Saimnieks LV / 2024.gads (Februāris)

Daugavas krastā, Staburaga pagastā SIA Velmaraiši saimnieko Aigars Dobulāns kopā ar sievu Andru. SIA Velmaraiši atrodas vietā, kur kādreiz bijis kolhozs Staburags. Saimnieki intervijā stāsta, kā izveidojusies un attīstījusies saimniecība, ko dara, lai strādātu efektīvāk, un kā plāno cīnīties ar savām divām nemainīgajām neražām – meža dzīvniekiem un akmeņiem.

– Kāds bijis saimniecības attīstības stāsts? Uzņēmumam ir ļoti interesants nosaukums.
Aigars: – Es dzimis un vienmēr dzīvojis Staburagā. Tēvs bija agronoms kolhozā Staburags, mamma – skolotāja. Jau kā bērns braucu līdzi tētim uz darbu. Man ļoti patika atrasties traktorā, Belarus šķita labākais traktors pasaulē. Vēlāk vasarās strādāju saimniecībā. Kad biju 17 gadus vecs, ar tēva galvojumu vasarā strādāju ar T-40. Tajā brīdī tas man likās kā sapņa piepildījums. Pēc vidusskolas aizgāju armijā, atgriezies turpināju darbu kolhozā un paralēli tam Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē Jelgavā neklātienē studēju inženieriju. Kolhozā sākumā biju šoferis, pēc tam darbnīcu vadītājs, vēlāk inženieris un pēdējos gados kolhoza priekšsēdētājs. 1992. gadā kolhozs pārstāja darboties un tika izveidota paju sabiedrība. Katrs vilka deķi uz savu pusi, pārdeva, pirka, ko varēja, veidoja saimniecības, tās likvidēja. Ar brāli nopirkām un noprivatizējām to, kas bija palicis, – darbnīcas, fermu, zemi. Tā 1999. gada 14. maijā izveidojām SIA Velmaraiši.

Jā, nosaukums mums tiešām ir īpašs. Kad dibinājām uzņēmumu, domājām, kā to nosaukt. Pirms tam šeit bija kolhozs Staburags, paju sabiedrība Staburags, kur vien pagriezies – Staburags. Gribējām citu nosaukumu. Elejas pusē, Vilces pagastā tēvam agrāk bija mājas Velmaraiši. Tēvs ieteicās, ka varētu pārņemt to nosaukumu, un man šī ideja patika. Nesen uzzinājām, ka Vilces Velmaraiši arī ir apdzīvoti un saimnieki tāpat kā mēs nodarbojas ar graudkopību.

Ilgi saimniecības nosaukumu izrunāja un rakstīja nepareizi. Esam bijuši visādi rauši... Velmarauši, Velnarauši, Valmarauši, tikai ne Velmaraiši. Nu jau tā notiek daudz retāk.

Saimniekojām abi ar brāli. Pirmos astoņus gadus saimniecība attīstījās ļoti lēni, strādājām ar veco padomju laika tehniku, tajā skaitā trīs kombainiem, kas bieži plīsa, daudz nācās ieguldīt fermā. Bija 25 darbinieki – fermas strādnieki, traktoristi. Apsaimniekojām 400 ha, bet tolaik nomas maksas bija simboliskas. Tas bija diezgan smags posms. Fermu drīz vien izdevīgi pārdevām un iegūtos līdzekļus ieguldījām saimniecībā.

2008. gadā mūsu ceļi ar brāli pašķīrās, strādāju viens, līdz 2012. gadā lauksaimnieku ballītē iepazinos ar Andru. Viņa strādāja SEB bankā, bet kad filiāle Aizkrauklē likvidējās, brauca strādāt uz Ogri un vakaros pēc darba vēl palīdzēja man saimniecībā. Slodze bija liela, tad arī nolēmām, ka saimniecībā darba pietiek mums abiem un labāk veltīt zināšanas un enerģiju savam biznesam.

Andra: – Tā augstpapēžu kurpes es nomainīju pret sporta apaviem un vieglo auto pret traktoru.

Aigars: – Tagad lielākoties ar tehniku braucam paralēli – es ar kombainu, Andra blakus ar graudu piekabi, es migloju, Andra izkliedē minerālmēslus. Katram ir savs traktors, bet praktiski 24 stundas diennaktī esam kopā. 

