Saimnieks LV / 2026.gads (Jūnijs)

Veterinārārste Līga Spūle ikdienā strādā ar visdažādākajām lauku saimniecībām Latgalē, kā arī aktīvi līdzdarbojas ģimenes zemnieku saimniecībā Dravnieki. Intervijā runājam par veterinārārsta profesijas izvēli, biodrošības nozīmi globalizācijas laikmetā, aktuālajiem izaicinājumiem lopkopībā un trim stūrakmeņiem, uz kuriem balstās veiksmīga saimniekošana.

– Kā nonācāt līdz veterinārmedicīnai? 

Līga Spūle: – Es uzaugu lauksaimnieku ģimenē, un govis mums ir bijušas, cik vien sevi atceros. Visa bērnība tika pavadīta kopā ar dzīvniekiem, man ļoti patika ar viņiem darboties, viss, kas notika ap tiem, šķita saistošs. 

Mana bērnība laukos bija ļoti piepildīta. Mums nebija telefonu vai planšetu, es reizēm smejos, ka spēlējos ar kartupeļiem, bet nekad nebija garlaicīgi. Mēs ar brāli Lauri ļoti daudz palīdzējām vecākiem – viņš jau sešu gadu vecumā sāka braukt ar traktoru T-25, un tas lika ātri pieaugt. Mums tika uzticēta liela atbildība, un sapratām, ka darbs ir jāizdara kārtīgi. Tieši šī atbildības sajūta ir viena no manām spilgtākajām rakstura īpašībām, par ko esmu pateicīga saviem vecākiem. Man bija jābaro teliņi, jātaisa aploki, jādzen govis uz ganiem un mājās. Vecāki nekad neteica, ka esam par maziem un govis mūs sabradās. Tas deva drosmi nebaidīties no dzīvniekiem un palīdzēja izprast viņu valodu, kas veterinārajā darbā ir kritiski svarīgi – saprast, kad un kā ar viņiem darboties. 

Tomēr pēc vidusskolas veterinārija nebija mana pirmā izvēle. Izlēmu studēt žurnālistiku Latvijas Universitātē, kur nomācījos vienu gadu. Jau pēc pirmajām divām nedēļām sapratu, ka neesmu īstajā vietā. Sēžot lekcijās, pēkšņi atausa doma – kāpēc gan neaizgāju mācīties veterinārmedicīnu? Šī doma mani nepameta visu gadu, kamēr vēl vilku mācības Sociālo zinātņu fakultātē. Pēc tam aizgāju uz Veterinārmedicīnas fakultāti un uzreiz sapratu, ka šī ir mana īstā vieta. Es ticu, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek, un man bija jāiziet tieši šis ceļš, lai nonāktu pie savas profesijas un justos tur patiešām labi. 

– Kādi bija studiju gadi Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē? Vai izdevās sabalansēt mācības ar sociālo dzīvi? 

– Man studiju laiks ļoti patika, bija pat nedaudz žēl, kad tie seši gadi beidzās. Atceros pirmo dienu un dekānu Ilmāru Dūrīti, kurš teica, ka mums ir privilēģija mācīties ilgāk. Sākumā tas šķita kā joks, jo students parasti grib ātrāk sākt strādāt, bet vēlāk sapratu, ka tā tiešām ir privilēģija. Mācīties nebija viegli, īpaši otrajā un trešajā kursā, kad kolokviji bija viens pēc otra. Spilgti atceros sēdēšanu pie grāmatām līdz četriem vai pieciem rītā. Tomēr mēs ar draugiem mācējām sabalansēt mācības ar studentu ballītēm un atpūtu. Tas bija emocijām bagāts un ļoti vērtīgs laiks. 

– Vai studiju laikā un pēc tam ir bijusi iespēja doties praksē un pieredzes apmaiņā uz ārzemēm? Kas no redzētā likās visinteresantākais salīdzinājumā ar lopkopību un veterināro praksi Latvijā? 

– Esmu bijusi praksē vairākās valstīs, un tā bija neatsverama pieredze. Es ļoti gribēju darboties ar zirgiem, un mans sapnis bija kļūt par zirgu veterinārārsti. Tāpēc devos uz Ungāriju un tur strādāju ar arābu zirgiem. Ungārijā redzēju draudzīgāku pieeju, kā strādāt ar dzīvnieku, neuzspiežot tikai cilvēka 

Pilnu rakstu lasiet jūnija SAIMNIEKS LV numurā!