Saimnieks LV / 2024.gads (Decembris)

Devāmies uz Liepājas pusi iepazīt 1992. gadā dibināto zemnieku saimniecību Pīlādži, ko no tās pirmsākumiem līdz pat šim laikam vada Ēriks Putra. Tagad saimniecības attīstībā piedalās saimnieka trīs dēli Edgars, Aigars un Jānis un tā ir stabils tirgus dalībnieks. Skaidra pienākumu sadale un kopības sajūta ir palīdzējusi ģimenes saimniecībai izvērst saimniecisko darbību 2450 ha platībā, bet viņi nedomā pie tā apstāties.

– Kā tika dibināta saimniecība? Ar ko sākāt?
Ēriks: – Kolhoza laikā bija par daudz speciālistu un mums piedāvāja 7 ha zemes. Tolaik jau pushektārs bija daudz, tādēļ, ilgi nedomājot, piekritu. Pēc profesijas esmu mehāniķis, darba pienākumos bija sastādīt lūžņu plānus, paralēli man uzdeva no lūžņiem sastellēt traktoru. Šis sastellētais traktors ZS Pīlādži joprojām pilda savu darbu.

Sākām ar 18 lopiņiem, bija govis, cūkas un truši, 7 ha audzējām kartupeļus un cukurbietes. Pārdevām, ko varējām, pienu, gaļu, olas un izaudzēto un... uz Ziemassvētkiem izrādījās, ka vairs nav naudas. Nācās pārdomāt, kā turpmāk saimniekot. Palēnām atteicāmies no lopkopības, atstājām ienesīgākās nozares – cukurbiešu audzēšanu un graudkopību, kā prioritāti izvēloties pēdējo.

Pirms desmit gadiem dēli sāka atgriezties saimniecībā, tad arī ZS Pīlādži patiesi sāka attīstīties un paplašināties. Edgars ir vecākais dēls, Aigars vidējais, bet Jānis jaunākais. Visi saimniekojam kopā.

ZS Pīlādži (Liepājas rajons, Durbes pagasts). 

Saimniecību vada: Ēriks Putra ar dēliem Edgaru, Aigaru un Jāni. 

Apsaimnieko: 2450 ha. 

Darbinieku skaits: 18. 

Dalība organizācijās: LPKS Latraps, Zemnieku saeima. 

ZS Pīlādži graudkopības lauks.

– Cik lielas platības tagad apsaimniekojat?
Edgars: – Pašlaik apsaimniekojam 2450 ha, no tiem 1000 ha pieder mums, pārējo nomājam.

Ēriks: – Manā izpratnē vienam vairāk nevajag.

Edgars: – Ja kāds tagad teiktu, ka esam liela saimniecība, īsti nepiekristu, jo, izdalot apsaimniekojamo zemi starp tēvu un dēliem, vien ap 500 ha uz ģimeni sanāk. Toties Pīlādži nav sadalījušies. Strādājam kā viena liela saimniecība, jo šī brīža tendences pasaulē un svārstīgā ekonomiskā situācija nav stabila. Ja mēs katrs atsevišķi nodarbotos ar graudkopību, būtu daudz grūtāk investēt attīstībā, jo finansiālais nodrošinājums nebūtu pietiekams, vēriens un iespējas būtu daudz mazākas.

– Kāds ir darba sadalījums ģimenē?
Edgars: – Es esmu atbildīgs par saimniecības finansēm, projektiem, līgumiem un iepirkumiem. Ik pa laikam atbildu par darba vadību. Savukārt Jānis atbild par dārzniecību, sezonā vada smagās mašīnas un loģistiku. Tēvs atbild par visu.

Ēriks: – Lai gan dēli domā, ka atbildu par visu, es uzskatu, ka jau divus gadus esmu pagājis malā un vēroju, kā viņi darbojas. Savus 30 gadus nostrādāju, tagad mierīgāka dzīvošana.

