Saimnieks LV / 2024.gads (Decembris)

Braucot virzienā no Jelgavas uz Dobeli, pirms Auces pagrieziena ceļa malās var redzēt glīti rindās sakārtotus skābsiena ruļļus, kas, aptīti ar baltu plēvi, izskatās kā olas, bet tik lielas, ka varētu būt dinozaura. Patiesībā tā ir barība tuvējās zemnieku saimniecības Putriņas lielajam piena devēju ganāmpulkam. Saimniecības pamatnodarbošanās ir piena ražošana, bet papildnozare ir graudkopība.

Rudenīgi nemīlīgā rītā tiekamies ar kuplās un darbīgās Veidliņu ģimenes pārstāvjiem: saimnieci Veru un viņas dēliem – Jāni un Raiti, kuri visi darbojas saimniecībā. Pienākumi gan esot sadalīti – saimnieces pārziņā ir papīra lietas un govis, Jānis rosās uz laukiem un saimnieko kūtī, savukārt Raitis gādā par tehnoloģisko procesu pārraudzību.

Sākums
„Zemnieku saimniecība reģistrēta 1992. gadā. Šo vietu un mājas mantoja mans vīrs. Pati esmu no Latgales, bet lielāko daļu dzīves esmu pavadījusi šeit – Zemgalē. Sākumā bija viss – govis, cūkas, vistas, zosis, aitas un pat zirgs. Audzējām arī dārzeņus. Vēlāk pamazām daudzas nodarbes atkrita pašas no sevis. Sapratām, ka vajag vairāk cūku. Aitas, tā kā nezinājām, kā audzēt un kopt, arī ilgi nebija. Mēs bijām pilsētnieki un daudz ko nezinājām no lauku lietām, saķērām visu pēc kārtas. Iznākumā palika telītes, gotiņas, tāpēc likumsakarīgi palikām pie tām. Blakus vēl kolhozs bija uzbūvējis jaunu kūti, kuru mums bija iespēja atpirkt,” atceras Vera. „Kad vēl bija 8–9 govis, slaucām ar rokām, no rīta es pirms darba un zēni pirms skolas gājām uz kūti, tikai tad uz autobusu.”

„Nebija jau variantu – darbs bija jāpadara. Visi bijām kā viens vesels,” smejas Jānis.

Vēlāk jau tikuši pie slaukšanas aparātiem, slaukuši kannā, tad pienākusi kārta piena vadam. Nākamais evolūcijas lēciens jau bijis slaukšanas roboti.

Tikai brūna govs ir govs
Putriņas ir 100 % pašu audzēto lopu saimniecība, dzīvnieki no citurienes nav iegādāti.

Pavisam 215 slaucamas govis, kopumā novietnēs ir 425 dzīvnieki. Pārsvarā ir Holšteinas melnraibās šķirnes lopi. „Sākot nodarboties ar piena ražošanu, bija Latvijas brūnās, toreiz mūsu priekšstatos tikai brūna govs bija govs. Vēlāk tomēr pārgājām uz Holšteinas melnraibajām, kas izrādījās pienīgākas,” atceras Vera.

Sākotnēji brūnās govis sēkloja ar Holšteinas melnraibajiem buļļiem, līdz pamazām izveidots melnraibais ganāmpulks. Tomēr pa kādai govij ganāmpulkā ir sarkanraibā vai brūnā krāsā, jo romantiskā mīlestība uz brūnaļām neesot zudusi, saimniece teic: „Patīk man uz viņām paskatīties.”

Sēklošana
Biomateriālu govju sēklošanai saimniecība iegādājas no AS Kurzemes CMAS, bet sēklošanu veic saimniecības veterinārārste. „Viņa pie mums ir katru dienu, gan apskata govis, gan sēklo, gan veic citas darbības, jo saimniecībā lopu daudz,” stāsta saimniece.

Sēklošanai neizmanto šķiroto biomateriālu, jo tas ir salīdzinoši dārgi, ņemot vērā, ka govi var nākties sēklot divas vai trīs reizes. Tāpēc dzimst arī bullīši, kurus realizē divu nedēļu vecumā SIA Baltic Calves. Savukārt telītes audzē ganāmpulka atražošanai.