Andra: – Mūsu pamatnodarbošanās ir graudkopība, ziemas periodā sniedzam tehnikas remonta pakalpojumus arī izīrējam boksus remontam, jo mums ir ar malkas apkuri un akumulācijas tvertni apsildāmas darbnīcas, piedalāmies pašvaldības konkursos un nodrošinām pašvaldības ceļu uzturēšanu – ziemā tīrīšanu, vasarā greiderēšanu, labošanu.  Apsaimniekojam aptuveni 400 ha lauksaimniecības zemes, 85 ha ir mežs, 20 ha mazvērtīgās zemes – purvāji un krūmāji, ko pakāpeniski iekopjam.

Aigars: – Mums ir savs ekskavators. Tad atkal strādājam divatā – es roku celmus, Andra ar traktoru ved prom. Paši rokam un tīrām meliorācijas sistēmas. 

Andra: – Mums pārsvarā ir meliorētas zemes. Meliorācijas sistēmas ir savu laiku nokalpojušas, aizlaistās zemes tagad atjaunojam, aizsērējušās caurtekas un drenas tīrām. 

Mērķtiecīgi strādājam, lai šīs sistēmas atjaunotu un uzturētu. 

Gandrīz puse apsaimniekotās zemes tiek nomāta no pašvaldības vai privātpersonām. Priecājamies par iespēju nomāt pašvaldības zemes. Tikai tās parasti ir sliktā stāvoklī, kamēr iekopjam, līgums beidzas, atkal notiek izsole, un ir liela iespēja, ka esam zemi iekopuši kādam citam. Šādu zemes gabalu pārdodot, to, protams, vērtē pēc esošā stāvokļa, nevis agrākā. Nereti sanāk, ka ieguldām līdzekļus, zemi iekopjot, un pēc tam paši dārgi pērkam. 

Aigars: – Mūsu pusē lauki nav viendabīgi, ir kūdra, purvains, daudz pakalnu. Šeit ap Daugavu ir ļoti akmeņaina zeme – skarbi audzēšanas apstākļi. Labā gadā nokuļam vidēji 4–5 t/ha. 

Andra: – Ērti, ka visas mūsu sējplatības ir līdz 20 km rādiusā ap darbnīcām, – ar savu tehniku varam divatā gandrīz ar visu tikt galā. 

SIA Velmaraiši (Aizkraukles novads, Staburaga pagasts)
Saimnieko: Aigars Dobulāns kopā ar sievu Andru
Apsaimnieko: ap 400 ha (ziemas rapši, rudzi, kvieši un ziemas mieži, vasaras rapši, kvieši, zirņi, 85 ha meži)
Darbinieku skaits: 2
Dalība organizācijās: LPKS Latraps

– Kādas kultūras sējat?

Andra: – Audzējam dažādas kultūras un cenšamies augu maiņu veidot tā, lai vismaz 2–3 gadus vienā laukā neatkārtotos tā pati kultūra. Sējam ziemas rapšus, rudzus, kviešus un miežus, no vasarājiem audzējam zirņus, vasaras miežus, kviešus un vasaras rapšus, kurus šogad gan vairs nesēsim, dēļ sarežģītās cīņas ar insektiem. Daudzās kultūras atvieglo kulšanas laiku, jo augi nogatavojas pakāpeniski. 

Aigars: – Pārsvarā mums ir rudzu audzēšanai piemērota augsne, tāpēc katru gadu aptuveni ceturto daļu sējam rudzus. Tagad pārsvarā sējam ziemājus, jo ar vasarājiem ir kā ar bitēm.

Andra: – Jāņem vērā arī lauku īpatnības, uz akmeņiem nevaram sēt vēlas kultūras. Ir arī ļoti slapji lauki, kuros var sēt tikai vasarājus, jo rudenī nav jēgas uz tādiem braukt. Arī meža zvēri diktē savus noteikumus, ir lauki, kuros nevaram sēt ziemājus. Meža dzīvnieku populācija šeit ir ļoti liela. Nekāds retums nav, ka vienā laukā ganās 100 briežu, padsmit neviens vairs neskaita. Esam meklējuši dažādus risinājumus.