Aigars: – Es esmu viss vienā – agronoms, sagādnieks, laukstrādnieks, koordinētājs u.tml.

Saimniecības kalte un lielais angārs.

– Kā dēli izlēma turpināt dzīvi saistīt ar lauksaimniecību?
Aigars: – Nevarēju izlemt, tad jā, tad nē. Sapratu, ka pilsēta neiet pie sirds un atgriezos.

Edgars: – Paralēli mācībām strādāju Hipotēku un zemes bankā, kas agrāk kreditēja lauksaimniekus Kurzemē. Ap to laiku saimniecībā aktīvi norisinājās projektu rakstīšana Lauku atbalsta dienestam un sākās raitāka paplašināšanās un attīstība. Saskatīju ZS Pīlādži nākotni, pēc tam nāca krīzes gadi, taču lauksaimniecību tā skāra mazliet mazāk, un tas bija brīdis, kad pieņēmumu lēmumu atgriezties saimniecībā.

Ēriks: – Es centos parādīt, ka ar lauksaimniecību var nopelnīt. Mani klases biedri, kas arī darbojušies šajā nozarē, dažs labs jau pensijā, bet gājis ir visādi. Ja piedomā, piestrādā un nosprauž mērķus, viss var izdoties un saimniecība gūst labumu. 

– Cik daudz un ko sējat?

Edgars: – Pamatā sējam ziemājus – kviešus, rapšus un miežus. Ziemas mieži ir iesēti 350 ha. Miežiem ir labāki un sliktāki ražas gadi, bet tie ir svarīgi saimniecības naudas plūsmai, jo to ražas novākšana parasti ir jūlija padsmitie datumi, novācot to rudens ražu, iespējams ātrāk pārbaudīt visas tehnikas darbību un graudu pieņemšanas līniju. Noteikt, vai tehnikas vienības ir darba kārtība un pirms sezonas nav nepieciešami kādi uzlabojumi. Kādreiz miežus sējām, lai ātrāk iesētu nākamā gada rapšus, tagad tehnikas parks ir gana attīstīts un tā vairs nav liela nepieciešamība. Savukārt ziemas kvieši šogad iesēti 1360 ha, bet rapši – 506 ha platībā. Ja viss labi pārziemo, tad pavasarī palikuši 104 ha pupām un mazliet vasaras kviešiem. 

Izvēlamies ziemājus, jo vasarāji ražības ziņā ļoti atpaliek. Pavasarī parasti trūkst mitruma, un izaudzēt 3–4 t/h vasaras kviešu jau ir labs rezultāts. 

– Kā ar sēklām?

Aigars: – Dažādi – pamatā iepērkam, daļu ataudzējam paši, atjaunojam. Šķirņu ziņā nav tādu jaunu favorītu, vecās pārbaudītās vērtības saimniecībā dominē. Rapšus gan vienmēr iepērkam. 

– Kādus līdzekļus izmantojat tehnikas vai zemes iegādei?

Edgars: – Traktori un kombaini pamatā iegādāti par saviem līdzekļiem un no bankas aizņemtiem līdzekļiem. Šeit greiza šķiet valsts politika attiecībā uz ražas novākšanas tehniku – mēs kā zemnieki izdarām visu, lai raža izaugtu gana kvalitatīva un laba, bet, pietrūkstot kombainu jaudām, daļu no potenciāla mēs zaudējam uz lauka. Pēdējais kombains, kas mums saimniecībā saņēmis ES fondu atbalstu, 2016. gadā iegādātais. Cik dzirdēts, tad Lietuvā atbalsts šādai tehnikai bija vēl pērn. Ir, protams, agregāti, kas iegādāti par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem un ar Lauku atbalsta dienesta līdzfinansējumu. Izmantojam arī bankas finansējuma iespējas. Izvēlamies dažādas atbalsta kombinācijas, jo ir labāki un sliktāki gadi. 