Govīm grūsnību pārbauda pēc 40. un pēc 65.–70. dienas, tad laižot ciet vēlreiz. Saimniecībā šim nolūkam ir iegādāts sonogrāfs.

„Slaukšanas robotā ir speciāla iekārta, kas analizē piena paraugu un nosaka, kad govij jāmeklējas, kad jāsēklo un vai ir grūsna, arī vai ir bijis mikroaborts. Robotizācija izteikti atvieglo darbu – laikus pamana arī slimības un, piemēram, tesmeņa iekaisumus,” apmierināts ar inovācijām pienkopībā stāsta jaunais saimnieks.

Ceļš līdz robotizācijai
„Kad darbinieku trūkuma dēļ divus gadus esi slaucis govis pats, par robotu ilgi nebija jādomā. 2016. gada rudenī pieņēmām lēmumu – vai nu likvidējam fermu, vai robotizējam. Tolaik bija ap 100 govīm. 2016. gada decembrī iesniedzām projektu atbalstam un nākamajā gadā pēc Jāņiem iedarbinājām savu pirmo slaukšanas robotu vecajā kūtī, kur govis pirms tam bija piesietajā turēšanā. Tad 60 govis tika palaistas vaļā, bet 36 vēl palika uz slaukšanu piena vadā,” atceras Vera.

Sākums bijis grūts, jo trūcis pieredzes, nebijis, kam pajautāt, jo Latvijā tolaik robotu bija maz. „Govis robotam tika izvēlētas pēc labākiem tesmeņiem un veselākās. Nedēļu mēs visi nedaudz pamocījāmies, un tad jau pierada,” piebilst Jānis.

Tagad saimniecībā ir pieci slaukšanas roboti – četri darbojas pilnvērtīgi, viens ir treniņiem. Vecākais palika vecajā kūtī, kur ir govju atnešanās grupa un govis var pamazām pierast pie robotiem.

Pieci roboti

Nākamais saimniecības attīstības posms saistīts ar jaunās novietnes būvniecību. Tā sākās 2019. gadā un 2020. gada 14. janvārī jau bija apdzīvota. „Vecajā novietnē gotiņām trūka komforta, apgrūtinoša bija arī fermas tīrīšana divas reizes dienā. Tagad lopi jūtas lieliski un arī mums mazāk darba,” stāsta Vera. Jānis papildina: „Sākotnēji plānojām, ka jaunajā novietnē būs trīs roboti un vēl pietiks vietas cietstāvošajām govīm un atnešanās blokam. Tomēr celtniecības gaitā izvilkām vadus arī ceturtajam robotam. Un nebija ilgi jāgaida – 2022. gadā nopirkām ceturto robotu, šogad vēl vienu.”

Govis novietnē sadalītas pa grupām pēc ražības – katram robotam ir savs hārems. Visvairāk noslogots otrās grupas robots, kur ir piena devējas no 2. laktācijas un uz augšu, – ap 70 govīm. Saimnieki pārliecinājušies, ka optimāli esot 60 govis vienam slaukšanas robotam.

„Vidējais robota apmeklējums 4–5 reizes dienā, slaucas gan tikai trīs reizes, pārējie ir ekskursiju apmeklējumi cerībā tikt pie robota gardumiem, ja tie beigušies, ekskursantēm interese noplok,” nosmaida Vera.

DeLaval slaukšanas robots.

Dzīve pirms un pēc robotiem

„Pat negribas atcerēties, kā agrāk katru rītu bija jāceļas plkst. 4 no rīta un jāiet slaukt govis, tagad mierīgi guļam līdz 7, jo zinām, ka visi lopiņi būs pabaroti un izslaukti. Tikai ik pa laikam jāaiziet apskatīties un apdarīt tos darbus, ko nepaveic roboti, – uzkopt, iztīrīt un izmazgāt. Taču tas jau salīdzinājumā ar laiku pirms robotiem ir tīrais nieks,” atceras Vera.

Saimniekiem sākumā esot teikts, ka roboti ir dārgi un bieži plīstot. „Mums ilgākais tie nav strādājuši kādas sešas stundas, jo nedarbojās visa sistēma. Tad jau labāk pieciest kaut sešas stundas, nevis piepeši izrādīties kā pie sasistas siles, kad tev slaucējs pasaka: „Es eju prom” vai vispār neatnāk uz darbu un vietā nav, ko paņemt,” piebilst Jānis.