Aigars: – Vajadzētu uzlikt žogus ap sējumiem. Parēķinot, cik peļņas jau zaudēts no noēstiem un nomīcītiem rapšu laukiem, redzam, ka žogs atmaksātos vienas sezonas laikā. 

Andra: – Piemēram, mums ir viens 20 ha liels lauks, kurā, ja apsējam ar rapšiem, zvēru postījumu dēļ praktiski nav, ko nokult, ir prāvi zaudējumi. Būtu apkārt žogs, iespējams, arī gūtu peļņu no izaudzētā.

– Kā izdarāt izvēli par labu kādai konkrētai šķirnei?

Andra: – Šķirnes regulāri mainām – lasām, riskējam un eksperimentējam. Mums ļoti patīk iegūt jaunas zināšanas, daudz braucam uz dažādām mācībām, semināriem un Lauku dienām. Tur mēs daudz ko dzirdam, piefiksējam un tad aizbraucam paskatīties uz šķirni dabā. Mums svarīgākā ir ziemcietība un noturība pret slimībām.

Aigars: – Andra parasti izvēlas, tad mēs pārrunājam un kopā pieņemam lēmumu.

Paskatāmies arī, kā iet kaimiņiem. Ja viņi sēj ko tādu, ko mēs nē, novērtējam un, ja rezultāti ir labi, pamēģinām arī savā laukā.

Andra: – Šogad pirmo reizi esam iesējuši hibrīdos kviešus un hibrīdos miežus. No rudziem jau vairākus gadus sējam tikai hibrīdus – ziemcietības un ražības dēļ tiem arī praktiski nav melno graudu. 

Sējmašīna Kuhn Espro. 

– Kāds bija pagājušais gads jūsu saimniecībā?

Aigars: – Pagājušajā gadā sakrita teju visi nelabvēlīgie apstākļi. Pavasarī divreiz nosala ziemas rapši. Tad nāca sausums, lietu gaidījām vairākus mēnešus, un pirmais lietus atnāca tikai ap 18. jūliju. 

Andra: – Mums ir daudz vieglu augšņu, tāpēc pērn liela daļa sējumu izkalta. Rudzus ieguvām maz, kvieši padevās samērā labi, bet arī tos iekūlām mazāk. Vēl viens sāpīgs trieciens bija neizdevīgā pārdošanas cena attiecība pret ieguldīto. 

Aigars: – 2022. gada rudenī minerālmēslu cena bija ārpus visiem rāmjiem, bet mums variantu nebija, augi ir jābaro, tāpēc nopirkām un uz lauka uzlikām visu, kā pienācās. Domājām, ka attiecīgi arī graudu cena būs atbilstoša izejvielu cenām, bet tā nebija. Taču pilnvērtīgā mēslošana atmaksājās – augi labāk izturēja skarbos laikapstākļus. 

Ražu paspējām novākt, lietus tikai nedaudz iztraucēja. Tas pat bija ļoti gaidīts, jo zinājām, ka tūlīt sāksies rudens aršana un izkaltušo augsni nevarēsim uzart. Iepriekš jau ir bijis, ka, pirms art, jābrauc ar dziļirdinātāju. 

Andra: – Tā kā zemnieki ir sīksta tauta, tad neesam padevušies un atkal lielākā daļa lauku ir apsēta ar ziemājiem. 

Aigars: – Pērn Dabas mātei par mums labu vārdu aizlikt devās arī ilggadīgs darbinieks, kurš šeit strādāja jau no kolhoza laikiem – no 1973. gada līdz pagājušā gada pavasarim. Bija zelta cilvēks ar zelta rokām. Tas bija vēl viens pārdzīvojums. 

– Vai izmantojat apdrošināšanas pakalpojumus?

Andra: – Jā. Gan ziemāji, gan vasarāji ir apdrošināti pret visiem riskiem, jo gandrīz katru gadu ir kāds pārbaudījums. Pērn krusa izsita vasaras rapšus. Apdrošinot vismaz nav negaidītu zaudējumu. Tā kā esam kooperatīva Latraps biedri, sadarbojamies ar vācu apdrošinātāju Vereinigte Hagel. Mūsu pieredze gan ar cilvēkiem, kas pārstāv apdrošinātāju, gan noteikumiem līdz šim ir bijusi ļoti laba. Vērtēšana notiek ļoti ātri un mūsu skatījumā arī objektīvi. Regulāri apdrošinām arī visu tehniku, ēkas un darbiniekus. 