Saimniecībai ir laba sadarbība ar SEB bankas Liepājas filiāli. Īpaši gribu uzteikt projektu vadītāju Gintu, cepuri nost viņai. Tiešām labi izprot lauksaimniecības nozari. Pēdējie lielākie pirkumi ir divi pašgājēja miglotāji un kliedētājs, to iegādei izmantojām gan savus līdzekļus, gan bankas atbalstu un arī LAD finansējumu. Šajā sadaļā esam nu kļuvuši maksimāli efektīvi, precīzi un dabai daudz draudzīgāki.

– Kādai augsnes apstrādes tehnoloģijai dodat priekšroku?

Edgars: – Piecus gadus izmēģinājām minimālo augsnes apstrādi, bet ražas nokritās par aptuveni 2 t/ha. Pieauga problēmas ar viendīgļlapju nezālēm, kādu agrāk mums nekad nebija bijis. Turklāt pēc minimālās lauku apstrādes graudaugi vairāk slimoja un rudenī mazāk ceroja. Tāpēc šoruden laukus, kur ir kvieši pēc kviešiem, aparām. Četrus, citos laukos pat piecus, gadus to nedarījām, bet izskatās, ka turpmāk arsim. Varbūt Zemgalē, kur ir cita veida augsnes, minimālā apstrāde der, bet šeit Kurzemes piekrastē diemžēl nē. 

Turklāt ar minimālo augsnes apstrādi esam zaudētāju pozīcijā arī finansiāli. Tā kā raža samazinājās par aptuveni 2 t/ha un tas ir 600 ha platībā, mēs zaudējām aptuveni 1200 t, graudu cena ap 200 EUR/t, tātad kopumā – aptuveni tie ir aptuveni 240 000 EUR. Ir, protams, papildu izmaksas, zemi arot, bet tās nav ne puse no tā, ko zaudējam šobrīd neiegūtās ražas dēļ. Pretī šai neiegūtajai ražai ir ceturtā ekoshēma par bezapvērses tehnoloģiju ar minimālo likmi 10 EUR/ha. Ja esi draugos ar skaitļiem, tad skaidrs, ka kādā brīdī tas viss ir nogājis greizi.

Aigars: – Vienīgais ieguvums no minimālās augsnes apstrādes ir laiks un degviela. Nobrauc lauku ar rugaines kultivatoru un vari jau sēt. Un tehnika slapjā rudenī arī mazāk grimst. 

Edgars: – Šogad bija plāns art tik, cik var paspēt, izdevās apart visu, jo rudens bija tam pateicīgs. 

– Vai kāda zīmola tehnika saimniecībā pa dominē? Kas noteicis izvēli? 

Edgars: – Sarkanā krāsa. Saimniecībai ir izveidojusies jau ilggadēja sadarbība ar SIA Dotnuva Baltic pārstāvēto Case IH zīmolu. Pirmais pirkums no Case bija rotora tipa kombains pirms 15 gadiem, un līdz šim brīdim esam palikuši viņu klienti. Iepriekš tehnikas parks bija gana raibs ar dažādiem zīmoliem, bet no servisa viedokļa tas ir ļoti neparocīgi. Dotnuvas klientu apkalpošana nodrošina servisa pakalpojumus visu diennakti, un vienmēr esam atrisinājuši ar tehniku saistītās problēmas ļoti ātri. Nav pamata šim zīmolam neuzticēties. 

Aigars: – Ir bijuši gadījumi, ka Dotnuvas mehāniķi brauc uz saimniecību 22:00 vakarā, lai kombains no rīta būtu darba kārtībā. 

Edgars: – Zirgspēku ziņā esam viena no lielākajām Latvijas saimniecībām, kura laukus apstrādā ar Case IH tehniku. 

Ēriks: – Labāk būt vienam lielam klientam, nevis pie vairākiem pakalpojumu sniedzējiem mazam. 

