Saimnieks LV / 2026.gads (Oktobris)

Raunas pagasta zemnieku saimniecībā Pintāni saimnieko Madara, Dace un Kārlis Pintāni. Kārlis pēc profesijas ir elektriķis, taču pirms septiņiem gadiem pārņēma vecāku piena lopkopības saimniecību un kopš tā laika to mērķtiecīgi attīsta. Septiņu gadu laikā ganāmpulks izaudzis no aptuveni 55 slaucamām govīm līdz vairāk nekā 200, no slaukšanas piena vadā pāriets uz robotizēto slaukšanu, ikdienas darbu atvieglo arī citi automatizēti risinājumi. 

Tomēr Pintānu stāsts nav tikai par robotiem. Tas ir stāsts par saimniecību, kas augusi pamazām – kopā ar ģimeni, pieredzi, tehniku un pašu saimnieku izpratni. 

Ganāmpulks no pašu resursiem 

Pašlaik Pintānos dzīvo 445 lopi, to skaitā 230 slaucamas govis – tas panākts, sākot ar 55 lopiņiem, aptuveni septiņu gadu laikā. Slaucamās govis izvietotas divās novietnēs, kurās katrā ir pa diviem slaukšanas robotiem. 

„Ganāmpulks gan atjaunojas, gan palielinās. Līkne pamazām kāpj,” skaidro Kārlis. Ganāmpulks pārsvarā palielināts tikai ar pašu ataudzētām telītēm. Kārlis ar lepnumu uzsver, ka tas ir mammas nopelns. Savulaik nelielu daļu lopu – gan govis, gan teles – Pintāni iegādājušies arī no tuvējām saimniecībām, kas likvidējās. Mērķis esot 260–280 slaucamās govis, lai pilnībā būtu noslogoti visi četri slaukšanas roboti. 

Ganāmpulkā pārsvarā ir Holšteinas šķirnes melnraibās govis, ir arī sarkanraibās. Ģenētiskā materiāla izvēlē saimniecība sadarbojas ar speciālistiem Siguldas CMAS, kuri izmanto ganāmpulka datus, lai veiktu katrai govij piemērotāko pāru atlasi. Tiek skatīts, kādas īpašības konkrētajam dzīvniekam vērtīgi nostiprināt un kādas – uzlabot. Jo intensīvāka kļūst piena lopkopība, jo svarīgāk, lai govs būtu ne tikai produktīva, bet arī piemērota konkrētajiem turēšanas un ēdināšanas apstākļiem. 

No četriem naktī līdz četriem robotiem 

Pāreja uz robotizētu slaukšanu Pintānos sākās 2020. gadā, kad tika uzbūvēta jaunā govju novietne. Sākumā saimniecībā bija viens robots, nākamajā gadā pievienojās otrais, 2022. gadā – vēl viens, bet pērn sistēma tika papildināta līdz četriem – katru gadu pa robotam. 

Atceroties laiku pirms robotizācijas, Madara par to runā bez liekas romantizēšanas: „Bija jāceļas četros naktī, lai paspētu izslaukt govis, pirms atbrauc piena mašīna. Nebija viegli.” 

Tagad ritms ir pavisam citāds. Govs pati dodas uz slaukšanas robotu, kad tai nepieciešams, un saimniekiem vairs nav jābūt piesaistītiem konkrētiem slaukšanas laikiem. „Sākumā, protams, govīm bija jāpierod. Tagad vidēji katra uz slaukšanu iet 2.6 reizes diennaktī,” skaidro Kārlis. 

Tas gan nenozīmē, ka darbs saimniecībā būtu mazinājies. „Roku darba ir kļuvis mazāk, toties ir daudz vairāk darba ar tehnoloģijām un datiem,” atzīst pienkopis. 

Izvēloties jaunākās paaudzes DeLaval robotizētās iekārtas, Pintānos par vienu no svarīgākajiem kritērijiem uzskatīja servisu. Kārlis: „Manuprāt, tas ir galvenais. Ja kaut kas nedarbojas, palīdzībai jābūt sasniedzamai ātri – cilvēkam otrā galā jāspēj ne tikai pateikt, kas noticis, bet arī nepieciešamības gadījumā atbraukt un palīdzēt problēmu atrisināt, un DeLaval speciālisti to spēj.” 

Roboti ne tikai slaukšanai 

Pintānos ar slaukšanas robotiem tehnoloģiju stāsts nebeidzas. Saimniecībā automatizēti risinājumi palīdz arī barības piestumšanā un teļu ēdināšanā. Pēdējais risinājums esot Latvijā pašlaik vienīgais un būtiski mainījis Madaras ikdienu...

Pilnu rakstu lasiet oktobra SAIMNIEKS LV numurā!