Gan saimniecībā, gan privātmājā uzstādīti saules paneļi. 

– Kā iegādājaties tehniku? Kas jau ir un ko vēl plānojat iegādāties?

Aigars: – Tehniku un agregātus iegādājamies, gan piesaistot projektu finansējumu, gan par saviem līdzekļiem. Visus traktorus esam pirkuši paši, kādu lietotu, kādu jaunu. Mums ir trīs John Deere traktori. Piesaistot ES fondu finansējumu, iegādāts John Deere T670 graudu kombains ar 7.6 m darba platumu. Mūsu saimniecībai tas ir optimāls. Ar Dojus Latvija servisu mums ir ļoti laba sadarbība, viņi strādā operatīvi un kvalitatīvi.

Agregāti lielākoties ir Kuhn no SIA SilJa. Pēdējā projektu kārtā iegādājāmies sējmašīnu Kuhn Espro, minerālmēslu izkliedētāju Kuhn Axis un smidzinātāju Kuhn Lexis. Arī arkls ir šī paša ražotāja.

Izvēloties viena zīmola tehniku, ir vieglāk strādāt, jo servisa darbinieki jau ir zināmi un viņi zina mūs. Nav jāskrien remontēt uz visām debespusēm.

Iegādātā sējmašīna ir kombinēta ar minerālmēslu iestrādi. Tāpēc, sējot vasarājus, uzreiz var iestrādāt arī karbamīdu. Esam domājuši arī par ziemāju sēju kopā ar minerālmēsliem, bet šobrīd efektīvak to darīt ir atsevišķi.

Andra: – Strādājam ar kartēšanas sistēmu un pēc mēslošanas plāna, tāpēc apstrādi ar fosforu un kāliju mums izdevīgāk ir veikt atsevišķi un tieši tik, cik konkrētai kultūrai un laukam nepieciešams.

Aigars: – Traktoriem vēl nav precīzās stūrēšanas, bet drīz šo jautājumu būsim atrisinājuši. Šķiet, ka ar rokām var nostūrēt precīzi, bet izrādās, ka tā gluži nav.

Mums ir arī augsnes apstrādes diski un veltņi. Pieveļam vasarājus, jo šādi akmeņainā augsnē mitrums turas ilgāk, ir arī vieglāk kult, it īpaši zirņus. 

Ar ES līdzfinansējuma atbalstu esam iegādājušies arī pašizgāzēja piekabi Laumetris, ar kuru var vest gan graudus, gan celmus un akmeņus. Piekabē ielikta izturīga metāla grīda, lai iztur akmeņu svaru, jo tos pacelt varam tikai ar ekskavatoru. Lielās akmeņu kaudzes vācam arī no nomas laukiem, lai mazāk bojā tehniku un agregātus. 

Aigars: – 80 % zemes aram. 

Andra: – Tā kā Zaļais kurss diktē savus noteikumus, cenšamies ieviest arī minimālo augsnes apstrādi. Neesam gan par to sajūsmā, jo mūsu augsnes tai nav piemērotas. 

Aigars: – Mūsu lauki ir no vienas vietas nosēti ar akmeņiem. Mēģinājām tikai diskot, bet tad lauks paliek tik nelīdzens, ka pat John Deere traktorā nevar nosēdēt. Uzskatām, ka arot varam samazināt arī herbicīdu patēriņu. 

Andra: – Tā kā strādājam ar precīzajām tehnoloģijām, tad mēslojam un miglojam tikai tik, cik augs prasa. Regulāri kaļķojam augsni, jo arī mūsu pusē ir problēmas ar pH līmeni.

Aigars: – Tehniku remontējam paši, izņēmums ir sarežģītā elektronika. Ziemā veicam apkopes, lai izvairītos no tehnikas ķibelēm vasarā. 

Andra: – Tā kā visi mūsu agregāti ir kļuvuši krietni jaudīgāki, sākam domāt par kāda spēcīgāka traktora iegādi. 

Aigars: – Ņemot vērā ES Zaļā kursa prasības, vajadzētu domāt arī par tiešās sējas sējmašīnu, bet tikko jau nopirkām jaunu sējmašīnu, un, kā jau minējām, liela daļa mūsu lauku nav īsti piemēroti tiešajai sējai. 