Jautāti par slaukšanas robota izvēli, saimnieki atzīst, ka esot skatījušies arī citus agregātus, tomēr palikuši pie DeLaval pieejamā servisa dēļ. „Manuprāt, tas ir svarīgākais, jo servisa mašīnas ir visā Latvijā, turklāt meistari ir sazvanāmi visu diennakti. Turklāt ar DeLaval mums ir vairāk nekā 20 gadu ilga sadarbība. Ar robotiem esam apmierināti un, ja varētu, robotizētu visas funkcijās. Kā teica DeLaval pārstāvis, nezinu nevienu saimniecību, kura robotus izslēgtu, lai kā būtu,” stāsta Jānis. 

Piena upes un realizācija

Putriņās no govs iegūst vidēji 35 kg dienā, gadā pat sanākot 11 t. Rekordistes nav fiksētas, bet gan jau izcilnieces esot.

Dienā tiek saražots 6–6.5 t piena, tāpēc piena mašīna sētā iegriežas katru dienu, jo 10 tonnīgā piena tvertne jau esot nedaudz par mazu, kaut gan, to iegādājoties, licies kā kosmoss. „Vienu rītu pienu paņem plkst. 9, citu plkst. 11, bet piena ražošana neapstājas. Ja slauc divas reizes dienā, tad ir skaidrs, jo daudzums ir fiksēts, bet te nemitīgi pieaug,” stāsta Jānis.

Piena kvalitātes jautājumos Putriņu govis ir izcilnieces, jo baktēriju skaits pienā pat netuvojas atļautajai robežai. Saimniece: „Olbaltumvielas pienā ir 3.3 % – tas ir vidējs rādītājs, tauku saturs – 3.8 %. Vasarā tauku saturs pienā krītas, jo govis dzer vairāk ūdens un neuzņem pietiekami daudz enerģijas. Turklāt pie tik augstiem izslaukumiem ir samērā grūti iegūt arī augstu tauku saturu pienā.” 

Jau vairākus gadus saimniecība pienu realizē pie SIA Piena partneri. „Tikko apguvām jauno fermu, tā uzreiz pārslēdzām līgumu. Pirms tam pienu pārdevām SIA Latvijas piens, bet, kad viņi stipri pazemināja piena iepirkuma cenu, vairs nevarējām segt kredītsaistības. Tas bija vienas dienas jautājums, un sētā bija jau cita piena mašīna,” atceras Jānis.

Barība

Saimniecībā govis baro ar zāles skābsienu, kam piemaisa klāt dažādas piedevas – miltus, mikroelementus, sojas spraukumus, kukurūzas miltus, pupas u.c. Jānis: „Receptes gatavo, vadoties pēc izslaukumiem un saimniecībā pieejamās barības. Visu barību lielākoties gatavojam paši, vienīgi pērkam kukurūzas miltus, rapšu raušus un sojas spraukumus augstražīgo gotiņu piebarošanai. Protams, iegādājamies arī spēkbarību slaukšanas robotam, kas katrai govij slaukšanas laikā atbilstoši izslaukumam un citiem rādītājiem ieber savu normu. Skābsiena gatavošanai izmantojam ruļļu tehnoloģiju.”

Holšteinas šķirnes govis lopu novietnē.

Barošanas roboti

Lopu barošanai Putriņās ir iegādāti divi roboti, katrai fermai savs – holandiešu Trioliet Triomatic nodrošina ar barību galveno govju novietni, savukārt DeLaval OptiWagon™ baro teles.

„Mēs jau kopš 2020. gada sākuma dzīvniekus vairs nebarojam paši, to mūsu vietā dara roboti, kas brauc astoņas reizes diennaktī. Esam savā attīstībā pārlēkuši vienu posmu – no barošanas ar dakšām uzreiz pārgājām uz robotiem. Jau projektējot jauno fermu, plānojām, ka tur nebrauks traktors, lai nebūtu atgāzes un lieks troksnis. Trioliet ir kā barošanas robotu mercedess – dara visu, mūsu uzdevums ir tam sagatavot barības virtuvi – salikt skābsiena ruļļus, piepildīt bunkurus, kā arī ievadīt barības recepti un barošanas grafiku. Lai gan Trioliet ir lielisks palīgs, jau gribam uzlabojumus, lai ātrāk grieztu skābsiena rulli un paātrinātos barības gatavošanas process. Esam šo ierosinājumu nosūtījuši ražotājam un gaidām viņu atbildi,” stāsta Jānis.