– Vai saimniecībā labojat tehniku?

Aigars: – Lielākajai daļa tehnikas vienību vēl ir spēkā garantija. Tehniku, kurai garantijas nav, iespēju robežās labojam paši. Ja nespējam, tad gan sazināmies ar zīmola mehāni-ķiem. 

Ēriks: – Mums nav cilvēka, kas nodarbotos tikai ar tehnikas labošanu, visi traktoristi ir aizņemti lauku darbos. Saimniecības priekšrocība ir darbnīca, jebkurā dienas laikā ir siltas, apgaismotas telpas, kur iespējams strādāt. 

Edgars: – Ja nepieciešams, varam arī tehnikas problēmas atrisināt telefoniski. Saimniecības darbiniekiem ir servisa mehāniķu kontaktinformācija, bieži vien atliek vien sazvanīt un atrisināt. 

SIA Dotnuva Baltic Case zīmola traktortehnika saimniecībā.

– Izmantojat gudrās tehnoloģijas?

Aigars: – Jā, gandrīz visu, kas tirgū šobrīd pieejams un ir pierādījis savu efektivitāti. 

Edgars: – Precizitāte, ko šobrīd esam sasnieguši, piemēram, smidzināšanā vai minerālmēslu kliedēšanā, ir augstā līmenī. Agrāk, pasūtot augu aizsardzības līdzekli, skaidri zinājām, ka jāierēķina klāt 3–5 % no daudzuma, kāds nepieciešams, bet pēdējos gados, investējot smidzinātājos, sekciju kontrole vairāk nav sadalīta 7 vai 9 daļās, bet gan katrai sprauslai ir sava sekcija. Šāds ieguvums ir ideāli piemērots efektīvākam darbam. Bijis pat tā, ka produkta nedaudz paliek pāri, jo process ir optimizēts un pielāgots tieši tādam daudzumam, kāds nepieciešams. 

Aigars: – Tas ir atkarīgs arī no lauka reljefa, ja ir kalnaināks, tad var arī mazliet pietrūkt, ja līdzens, – var palikt pāri. 

Edgars: – Ņemot vērā augsto precizitāti, efektivitāte palielinās un ir iespējams samazināt augu aizsardzības līdzekļu devu, jo šī tehnoloģija ļoti labi noklāj augus. Papildu ieguvumi ir saimniecības līdzekļu ekonomija, videi draudzīgāka saimniekošana un stabilākas, vienmērīgākas ražas. Tā kā strādājam piejūrā un vējaini laikapstākļi ir normāla parādība, tad vēja kontrole kliedētajam un iespēja strādāt ar mainīgu piliena lielumu smidzinātājam mums kļūst jau par nepieciešamī-bu – abas šīs tehnoloģijas ir to ieguldījumu vērtas.

Darbiniekiem ieviesām eAgronoma platformu ikdienas lietošanai. Katru dienu viņiem ir piekļuve savam profilam, kurā redzami darba uzdevumi, kad tie paveikti, darbinieks atzīmē izdarīto eAgronomā un man tas automātiski parādās sistēmā, šādi top lauku vēsture. Dati, kas ievadīti eAgronom par 2024. gadu, jau tagad veiksmīgi pārnesti uz Valsts augu aizsardzības dienesta LIZ sistēmu. 

Strādājam arī ar mainīgajām kartēm. Skatāmies, kas notiek ar pH, fosfora un kālija līmeni uz lauka. Ir lauki, kur trūkst fosfora, bet kālijs ir labās robežās. Pēdējos gados esam aktīvāk augsni kaļķojuši, un tas ir palīdzējis uzlabot ražīgumu. 

– Kāda ir būvniecības pieredze?