– Kādas investīcijas bez tehnikas iegādes veiktas uzņēmumā?

Aigars: – Ievērojami finanšu līdzekļi ieguldīti zemes iegādē. 

Andra: – Katru gadu izpērkam kādu no iepriekš nomātajām zemēm. Arī pagājušā pavasarī pirkām, šogad gan ceram, ka līdz rudenim neviens netirgos. Kāds no iznomātājiem jau ir informējis, ka rudenī pārdos. Esam izmantojuši Altum, bet lielākoties sadarbojamies ar SEB banku. Zemes iegāde ir neizbēgams process, jo visu laiku ir jāizpērk pašu iekoptās nomas zemes, kuras gan kaļķojam, gan meliorējam, – tik daudz ir ieguldīts, ka negribas pazaudēt. 

Aigars: – Iespēju robežās, cik varēsim, tik arī izpirksim. Tomēr cenšamies respektēt vietējos lauksaimniekus un citu iekoptās zemes nepirkt. 

Andra: – Pērn, piesaistot projektu finansējumu, uzstādījām savu meteostaciju. Tagad attālināti redzam, cik daudz nokrišņu bijis pa nakti, kāda ir augsnes temperatūra, – tas ir svarīgi sējai, ražas novākšanai un veģetācijas sākumam. 

Nomainījām apkures sistēmu darbnīcās. Pirms diviem gadiem uzstādījām saules paneļus gan mājās, gan šeit. Pagaidām izskatās, ka uzņēmumam tas neatmaksāsies tik drīz, kā bijām cerējuši. Paši ražojam elektrību un pārdodam biržā par ļoti zemu cenu. Cerējām, ka investīcija atmaksāsies 10 gados, bet reālā situācija nebūs tik optimistiska, ja vien politikā vai cenu tirgū kas nemainīsies. Privātpersonām gan, mūsuprāt, saules paneļi ir izdevīgi. Mums mājās viss darbojas ar elektrību, tiešām jūtam atdevi. 

– Vai jums ir sava kalte?

Aigars: – Jā, kalte šeit ir jau no kolhoza laikiem – bija veca rotējošā kalte, bet trūka darbinieku, es pats kādu laiku pamēģināju tur strādāt un sapratu, ka tā negribu turpināt. Bija iespēja saņemt valsts atbalstu 30 % apmērā investīcijām saimniecības attīstībā, nebija pat jāraksta projekta pieteikums. Nojaucām veco kalti un tajā pašā telpā tās vietā uzstādījām automatizētu Mepu kalti ar 30 m3 ietilpību. To var apkalpot viena persona, ir ļoti ērti, ka varu atstāt, aizbraukt pastrādāt uz lauka, pēc laika atbraukt pārbaudīt, vai vēl jākaltē. Kalte darbojas ar dīzeļdegvielu, kas, protams, nav lēti, bet esam neatkarīgi. 

Mums ir arī glabāšanas torņi ar kopējo ietilpību 100 t. Ja graudiem ir tikai nedaudz paaugstināts mitruma līmenis, tad nododam bez kaltēšanas, jo kaltēšana ir dārgs process. Ir pašiem savas noliktavas, ja nodošanas punktos izveidojusies rinda, nav jātērē dargais laiks, lai tajā stāvētu, un realizējam graudus, kad izdevīgāk. Agrāk, kad Aizkrauklē nebija Latraps graudu pieņemšanas punkta, pīķa laikā vakarā varēja iestāties nodošanas rindā un tikai no rīta tikt izbērt kravu. Ja šoferis no rīta aizbrauca uz nodošanu, ražas vākšana praktiski apstājās. Tagad, ja kaut kur ir rindas, beram šķūņos, pateicoties Latraps, šis jautājums praktiski ir atrisināts. Mums ir graudu pārkraušanas piekabe ar 20 t ietilpību, un šoferis var ātri izbraukāt no lauka līdz nodošanas punktam un atpakaļ.

Pārsvarā graudu pārdošanas līgumu par noteiktu summu noslēdzam jau savlaicīgi. 90 % nododam kooperatīvam Latraps. Šogad vēl neesam noslēguši, jo nezinām, kā ziemāji pārziemos. Gada sākums nebija patīkams, jo bija stiprs kailsals un ass vējš. 