DeLaval ražotais pilnībā automatizētais barošanas robots esot vienkāršāks, tam arī darbs vieglāks – barot teles. Raitis: „Abus robotus nevar salīdzināt, jo katrs pilda savu funkciju. DeLaval piedāvājums mūs pilnībā apmierina. Teles ir pabarotas pat labāk nekā, kad bija iesaistīti strādnieki.''

Graudkopība

Putriņās audzē arī graudu kultūras, gan pašu vajadzībām, gan pārdošanai. Apsaimnieko 700 ha lauksaimniecības zemes, pusi tās izmanto lopkopībai un pusi – graudkopībai. Vairāk nekā 500 ha ir īpašumā. 

„Audzējam kviešus, rapšus un pupas. Kviešus iekuļam vidēji 6.5 t/ha, rapšiem pēdējos gados bijis 2.5 t/ha, ievērojot ieguldījumus kultūras audzēšanā, gribētos gan nokult vairāk. Daļu no kviešiem izmantojam lopbarībai, daļu pārdodam. Savukārt visus rapšus realizējam,” stāsta Jānis.

„Sējam zāles maisījumus, kur lielākā daļa ir lucerna, pārējās ir stiebrzāles. Zāli pļaujam līdz pat piecām reizēm sezonā. Šogad pirmo reizi izmēģinājām audzēt sorgo jeb Sudānas zāles hibrīdu. Iesējām maija beigās, un jau pirmā pļāvuma raža bija 11–12 t/ha. Augs ir līdzīgs kukurūzai, tikai nav graudu – kāts un lapas. Domāts kā enerģijas avots, liekam to skābsienā. Visu laiku mēģinām kaut ko jaunu,” apmierināts ar veikumu stāsta Raitis.

Saimniecībā ir visa nepieciešamā tehnika gan augkopības darbiem, gan lopbarības sagatavošanai. Sējumi un lopi ir apdrošināti, kā Jānis teic, – drošības sajūtai. 

Saimniecībā apsaimniekojamā zeme - rudenī sēti ziemāji (rapši).

Saimniecības barošanas robots.

Nākotnes vīzijas

Jautāti par attīstības iespējām, kā pirmo saimnieki min govju skaita palielināšanu, lai jaunajā kūtī būtu 240 piena devējas – uz katru robotu pa 60. „Pagaidām nav plānos strauji augt, svarīgākais nostabilizēties un sakārtot to, kas ir. Tostarp uzlabot ikdienas darbus un izveidot skābbarības tranšeju,” noslēguma min Jānis. Saimniece vēl piebilst: „Zemes platību palielināt visticamāk neizdosies. Turklāt attīstībai vajadzīgs arī darbaspēks – nevar izdarīt neiespējamo, ja nav, kas strādā. Turklāt gribas jau arī atpūsties.”

Ar pienu apsilda telpas 

Putriņas var minēt kā īstenu inovācijas paraugu, ne tikai robotu, bet arī neikdienišķu risinājumu dēļ. „Viena no inovācijām ir DeLaval rekuperators, kas no piena iegūto siltumu spēj pārvērst enerģijā un izmantot telpu apsildei,” skaidro Jānis. 

Arī saules paneļi uz jaunās kūts jumta ir savā ziņā inovatīvs risinājums elektrības ieguvei saimnieciskām vajadzībām. 

„Saimniecības attīstībai un ino-vāciju ieviešanai regulāri izmantojam Lauku atbalsta dienesta administrētos valsts un ES atbal-sta projektus – fermu rekonstrukcijai, būvniecībai un citiem nozīmīgiem attīstības pasākumiem. Kredītportfelis ir visu laiku. Dzīvot bez kredītiem var, bet ne attīstīties,” secina saimniece.