Edgars: – Ar Eiropas Savienības fondu atbalstu tapuši divi graudu glabāšanas torņi, kalte un lielais angārs. Līdz šim izmantojām SIA Ivia būvpakalpojumus, diemžēl uzņēmums aizgājis pensijā, taču par to ir tikai labākās atsauksmes. Tāpat ir sadarbība ar SIA Voka, kas strādā kvalitatīvi un vienmēr paveic darbu norunātajā termiņā. Saimniecībai svarīgi šādos jautājumos piesaistīt kvalificētu un labu būvuzraugu, kas šo procesu kontrolē. 

– Ar ko sadarbojaties augu aizsardzības līdzekļu jomā?

Edgars: – Esam LPKS Latraps biedri, sadarbojamies arī ar SIA Linas Agro un SIA AgroChema. 

Mēs uzturam labus kontaktus ar sadarbības partneru darbiniekiem. Sākotnēji tā bija SIA Scandagra, taču mūsu kontaktpersonas pārgāja uz SIA Linas Agro, tad nu mēs sekojām viņiem. Ļoti svarīgs ir cilvēciskais faktors, jo cenām tirgū lielu atšķirību nav. Mēs neveidojam apjomīgus augu aizsardzības līdzekļu krājumus, dažreiz pat sanāk pasūtīt nepieciešamos produktus tajā dienā, kad būs jāveic lauka apstrāde. SIA Linas Agro atrodas tuvu saimniecībai, ir iespēja saņemt nepieciešamo produktu tajā pašā dienā, tāpēc nav nepieciešams domāt par lielām augu aizsardzības līdzekļu noliktavām. 

– Kāda ir augu seka?

Aigars: – Pamatā ir četras kultūras – kvieši, ziemas rapši, mieži un pupas. Vasaras kviešu ir vismazāk. Rapšus sējam reizi trijos, četros gados, kas manā izpratnē ir pārāk bieži. Pie augu sekas varētu vairāk piestrādāt, lai nesanāktu kvieši pēc kviešiem, risinājums būtu ieviest papildu kultūru. Vienīgā problēma – tad nepieciešams pārplānot glabāšanas, kaltēšanas un tīrīšanas procesus. 

Ēriks: – Sanāk – kvieši, kvieši, rapši un pupas. Saimniecībā ir lauki, kuros rapšus sēt nevar, jo lielākā problēma ir brieži. 

Aigars: – Pērn tie mums noēda un izbradāja aptuveni 70 ha rapšu. Pats esmu mednieks un, cik spēju, tik medīju, bet briežu ir pārāk daudz. Nespējam arī patērēt visu medījumu gaļu. 

Edgars: – Augu sekā ir ienākusi arī zaļmēslojuma papuve. Šogad apsējām pirmos 25 ha, tad aparām un iesējām kviešus. Gaidīsim rezultātus, jo papuvē bija zirņi kopā ar rutkiem un sinepēm. Arī pupu platības pieaug. Ir bijuši zirņi kā atsevišķa kultūra, taču lielākā to problēma ir novākšana. Vajadzīgs Flex Draper hederis ar kustīgo grīdu, lai varētu zemāk nokult. Paralēli zirņiem būtu jākuļ arī kvieši. Tuvākā nākotnē varētu parādīties kādas jaunas kultūras, piemēram, kukurūza graudu ieguvei un ziemas zirņi.

Jānis: – Zirņi jākuļ naktīs, tas nav viegls darbs. 

Edgars: – Viss atkarīgs no samaksas par zirņiem nākotnē. Ja LPKS Latraps izdosies veiksmīgs zirņu izolatora projekts, tad tā būs pievienotā vērtība. Jāvēro, kas notiks ar cenām, varbūt lauksaimniekam būs pamats vairāk ieguldīties šajā komplicētajā kultūrā. 

Likām lielas lielas cerības uz pupām, jo Liepājā attīstījās Golden Field projekts, bet kaut kas tur iestrēdzis ar pieņemšanu un pirkšanu. Ja mums 500 t ir jāsafasē tonnīgos big bag maisos un pamazām jāved, tas ir ļoti neizdevīgi un nenopietni. 

