Par zaļo kursu un klimata politiku Latvijā ir dzirdējis ikviens – tā ir tēma, kas ilgstoši atradusies gan Latvijas, gan citu valstu politiķu dienaskārtībā. Nebūtu pārspīlēti teikt, ka līdz Krievijas atkārtotajam iebrukumam Ukrainā, zaļais kurss un klimata politika bija spožākais jājamzirdziņš politiķiem visā Eiropā. Jaunas iniciatīvas šķietami tika radītas katru dienu, turklāt nepameta sajūta, ka Eiropas Komisijā pastāvēja nerakstīts likums, kur katrai nākamajai zaļā kursa iniciatīvai jābūt vismaz divreiz “ambiciozākai” par iepriekšējo. Šo procesu varētu salīdzināt ar vidusskolas ballīti, kurā viegli iereibuši tīņi sola visneiedomājamākās lietas, lai paspīdētu un izceltos uz savu vienaudžu fona. Zaļā kursa ballītē politiķi tik tiešām sasolīja daudz – no 2035. gada aizliegt iekšdedzes dzinēju auto tirdzniecību, ieviest ierobežojumu tam, cik jaudīgi sadzīves putekļu sūcēji drīkst atrasties mūsu mājās, aizliegt gāzes apkures katlu uzstādīšanu vai uzlikt par obligātu prasību dzērienu ražotājiem ieviest “jaunā tipa”, nenoņemamus korķīšus. Savu daļu zaļās šalts dabūja arī lauksaimnieki – gaisā uzvirmoja idejas par meliorācijas sistēmu nojaukšanu, lauku appludināšanu, smidzināšanas aizliegšanu vai lopkopības saimniecību likvidēšanu. Nīderlandē pat piedzīvoti reāli gadījumi, kur valdība samaksā lauksaimniekiem par fermu brīvprātīgu likvidāciju, tomēr – vai tas ir aktuāli arī Latvijai?

Eiropas klimata ambīcija

Meklējot dalībvalstīm saistošos klimata politikas un zaļā kursa mērķus, ātri nākas secināt, ka vienu vienotu ciparu atrast nemaz nav tik viegli. Viscaur deviņdesmitajiem, un līdz pat 2004. gadam brīvprātīgus klimata mērķus ietvēra Kyoto protokols, ko savukārt 2005. gadā aizvietoja pirmie ES dalībvalstīm saistošie emisiju mazināšanas mērķi, tiesa, tikai lielajiem piesārņotājiem – enerģētikai un industrijai. Īsi pēc ekonomiskās krīzes, 2009. gadā emisiju mazināšanas mērķi tika paplašināti uz citām nozarēm, piemēram, transportu un būvniecību. Visbeidzot, 2021. gadā, zaļā kursa zenītā, Eiropas Komisija prezentēja “Fit for 55” pakotni jeb superneveiksmīgi latviski pārtulkoto “gatavi mērķrādītājam 55” pakotni, kuras mērķis ir ar dažādu regulējumu ieviešanu panākt siltumnīcas efekta gāzu samazinājumu Eiropas Savienībā par 55% līdz 2030. gadam. Latvija nav šim vilcienam skrējusi nopakaļ, pat pretēji. Mūsu nacionālā ambīcija šajā gadījumā ir bijusi krietni augstāka - savā Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā 2021–2030 esam noteikuši mērķi līdz 2030. gadam samazināt emisijas par 65% - desmit procentpunktus augstāk nekā ES kopējais mērķis.

Kas ir Latvijas lauksaimnieku sāpe?

Raugoties uz Latvijas lauksaimnieku radīto emisiju dinamiku pa gadiem, varētu šķist, ka šajā nozarē viss ir kārtībā, un visi mērķi jau ir sasniegti, jo laika posmā no 1990. līdz 2023. gadam, Latvijas lauksaimniecības sektora radītās SEG emisijas ir samazinājušās par 57,7%¹. Tātad, pretēji skaļajām kampaņām par to, kā lopkopības un citu lauksaimniecības nozaru radītās emisijas iznīcina planētu, izrādās, ka vietējie Latvijas zemnieki šodien emisijas rada aptuveni divreiz mazāk nekā pirms 30 gadiem. Rodas likumsakarīgs jautājums – “par ko cepiens?”.

