Saimnieks LV / 2026.gads (Aprīlis)

Zemnieku saimniecība Ozoli un piemājas saimniecība Stepāres ir spilgts piemērs tam, kā ar neatlaidību, drosmi eksperimentēt un ciešu ģimenes sadarbību no dažiem hektāriem un vienas govs izveidot veiksmīgu un konkurētspējīgu lauksaimniecības uzņēmumu. Intervijā ar ZS Ozoli saimniekiem Aināru un Sanitu Muktupāveliem, kā arī viņu dēlu Dinu, kurš veiksmīgi saimnieko arī ar savu gaļas lopu ganāmpulku piemājas saimniecībā Stepāres, skatāmies uz viņu ceļu no deviņdesmito gadu sākuma izaicinājumiem līdz mūsdienu precīzajai lauksaimniecībai un tīršķirnes Šarolē ganāmpulkam. 

– Kā sākās jūsu ceļš zemes apstrādē un lopkopībā? Tā bija apzināta izvēle vai drīzāk dabisks turpinājums? 

Sanita Muktupāvela: – Tas notika ļoti dabiski. Aināram mājās vienmēr bijuši lopi, viņam jau kopš jaunības patika zeme. Kad mēs sākām savu kopdzīvi, Latvijā viss vēl tikai veidojās. Atceros, ka par sertifikātiem, kurus toreiz salikām kopā, mēs nopirkām pirmos sešarpus hektārus zemes. Man nebija nekādas lielas vīzijas par to, kas no tā izaugs, bet Aināram tāda bija vienmēr. Viņš redzēja tālāk par tiem dažiem hektāriem. 

Ainārs Muktupāvels: – Jā, saimniecības sākums meklējams deviņdesmitajos gados. Tajā laikā daudzi nodarbojās ar mežizstrādi. Arī es pēc skolas beigšanas 1993. gadā kopā ar draugu sāku pirkt cirsmas valsts mežos. Kādu piecgadi mēs ar to intensīvi darbojāmies, bet vienā brīdī tas vienkārši apnika. Kaut kā pakāpeniski tas viss atkrita, un mēs pievērsāmies tam, kas tagad ir mūsu ikdiena, – govīm un zemei. 

Sanita: – Pirmo govi mēs nopirkām no kādas mazas saimniecības un novietojām Aināra mammas kūtī. Aināram bija tam laikam neiedomājams plāns – turēt lopus ārā. Pirmo ziemu gan vēl nācās palikt kūtī, jo nebija citas vietas, bet vēlāk tas kļuva par mūsu saimniekošanas principu. 

Ainārs: – Pagastā tas bija šoks! Kad cilvēki redzēja govis ārā ziemā, viņi nāca klāt un prasīja: „Ainār, kā tev tās govis? Vai nav nosalušas?” Arī mana mamma to sākumā nevarēja saprast, jo viņa bija pieradusi pie vecās kārtības – govs ir kūtī, viss notiek minūti minūtē. Taču mēs mācījāmies. Atceros ziemas ar -27 °C, kad mēs mājās sildījām ūdeni un 40 l tvertnēs vedām uz lauku, lai kausētu vaļā dzirdnes. Toreiz bija tikai četras govis, nebija tā kā šodien. 

Lēnām sākām sēt graudus. Mācījāmies darot – pirmajā gadā apsējām kādus 40 ha ar vasaras kviešiem. Atceros, kā pirmo kravu aizvedām uz Jēkabpili, bet tur parādīja, ka ir kukaiņi, un nepieņēma. Braucu projām un nezināju, ko iesākt, kur tālāk braukt un ko darīt. Tā bija skola caur pieredzi un kļūdām. 

ZS Ozoli un piemājas saimniecība Stepāres 

Saimniecību vadītāji: Ainārs Muktupāvels, Dins Muktupāvels 

Kopā apsaimnieko: ap 600 ha (graudkopība un gaļas lopkopība) 

Darbinieki: 2 

Dalība organizācijās: VAKS, Gaļas liellopu audzētāju biedrība, Jauno zemnieku klubs. 

– Šodien jūsu saimniekošanas mērogi ir ievērojami auguši. Kāda ir pašreizējā saimniecību struktūra? 

Dins Muktupāvels: – Mēs saimniekojam kopā, taču juridiski ir divas saimniecības. Man ir Stepāres, kas ir bioloģiskā...

Pilnu rakstu lasiet aprīļa SAIMNIEKS LV numurā!