– Kam nododat graudus? Vai sekojat biržas cenām?

Edgars: – Ir trīs pamatpircēji – LPKS Latraps, SIA Linas Agro un SIA Agerona. Pupas šogad nodevām SIA Baltic Agro. Ziemā fiksēju biržas cenas kviešiem, bet tas nav viegli atrast īsto brīdi un noteikt aptuveno daudzumu. Rapšiem gan nefiksēju, jo tā ir kultūra, kuras ražu līdz pēdējam brīdi nezināsi un ir virkne risku, kas var ietekmēt apjomu. 

ZS Pīlādži tehnikas parks.

SIA Dotnuva Baltic tehnika saimniecībā.

– Kādus apdrošināšanas pakalpojumus izmantojat?

Edgars: – Apdrošinām tehnikas vienības un ēkas. Esam mēģinājuši arī sējumus, taču tas ir ļoti dārgs prieks. 

Aigars: – Diemžēl apdrošināšanas pret meža dzīvniekiem nav tādā apjomā, kādā mums noposta brieži. 

Edgars: – Mums ir būtisks apdrošināšanas uzņēmuma fons. Piemēram LPKS Latraps piedāvā apdrošināšanu no liela Eiropas kooperatīva VH, kuru pakalpojumus esam izmantojusi. Diemžēl pret meža dzīvniekiem apdrošināšanu viņi nepiedāvā. Savukārt Latvijas uzņēmumiem ir mazs apdrošināšanas limits un, ja tev dzīvnieki apēd vairāk nekā 70 ha, apdrošinātāji to nesegs limita dēļ. Apēstais maksās daudz vairāk nekā, piemēram, 20 000 EUR apdrošināšanas limits. Vienkārši nav izdevīgi. 

Šobrīd ministrijā ir pieņemts lēmums, ka briežu skaits ir jāsamazina. Ilgstoši tas nav ticis darīts. Valsts meža dienests ir pieaudzējis briežu skaitu pēdējos 20 gados no 20 000 lielas populācijas līdz 70 000, skaidrs, ka lauksaimnieki to izjūt uz savas ādas, jo postījumi katru gadu pieaug. 

Esmu runājis ar saimniekiem, kas uzlikuši žogus pret dzīvniekiem, un secinājām, ka šī prakse nav attaisnojusies. Brieži tāpat tiek iekšā, bet ārā viņus vairs tik viegli nedabūsi. 

Pašlaik apsveram, vai apdrošināties pret vasaras riskiem, jo pēdējo gadu pieredze Latvijā nav tā spožākā. 

– Kādas ir lielākās izmaksas saimniecībā?

Edgars: – Minerālmēsli un augu aizsardzības līdzekļi. Cenas šobrīd sāk stabilizēties, bet 2022. un 2023. gadā tās bija neiedomājamas, piemēram, slāpekļa cena pieauga no 250–300 EUR uz 1200 EUR.

Mēs strādājam piejūras klimatā, pavasaros ir lieli vēji. Nesen pārgājām uz 30 m platu tehnisko sliedi, taču vēl platāku atļauties nevaram. Vējš ietekmē minerālmēslu lidotspēju, tātad arī izmaksas, kas attiecas uz produktu iegādi. Šādam scenārijam atradām pašlaik piemērotāko risinājumu – SIA Amazone kliedētāju ar vēja sensoru, kas ļoti labi pilda savu uzdevumu –pārklājums uz lauka ir vienmērīgs. 

– Kā ar darbiniekiem saimniecībā? 

Aigars: – Mums ir 18 algoti darbinieki. Jāatzīst, ka izvēle dzīvot laukos mazinās, pilsētnieki ir pieraduši strādāt no rīta līdz pulksten 17:00 vai 18:00 vakarā, lai pēcāk atpūstos, bet lauksaimniecībā visai bieži nākas strādāt arī vēlās diennakts stundās. 