Andra: – Pašlaik taustāmies un mēģinām saprast, kādas ir cenas un ko darīt.

Parasti fiksējam aptuveni pusi no plānotā ražas apjoma. 

– Vai ar visiem darbiem tiekat galā divatā?

Aigars: – Mums ir divi pastāvīgi darbinieki – traktorists, kas apar visus laukus un palīdz citos ikdienas darbos, un grāmatvede.

Andra: – Uz sezonu pieņemam darbā šoferi, kaltes meistaru. Noskatījām vienu puisi, kurš bija pie mums no arodskolas praksē. Pamanījām, ka viņam ir potenciāls darīt vēl vairāk. Tikai nedaudz vairāk kā 20 gadus vecs – viņš strādā pamatdarbā citur, jo ziemā nevaram viņam nodrošināt pilnas slodzes darbu, bet, kad nepieciešams, nāk mums palīgā. 

Tā kā rudenī sanāk lielāks bariņš, bet ikdienā mēs paši esam gan sētnieki, gan mehāniķi, kurinātāji, traktoristi, apkopēji... 

Aigars: – Meža kopšanai mums palīdz viens no dēliem, kurš ir profesionāls mežinženieris, un ņemam arī ārpakalpojumu.

– Ar ko lepojaties?

Aigars: – Ar to, ka sakopjam vidi Latvijā. Esam savas valsts patrioti.

Andra: – Arī brīvdienā, ejot pastaigā, redzam un jau plānojam, kur vēl būtu jāiztīra, jāsakopj. Priecājamies, ka vide mums apkārt kļūst skaistāka. 

Aigars: – Esam saglabājuši un atjaunojam arī bijušā kolhoza ēkas. 

Andra: – Un kopā ar bērniem iestādījuši jaunu mežu. 

– Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Andra: – Noteikti ir jāturpina ielabot augsnes, lai no platībām iegūtu maksimālu labumu. 

Aigars: – Kā jau iepriekš runājām, mūsu sapnis ir arī iežogot laukus. 

Andra: – Iekopt un meliorēt vietas, ko vēl neesam paspējuši.

Aigars: – Kādreiz vēlētos atjaunot ēku, kas ir ap kalti. Pati kalte iekšā ir jauna, bet ēka vēl saglabājusies vecā. Tas gan ir tālākā nākotnē.

Kādreiz arī gribētu iegādāties lielu akmeņu vācēju, kas uzreiz vāktu jau 6 m platumā. Esam tādu izstādēs noskatījuši, bet tas prasa lielas investīcijas. Ja nopērkam, jārod risinājums, lai investīcija atmaksātos. Akmeņu būs jūra, un jādomā, kur tos likt. Iespējams, kāds bizness jāsāk.

Andra: – Jā, akmeņi Staburagā ir sakrauti stirpās, kā reiz krāvām bietes un burkānus. Vēlētos atjaunot arī darbnīcas ēkas – nosiltināt, nomainīt logus. Tas ievērojami uzlabotu ēkas energoefektivitāti. Lielais tālais sapnis ir uzsākt kādu papildnozari, lai radītu pievienoto vērtību. 

Aigars: – Piemēram, no salmiem ražot granulas. 

Andra: – Mums pa abiem kopā ir četri dēli. Divi pat izstudējuši Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē – mežinženieriju un zemes ierīcību un mērniecību, bet izskatās, ka viņiem vairāk interesē citas jomas un neviens negribēs strādāt saimniecībā.

Aigars: – Domāju, ka viņi arī redz, kā ir vadīt saimniecību. Nav tā, ka nostrādā noteiktas stundas un viss... 

Andra: – Viņi, protams, palīdz, kad nepieciešams, vai atved siltas vakariņas uz lauka, aizvieto un brauc ar traktoru, ja redz, ka mēs jau 12 un vairāk stundas no vietas strādājam. 

Aigars: – Atpūtai diezgan daudz ceļojam, cik nu varam paspēt un atļauties. Esam apceļojuši gandrīz visu Latviju un daudz kur pabijuši arī ārpus tās. Kopīga nodarbe ar bērniem ir arī kalnu slēpošana.