretēs”, varētu radīt tādus produktus kā saldējums, makaroni vai olu baltums, A kategorijai neatbilstošo olu apjomam jābūt pietiekami lielam.

“Mūsu vistas Latvijā un Lietuvā kopumā dēj nu jau vairāk nekā miljardu olu gadā, un loģiski, ka rodas daudz tādu olu, kas nenonāk tirdzniecībā. Šie apjomi ir pietiekami lieli, lai pieņemtu lēmumu par produktu ar pievienoto vērtību radīšanu, – tas ir ne tikai likumsakarīgi, bet arī izdevīgi mums un mūsu klientiem, kuriem varam nodrošināt pilnu produktu grozu. Tāpēc mēs paši ražojam šos produktus vai sadarbojamies ar citiem ražotājiem. Mazākiem olu ražotājiem jāmeklē citi risinājumi, jo papildu ražošana var kļūt par papildu slogu. Daļa no olām, kas citādi nonāktu tirdzniecībā, būtu jānovirza citu produktu ražošanai, lai tas būtu pamatoti, taču tad šī pieeja drīzāk kļūst par uzņēmuma pamata biznesa modeli,” komentē Toms Auškāps. “Tomēr tas nenozīmē, ka mazākām saimniecībām vajadzētu mest plinti krūmā. Vienkārši ir jāmeklē lokāli un efektīvi risinājumi. Piemēram, “Balticovo” Vilces saimniecībā, kur mājo 20 000 brīvo vistu, kūtsmēsli netiek transportēti uz Iecavu, lai ražotu biometānu, bet tiek pārdoti vietējam ķiploku audzētājam kā mēslojums. Šāds risinājums ir vienkāršs, taču loģisks – nav pārvadāšanas izmaksu, nav atkritumu, un vienlaikus tiek veidota sadarbība ar vietējiem zemniekiem, radot sinerģiju starp nozarēm.”

Ja paši nevaram kaut ko pārstrādāt vai tas konkrētajā situācijā nav izdevīgi, vienmēr varam salīdzinoši tuvu atrast kādu, kam tas noderēs. Protams, tas prasa iesaistīties vietējā kopienā un veltīt laiku, lai atrastu piemērotu pielietojumu saviem “atkritumiem”. Taču tieši šī pieeja vēl vairāk stiprina filozofiju – būt ciešā saskarē ne tikai ar dabu, bet arī ar cilvēkiem, kopienām un viņu vajadzībām.

Toms Auškāps, AS “Balticovo” komunikācijas un attīstības vadītājs

Toms Auškāps arī norāda, ka, domājot par investīcijām, uzņēmumu vadītājiem jāspēj redzēt ilgtermiņā – jāzina, kā uzņēmums mainīsies pēc piecdesmit gadiem, nevis tikai nākamajā ceturksnī. “Tāpēc jau šobrīd “Balticovo” iegulda infrastruktūrā, kas nav tieši saistīta ar peļņu, bet ar ilgtspējīgu darbību. Esam ieguldījuši divus miljonus eiro notekūdeņu attīrīšanas iekārtās un ūdens atdzelžošanas sistēmās, lai paaugstinātu ražošanas procesa kvalitāti un samazinātu nākotnes riskus. Tāpat loģisks solis bija izveidot “saules ganības” – saules paneļu parkus (tos apdzīvo aitiņas – tāpēc arī saucam par ganībām!), kuru iegūto enerģiju izmantojam, lai karstākos periodos dzesētu vistu kūtis,” skaidro Toms Auškāps. Tas ir teju pašsaprotami – jo spožāk spīd saule un pieaug temperatūra, jo vairāk enerģijas nepieciešams, lai uzturētu optimālu vidi vistu kūtīs.

Lielākais šķērslis aprites ekonomikas ieviešanā nav birokrātija, bet tieši domāšanas maiņa. Daudzi uzņēmumi gaida subsīdijas un atbalstu, kamēr citi rīkojas paši, balstoties uz saimniecisko loģiku un ilgtermiņa perspektīvu. Nereti tas prasa zināmu risku uzņemšanos un ieguldījumus, kam ne visi ir gatavi, tāpēc aprites ekonomikas attīstība lielā mērā ir atkarīga no uzņēmumu iniciatīvas un spējas radoši pielāgot risinājumus konkrētajai vietai un apjomam.

Kā šobrīd raugāmies uz “ilgtspējīgām praksēm”?

Vēl pirms dažiem gadiem vārds “ilgtspēja” daudziem izraisīja ironisku smaidu vai pat skepsi – tas šķita kā modes termins, kas neasociējas ar reālu uzņēmējdarbību. Varēja pat šķist, ka šis modes kliedziens nebūtu piemērojams Latvijas situācijai. Tagad viss mainās vairāku iemeslu dēļ – sabiedrības izpratne par resursu ierobežotību pieaug, Eiropas Savienības regulējums kļūst stingrāks un virza uzņēmumus domāt ilgtspējīgi. Un aizvien biežāk uzmanības centrā nonāk tie uzņēmumi, kas pierāda, ka atbildīga rīcība var būt pilnīgi dabiska un ekonomiski pamatota uzņēmējdarbības daļa.

Uzņēmēji arvien vairāk saprot, ka aprites ekonomika nav tikai vides uzlabošanas jautājums un dažādas administratīvās prasības, bet arī pamats noturīgam biznesa modelim – iespēja ilgtermiņā samazināt izmaksas un kļūt neatkarīgākiem no ārējiem resursiem. Izmaiņas jūtamas arī finanšu sektorā – nav noslēpums, ka tieši ilgtspējīgu risinājumu esamība kļuvusi par vienu no priekšnoteikumiem bankām, kad tās izskata uzņēmumu aizdevuma pieprasījumus. Bankas redz, ka uzņēmumi, kas domā par resursu efektivitāti un vidi, ir drošāki partneri ilgtermiņā.

Šī attieksmes maiņa nozīmē, ka aprites ekonomika vairs nav papildinājums uzņēmuma stratēģijai, bet kļūst par tās pamatu. “Balticovo” pieredze rāda, ka ilgtspējīga uzņēmējdarbība nozīmē nevis atteikšanos no peļņas, bet spēju to radīt gudrāk – izmantojot resursus efektīvi un sadarbojoties ar citiem uzņēmumiem. Ja pirms dažiem gadiem tas šķita neaizsniedzami, tad šodien aprites ekonomika ir kļuvusi par uzņēmumu konkurētspējas atslēgu.