Edgars: – Salīdzinot, cik stundu veltījām darbam uz hektāru pirms 10 gadiem un cik ātri to varam paveikt ar šī brīža tehniku, starpība ir milzīga. Varam paveikt nepieciešamo no pirmdienas līdz piektdienai, lai brīvdienās atpūstos. Vienīgais šāda koncepta izņēmums ir ražas novākšanas laiks. 

Darbinieki mums nemainās, spējam nodrošināt darbu visu gadu, un darba algas ir virs vidējā līmeņa nozarē. 

– Vai iesaistāties kādos pasākumos?

Aigars: – Samērā bieži organizējam savas saimniecības un sadarbības partneru Lauku dienas ar dažādu jaunāko tehnoloģiju demonstrēšanu uz lauka – no kulšanas līdz zemes sagatavošanai. Tās ir plaši apmeklētas – ierodas gan nozares profesionāļi, gan lauksaimnieki, gan ļaudis no tuvējās apkārtnes, lai izmantotu iespēju iepazīties ar mūsu ikdienas darbu. Lauku dienas ir paredzētas arī nākamajā gadā, jūlija pirmajā pusē. Tās solās būt ar interesantiem jaunumiem, kurus savām acīm vēl līdz tam nebūs redzējuši daudzi Eiropas lauksaimnieki. Tas būs kas jauns un nebijis, savā ziņā ražas novākšanas revolūcija uz lauka. Noslēgumā, protams, zaļumballe Durbes stadionā. 

Saimniecības tehnikas darbnīca.

– Kā jūs vērtējat iepriekšējos gadus saimniecībā?

Edgars: – Šis gads aizritējis daudz veiksmīgāk nekā iepriekšējais. Pagājušajā sezonā ražas līmenis bija ļoti zems, savukārt 2024. gadā raža ir daudz augstāka un ražošanas izmaksas zemākas. Bija lietains laiks, un tas nedaudz ietekmējis ražu, jo sanāca sēt vēlu un salīdzinoši mitrā augsnē. 

– Kādi ir nākotnes plāni? 

Edgars: – Tehnikas parkā ir viss darbam nepieciešamais. Agrāk bija iespēja gadā nomāt vai piepirkt papildus 100 ha, tagad vien 15–20 ha. Pie tā nākotnē piedomāsim. Citu grandiozu plānu saimniecībā nav. Pašlaik aktīvi domājam par graudu glabāšanas projektu. Pietrūkst glabāšanas torņu. Sākoties rudens mitrajam un vēsajam laikam, noliktavās paliek siltāks un veidojas kondensāts, kas attiecīgi ir labvēlīgs kukaiņiem un kaitēkļiem un pazemina graudu kvalitāti. Ostā šādus graudus nepieņem. Tāpēc saimniecībā nepieciešams graudu uzglabāšanai un atdzesēšanai palielināt jaudu vēl par aptuveni 3000 t. 

Tāpat vajadzētu nedaudz uzlabot tīrīšanas iekārtas. Saimniecības kalte celta ļoti sen, darbojas, bet nākotnē būtu jāatjauno. 

– Ko novēlētu citiem lauksaimniekiem?

Aigars: – Izturību.

Edgars: – Nepadoties vien tāpēc, ka pēdējie divi gadi nav bijuši tik labi, kā sākotnēji cerēts. Apzināties un analizēt kļūdas un problēmas. Saprast, ka lauksaimniecība neaprobežojas ar diviem gadiem. – Mūsu tēvam tas ir bijis viss mūžs. 

Domāju, ka lauksaimniekiem jāpaliek tikpat vienotiem kā šī gada februāri, kad kopā devāmies 2000 traktoru protestā. Mēs parādījām, ka esam spēks un jebkurā brīdī varam mobilizēties. Tikai kopā varam!