Lai izprastu emisiju mazināšanas problemātiku, vispirms ir jāsaprot iemesli tam, kā Latvijas lauksaimniekiem ir izdevies panākt 57,7% samazinājumu SEG emisijās. Zilonis istabā, protams, ir pāreja no PSRS kolhozu sistēmas uz mūsdienu, privātīpašumā balstītu lauksaimniecību. Sabrūkot padomju savienībai, sabruka arī no visiem aspektiem (tostarp klimata un vides) neefektīvā kolhozu un sovhozu sistēma, kas tika balstīta mazražīgās aramzemes apsaimniekošanas metodēs, un neefektīvās fermās, no kurām pāri palikuši vien kokos ieauguši betona un ķieģeļu mūri teju katrā lauku ciemā. Tā kā kolhozu sistēma, ārpus komandekonomikas, bija nekonkurētspējīga, Latvija piedzīvoja ļoti strauju dzīvnieku skaita un apstrādātās zemes kritumu. Tas paģērēja krasu samazinājumu izslauktajos piena litros no 1,33 miljoniem tonnu 1991. gadā uz aptuveni 450 000 tonnu divtūkstošo gadu sākumā², graudaugu kopraža samazinājās no 1,33 miljoniem tonnu 1991. gadā uz aptuveni 1 miljonu tonnu divtūkstošo gadu sākumā³. Tika pamests arī galvenais lauksaimniecības ražošanas resurss – zeme. Apstrādātās lauksaimniecības zemes daudzums nokritās no 2,51 miljona hektāru 1991. gadā, uz aptuveni 1,6 miljoniem hektāru divtūkstošo sākumā⁴. Citiem vārdiem, sabrūkot padomju savienībai, neatkarīgā Latvija piedzīvoja arī absolūtu lauksaimniecības nozares sabrukumu, kurš ilga vairāk nekā 10 gadus, situācijai nostabilizējoties tās zemākajā punktā vien divtūkstošo gadu sākumā. Lielākā problēma Eiropas Savienības emisiju mērķu sakarā? Ne ETS sektora emisiju samazināšanas mērķu izejas punkts, tostarp arī lauksaimniecībai, tiek nofiksēts nevis 1990. gadā, bet 2005. gadā – vietā, kur Latvijas lauksaimniecība tik tikko bija sākusi “izrāpšanos” no sava zemākā punkta.

Vai to var sasniegt?

Nonākot zemākajā punktā, vienīgais virziens, kurā iespējams doties, ir augšup. To, nenoliedzami, ir darījuši arī Latvijas zemnieki. Kopš 2005. gada ir dubultojusies piena izslaukums, sasiedzot 830 000 tonnas gadā, savukārt novāktā graudu kopraža pieaugsi trīs reizes, krietni pārsniedzot arī 1991. gada rādītāju. Izņēmums nav arī lauksaimniecībā izmantojamā zeme – tīrot reiz aizlaistos krūmājus, esam atkal pietuvojušies zīmīgajai 2 miljonu hektāru atzīmei. Šāda nozares atdzimšana ir liels veiksmes stāsts, sevišķi no klimata un vides viedokļa, jo sākot saimniekošanu faktiski no nulles, Latvijas zemnieki ir izvēlējušies to uzreiz darīt ar jaunākajām un modernākajām tehnoloģijām. Tieši šī iemesla dēļ vairāk nekā pusei Latvijas aramzemes aršana aizstāta ar klimatam draudzīgākām augsnes apstrādes metodēm, vairāk nekā puse aramzemes tiek mēslota un smidzināta ar precīzajām GPS tehnoloģijām, un lopkopības saimniecībās tiek ieviesti augstākie labturības standarti. Šo iemeslu dēļ, Latvijas lauksaimniecības sektors no zemākā punkta ir audzis videi/klimatam draudzīgākajā iespējamajā veidā, taču, neatkarīgi no izmantotajām tehnoloģijām, divkāršot un pat trīskāršot ražību, neradot vairāk emisiju, nav iespējams. Latvijas lauksaimniekiem šādu efektivitātes pieaugumu izdevies panākt vien ar 18,8% SEG emisiju palielinājumu, taču Latvijas uzņemtiem klimata mērķiem tas neder. Emisiju pieaugums, lai arī cik neliels tas būtu, salīdzinājumā ar pieaugušajām kopražām, nav pieļaujams. Emisijas pret 2005. gadu, kad lauksaimniecība bija savā zemākajā punktā, jāmazina vēl par 17%, pilnībā ignorējot to, ka skatoties uz problēmu plašāk, proti, mērot pret 1990. gadu, Latvijas lauksaimnieki emisijas jau ir mazinājuši par 57,7%. Šādu mērķi sasniegt nav iespējams, ja vien neesam gatavi mākslīgi pagriezt nozares augšupejošo vektoru atpakaļ uz leju.

¹LVĢMC Kopsavilkums par 2025. gada siltumnīcefekta gāzu inventarizāciju balstoties uz versiju, kas iesniegta ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām 11.04.2025

²CSP: LAL050. Svaigpiena iepirkums un kvalitāte 1980 – 2024;

³CSP: LAG030. Lauksaimniecības kultūraugu sējumu platība, kopraža un vidējā ražība reģionos 1990 - 2024

⁴ LAG010. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes izmantošana (tūkst. ha) 1990 - 2024